Kas ir Meža Ilze, kas piegādā meža labumus Rīgas restorāniem? Reportāža no Vecumniekiem

04.oktobris 2015  

Pazīstamo pavāru Mārtiņa Sirmā un Ērika Dreibanta tālruņu numuru sarakstos viņa tiek dēvēta lakoniski, bet izsmeļoši – Meža Ilze. Viņa gardēžu un tūristu iecienītajiem Vecrīgas restorāniem sasēņo pirmos pavasara murķeļus un atrod zaķkāpostus, uzbur sārtoties sākušas meža zemenītes, savāra reibinošo vīgriežu sīrupu. Žurnāls “100 Labi Padomi” brauc iepazīties ar Meža Ilzi.

image002

Rīga aizveda neceļos
Ilze dzīvo Vecumniekos, un šajā vasarā mežam un pļavai ir sanācis tāds kā atvaļinājums, jo viņai jālolo otrā meitiņa, kurai, tāpat kā vecākajai māsai Aleksandrai, ir dots stiprs vārds – Marija Māra. Ciemošanās reizē arī Ilzes pērn vāktie tēju krājumi ir beigušies, tāpēc fotogrāfa iecerētā ainiņa bēniņos, kur mūsu varoni ieskauj zāļu sievas cienīga anturāža, izkūp kā pavasara migliņa. Taču Ilze mūs cienā ar čiekuru konfektēm, priežu dzinumu sīrupu un pūķgalvīšu tēju.

“Pirmais, ko piedāvāju Trīs pavāru restorānam “Tam labam būs augt”, bija murķeļi. Togad to mūspusē bija daudz, un es jau sen biju domājusi par to, ka restorānam kas tāds varētu interesēt. Manuprāt, tā joprojām ir neapgūta niša. Sāku ar murķeliem, tad zaķkāpostiem, maziem zaļumiem no meža, ko Rīgā citādi nav iespējams dabūt. Ēriku (pavāru Ēriku Dreibantu. – Aut.) pazinu jau sen, sākām runāties, un viņš mani iedrošināja, stāstīdams, cik mežā augušais pavāriem ir interesants. Tā pamazām sāku. Taču, ja jautāsi, kas tagad šajā jomā ir modē, nepratīšu atbildēt, jo dzīvoju savā pasaulē,” par pirmajiem soļiem “meža dzīvē” stāsta Ilze, īstajā vārdā Ilze Zandberga, diplomēta mākslas pedagoģe. “Esmu strādājusi visur kur – reklāmas aģentūrā, restaurācijā, mācījusies fotogrāfiju pie Andreja Granta. Tad piedzima lielā meita, pārvācāmies dzīvot pie vecākiem uz Vecumniekiem, un Rīga atmira dabiskā ceļā... Radās vairāk brīvā laika, un es sapratu, ka vēlos darīt ko tādu – būt dabā. Tas bija kā dvēseles sauciens. Kopš mazotnes man ir patikušas puķes, bērnībā pa pļavām vien dzīvoju. Atceros, ka omīte man rādīja un mācīja, un es diezgan daudz zināju. Tātad sākumā manī tas viss bija, taču skola, augstskola un Rīgas lietas “aizveda neceļos”. Nu esmu atgriezusies, bet man jau ir četrdesmit, un daudz kas ir jāsāk no jauna. Taču tā iekšējā sajūta reizēm ir kā sešu septiņu gadu vecumā.

Sākumā interesējos par augu kvēpināšanu, kas man šķita baigā lieta. Taču neatradu skolotāju. Pēc skolas jau tā šķiet, ka, sākot ko darīt, noteikti ir jāatrod kāds, kurš zina labāk par tevi. Tomēr, kad sāc darīt, izrādās, ka pats labi zini un daudz vari. Bet ir ļoti labi, ja atrod savu skolotāju, kas tevi virza, līdz uzej īsto dzīslu sevī.”

image003
Iemācīties sasmaržot baravikas
Ilze atzīstas, ka viņai ļoti patīk murķeļi. Īpašas receptes, kā tos izsmalcināti pagatavot viņai gan nav, – novāra un mērcītē vai sasaldē ziemai. “To sēņošanas garšu man iedeva tētis. Jā, viņš arī negribēja rādīt savas vietas, teica – nenāc man pakaļ, bet man, mazai meitenei, svešā mežā bija bail, un es, vienalga, gāju nopakaļus. Atceros, kā mēs, uz ceļiem nometušies, smaržojām baravikas. Tik tiešām ir iespējams tās sasmaržot! Tētim kā sportistam bija svarīgs skaits, un mēs tās skaitījām... Ja mēs turpinām par sēnēm, tad ģimenē lietojam arī sarkanās mušmires uzlējumu – kompresēm un arī iekšķīgi (protams, ļoti uzmanīgi), ja nepieciešams, piemēram, kādai vēdera vainai. Visi meža zvēri taču ēd mušmires un acīmredzot zina, kāpēc to dara.

Bet kā es mežā atrodu murķeļus vai pirmās meža zemenītes? Jo vairāk dzīvo dabā, mežā, vairāk ieraugi, uzzini, iejūties, un kāda balss tev saka, ja tev tas ir nepieciešams, ej uz to pusi. Kad sāc saprast mežu, tas... paveras. Taču domāju, ka ceļš vēl ir ļoti garš, lai es tā pa īstam kļūtu dabas draugs. Es uz to gribētu cerēt, ka kādreiz būšu pavisam labs dabas draugs. Ar auto nemāku braukt, mans sabiedrotais ir ritenis. Arī tas mani tuvina dabai... Atceros, ap saulgriežu laiku lasīju melnā plūškoka ziedus sīrupam un apbiru ar putekšņiem no galvas līdz kājām. Visa mirdzēju vienos putekšņos,” Ilze kļūst sapņaina. Viņa mūs aicina ciemos pēc pāris gadiem, kad nesen iegādātajā ģimenes mājvietā Stelpē būs iekārtojusi savu zāļu istabu.

image004
Sīrups no priežu pumpuriem, vīgriezēm un ceļmallapām
Viens no pavāru iecienītākajiem Ilzes gatavotajiem dabas produktiem ir melnā plūškoka un vīgriezes ziedu sīrupi, kurus mājas kārtībā pievienot tējai, taču restorāna ēdienkartē tie ir līdzvērtīgi spēlētāji desertos un pat cepešos. Viens no pēdējiem Ilzes meistarstiķiem ir pārsteidzoši gardais priežu pumpuru sīrups.
“Priežu pumpuri jālasa aprīļa beigās: priedēm ir viens tāds brīdis, kad pumpuriņi kļūst sveķaini lipīgi. Kad tieši – nepateikšu, jāskatās dabā. Ceturto gadu gatavoju čiekuru sīrupu, kuru tagad taisu kopā ar pumpuriem. Man šķiet, ka ir labāk. Savāru kopā ar biocukuru. Esmu izmēģinājusi dažādas lietas, lai cukuru aizstātu, taču konstatēju, ka pagaidām par cukuru nekā labāka tomēr nav. Turklāt ar priežu sīrupu nemaz nevaru tā eksperimentēt kā ar kaut ko citu, kas dabā pieejams ilgāku laiku. Priežu pumpuri šai misijai ir derīgi tikai kādu nedēļu, un tajā laikā ir jāsaprot, kā ko darīt labāk. Savukārt čiekuriņus senos laikos lasīja nedēļu pirms un nedēļu pēc Jāņiem, bet nu jau daudzus gadus tie ir lasāmi jau maija sākumā! Kā vāru čiekuriņus? Diezgan ilgi, uz mazas uguntiņas sīrupā, kuru pirms tam pagatavoju. Patiesībā es nemaz nevaru pateikt, kā radās doma par sīrupiem, jo man negaršo salds. Taču doma atnāca.
Iedomājies vīgriezi, kurai ir viena no spēcīgākajām smaržām starp mūsu pļavu augiem. Kad uzeju bēniņos parakties savos zāļu maisos, vīgriezes uzsmaržo uzreiz, tiklīdz pakustina... Vīgriežu sīrupam pagatavo tādu kā uzlējumu, notur 12 stundas vai pat dienu, tad nokāš un pievieno cukuru un citronu. Patiesībā tā – ar cukura sīrupu – var gatavot arī citus augus – vērmeles, timiānu, ceļmallapas. Taču ne ar visiem augiem sanāk tik izteiksmīgs sīrups kā no plūškoka vai vīgriezes ziediem, jo pazūd tā raksturs.”

image005
Pēc ugunpuķes uz Karēliju
Pērn Ilze ar ģimeni devās mācīties uz Karēliju – netālu no Sotovalas ir rērihistu ciemats un ražotne, kurā pēc senām metodēm gatavo savulaik slaveno Krievijas eksportpreci Ivančaju jeb fermentētu ugunspuķes lapu tēju. Ir ziņas, kā tāda gatavota arī Latvijā, laikā, kad tā skaitījās Krievijas impērijā. “Karēlijā labprāt atgrieztos vēl, jo mēs izmantojām viņu zināšanas un tagad tējai ugunspuķu lapas fermentējam un kaltējam paši. Tējai, ko baudāt jūs, ir pievienotas arī pūķgalvītes. Ir receptes, kur fermentētajām lapām liek klāt trešdaļu ziedu, taču tad tie jāfermentē atsevišķi. Taču no ugunspuķes ziediem var pagatavot lielisku ziedūdeni! Salasi, ar roku pačubini, liec krūzē, aplej ar ūdeni un noliec saulītē! Jau pēc dažām stundām – garšo lieliski, pēc augļiem!

Starp citu, ugunspuķes saknes ir labs saldinātājs, bet sakņu miltus pievieno maizes mīklai kā dabisko konservantu. Savukārt no kātu šķiedras auž linam līdzīgu audumu. Un ugunspuķi liek arī tabakā, – lai laba veselība, tā teikt.
image006Tā pamazām pie mums atnāk idejas. Dzīvojot Rīgā, protams, ar to nenodarbojamies. Bet te, Vecumniekos, pamazām ar šo visu apaugam. Ja jautā, kurš no augiem man vēl nav padevies, nespēšu atbildēt. Ir tik daudz augu, ka tas lauks nav vienā cilvēka dzīvē neapgūstams. Nu labi, gribētu pamēģināt gatavot ērgļu papardes dzinumus, ko Austrumos uzskata par delikatesi. Karēlijā garšoju – bija atvedusi sieviete no Tālajiem Austrumiem. Viņi tos lasa, sāla un eksportē uz Ķīnu, tas ir izsmalcināts restorānu gardums.”
image007
Eļļa svaigēdājiem un grāmatu lasītājiem
Kad esam saēdušies Ilzes čiekuru konfektes, mūs ar mazu muciņu padusē apciemo viņas vīrs Kaspars, kuram pieder neliela ciedru riekstu eļļas spiestuve. Nē, ciedri tomēr Vecumniekos neaugot, joprojām Sibīrijā, no kurienes viņš ieved šīs dārgās sēkliņas un ar koka presi izspiež eļļā, kuru uzkrāj mazās ozola muciņās. “Ciedrs ir vienīgais koks, kurš miljonu gadu evolūcijas laikā nav zaudējis savu pirmatnējo dabu. Ciedru riekstu eļļa ir visveselīgākā šūnu atjaunošanai, no rīta pusstundu pirms ēšanas pa tējkarotei.

2000. gadās sāku lasīt Vladimira Megrē grāmatu sēriju “Skanošie Krievijas ciedri”. Tā uzzināju, ka šo koku un Dieva vibrācijas ir vistuvākās. Pieejot pie 50 metrus augsta ciedra, pieskaroties tam un domās uzdodot jautājumu, tūlīt zemapziņā saņem atbildi. Tā sākās mana interese par ciedriem. Sāku sadarboties ar “Krievijas skanošajiem ciedriem”, tagad Latvijā esam to oficiālie pārstāvji. Sākām izplatīt viņu produkciju, izveidojās tirgus, pasūtījām no Krievijas koka presi un sākām spiest eļļu paši. Jā, tas ir dārgs un ekskluzīvs produkts, taču ļoti veselīgs, kuram tiek piedēvētas pat brīnumainas īpašības. Bībelē aprakstītais ķēniņš Sālamans uzcēla sev ciedru māju un baznīcu, kad sludinātāji tajā iegājuši, parādījies mākonis, un tie neko nespējuši pateikt, jo telpa jau bijusi piepildīta ar Dieva enerģiju. Līdzīgi ir, strādājot ar ciedru eļļu, – gluži kā baznīcā atrasties. Taču ciedru eļļa ir ļoti prasīga, ar to jāstrādā pēc labākās sirdsapziņas – nedrīkst ne karsēt, ne nepareizi spiest vai spiest ar dzelzs spiedi, jo tad tā zaudē savu labumu. No viena kilograma lobītu riekstu sanāk aptuveni 350 ml eļļas. Pārējais – ciedru pārslas – arī ir ļoti veselīgs produkts, piemērots sportistiem, jo organisms tās pārstrādā labāk par riekstiem. Pārslas maļ miltos un izmanto ne tikai mīklā, bet arī veselīgajos kokteiļos. Mūsu lielākie noņēmēji ir svaigēdāji un grāmatu lasītāji, kuriem ir interese par Megrē rakstīto. Stāsta, ka šīm grāmatām pašām piemīt brīnumaina enerģētika, – lasot paātrinās doma un pat uzlabojoties asins sastāvs. Burtos ir ieliktas vibrācijas, lai tie skanētu dvēselē,” stāsta Kaspars, piedāvājot nogaršot gan tīru ciedru riekstu eļļu, gan eļļu, kam piejaukts nedaudz ciedru sveķu, kas vēl vairāk akcentē šo garšā un sastāvā izcilo produktu.

image008
Kāds būs jūsu nākamais solis, vaicāju, joprojām būdama ciedru eļļas garšas varā. Kaspars ir ļoti pārliecinošs: “Dzimtas mājvietā izauguši produkti. Uz to sabiedrībai vajadzētu tiekties. Katram ir jābūt savai dzimtas mājvietai. Stelpē mēs tādu esam iegādājušies – tur ir Ulmaņlaiku valstsvīra stādīts vecs ābeļdārzs un Raiņa vecāku iekopts dendrārijs. Tas ir mūsu loģiskais solis.

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/205295/kas-ir-meza-ilze-kas-piegada-meza-labumus-rigas-restoraniem-reportaza-no-vecumniekiem