Kapteiņa Nemo kuģi.

"1866. gads iegāja vēsturē ar pārsteidzošu notikumu, ko droši vien daudzi vēl atceras. Nerunājot pat par to, ka baumas, kas klīda sakarā ar neizskaidrojamo parādību, par ko būs runa, satrauca piejūras pilsētu un kontinentu iedzīvotājus, tās vairoja uztraukumu arī jūrnieku vidū. Tirgoņi, kuģu īpašnieki, kuģu kapteiņi, stūrmaņi, kā Eiropā, tā Amerikā, visu valstu kara flotes jūrnieki, pat dažādu Vecās un Jaunās pasaules valstu valdības raizējās par notikumu, ko nespēja izskaidrot. Lieta tāda, ka pēdējā laikā daudzi kuģi sastapa jūrā kādu garu, fosforiscējošu, vārpstveida priekšmetu, kas pārspēja valzivis gan pēc izmēra, gan kustējās ātrāk par tām".

Jūs, protams, pazināt, no kurienes ir šis citāts. Skaidra lieta: Žils Verns, "20 000 ljē pa jūras dzelmi". Pasaules fantastikas vēsturē diezin vai atradīsim otru romānu, kas būtu tikpat populārs, kā slavenā francūža grāmata par noslēpumaino kapteini Nemo un viņa zemūdens kuģi "Nautilus". Pēc tā motīviem (vairāk vai mazāk tuviem sižetam) tika veidotas lugas, uzņemtas mākslas filmas, bet kapteinis Nemo ar pilnām tiesībām ieņēma vietu pašu slavenāko, literāro personāžu zelta fondā. Par šo grāmatu un tās galveno varoni ir sarakstītas desmitiem, ja ne simtiem dažādu grāmatu, daudzpusīgi raksti un veselas monogrāfijas. Izmantojot šo daudzveidību, mēs nepiesiesimies acīmredzamām kļūdām, ko pielaidis Žils Verns „projektējot un ekspluatējot” savu „Nautilus”. Nemeklēsim arī to, kurš varēja būt reālais kapteiņa Nemo prototips. Par visu to un citām lietām ir sarakstīts vairāk nekā nepieciešams, mums ir cits uzdevums – pastāstīt par dīvainajiem notikumiem, vēstot par kuriem, ir grūti neatcerēties „Nautilus” un tā kapteini. [1]

Laipni lūdzam zemūdens pasaulē.

1866. gadā, kad notiek romāna darbība, zemūdens laivas kā tādas sen jau nebija jaunums. Cilvēka tiekšanās iekļūt noslēpumainajā un aicinošajā zemūdens pasaulē, iespējams, ir tikpat sena kā vēlēšanās izzināt. Pietiek kaut vai pieminēt Maķedonijas Aleksandru, kurš it kā ir nolaidies jūras dibenā ar kaut ko līdzīgu ūdenslīdēja zvanam! Submarīnu vēsturi, laikam būtu jāsāk ar Leonardo da Vinči vārdu, kurš arī izteica ideju par zemūdens aparātu izmantošanu karā. Jau 1578. gadā anglis Viljams Borns apraksta zemūdens laivu no roņu ādām un zemūdens kuģi no ādas ar balasta cisternām, kurš it kā ir karojis Melnajā jūrā. Protams, grūti spriest par šī ziņojuma patiesīgumu, taču ir vēsturisks fakts: 1620. gadā pēc Anglijas karaļa Džeimsa I pavēles tika uzbūvēta un sekmīgi izmēģināta Temzā zemūdens airu laiva. Konstruktora vārds – holandiešu inženieris Jakobsons Drebels (1572-1633). Neatpalika arī Krievija. Vēl Pētera I laikā mehāniķis-amatieris Jefims Ņikonovs Galeru pagalmā demonstrēja (paša Pētera klātbūtnē) savas submarinas modeli. Tikai cara-reformatora nāve iztraucēja pabeigt īsta, „liela korpusa, apslēpta, uguns kuģa” ieceri. Pirmā zemūdens laiva, kas ar nosacītām sekmēm piedalījās karadarbībā, tika uzbūvēta Amerikā, pilsoņu kara laikā, to paveica inženieris Horass Hanlijs. Ar vārdu „H. L. Hunley” tā arī ir iegājusi Konfederātu flotes sastāvā un 1864. gada 17. februārī tā nogremdēja ziemeļnieku buru-dzenskrūves kara kuģi „USSHousatonic” ar piestiprinātu mīnu. Šajā sprādzienā nogrimst arī pati zemūdene. Tomēr šis datums – 1864. gada 17. februāris tiek uzskatīts par zemūdens flotes kaujas kristībām.

Vienu vārdu sakot, kā mēs redzam, Žils Verns savā laikmetā neizdomāja neko principiāli jaunu. „Nautilus” atšķīrās drīzāk ne kvalitātē, bet kvantitātē – peldēja ātrāk, nolaidās dziļāk, palika zem ūdens bez izniršanas ilgāk. Tā arī pēc būtības visa atšķirība, ja ne vēl dažas otršķirīgas detaļas.

Kaut kas no jūras izpeld...

Žila Verna romānā ir precīzi norādīts datums, kad satikās amerikāņu fregate „Abraham Lincoln” ar kapteiņa Nemo „Nautilus”. Tas notika 1866. gada 5. novembrī ziemeļu platuma 31 grādā 15 minūtēs un austrumu garuma 136 grādu 42 minūtē, 200 jūdzes no japāņu krastiem. Taču tā bija izdomāta tikšanās, ar fantasta iztēli uzzīmēta. Bet 10 gadus vēlāk, tādos pat apstākļos un tajā pašā rajonā (koordinātes atšķīrās rakstnieka norādītajām tikai par kādām 15 jūdzēm) notika reāla tikšanās, ko apliecināja liecinieku – amerikāņu fregates „John D. Dartmoor” apkalpes locekļu – liecības. Lūk, kas bija ierakstīts šī kuģa žurnālā, lūk, ko stāstīja kapteinis, kā arī apstiprināja visa apkalpe, kad kuģis nonāca galamērķī: „Mēs sekojām kursam uz dienvidaustrumiem (konkrētas koordinātes, galses, navigācijas smalkumus, kas neattiecas uz lietu, izlaižam – autors; Neatradu ziņas par šādu kuģi – t.p.) ar ātrumu 15 jūdzes stundā. Ap pusnakti divas jūdzes no labējā borta jūrā mēs pamanījām spēcīgu spīdēšanu. Gaismas ovāls bija divas reizes lielāks par mūsu kuģi, tā kā tas nevarēja būt valis, turklāt vaļi nespīd. Kādu laiku šis gaismas oreols sekoja „Dartmūrai”, pēc tam strauji traucās uz priekšu ar ātrumu, kas divas reizes pārsniedza mūsējo un atradās tieši mūsu kursa priekšā. Atskanēja troksnis, kas bija līdzīgs vaļa elpošanai, taču daudz spēcīgāks, milzīgs ķermenis pacēlās ūdens virspusē. Mēs labi to redzējām, tāpēc ka mirdzums nekur nebija zudis. Šī jūras monstra mugura spīdēja ar zilu metālisku spīdumu. Priekšpusē, aizmugurē un centrā pacēlās kaut kas, kas atgādināja milzīgas, izliektas peldspuras. Tās savienojās abās pusēs ar kaut kādām bālām plēvēm, kas drudžaini trīcēja. Liekas, ka gaismu izstaroja tieši šīs plēves. Es devu pavēli nogriezties sāņus, lai izbēgtu no sadursmes ar briesmoni, taču izpildīt to nepaspējām – ķermenis vienā mirklī nogrima okeānā un spīdums kļuva bāls un izzuda”.

Pret „Džona D. Dartmūra” kapteiņa un komandas ziņojumu izturējās nopietni, tāda briesmoņa parādīšanās varēja apdraudēt kuģošanu. Uz tikšanās vietu devās pieci karakuģi. Mēnesi tie bez rezultātiem vagoja okeānu un atgriezās ne ar ko. Iespējams, ka par šo notikumu drīzumā aizmirstu, apglabātu arhīvos – okeāns ir liels un dziļš, vai maz kas tur var izpeldēt no dzīlēm un atkal bez pēdām tajās pazust. Iespējams... ja nu notikumi ar „Džonu D. Dartmūru” neatgādinātu par sevi vistraģiskākajā veidā.

Monstri uzbrūk.

1877. gada 3. septembrī no amerikāņu kanonierlaivas „Middleton Essex” pamanīja kuģi. Kustējās tas kaut kā jocīgi, it kā vienkārši dreifēja, neviena nevadīts un uz signāliem neatbildēja. Kādu laiku pavērojis nesaprotamos kuģa manevrus. „Middleton Essex” kapteinis pieņem lēmumu izsēsties uz tā. Noslēpumainais kuģis izrādās šoneris „Liberty”. Tā sauc daudzus kuģus un sākumā kapteinis nevarēja izlemt, kas tas par kuģi: angļu vai amerikāņu. Taču, kad kanoniera laiva pietuvojās, viens no matrožiem pazina šoneri, jo kādu laiku bija braucis uz tā. Šoneris piederēja Amerikai, taču uz borta neviena nebija, izņemot suni, kas uzvedās vienlaikus bailīgi un agresīvi. Suns pieglauda ausis, it kā bija ļoti pārbijies. Vispār, izrādījās klasisks spoku kuģa paraugs, ja ne viena lieta: kuģa žurnāls. Ieraksti tajā palīdzēja apgaismot apkalpes pazušanu. Priekšpēdējais ieraksts vēstīja, ka kuģa tuvumā parādījās trīs, absolūti vienādi, milzīgi jūras briesmoņi. To apraksts pilnībā atbilda „Džona D. Dartmūra” kapteiņa aprakstam. Monstri pārvietojās ar ātrumu 50 jūdžu stundā (tāds ātrums bija arī Žila Verna „Nautilus”), te aizejot priekšā, te atgriežoties, beidzot izvietojoties trīsstūrī ap „Liberty”. Pēdējais ieraksts kuģī bija ierakstīts daudz zemāk, ar citu rokrakstu – stūrainu, lēkājošu. Tur bija rakstīts: „Milzīga auguma cilvēks ar melnu seju”. Tālāk sekoja stūraina svītra un... viss. Glābšanās laivas bija uz vietas. Neviens nekad un nekur „Liberty” apkalpi vairs netika redzējis vai saticis, tāpat kā noslēpumainos monstrus.

Patiesība ir kaut kur līdzās?

Mēģināsim izspriest. Hipotēzes par citplanētiešu iejaukšanos nopietni vērā neņemsim, tāpēc ka ar viņu palīdzību var izskaidrot vienalga ko, vai precīzāk, neko neizskaidrot – viņi ir vainīgi pie visa, un punkts. Tāda paša iemesla dēļa nesāksim vainot pārdabiskos spēkus. Taču, ja šie zemūdens kuģi (par to, ka tie patiešām ir kuģi, nevis reti jūras faunas radījumi, šaubu nav) ir reāli, no kurienes tie ir radušies? Vai tā laika tehniskais līmenis ļāva radīt tik manevrējošas un ātras submarīnas?

Principā, drīzāk jā, nekā nē. XIX gadsimta vidū tehnika attīstījās strauji. Taču zemūdens kuģi kaut kur vajadzēja uzbūvēt, tiem bija vajadzīga bāze? Pievērsīsimies atkal kapteiņa Nemo atklāsmēm: „Katra mana kuģa sastāvdaļa ir saņemta no dažādām Zemeslodes valstīm. Katra pasūtījuma iemesls bija izdomāts. Mana kuģa būves vieta atradās tuksnešainā salā, okeāna vidū. Tur mani apmācītie, drosmīgie biedri manā vadībā savāca „Nautilus”. Kad korpuss bija gatavs, uguns iznīcināja visas mūsu pēdas uz salas, ja es to varētu, es pat to uzspridzinātu!”

Labi, pieņemsim, ka analoģiskā veidā tika izveidots ne viens vien kuģis, bet vairāki. Pieņemsim, ka elektriskās mašīnas spēja kuģiem dot neiedomājamu ātrumu. Lai gan ne ilgi, baterijas (kapteinis Nemo lietoja ķīmisku strāvas avotu – Bunzena elementus) bija jāuzlādē. Kurš varētu finansēt tik grandiozu projektu? Pirāti? Visiem pasaules pirātiem kopā nebūtu tik daudz naudas. Arī talantīgu inženieru viņu vidū nemaz nebija tik daudz. Kurš ir „cilvēks ar melnu seju”? Āfrikānis? Vai tad amerikānis no „Liberty” komandas nespētu atšķirt afrikāni un nenosauktu viņu tieši? Iespējams, ka tas bija cilvēks maskā. Tātad tomēr pirāts? „Liberty” visai ievērojamās vērtības bija palikušas neskartas. Noslēpumaino submarīnu ekipāžu darbība palikusi pilnīgi neskaidra. Kāpēc viņiem vajadzēja nolaupīt vai nogalināt „Liberty” komandu? Nesaprotami. Tikpat nesaprotami, kur visas šīs zemūdens laivas palika pēc tam...

Žila Verna noslēpums.

[...]

Nav izskaidrojams arī fakts, ka Žila Verna romānā „20 000 ljē pa jūras dzelmi” gandrīz pilnībā ir paredzēti „Džona D. Dartmūra” tikšanās apstākļi ar nezināmo jūras monstru? Šis lielā fantasta noslēpums tā arī paliks noslēpums uz visiem laikiem.