Kā uzrakstīt mīlestības romānu pēc žanra likumiem. Pirmā daļa

Kādreiz, spītības pēc, es metro pārlāpstoju vai tonnas tamlīdzīgas literatūras. Un jau tad man radās doma uzrakstīt šim līdzīgu traktātu.

Un tātad – mani dārgie lasītāji, vai jūs vēl neesat aizmirsuši, kas pasaulē ir pats svarīgākais? Protams, ka tā ir nauda! Un, ja vēlaties to ielāpstot tā pavairāk, nesmādējiet nekādus līdzekļus. Šodien pastāstīšu jums, kā jāraksta mīlestības romāni.

Ko? Jūs joprojām domājat, ka tas ir tikai neapmierinātu mājsaimnieču lauciņš? Vispār jau ne. Mīlestības romānu var uzrakstīt ikviens, neatkarīgi no viņam piemītošā, vai nepiemītošā literārā talanta un elementārām gramatikas zināšanām. Pilnīgi pietiek, ja pārvalda dažus sižeta atslēgas momentus, un gatavs! Šo tekstu uzcepu pēc sīkas un pamatīgas tamlīdzīgu rakstu darbu analīzes, tātad zinu, ko runāju!

Rūpīgi izlasiet visu zemāk redzamo, un uz priekšu! Iekarojiet literatūras Olimpu!

Tātad – pats galvenais mīlestības romānā ir Galvenais Varonis un Galvenā Varone. Par sižetu varat aizmirst, tam visi tāpat uzspļauj.

Galvenā varone.

Sāksim ar tās ārieni.

Galvenā varone var būt vai nu žilbinoša skaistule (tāda, lai uz viņu “stāvētu” pat pilnīgam impotentam), vai arī ne īpaši skaista, bet ar ko tādu, lai uz viņu “stāvētu” tāpat, tikai retāk. Vai arī vispār nevienam “nestāvētu”, un Varonis varētu pilnībā izbaudīt savu gudrību un izmanību, kad romāna beigās visi bļaus “un kur gan bija mūsu acis, ka palaidām garām šitādu variantu!”. Un viņš viens stāvēs lepns un laimīgs.

Augumā viņa noteikti ir maziņa, lai varētu elst Varonim kaut kur nabas līmenī, ļaujot viņam sajusties lielam un vīrišķīgam.

Par viņas ķermeni vispār ir īpaša runa. Atceraties – nekādas jautras resnītes jums nesanāks! Jūs ko, liekais svars (vai arī vienkārši normāls) jau pašā saknē nokaus visu romantiku. Vajadzēs krietni pamežģīt smadzenes un izdomāt riktīgu mutantu. Kāpēc? Tūlīt paskaidrošu.

  1. Galvenajai Varonei jābūt trauslai. Tieši trauslai – nekāda kārnuma, kaulainu roku, izspiedušos ribu viņai nedrīkst būt, tas jau nekas ka pie auguma 165 viņa nedrīkst svērt vairāk par 43 kilogramiem! Jā, jums nāksies to tā arī uzrakstīt. Tāpēc, ka Galvenajam Varonim lielāko daļu romāna nāksies viņu staipīt, vai nu paģībušu (vai sasietu, kā nu sanāks) savās varenajās spalvainajās rokās, bet viņu jau arī vajag pažēlot. Kā Varonei pie šāda TTR (taktiski-tehniskā-raksturojuma) kaut kur atrodas pavedinoši apaļumi, es nezinu. Un liecieties mierā – es taču brīdināju, ka jūsu Varone būs mutants!
  2. Konkrētāk – par apaļumiem. Ja viņas viduklis pēc sava apkārtmēra ir lielāks nekā Varonis spēj apņemt ar savām plaukstām, droši varat šo lēdiju ierakstīt vecmeitās un deportēt uz tuvāko klosteri. Varonis pat pačurāt uz viņu kopējā hektāra netaisīsies. Ar gurniem jau ir sarežģītāk – esmu sastapusies gan ar šauriem “kā zēnam”, gan apaļīgiem. To atstāšu jūsu iztēlei, lai gan es rekomendētu šaurus – lai vēl paspilgtinātu “trausluma” atmosfēru, jo turpmākajā tekstā Varonei būs jāpārdzīvo daudz kā interesanta, un, neesot pietiekami vājai, viņai ir visai lielas iespējas izķepuroties arī patstāvīgi, atstājot Varoni pilnīgā neizpratnē.
  3. Krūteža. O, šī ir brīnišķīga sievietes ķermeņa daļa, par un ap to mūsu romānā būs veltīta vismaz trešā daļa sižeta un aprakstu. Te nedrīkst būt nekādas pašdarbības. Jaunietei zem krekliņa jābūt vismaz trešajam izmēram, jo vēlāk šīm pašām krūtīm vajadzēs ticami viļņoties kleitas izgriezumā (zem raupjā svītera adījuma, zem bruņukrekla, vai arī vēl nez kur). Visus, kuriem radās jautājumi, kā tas iespējams, pie 55 centimetru vidukļa apkārtmēra bez plastiskajām operācijām – uzreiz sūtu palasīties ģenētikas mācību grāmatas, un vēl reizi saku, ka mutācijas ir nopietna lieta! Un arī krūtsgaliem vienmēr jābūt maigi rozīgiem, bez variantiem, tas jau nekas, ka rakstāt par mulati.
  4. Rokas. Garas, smalkas un maigas. Pat tad, ja viņa ir brīnišķīga kalponīte, kura katru dienu no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā ar saviem slaidajiem, maigajiem pirkstiņiem berž saimnieka tualeti ar aktīvā hlora palīdzību un bez cimdiem. Muskuļu tur nav, nebija un nebūs, pat tad, ja sižetā viņai paredzēts vilkt savu brīnišķīgo Varoni no blīvas apšaudes apakšas vairāku mēnešu garumā. Viņas rokām jāasociējas ar pilnīgu bezpalīdzību, lai mudinātu Varoni aizstāvēt šo mutantu līdz pat savas dzīves beigām.
  5. Kājas. Te arī nekādas brīvdomības. Tās sākas no ausīm un ir slaidas. Potīti vajadzētu spēt aptvert ar rādītājpirkstu un īkšķi, bez kādiem citiem variantiem. Un arī kājas izmērs ne lielāks par 34, ne jau uz slēpēm viņa staigās!
  6. Dibens. Te nu bez kādām šaubām – apetītlīgs. Kāds tad tas ir, neprasiet, to es tiešām nezinu! Tāpēc labāk pietiks ar šo vienu epitetu, nesākot garus un plašus skaidrojumus. Citādi sanāks jums “sirdsveidīgs dibentiņš” (reāli ko tādu kaut kur izlasīju!), un lasītājs pēc tam naktī nevarēs gulēt, mēģinot saprast – un kā tad tas beigās izskatījās???

Nu re! Esam nonākuši arī līdz mūsu Varones augšējām ekstremitātēm, bet precīzāk – līdz galvai! Ar to jau arī nebūs vienkārši, bet, sekojot maniem padomiem, spēsiet tikt galā arī ar šo uzdevumu bez īpašiem zaudējumiem.

  1. Acis. Uz visiem laikiem aizmirstiet par normāla izmēra acīm. Tām jābūt milzīgām, patiešām nenormāli lielām, jo Varonim tajās regulāri jāslīkst. Kas attiecas uz krāsu – te iespējama lielāka brīvība, bet gaišākās krāsas ir biežākas. Iepazīstieties ar “jūras viļņu” krāsu, “vētrainas jūras” toni, “svaigu lapu zaļumu”, “bezgalīgu zilgmi”, “smaragda spozmi”, “neiespējamu vijolīšu” toni (un tas jau nekas, ka tas patiešām ir neiespējams – autoram ir tiesības arī uz neveselīgām fantāzijām) un eksperimentējiet. Tumšas acis parādās retāk un netiek vērtētas tik augstu. Bet katram gadījumam ieteikšu jums “necaurredzamo nakti” un “riekstu brūnumu” ar pievienotām nez kādām nerātnām dzirkstelītēm, priecīgiem velniņiem un tamlīdzīgiem delīrija simptomiem.
  2. Deguns. Te nu ir divi varianti – vai nu taisns, vai mazliet uzrauts. Vienreiz un uz visiem laikiem aizmirstiet kartupeļus un kumpumus, pat tad, ja jūsu Varone ir vietējās ebreju kopienas lepnums, kuru, fīreram nepietiekami padevīgs esesietis, kurā paģiru nogurumā parādījusies doma par nāciju vienlīdzību, glābj no Osvencimas krāsnīm.
  3. Vaigu kauli. Tie mēdz būt tikai augsti. Kāda velna pēc? Kā lai es to zinu, bet savādākus aprakstus neesmu sastapusi. Tāpat atsakāmies no apaļīgiem vaidziņiem, un iekritušiem vaigiem pielipinām bedrītes. (brrr… laikam šonakt aizmigt nespēšu!)
  4. Nu re, bet par Varones zodu gan nekas nav teikts. Viss tiek norakstīts uz maigo sejas ovālu. Maigs un viss! Visiem nospļauties, kā tas īstenībā izskatās.
  5. Skropstas un uzacis. Pat tad, ja varone ir platīnblonda, pat tad, ja viņa ir albīns piektajā paaudzē un viņas acis deg sarkanās ugunīs – viņai, izstiepies, vai saraujies – jābūt tumšām skropstām un uzacīm. Viss ir ļoti kupls un biezs, un tā ieēno viņas acis, ka tušai MaxFactor tur nav ko darīt!
  6. Lūpas. Plānu lūpu neeksistē. Tieši tāpat kā bālu! Tām jābūt spilgtām, biezām, ar izteiktu kontūru un vilinošām. Tā, lai vecim tūlīt pat uz līdzenas vietas sagribētos… Varoni NOSKŪPSTĪT, un ne jau to, ko jūs visi padomājāt! Jūsu zināšanai – par tamlīdzīgām lietām Varonis vispār neko nezina. Tā ka, ja kunilings romānos retumis vēl ir sastopams, tad minets jau ir smaga porno lauciņš!

Un, beidzot, sievietes ķermeņa visai svarīga daļa ir arī mati. Tie ir atsevišķs stāsts. Frizūra “kā mērkaķim” nederēs pat otrā pasaules kara lazaretes apstākļiem. Tas neapšaubāmi būs biezs, spožs ūdenskritums līdz pat apetītlīgajam dibenam, vai pat vēl zemāk, ar piemītošu fantastisku spēju – nesmērēties. Taisni mati nekotējas, tāpēc bez liekas domāšanas apveltīsim savu Varoni ar īpaši dīvainas nokrāsas cirtām. Visdabiskāko un ikdienā visbiežāk sastopamo brūno matu krāsu uzreiz liksim malā. Par pamatu ņemsim “gatavus rudzus”, “kraukļa spārnu”, “ugunīgu burkānu”… atvainojiet, aizrāvos, bet domāju, ka jūs mani sapratāt! Tam visam vajag krist, plūst, zaigot, apņemt kā mākonim un, pie kam, atbildīgos brīžos netraucēt… (es nespēju iedomāties, kā tas viss kopā ir iespējams, jo ir manā īpašumā visparastākā bize līdz jostas vietai, un jūsu padevīgā kalpone dod priekšroku matus savākt arī nakts laikā kaut vai astē, jo tie riebekļi traucē…).

Un nobeigumā parunāsim par ādu. Vai nu tā ir balta kā alabastrs un marmors (citu salīdzinājumu nez kāpēc nav), vai klāta ar bronzas iedegumu, tā ir maiga, gluda un zīdaina. Pumpas, alerģiskus izsitumus un vējbaku rētas atstāsim tām pašām vecmeitām.

Vēl pieskarsimies Varones raksturam. Lēnprātību un paklausību atstāsim citam visu laiku vislasītākajam romānam. Nē, mīlestības romānā Varonim, pirms viņš Varonei varēs atzīties mīlestībā, nāksies viņu kādu brīdi savaldīt un vēl nez ko interesantu nodarīt. Vēl viens moments – Varonei noteikti jābūt gudrai, ar savi IQ spējīgai krietni apsteigt Einšteinu. Tas jau ir sīkums, ka viņa visas grāmatas garumā darīs tikai un vienīgi idiotiskas lietas. Bet Varonis jau neieinteresēsies par glītu muļķīti!

Mūsu brīnišķīgajai dāmai jābūt ar reti pretīgu raksturu, īpaši brīvību mīlošai – līdz pat psihiskas anomālijas līmenim, ar gribasspēku, lielāku kā jogam, un vēl asprātīgai. Vēl pielipināsim vīriešu nicināšanu. Un, tas jau nekas, ka visas grāmatas garumā Varone neko no šī krāšņuma tā arī neizmantos. Un iemācieties kā reizrēķinu, ka Varones nesatraucamībai, parādoties Varonim, tūlīt pat jāpazūd tālēs zilajās.

Taisnība gan, arī pie visa šī, kaut kur dvēseles dziļumos viņa sapņo par kaut kādu PRINCI, kurš izkausēs visus viņas ledus krājumus ar precīzu palzmas metēja zalvi, un ilgi ar izjūtu drāzīs kādā savas pils tumšajā stūrītī. Tikai viņa nevienam par to neko neteiks, iegūs kaudzi kompleksu uz seksuālās neapmierinātības bāzes un mūsu Varonim ar viņu vēl ies visai grūti…