Kas ir fantastika?

Lekcija nolasīta izbraukuma pasākumā Rembates bibliotēkā 25.04.2014.

Visu literatūru, kas neietver sevī lietišķos žanrus (populārzinātnisko un zinātnisko literatūru,žurnālistiku, vēstules, sludinājumus, reklāmu, ziņojumus utt.), var iedalīt divās lielās grupās: dokumentālajā prozā (tās žanri ir izcilu cilvēku biogrāfijas, stāsti par kaut kādiem reāliem notikumiem, valstu apraksti, stāsti par skaļiem noziegumiem utt.) un daiļliteratūrā jeb beletristikā, kas vēsta par kaut ko izdomātu.

Vēsturiski izveidojušies četri daiļliteratūras pamatveidi: dzeja (lirika), proza (epika), dramaturģija un liroepika. Ar trīs galvenajiem veidiem skaidrība varētu būt lielāka. Kurš tad nezina, kas ir dzeja? Kaut arī mūsu dienās dzejnieki mēdz rakstīt brīvi, neievērojot tradicionālās dzejas formas. Proza ir rakstīta nesaistītā valodā, tās raksturīgas iezīmes ir sižetiskums, mazāka tēlainība nekā dzejai (tomēr bieži vien, it īpaši 20. gadsimtā, proza var būt arī nesižetiska vai ļoti tēlaina). Tradicionālie prozas pamatžanri ir romāns, stāsts, novele, literārā pasaka, eseja, miniatūra, tēlojums, humoreska. Dramaturģijas darbi (lugas) pamatā ir rakstīti sarunu formā un paredzēti iestudēšanai teātrī. Dramaturģijas pamatžanri ir traģēdija, drāma, traģikomēdija, komēdija. Liroepikas žanri ir eposs, sāga, balāde, poēma, fabula. 20. gadsimta pirmās puses avangarda literatūras virzieni apzināti, lai paustu noliedzošu attieksmi pret tradiconālo literatūru un paplašinātu mākslinieciskās ekspresijas iespējas, radīja literatūru, kas neiekļaujas tradiconālo literatūras žanru sistēmā. 20. gadsimta otrajā pusē literatūras žanru sistēmu turpināja destabilizēt postmodernisma literatūra.

Atkarībā no tā, kādi notikumi tiek attēloti daiļliteratūrā, to savukārt iedala: reālistiskajā daiļliteratūrā, nereālistiskajā daiļliteratūrā un pa pusei reālistiskajā daiļliteratūrā. Reālistiskā daiļliteratūra attēlo to, kas reāli varēja notikt, kas reāli var notikt un kas reāli varētu notikt nākotnē. Specifiski reālistiskās daiļliteratūras žanri ir zinātniskā fantastika, detektīvi un kriminālliteratūra, kā arī vēsturiskā literatūra, kur reālos vēsturiskos notikumos piedalās izdomāti personāži kopā ar reāliem cilvēkiem.

Nereālistiskā literatūra jeb fantāzija piedāvā pasaules, kurās darbojas reāli neiespējamas lietas, bet starpžanrs - pa pusei reālistiskā literatūra - nodarbojas ar rekonstrukcijām: piemēram, uzrakstot savu versiju par kādiem notikumiem vai cilvēkiem, par kuriem mēs reāli zinām ļoti maz. Kā piemēru var minēt romānus par pirmatnējo cilvēku dzīvi vai mūsu pašu rakstnieku romānus par senajiem latviešiem.

Lai kaut kā izceltu visus žanrus, kas nodarbojas ar vairāk vai mazāk vispār vai dotā laika sprīdī neiespējamām lietām, ir izdomāts jēdziens spekulatīvā daiļliteratūra vai vienkārši - fantastika, kas tiek pretstatīta tīri reālistiskajai literatūrai.

Tagad mēs esam nonākuši līdz tam, ka varam sākt uzskaitīt visus fantastikas žanrus:

1) zinātniskā fantastika (science fiction) - zinātniskā fantastika ir daiļliteratūras žanrs, kas nodarbojas ar kādu izdomātu pieņēmumu, kas varētu būt iespējams, piemēram, futūristiskas nākotnes ainas, futūristiskas zinātnes un tehnoloģijas, kosmosa ceļojumi, ceļošana laikā, paralēlie Visumu, ārpuszemes dzīvības formas un citas lietas;

2) fantāzija (fantasy - kādreiz lietots jēdziens - pasaku fantastika) - fantāzija ir fantastikas žanrs, kas parasti izmanto maģiju un citas pārdabiskas parādības kā primāro stāstījuma elementu, iezīmi, vidi, kurā attīstās darbība. Daudzi darbi žanra ietvaros norisinās iedomātās pasaulēs, kur eksistē maģija un pārdabiskas būtnes;

3) šausmu literatūra (horror fiction) - šausmu literatūras -arī šausmu fantāzijas - kā literatūras žanra mērķis ir baidīt vai pārsteigt savus savus lasītājus, liekot just šausmas un terora atmosfēru. Šausmu literatūra reizēm iztiek arī bez pārdabiskām lietām;

4) dīvainā fantastika (weird fiction - spoku stāsti vai stāsti par baismīgu nāvi) - dīvainā fantastika ir spekulatīvas daiļliteratūras apakšžanrs, kas visvairāk bija izplatīts 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā. Tas ietvēra sevī spoku stāstus un citas baismīgas teiksmas. Dīvainā fantastika atšķiras no šausmu un fantāzijas literatūras mūsdienu paraugiem, kas tagad pārsvarā aizņem tās nišu tirgū;

5) pārdabiskā fantastika (supernatural fiction) - pārdabiskā fantastika ir literārs žanrs, kur izmantots pieņēmums, ka reālajā pasaulē bez parastām un reālām lietām un parādībām eksistē arī kaut kas tāds, kas ir pretrunā ar dabisko pasauli un materiālistiskiem pieņēmumiem. Tās visplašākajā definīcijā, pārdabiskā fantastika ietver sevī arī šausmu literatūru, fantāziju un tādus apakšžanrus kā vampīru literatūra un spoku stāsti, pārdabiskās fantastikas elementus var atrast arī zinātniskajā fantastikā;

6) supervaroņu fantastika (superhero fiction) - šajā spekulatīvās daiļliteratūras veidā, ko pamatā pārstāv komiksi, darbojas cīnītāji par taisnību - īpašos tērpos ieģērbti supervaroņi, kuriem piemīt pārcilvēciskas spējas, lai stātos pretī visādiem superļaundariem, kuriem arī ir ne mazums līdzīgu spēju;

7) utopiskā un antiutopiskā fantastika ( utopian and dystopian fiction) - utopija un tās atvasinājums - distopija ir žanru literatūra, kas pēta dažādas sociālās un politiskās struktūras. Utopiskās fantastikas mērķis ir parādīt ideālu sabiedrību - utopija. Antiutopiskā jeb distopiskā fantastika (dažkārt tiek dēvēta par apokaliptisko literatūru) ir ar pretēju zīmi. Tā rāda absolūti briesmīgu vai degradējušu sabiedrību, kas parasti arī neatgriezeniski iet bojā;

8) apokaliptiskā un postapokaliptiskā fantastika (apocalyptic and post-apocalyptic fiction) - apokaliptiskā fantastika ir zinātniskās fantastikas apakšžanrs, kas ir saistīts ar civilizācijas galu. Postapokaliptiskā fantastika ir pasaule vai civilizācija pēc šādas katastrofas. Laika posms var būt tūlīt pēc katastrofas, īpašu uzmanību pievēršot izdzīvojušajiem vai to psiholoģijai, vai - krietni vēlāks laiks, bieži vien uzsverot tēmu, ka pirms katastrofas civilizācija ir aizmirsta (vai mitoloģizēta);

9) alternatīvā vēsture (alternate history, arī -uchronia) - alternatīva vēsture vai realitāte ir daiļliteratūras žanrs, kur darbība risinās pasaulē, kas vēsturiski ir savādāka, nekā reālā pasaule. Turklāt, izmaiņas var būt gan zinātniski fantastiskas, gan maģiskas.

Jāpiezīmē, ka pilnīgi tīrus viena žanra darbus sameklēt var, bet bieži tajos parādās arī citu žanru iezīmes, bet dažreiz rakstieki speciāli žanrus apvieno, sajauc. Piemēram, filmas "Svešais" notikumi ir tīra zinātniskā fantastika, bet tikpat labi - šausmu stāsts. Filma "Terminators" arī ir zinātniskā fantastika, taču ar spēcīgām supervaroņu fantastikas iezīmēm. Dīvaino un pārdabisko fantastiku tikpat labi var ievietot pie šausmām, bet tajā pašā laikā ir taču daudz stāstu par labiem spokiem utt.

Te jāpiezīmē, ka mēs neesam pieminējuši vēl dažus iespējamos spekulatīvās fantastikas žanrus: attiecīgi, folkloras sastāvā esošās pasakas, teikas, nostāstus, ticējumus, eposus un jaunāko laiku literārās pasakas.

Uzreiz jāsaka, ka fantāzija un pasaka nav viens un tas pats. Ir dažas būtiskas atšķirības: pasakā parasti sižets ir stingri centrēts uz galveno mērķi, viss pārējais ir stipri pakārtots tam. Literārās pasakas jau ir ceļā starp tautas pasakām un fantāziju, jo tajās viss tik viennozīmīgi nav uztverams. Brīnumu pasakās varonim brīnumlietu un maģijas pielietošana nesagādā nekādas pūles. Fantāzijā sižeta līnijas sadalās un nav tik viegli atšķetināmas, varoņi nav viennozīmīgi un tie var garīgi augt vai tieši otrādi... brīnumspējas nav tik viegli iegūstamas, ir jāmācās un to pielietošana atņem spēkus. Pasakas beigas ir galvenā varoņa triumfs, fantāzijā tas nav obligāts noteikums un pat uzvara var izrādīties ne tāda, kā cerēts.

Ja pasakās ļoti lielu lomu spēlē tā sauktie ceļojošie motīvi, kas mēdz atkārtoties dažādās, pat dažādu tautu pasakās, piemēram, trešais tēva dēls, pastarīte ar labestību izpelnās augstāko spēku labvēlību, iegūst savā rīcībā brīnumainas lietas, ar kuru palīdzību iekaro laimi, kas bez šīm brīnumlietām vispār nebūtu iespējams. Fantāzijā ir citādi, kaut vai Tolkina “Gredzenu pavēlniekā”, kur varoņu liktenis ir atkarīgs nevis no brīnumlietām, bet vairāk no pašu spēkiem, izturības un drauga pleca. Fantāzijā brīnumlietas fatāli nenosaka sižeta gaitu, tās var pat tikt iznīcinātas.

Tomēr, jāatzīst, ka tad, kad kāds fantāzijas darbs gūst lielāku atzinību, tūlīt tam blakus parādās neskaitāmi atdarinājumi.

Abos žanros savādāk tiek uztverta arī cilvēka pārvēršanās dažādos dzīvniekos. Pasakās tā notiek dažādu apstākļu iespaidā un parasti tiek traktēta kā slikta lieta. Fantāzijā to jāapgūst, jāmācās un bez pēdām tas nepaliek, ja ilgi esi zvēra ādā, vari zaudēt cilvēcību, toties, nav jāgaida pilnmēness nakts, nav jāmeklē “vilkaču priedes” vai krustceles. Pārvērsties tu vari tad, kad rodas tāda vajadzība un savu cilvēka dabu, vismaz uz laiku, tu nezaudē.

Pasaku iezīme ir arī to varoņi. Katram ir strikti iezīmēti rāmji: galvenais varonis vienmēr labs, cēls un izpalīdzīgs, viņa pretinieks vai konkurents vienmēr ir apveltīts ar pretējām īpašībām; pūķi un milži vienmēr ir dumji un mantkārīgi, rūķi – izturīgi un strādīgi, raganas un burvji – ļauni vai savtīgi. Pasakās grūti iedomāties situāciju, ka divas raganas cīnītos viena ar otru, “stāvot pretējās frontes pusēs”. Fantāzijā tas ir pat vairāk nekā iedomājami.

Pasakās galvenie varoņi parasti ir vai nu bērni vai jauni cilvēki. Fantāzijā tas nav obligāti. Pasakās varoņiem parasti nav jāuztraucas par ikdienas vajadzībām savā ceļā uz mērķi, fantāzijas varoņi ir daudz tuvāki mums, jo viņiem nākas rūpēties par visu. Tāpēc mēs daudz vairāk uzzinām arī par varoņu iekšējo pasauli, viņu ilgām, centieniem, kas varbūt nemaz nav tādi, kādus tos vēlas redzēt citi. Piemēram, tā paša Tolkina “Hobitā” Bilbo īstenībā vispār negrib nekur doties, bet pasakā diezin vai var iedomāties situāciju, ka kāds spiež Antiņu ar varu jāt Stikla kalnā, bet viņš princesi nemaz negrib atbrīvot.

Arī laiks pasakās ir tāds kā nekāds - “reiz sensenos laikos” un viss, arī pašas pasakas notikumi risinās tik ilgi, cik vajag, bez atkāpēm, tāpat arī vieta - “aiz trejdeviņām zemēm”. Ar to parasti pietiek, jo anturāža tāpat ir tāda, kādu pazīst klausītāji. Fantāzijas žanra specifika prasa izstrādātu pasauli un pārdabiskā pamatojumu. Turklāt, jo neparastāka ir pasaule, jo interesantāk. Līdz ar to, fantāzijas pasaule pati iespaido attēloto notikumu gaitu.

Mūsu dienās fantāzija ir atraisījusies no “Tolkina ēnas” (kādreiz teica, ka viņa darbi ir sarakstīti tik perfekti, ka labāk uzrakstīt nav iespējams): Tolkina darbi ir tipiska episkā jeb mītiskā fantāzija. Tagad ir uzplaukuši arī citi fantāzijas apakšžanri: laikmetīgā fantāzija ar tās paveidu pilsētas fantāziju, tumšā fantāzija, kas cenšas ietvert šausmu elementus, varoņfantāzija, zinātnisko fantāzija, kur maģija tiek izskaidrota zinātniski, zobena un burvestību fantastika, kas cenšas apvienot sevī varoņfantāziju ar šausmu elementiem un pārdabisko (atceramies barbaru Konanu) un īstos feju stāstus.

Visa fantastika ir bezgalīgas pasaules, kurās katrs atradīs sev ko noderīgu sirdij un prātam.