Kā sadzīvot ar spokiem

25.janvāris 2010

Fejas, elfi, mirušo gari, spoki, daudzpasaules, laika tuneļi – tie ir jautājumi, kas cilvēkus nodarbinājuši gadu simtiem un tūkstošiem. Materiālisti smīkņā – līdz brīdim, kamēr paši saskaras ar ko tādu, kas nepakļaujas racionālā prāta skaidrojumam.

 pagalmsKādā eksperimentā maziem kaķēniem uzlika brilles; viens redzēja tikai horizontālas līnijas, otrs – tikai vertikālas. Viens skrēja virsū vertikālajām galda kājām, otrs neatšķīra horizontālus priekšmetus. Līdzīgi pasauli uztver arī cilvēks – caur strikti ierāmētām brillēm.

Piemēram, tā dēvētajiem spokiem. Kas gan tie ir? Zemapziņas rotaļa, smadzeņu māns, reāla citās pasaulēs mītoša parādība, koncentrēta enerģija? Zinātniski pamatotas atbildes uz šo fenomenu, saprotams, nav. Tomēr ir pamats uzskatīt, ka spokiem ir tiesības eksistēt. Un skaidri vēl nevar zināt, kurš no mums kuram spokojas...

Vārti uz citu pasauli
Sarkandaugavā ir kāds rotaļu laukums, kuram vecāki ļaudis iesaka mest līkumu. Bērni te izkrīt no šūpolēm, rakņājoties smilšu kastē, sagriež roku, šļūcot pa slīdkalniņu, saskrāpē ceļgalus un klūp uz līdzenas vietas. Tā gadās? Jā, ja vien mēs nezinātu, ka koši krāsoto rotaļu stieņu metāliskā dunoņa atbalsojas pazemē, kur apglabāti kara laikā noindētie psihiatriskās slimnīcas pacienti.
Uz cilvēku kauliem celts arī Dailes teātris, bet Misiņa bibliotēkas, kas atrodas Rūpniecības ielā, nakts dežurantes cita pēc citas rakstīja atlūgumus, jo, iestājoties tumsai, pārņēmusi sajūta, ka tuvojas kaut kas neizprotams un biedējošs. Savukārt Rīgas kinostudiju Šmerlī būvējuši cietumnieki, tāpēc jūtīgākiem cilvēkiem tur nepatīk uzturēties.
Parasti par šādām vietām saka – tur nav laba aura. Kas īsti slēpjas aiz šiem vārdiem? Mēs signālus no paralēlajām pasaulēm gan uztveram, bet smadzenes nespēj tos adaptēt, jo maņu orgāni kopš dzimšanas iedīdīti uztvert tikai noteiktas krāsas, formas, smaržas un garšas. Varam tikai ļauties intuīcijai.


Stāsta, ka Sanktpēterburgā esot vārti, pa kuriem varot nokļūt citā dimensijā. Tas gan nenozīmē, ka visi gājēji automātiski pazūd kā zemē iekrituši, tomēr zinātāji šai vietai pat netuvojas. Dziednieks Elmārs Spodris saka, ka Ļeņingradas blokādes laikā tieši šajā vietā miris daudz cilvēku, tāpēc “laiki ir vaļā”, un tiem, kuru maņas nav bloķētas, šeit atrasties ir ļoti grūti. Viņaprāt, ir ne mazums vietu, kur sakoncentrējušās cilvēku ciešanas un, tēlaini izsakoties, apkārt klejo nāve – otrs spilgtākais psihoemocionālais un fiziskais pārdzīvojums dzīvē (tam līdzvērtīga ir tikai piedzimšana).
Piemēram, Helsinkos, Operas namā, mīt spoks, vīrs armijas apģērbā un zābakos, kurš ne reizi vien pārbiedējis aktierus, tā gandrīz izjaucot izrādi. Kļuvis zināms, ka viena siena ēkā celta no ķieģeļiem, kas palikuši pāri no kaujā sagrauta cietokšņa Krievijā. Cīņa bijusi nežēlīga, vīri saindējušies ar gāzi, nav varējuši ne elpot, ne redzēt, kakls un acis izdeguši kā ugunī, un daudzi metušies lejā no kraujas. Runā, kāds no bojā gājušajiem zaldātiem, ciešot sāpes, turējies pie dzīvības pēdējiem spēkiem – tik ļoti puisim gribējies dzīvot kādas somu meitenes dēļ. Tad, lūk, kāpēc viņš nav devies tālāk, bet palicis tepat, uz grēcīgās zemes! Mīlestība ir ļoti spēcīgas jūtas, un to konfrontācijā ar domu par fizisko nāvi rodas kaut kas līdzīgs īssavienojumam, enerģijas virpulim, atzīst dziednieki. Tā nu zaldāta gars klejo apkārt, nerazdams miera.
“Draudzene nopirka māju Latgalē, Viļānos, netālu no aizvēsturiska  pilskalna. Paliku pie viņas pa nakti un pēkšņi pamodos no tā, ka mani kāds sapurināja. Skatos, pie gultas pieliecies stāv balts stāvs... Tā pārbijos, ka nevarēju ne pakustēt! No rīta man pastāstīja, ka no pilskalna nākot vīrs baltu bārdu, neviens nezina, kas viņš ir, bet pēc spoka apmeklējuma māja cilvēku vai nu pieņem, vai nepieņem. Ja nepieņem, tad caur bālo stāvu bez ceremonijām liek saprast: vācies projām,” stāsta mana paziņa Ivonna.  
Bet zemes spēka vietu pētnieks Andris Špats saka – tas neesot nekas neparasts, ja pie svētvietas, kur atrodas pilskalns, cilvēki tiek uzrunāti caur tēliem, kurus spēj atpazīst. Zemes centri ir ļoti stipras vietas, kas cilvēku var ietekmēt visai dažādi, atkarībā no psihoemocionālā un dvēseles stāvokļa. Ietekme var būt arī negatīva, tāpēc baltā vīra padomā der ieklausīties. Andris Špats piebilst, ka garu, kas atrodas tā sauktajā starpstāvoklī un simtiem vai pat tūkstošiem gadu mitinās uz zemes, esot ļoti daudz...

 portrets_1Dziednieks Elmārs Spodris: “Cilvēks ir tāds ietiepīgs, neparko neklausa savai zemapziņai. Jūt, ka konkrēto māju nevajag pirkt, saņem norādi pēc norādes, bet neklausa. Vajag ieklausīties Dieva padomā, apstāties, ieturēt pauzi.”

Kurš ir īstais saimnieks?
Tā ir liela, sena saimnieku māja ar klēti, lielu šķūni un kroga ēku ceļa otrā pusē. Vairāku gadsimtu nemainīgajā veidolā iezagušās rūpju rievas – pārāk daudz likteņu, pārāk daudz sāpju pieredzēts. Grīda un sienas čīkstot un krakšķot čukstus apspriežas savā starpā. Taču mājā mīt arī citas dimensijas iemītnieki. Iespējams, tieši ziemā, kad māja ir tukša un to saudzīgi sargā vienīgi kupls egļu mežs, aktivizējas īstie saimnieki – spoki un garu pasaules iemītnieki.
Kādā saules pielietā vasaras pēcpusdienā Mirdza bija pagurusi no dienas darbiem. Ar adīkli rokā viņa snauduļoja atzveltnes krēslā, kad pēkšņi pirmajā stāvā sadzirdēja kņadu. Smieklus, satrauktas sarunas, it kā būtu sanācis krietns pulciņš, tikai saprast nevarējis ne vārda. Nodomājusi, ka sabraukuši viesi, Mirdza devusies lejā, bet tur – neviena... Vēlāk bijusi dzirdama soļu dipoņa, trauku šķindoņa un kleitas čaukstēšana. Šķitis, it kā no cita laika nāktu tālas atbalsis par te notiekošām viesībām. No rīta Mirdza bijusi šokā, ieraugot, ka uz lieveņa saliktie puķu podi, nesabojājot ziedus, vienādās rindās sagāzti uz sāniem. Pa zāli labu gabalu gājušas tādas kā divas sliedes. Vēlāk vīrs smējies, ka govs ar ķēdi sliedi novilkusi. Kāda govs, no kurienes?
Dziednieks Elmārs Spodris ir pārliecināts: “Tas, ko kundze tobrīd spēja sadzirdēt, bija paralēlās pasaules atbalsis. Jutekļi bija vaļā, viņa atslābinājās pēc dienas darbiem, iesnaudās, un nekas netraucēja sajust citā dimensijā notiekošo.” Elmārs turpina: “Ja uz lieveņa vai pie mājas redzat smiltis – nevajag aiztikt, varbūt kāds, speciāli gribēdams kaitēt, tās atnesis no kapiem. Proti, ja smiltis no kapiem tiek izbērtas ar īpašiem vārdiem, lāsts darbojas. Tie ir skauģi, nelaimīgi, nospiesti cilvēki, kas sevī sakrājušos ļaunumu grib uzkraut citiem. Saku, ka visiedarbīgākā metode pret ļaunumu ir smaids – sak’, jo vairāk tu bursi, jo labāk man ies. Ja šķiet, ka kāds cenšas pieburt nelaimi, jāizmazgā grīda un jābeidz baiļoties. Mēs par daudz satraucamies un fantazējam, un tad tikai sākas! Jo ticībai ir liels spēks. Labāk vakarā iedzert nomierinošu tējiņu, konjaciņu, lai tās dumjās domas nelien galvā. Bailes pievelk nelaimes, bet, ja esi drošs, tev pieder pasaule.”
Ingas ģimene pirms dažiem gadiem iegādājusies plašu dzīvokli netālu no centra. Plānodami un iekārtodami no sirds centušies, lai dzīvoklis būtu mājīgs. It kā viss paveikts gods godam, bet Inga tajā kā nevar, tā nevar mierīgi gulēt – murgo par vaļēju kapu, kurā allaž iekrīt, miroņiem un citām šausmām. Intuīcija teikusi priekšā, ka kaut kas nav labi, tāpēc abi ar vīru pārbīdījuši gultu uz citu vietu.
Elmārs Spodris padomā, tad precīzi pasaka: māja celta uz veciem pamatiem, kur kāds pirms tam miris. Taisnība. Vēlāk Inga uzzinājusi, ka jaunā māja tapusi pamestas jaunbūves vietā un tieši zem viņas gultas bomzīšu midzenī atrasts miris cilvēks. “Redz, cilvēks ir tāds ietiepīgs, neparko neklausa savai zemapziņai. Jūt taču, ka konkrēto māju nevajag pirkt, saņem norādi pēc norādes, bet neklausa. Visu tikai pats un pats. Domā, ka ir visgudrākais un noteicējs pār visu. Nekā nebija! Nav jēgas visas problēmas risināt pašam, vajag ieklausīties Dieva padomā, apstāties, ieturēt pauzi. Jāpagaida, kamēr informācija no augšas mūs sasniedz, un tad risinājumi nāk paši,” iesaka Elmārs.
Gunda bieži viesojas draudzenes lauku mājā. Sabraukušie draugi, apspriežot jaunumus un sen aizgājušus notikumus, ķeras pie salātu griešanas, maizīšu smērēšanas, vīna atkorķēšanas un gaļas cepšanas. Spiegdami apkārt skraida bērni, kāds atvedis mazu vilku kucēnu. Varat iedomāties, kāda visapkārt valda kņada. Gunda sēž uz soliņa galda malā, blakus mazai ābelītei, pašā jautrības epicentrā, kad ar acs kaktiņu pamana vīru vecmodīgā rūtainā kreklā un žokejcepurē. Pagriežas – hmm, nē, neviena nav... Lai gan viņa vīru nav kārtīgi nopētījusi, tikai sajutusi tā klātbūtni, Gunda precīzi saskatījusi apģērba detaļas. Izrādās, pēc piecdesmito gadu modes tērpušōs vīrieti citā reizē manījuši arī saimnieki. Un vēl kas: pie tualetes Gundu vienmēr pārņem tāda kā nepamatotu baiļu un skumju sajūta. Runā, ka pirms pusgadsimta tajā vietā esot pakāries kāds dzērājs. Starp citu, tiek uzskatīts, ka nelabu galu ņēmušu dzērāju dvēseles izslāpušas klīst pa pasauli, meklējot upuri, kam piesisties un pavest dzeršanā, tā remdējot savu kāri.
Te prātā nāk režisora Alehandro Amenabara filma „Citi”. Tajā Nikolas Kidmenas varone ar diviem bērniem ievācās mājā, kurā risinās mīklaini notikumi, proti, spokojas. Bērniem ir bail, un viņi seko norādījumam aiz sevis cieši aizvērt durvis, pirms tiek atvērtas nākamās. Filmas beigās izrādās, ka spoki, kurus redz bērni, ir šīs pasaules ģimene, bet mirušo gari no paralēlās pasaules ir viņi paši – reiz šeit dzīvojuši un vardarbīgā nāvē miruši. Nez kāpēc šī fantāzija nešķiet pārāk tāla no realitātes...
Vai mirušais var savā mājā atgriezties kā spoks? “Pat ja tā – nebaidieties, neuzbruks, paņemiet kaķi vai suni! Esat pamanījuši, ka veļu un Adventes laikā kaķis iet kā traks? Kāpēc tā notiek, mēs īsti nezinām. Starp citu, garu pasauli redz un jūt arī indigo bērni,” piebilst Elmārs.

portrets_2“Dramatisms ir katrā senā mājā, jo praktiski nav ģimeņu, kas nebūtu piedzīvojušas traģiku un sāpes,” stāsta senās koka arhitektūras pētnieks Pēteris Blūms.

Sāpes mājo ikvienā namā
Ikvienā vietā ir savi pagātnes nospiedumi  – uztraukumā nokasīts pleķītis uz sienas, bērna garuma mērījumu atzīmes uz stenderes, spieķīša nospiedumi grīdā. Jūtīgākam, redzīgākam cilvēkam caur enerģiju un sava veida spokošanos atklāsies mājas biogrāfija. Un tā nekad nebūs tikai un vienīgi priekpilna. Spokiem ir pamats atrasties ikvienā namā.
“Dramatisms ir katrā senā mājā, jo praktiski nav ģimeņu, kas nebūtu piedzīvojušas traģiku un sāpes,” stāsta senās koka arhitektūras pētnieks Pēteris Blūms. “Ja runājam par kara laiku, bombardēšana, dedzināšana un grautiņi skāra visus. Vecrīga iztukšojās no Latvijas vācbaltiešiem un ebrejiem. Saskaņā ar Ribentropa-Molotova paktu Latviju pameta 90% vāciešu. Viņi zaudēja pilnīgi visu. 1944. gadā Polijā Sarkanā armija cilvēkus izdzina ziemas salā, visapkārt valdīja nāve. Pēc Otrā pasaules kara cilvēki sāka dzīvi no nulles. Mājas ir pārpildītas ar sāpēm, kas cilvēkam ieliktas jau šūpulī. Es nezinu, kāpēc tas tā ir, bet, lai kaut ko saprastu, cilvēkam jāpiedzīvo ciešanas. Mājas biogrāfija ir unikāla kultūrvēsturiska vērtība, un katrs nams ir interesants pavisam negaidītā veidā. Diemžēl nav sistemātiska ēku vēstures apkopojuma. Ir tikai fragmenti, atsevišķi stāsti, lai gan ir dzīvokļi vai nami, kuros visos laikos noticis kas traģisks vai arī otrādi – atraktīvs, bijusi kņada, kompānijas, it kā pati māja kā magnēts pievilktu prieku. Tāda, piemēram, ir Ojāra Vācieša mājā Pārdaugavā, kur 18. gadsimtā bija iebraucamā vieta – restorāns „Jeruzaleme”. Āgenskalna ielā kopš mājas uzcelšanas brīža bez pārtraukuma dzīvo Stradiņa līdzgaitnieka profesora Kristapa Rudzīša ģimene, un vecākais iemītnieks te mitinās jau 60 gadu. Tas ir liels retums. Tāda vieta ir savā ziņā maģiska. Manuprāt, visspēcīgāk uzlādēta ir leģendārā Benjamiņa vasarnīca Jūrmalā – otru tik neparastu nama vēsturi grūti iedomāties. Tā ir Latvijas apstākļiem unikāla ēka, kuru modernisma, funkcionālisma, art deco un nedaudz rokoko stilā cēlis tolaik mazpazīstams arhitekts ebrejs Vitļins. Tā ir mīkla, kāpēc Benjamiņa kundze izvēlējās tieši Vitļinu, jo vispār viņa bija ļoti patriotiski noskaņota. Iespējams, tā laika kulta arhitekti bija pārāk iesīkstējuši un neromantiski, bet Benjamiņa gribēja vērienu – aristokrātiskās Eiropas sajūtu. Tā nu 1938. gadā viņa uzcēla dārgāko un greznāko villu Baltijā. Ēka būvēta no izciliem materiāliem, ar izcilām tehnoloģijām un smalkām detaļām. Te dzīvojuši Augusts Voss, augstākā okupācijas varas amatpersona Baltijā komisārs Lange un daudzi citi. Benjamiņa vēl bija dzīva, kad viņas villā jau saimniekoja okupācijas vara. Villā atpūtušies arī Jeļcins, Gorbačovs, Ričards Niksons, Zviedrijas karaļpāris. Telpas saglabājušās ar visām mēbelēm, kino zāli ar tam laikam profesionālu tehniku; ir virtuves lifts, bārs pagrabā un somu pirts (ar visu tā laika vulgaritāti). Kultūras slāņa biezums mājā ir neaprakstāms – visi laiki kā uz delnas! Par spokiem nezinu, bet enerģētiskais lādiņš šādās mājās ir nepārspējams – nemaz nevajag pārkāpt realitātes robežu, lai justos kā citā dimensijā.”

Mājas gariņš, poltergeists un afrikāņu maskas
Par to, ka mājas gars jeb spoks ir ikvienā mājoklī, ir pārliecināts dziednieks Elmārs Spodris. “Nav šaubu, ka paralēlā pasaule citā dimensijā pastāv. Piegružojot kopējo enerģētisko lauku, mēs piesaucam spokus paši ar savām bailēm, jo katrs vispirms kaut ko iztēlojas, tad – notic un beidzot arī saskata. Ja ir bail, var taču uzmest krustiņu, kas visu vērš par labu. Turklāt mājas gariņš jeb spoks pats par sevi ir labs, sliktas ir enerģijas. Ko gan mēs zinām? Tiek uzskatīts – labi, ja desmit procentus... Senos laikos mājas cēla gadiem ilgi, durvis un logus lika noteiktā virzienā, un mājās bija labais gariņš – circenis. Ar mājas pastāvīgajiem iemītniekiem vajag aprunāties. Vislabāk viņu klātbūtni un kustību sajūt dzīvnieki. Manā mājā strādāja santehniķis, bet nekas negāja, kā vajadzētu. Neko darīt, nācās vien aprunāties ar mājas garu, sakot: “Piedod, gariņ, ka laužam un taisām troksni, traucējam tevi!” Pēc tam viss aizgāja kā smērēts... Tās ir lietas, ko nojaušam, bet nesaprotam.”
Spodris dod arī vairākus padomus, kā attīrīt māju no visa nelāgā. “Ja esam apmainījuši dzīvokli un nezinām, kādi cilvēki tur dzīvojuši, jāmaina viss iespējamais.  Noteikti arī grīda, ko cilvēki parasti nedara, jo tieši zemākajā līmenī koncentrējas negatīvā enerģija. Ja saimnieks slimojis ar onkoloģisku kaiti, jāmet ārā viss bez žēlastības – drēbes, trauki, mēbeles. Mēs grēkojam, pārnākdami mājās, nenotīrot kājas – iebrienam ar visu ielas drazu. Arī drēbes ieteicams ielikt skapī, jo enerģija, ko ienesam iekšā, nekur nepazūd. Negatīvo neitralizē koka skapis, bet, kad atnāk viesi, jāiededz svece. Ja naktī nevaram aizmigt, iespējams, guļvietas tuvumā ir āderes, kuru ietekmi var noņemt ar ziemeļbrieža vai baltā lāča ādu. Miegs var būt saistīts arī ar Mēness fāzēm un mazajām āderēm, kas mainās ik pēc divām trim nedēļām. Un nevajag tik daudz to televizoru skatīties! Savukārt pretim spogulim var novietot mazu pretspogulīti. Rotaslietas jānēsā tikai pa dienu, bet vakarā jānoskalo – lai aiztek projām sakrājies ļaunums. Tāpat ar mantotām lietām – lai tās glabājas kā piemiņa, nevajag katru dienu vilkt pirkstā vai kārt kaklā pagātni.  
Māju var tīrīt, apstaigājot visus stūrus pulksteņa rādītāja virzienā un ar svecīti novelkot no augšas uz leju. Nekādu krustu nevajag, tikai pārliecību: es tagad daru, un būs labi, viss pāries! Bet zirneklis rāda, kur ir sliktā enerģija, tāpēc to nevajag dzīt projām. Kukainis tur paliks tik ilgi, kamēr tajā vietā būs slikta aura. Ar mīnusa enerģiju barojas arī kaķi un garspalvu suņi.
Cilvēki bieži mēdz pie sienas piekārt mīļu aizgājēju fotogrāfijas. Kad pieeju ar svārstiņu, jūtu viļņošanos. Ir uzskats, ka nevajag katru dienu skatīties pagātnē – jāskatās nākotnē. Turklāt, katru dienu lūkojoties uz mirušajiem, mēs tos traucējam. Reiz iegāju pie kādas iestādes priekšnieka, skatos – aizmugurē pie sienas piekārts sakaltis Jāņu vainags. Nevajag, ja reiz nokaltis, jāmet prom, cauri ir – beigts un āmen! Citi lepojas ar izbāžņiem... Fui, likt pie sienas beigta dzīvnieka atliekas!
Bet istabu attīrīt var pavisam vienkārši – jāizber istabas vidū nedaudz rupjā sāls, un pēc tam tas jāsavāc un jāizmet. Ja vieta saistīta ar traģēdiju, tur var salikt apses klucīšus, jo šis koks uzsūc negatīvo. Labs mājas augs ir palma. Saka, alveja kā putekļu sūcējs savāc negatīvo, bet neraža tāda, ka tā var sakrāto atmest atpakaļ.  
Arī no ceļojumiem mēs mēdzam pārvest mājās dažādus kulta priekšmetus, kaut gan nezinām, ko tie nozīmē un kā iedarbojas. Piemēram, melnajās afrikāņu maskās ir „saliktas” viņu enerģijas. Un tas var slikti beigties. Kāda skolotāja, atskrējusi pie manis, stāstīja – ārprāts, viņai esot tik slikti, viņa nesaprotot, kas notiek – spiediena maiņa, depresija... Noskaidrojās, ka draudzene atvedusi melnu masku. Teicu, lai uzvelk cimdus un iznes to ārā. Tāpat nav labi nest no tīrumiem mājās laukakmeņus. Akmenim ir sava vieta – nepareizi novietots, tas var izstarot negatīvo. Akmeņi mazina āderu iedarbību, tāpēc, lai gan bruģis ir dārgs materiāls, Kārlis Ulmanis lika ar to noklāt Vecrīgu.”   
Arī ārsts un homeopāts Juris Vecvagars uzskata, ka mēs šajā pasaulē neesam vieni. “Kādreiz domāja, ka poltergeistu trikus ar trauku pārbīdīšanu, aizkaru aizdedzināšanu  un ūdens izliešanu veic bērni, jo viņiem piemīt savādas, neapzinātas spējas. Īpaši aizrautīgi poltergeistus pēta Krievijā, kur zinātnieki secinājuši, ka par savu teritoriju cīnās iztraucētā paralēlā pasaule. Mūsu lauku mājās meitu reizēm iztraucē zaldātiņš, bet viņa ir gudra, prot aprunāties. Un kāds tur brīnums, ja blakus ir veci zaldātu kapi! Laukos atlaidies skatos televizoru, te jūtu – kāds sāk šūpot dīvānu. Tad saku: “Liec mani mierā!” Citreiz jūtu, ka man kāds pārskrien pār vēderu. Varbūt mūsu kaķis, kas aizgāja bojā... Uztveru to kā foršu piedzīvojumu, tomēr eksperimentēt gan neieteiktu, jo mēs nezinām, kādas būtnes vēl mīt paralēlajās pasaulēs. Pats gan kādreiz caur medijiem sarunājos ar mirušajiem, un man daudz ko ir pastāstījuši aizgājušie pacienti un draugi, arī brīdinājuši. Atceros, 25–30 gadu vecumā par šādām parādībām smējos, bet dzīve iegrozījās tā, ka nācās smadzenes “pārskaņot”. Nu jau sen vairs neesmu „pliks” materiālists...”

 portrets_3Ārsts un homeopāts Juris Vecvagars atzīst. “Atlaidies, skatos televizoru, te jūtu – kāds sāk šūpot dīvānu. Tad saku: “Liec mani mierā!” Citreiz jūtu, ka man kāds pārskrien pār vēderu. Varbūt mūsu kaķis, kas aizgāja bojā...”

Laiks kā sazarots koks
Arī tā sauktie spoku mednieki ar smalku aparatūru centušies saprast, ar ko īsti viņiem darīšana. Un secinājuši, lūk, ko: ikviens cilvēks atstāj tādu kā enerģētisko nospiedumu, kurš, lai gan cilvēks pats jau ir prom, kādu laiku paliek turpat. To var salīdzināt ar smaržu, kas saglabājas vēl brīdi pēc tam, kad iesmaržojusies dāma atstājusi telpu. Tātad nav brīnums, ka pēc cilvēka nāves mājā pat fiziski jaušama viņa klātbūtne. Tomēr, visticamāk, saskatāms vienīgi atspīdums, gaismas rotaļa, bet forma un izskats ir jau fantāzijas tēls. Tiek uzskatīts, ka šī enerģijas kustība gan neattiecas uz pārāk ilgu laiku, vismaz ne uz gadu simteņiem.
Ir arī citas teorijas. Ja reiz Visums ir tik liels, varens un neizpētīts, varam pieļaut ne tikai domu, ka tepat mums līdzās ir citas dimensijas, bet arī to, ka visai relatīvs ir pats laika jēdziens. Ikviens no mums ir piedzīvojis brīžus, kad šķiet, ka stundas stiepjas garumā, saraujas vai apstājas pavisam. Sekundes pirms automašīnas avārijas ir bezgala garas. Fiksēti gadījumi, kad bērns izkrīt pa septītā stāva logu un – ne skrambiņas! Laimīgs gadījums, teiksiet. Protams, bet ļoti iespējams, ka bērns pārlēca laika joslai un krita pavisam mazu mirklīti, tātad – dažus metrus. Dzirdēts par cilvēkiem, kuri nozūd un uzrodas pēc vairākiem gadiem, paši vairs nesaprotot, kur atrodas. Krievijā divas skolnieces devās pastaigā pa vietējo mežu. Pēkšņi viņas pārņēma transam līdzīga sajūta, un meitenes nonāca senos kapos – tādus viņas nekad iepriekš šajā vietā nebija redzējušas. Tā viņas staigāja divas stundas, līdz sāka zvanīt satrauktie radinieki; izrādījās, ka patiesībā bija pagājušas jau sešas stundas. Kad meitenes iznāca no meža, bija jau tumsa. Visai ticams, ka viņas uz brīdi bija iegājušas citā laika zonā.
Dažādu tautu pasakās paralēlās pasaules eksistē jau kopš seniem laikiem, bet 1895. gadā rakstnieks Herberts Velss publicēja romānu „Laika mašīna”, atklājot iespēju ceļot laikā. Laika sazarošanās ideju pauž arī daudzi citi rakstnieki fantasti, piemēram, Horhe Lūiss Borhess stāstā „Sazaroto taciņu dārzs”. Teoriju par daudzām pasaulēm jeb visumiem – everetiku – pēta zinātnieki, rakstnieki fantasti un ezoteriķi. Tās pamatā ir priekšstats, ka mēs dzīvojam laikā un telpā, ko sajūtam, bet patiesībā eksistē vēl daudz pasauļu, kas dzīvo un attīstās atšķirīgi. Tomēr ne gluži neatkarīgi no mums, jo, atzīstam to vai ne, esam cieši saistīti ar citām dimensijām, un tās mūs ietekmē gan garīgi, gan materiāli. Pēc šīs teorijas laiku var salīdzināt ar sazarotu koku, kura zaru (un dimensiju) skaits var būt bezgalīgs (tāpat kā mūsu iespējas ietekmēt nākotni).
Bet... kāpēc mums ir liegta iespēja kontaktēties ar citām pasaulēm, kāpēc mēs to neredzam? U-ū, kur jūs esat? Iespējams, mēs redzam gan, bet mūsu smadzenes nespēj atšifrēt attiecīgos signālus, jo tās ir ieprogrammētas uztvert to, ko ir pieņemts uztvert, pārējo ignorējot. Piemēram, pavisam mazi bērni pasauli redz un uztver citādāk, līdz, vērojot pieaugušo reakciju, iemācās nereaģēt uz dažām kustībām un skaņām. Atceros gadījumu, kad mazs zēns vecākiem nopietni stāstīja, ka sarunājas ar bitītēm. Kāda bija pieaugušo reakcija? Muļķības! Ko tu te runā?! Tā nu bērna smadzenes tiek ieriktētas “pareizi” un ierobežotas, tāpēc pieaugot smalkās pasaules svārstības viņš vairs neuztver.
Par spokiem mēs parasti runājam vienkāršoti kā par baltajām jaunavām, vīriem ar garu bārdu vai tamlīdzīgiem ērmiem, bet par spokošanos varētu uzskatīt arī paralēlo pasauļu un citas laika dimensijas klātbūtnes sajūtu. Kas gan ir savādā deja vu sajūta, ko piedzīvojam? Gandrīz ikvienam gadījušās dīvainas vīzijas un notikumi, ko parasti norakstām uz pārpūlēšanos un stresu.
Stāsta Inese: “Man bieži gadās savādas nojausmas un izjūtas, reizēm pat komiskas, bet es tās uztveru kā mazus jaukus piedzīvojumus un dziļāku jēgu nemeklēju. Piemēram, reiz kolēģe ieradās tikko pirktā, ekstravagantā kleitā, bet es skaidri zināju, ka esmu viņu redzējusi tajā jau iepriekš, lai gan tas nebija iespējams; viņa tiešām kleitu bija tikko atnesusi no veikala. Vēl – reiz uz ielas sasveicinājos ar paziņu, kurš šajā laikā atradās otrā pasaules malā. Tāpat bija gadījums, kad skaidri zināju kur, kad un kā ģērbies ieradīsies kāds cilvēks, lai gan tas nebūt nešķita loģiski. Varbūt tā ir neliela nobīde laikā. Vēl man ir savādas attiecības ar cipariem. Veselu mēnesi visiem devu nepareizu telefona numuru. Tas nebija ne iepriekšējais telefona numurs, ne citi atmiņu failos ierakstīti, piemirsti cipari. Es tikai apzinājos, ka tā ir man svarīga ciparu kombinācija. Vēl bija šāds mistisks gadījums – nepazīstams cilvēks man nosauca savu telefona numuru, bet – es to jau zināju!”

Vai laika mašīna jau gatava?
Un nu visbeidzot – par iespēju pārvietoties laikā, proti, par laika mašīnu. Ar pretenziju uz laika mašīnas radīšanu Krievijas mežos trakuļi, idejas pārņemtie un pseidozinātnieki ik pa laikam būvē ar sudrabotu foliju apvilktas bumbas. Jau nopietnākās laboratorijās cilvēkiem izdevies fragmentāri saskatīt seno laiku priekšmetus, bet viens no skandalozākajiem un zināmākajiem mēģinājumiem pārvietot cilvēkus laikā ir tā sauktais Filadelfijas eksperiments. 1943. gadā ASV flotes kuģis ar visu apkalpi tika ne vien padarīts neredzams, bet pārcelts citā dimensijā, proti, tas nozuda no šīs pasaules realitātes. Eksperimentā piedalījās pats Alberts Einšteins un militārie zinātnieki. Kad kuģis atgriezās, daļa apkalpes bija mirusi, vairāki cilvēki bija burtiski iekausēti metālā, bet dzīvi palikušie jukuši. Kaut ko sakarīgu pateikt nespēja neviens.
Nav zināms, kādu enerģiju zinātnieki izmantoja, taču aculiecinieki stāsta, ka tās jauda bijusi velnišķīga. Dažiem kļuva slikti, citi krita zemē un smējās, bet daži apgalvoja, ka satikušies ar citas pasaules būtnēm. Eksperiments tā arī palika slepenības plīvurā tīts. Turklāt uzskata, ka Einšteins, izprotot šā pētījuma dēmonisko un postošo spēku, visas liecības par to pirms nāves iznīcinājis. Pirms vairāk nekā pusgadsimta notikušais pētījums ļauj domāt, ka mūsdienu zinātne ir tikusi krietni tālāk, bet nopietnākie pētījumi no sabiedrības tiek rūpīgi slēpti. Vairākos interneta avotos minēts, ka laika mašīna jau esot izgudrota un cilvēki tajā veiksmīgi pārvietojoties turp un atpakaļ. Vienīgais gads, no kura neviens nav atgriezies, esot 2012. ... Bet varbūt tajā ir tik labi, ka atgriezties neviens nevēlas?
Lai kā arī būtu, bet no spokiem nevajag nedz baidīties, nedz arī viņus traucēt. Dzīvosim katrs savā realitātē, kas mums dota šeit un tagad!

Oriģinālu lasiet šeit