Jūras dzīļu baismīgie briesmoņi.

Andreja Sidorenko raksts no izdevuma "Samije veļikije otkritija", 2016. gada 8. numura.

Skeptiķi sen uzskata, ka visi lielākie dzīvnieki uz Zemes jau ir atklāti, bet kriptozoologu sacītais pašiem īstākajiem briesmoņiem, kas mīt Pasaules okeānā un vēl nav pazīstami zinātnei, ir tikai izdoma, kas vēlas būt sensācija. Taču aculiecinieku liecības, aparātu rādījumi, fotoattēli un videoieraksti, kā arī noslēpumainu dzīvnieku atliekas, ko viļņi izmetuši krastā, runā par pretējo.

Desmit taustekļi un varens knābis.

"Grūti iedomāties vēl šausmīgāku tēlu, nekā vienu no šiem šausmīgajiem briesmoņiem, kas slēpjas okeānu dzīlēs, vēl tumšākās par tintes šķidrumu, ko izlaiž šie nezvēri milzīgā daudzumā; atliek iedomāties to kausa veida piesūcekņus, ar kuriem ir apgādāti tā taustekļi, kas nepārtraukti kustās, un gatavi jebkurā mirklī ieķerties visā, kas vien pagadās... un šo dzīvo lamatu centrā - bezdibenīga rīkle ar milzīgu, līku knābi, kas gatavs saraut gabalos upuri, kas iekļuvis tā taustekļos. No domas vien par šo radījumu, šermuļi skrien pa ādu". Tā aprakstīja pašu lielāko, pašu ātrāko un šausmīgāko no visiem planētas bezmugurkaulniekiem - gigantisko kalmāru - angļu jūrnieks un rakstnieks Frenks T. Bullens.

Senos laikos jūrnieki sauca šos monstrus par krakeniem. Šie šausmīgie radījumi vairākus gadsimtus iedvesa šausmas jūrniekiem. Reizēm par tiem stāstīja visādas leģendas, piemēram, par to, ka ūdens virspusē guļošu krakenu jūrnieki ir noturējuši par salu, izsēdušies uz tā un atmodinājuši snaudošo briesmoni. Tas strauji iegrimis, bet tā dēļ radies ūdens virpulis ierāvis dzelmē kuģi kopā ar cilvēkiem. Protams, tas bija acīmredzams pārspīlējums, bet nav šaubu par faktu, ka krakeni patiešām var sasniegt gigantiskus izmērus un var būt bīstami cilvēkiem.

Pēc izmēriem gigantiskais kalmārs ir pilnīgi salīdzināms ar vidēju kašalotu, ar ko viņš nereti iesaistās cīņā uz dzīvību un nāvi, kaut arī tas ir bruņots ar ļoti asiem zobiem. Kalmāram ir desmit taustekļu: astoņi parasti un divi, kas ir daudz garāki par pārējiem un kuru galos ir kaut kas līdzīgs lāpstiņām. Visiem taustekļiem ir piesūcekņi. Gigantiskā kalmāra parastie taustekļi ir 3 – 3,5 metrus gari, bet garākie taustekļu var izstiepties pat 15 metru garumā. Ar garajiem taustekļiem kalmārs pievelk sev klāt medījumu un aptin to ar pārējiem taustekļiem, pēc tam saplosa to ar savu vareno knābi.

Biologs un okeanogrāfs Frederiks Oldričs ir pārliecināts, ka lielā dziļumā var dzīvot pat 50 metru gari gigantiskie kalmāri. Zinātnieks min faktu, ka visi atrastie gigantiskā kalmāra mirušie eksemplāri ap 15 metru garumā ir piederējuši vēl jauniem eksemplāriem ar piesūcekņiem piecu centimetru diametrā, bet daudziem kašalotiem, kas ir harpunēti vai izmesti krastā, ir atrastas 20 centimetru diametra piesūcekņu pēdas...

Pati šausmīgākā cilvēka sadursme ar gigantisku kalmāru ir aprakstīta 1874. gada avīzēs. Tvaikonis „Strath Haven”, kas devās uz Madrasu, pietuvojās nelielam šonerim „Pearl”, kas šūpojās ūdenī. Pēkšņi virs jūras virsmas pacēlās baismīga kalmāra taustekļi, aptvēra šoneri un ievilka to zem ūdens. Pēc šonera kapteiņa, kurš bija izglābies, vārdiem, viņa apkalpe novēroja cīņu starp milzīgu kalmāru kašalotu. Giganti pazuda dziļumā, taču pēc kāda laika kapteinis pamanīja, ka netālu no šonera no dziļuma ceļas milzīga ēna. Tas bija baismīgs, apmēram, 50 metru garš kalmārs. Kad tas pietuvojās šonerim, kapteinis izšāva uz to ar ieroci, tālāk sekoja straujš monstra uzbrukums, kas taranēja šoneri un ievilka to dzelmē.

Leģendārā jūras čūska.

Ja vairums zinātnieku nešaubās, ka gigantiskais kalmārs ir reāls, tad citam leģendāra monstram – Lielajai jūras čūskai – daudzi no viņiem netic. Tomēr pirmais paziņojums par jūras čūsku parādījās pirms diviem tūkstošiem gadu. No tā laika briesmoni ir aprakstījuši dažādi liecinieki dažādās pasaules valodās. Protams, ka daudzi no šiem stāstiem ir izdomāti vai pārspīlēti, taču daļa no ziņojumiem ir visai ticami.

Viens no pašiem ticamākajiem ziņojumiem tika iegūts no angļu kuģa „Dedal” jūrniekiem, kuri pie Āfrikas rietumu krastiem 1848. gada 6. augustā borta tuvumā pamanīja čūskai līdzīgu būtni, apmēram 30 metru garumā. Dzīvnieks, ko izdevās novērot kādas 20 minūtes, peldēja ar ātrumu ap 15 mezgliem. Viena no „Dedal” oficiera zīmējumā redzams dzīvnieks ar galvu vidēji resna koka stumbra biezumā, bet kādā no ziņojumiem tika norādīts, ka briesmonim esot bijuši gari, nelīdzeni zobi.

Zinātnieki jau ir atraduši vienu kandidātu uz Lielās jūras čūskas „titulu”. 1959. gadā holandiešu pētnieks Entonijs Brūns publicēja zuša mazuļa aprakstu. Radījums bija 1, 8 metru garš. Tas tika noķerts 300 metru dziļumā pie Āfrikas krastiem. Parastā zuša mazuļa garums ir ap 3 centimetri, tātad gandrīz 2 metrus garais „mazulis” mierīgi var izaugt 20-30 metru garā briesmonī. Iespējams, ka tieši tādu gigantisku zuti ir redzējuši tūristi 1965. gadā pie caurspīdīgajiem Lielā barjeru rifa ūdeņiem. Tas bija 20-25 metru garš radījums ar kupolveida galvu un ķermeni, kas pakāpeniski palika šaurāks uz astes pusi, tā līdzinājās pletnei. [okeānu pētnieks Viljams Bibs, kurš 1934. gadā nolaidās dzelmē ar batisfēru, uzskata, ka milzu leptocefali – zušu mazuļu zinātniskais nosaukums – ir neotēnijas rezultāts, tas ir, dzīvnieki, kas sasniedz dzimumvairošanos, nepārvēršoties pieaugušās radībās – t.p.]

Vēl viena būtne, ko pēc skeptiķu domām var noturēt par jūras čūsku, ir siļķu karalis, zivs, kas var sasniegt pat septiņu metru garumu. Image28129

Fantastiskie dzīļu monstri.

Ja kāds uzskata, ka noslēpumainie briesmoņi, ko novēroja senākos laikos jūrās un okeānos, nenodzīvoja līdz mūsu dienām, tad viņš dziļi viļas. XX gadsimta 80. gadu beigās tālbraucējs kapteinis S. Ļebedevs kriptozoologam S. Klumovam pastāstīja par tikšanos ar nepazīstamu, lielu dzīvnieku vienā no Kuriļu salu šaurumiem. Sākumā vaļu medību kuģis „Deļfin”, ko komandēja S. Ļebedevs gribēja harpunēt nepazīstamo dzīvnieku, taču tā izmēri izrādījās tik milzīgi (pelēkās muguras daļa, kas slējās virs ūdens, apkārtmērā sasniedza apmēram 15 metrus), ka jūrnieki nolēma neriskēt.

Samērā nesen austrāliešu zinātnieki veica zinātnisku eksperimentu, kas saistīts ar balto haizivju piekrastes migrāciju. Pēkšņi viņu siltuma sensori, kā raksta „Metro”, dziļumā fiksēja gigantisku briesmoni. Tas vienā kampienā aprija trīs metrus garu balto haizivi, kas bija iesaukta par Alfu. Tās kustību zinātnieki fiksēja ar GPS navigatoru un siltuma sensoriem. Kā runāja pētnieki, zinātnei vēl nav pazīstams radījums, kas var aprīt tik lielu laupījumu.

Starp citu, aprīt bez problēmām trīs metru garu balto haizivi varēja megalodons. Tā ir sena haizivs no Carcharodon megalodon sugas, tā dzīvoja jūrās un okeānos pirms 2 miljoniem gadu. Uzskata, ka haizivs jau sen ir izmirusi, taču daži pētnieki par to šaubās. Lieta tāda, ka 1918. gadā austrāliešu omāru zvejnieki redzēja jūrā milzīgu, baltu zivi 30 metru garumā. Starp megalodona zobiem, ko okeanologi atklāja Klusā okeāna dibenā, ir viens, kura vecums ir tikai 11 tūkstoši gadu, pēc vēsturiskiem mērogiem – pavisam „svaigs”. Izmantojot senās haizivs atrastās atliekas, zinātnieki atjaunoja tās izskatu. Megalodona garums sasniedza 25 metrus, svars – 100 tonnas, bet monstra divmetrīgā mute bija kā nosēta ar 10 centimetru gariem zobiem.

Par to, ka dzīlēs slēpjas neiedomājami monstri, liecina arī noslēpumainā skaņa okeānā, ko amerikāņi ir iesaukuši par „Bloop”. To izdevās okeānā ierakstīt ASV Nacionālās Okeāna un Atmosfēras parādību pētījumu aģentūras līdzstrādniekiem. Apbrīnojami, bet skaņa bija tik skaļa, ka to uztvēra divi mikrofoni, kas atradās viens no otra 3 tūkstoš jūdžu attālumā. Pēc zinātnieku domām, visi skaņas raksturojošie lielumi liecina par to, ka pieder dzīvai radībai. Kas tā „bļauj” okeānā, zinātnieki nezina. Neviens no zinātnei pazīstamiem dzīvniekiem tādu iespaidīgu „bļāvienu” radīt nav spējīgs.

Ja kāds šaubās, ka Pasaules okeānā var dzīvot zinātniekiem nepazīstami monstri, var interneta meklētājā ierakstīt tikai trīs vārdus „krastā izmestie briesmoņi” un paskatīties daudzus visai neticamu radījumu attēlus; domāju, ka pēc tam skeptiķu skaits krietni mazināsies.

Kas „kurkst” uz zemūdenēm?

[Konspektīvi no Maksima Sirotkina raksta tajā pašā izdevumā.]

1950. gados, kad zemūdenēm tika uzstādītas daudz modernākas akustiskās iekārtas, tās spēja uztvert skaņas, ko agrāk nevarēja sadzirdēt. Tomēr tas radīja vairāk uztraukumu. Dažos okeāna rajonos kaut kādas mīklainas būtnes radīja varžu kurkstēšanai līdzīgas skaņas, tāpēc tos nosauca par kvakeriem.

Pelengs nepārtraukti mainījās, tāpēc bija skaidrs, ka ir runa par kustīgiem skaņas avotiem, likās, kaut kādas būtnes mēģina kontaktēties ar zemūdenēm. Skaņas avoti sekoja tām, taču nebija neviena gadījuma, kad kvakeri būtu radījuši avārijas situāciju. Tomēr nemieru apkalpei tas radīja. Vēlāk noskaidrojās, ka šādas skaņas bija uztvēruši jau amerikāņi Klusajā okeānā 2. pasaules kara laikā (viņiem bija labāka aparatūra). Bija doma, ka vāciešiem radies kāds slepens ierocis, taču arī tad nekādu nepatikšanu no skaņām nebija, dati par tiem bija slepeni un līdz kara beigām par tiem aizmirsa.

Padomju jūrnieki necentās ziņos priekšniecībai par kaut kādām nepazīstamām lietām, anomālām parādībām, taču par kvakeriem neziņot nevarēja, norisinājās aukstais karš, ja nu skaņa nāk no amerikāņu puses? Ātri noskaidrojās, ka skaņu avoti ir visai mobili, spēja ātri mainīt savu kursu. Diez vai kvakeri bija kādi miniatūri zemūdens roboti, pat Amerika tajos laikos nebūtu spējīga uz ko tādu. PSRS JKS radīja īpašu militārpersonu un zinātnieku grupu, kas brauca, vācot faktus par visām reizēm, kam bija kaut mazākā saistība ar kvakeriem. Tika norīkota pat īpašas ekspedīcijas. Piemēram, ar kuģi „Hariton Laptev”, tika ierakstīti daudzi okeāna trokšņi. Kvakeru pētīšana turpinājās desmit gadus, taču 80. gadu sākumā programmu slēdza, bet materiāliem uzlika birku „slepeni”.

Tā kā cilvēkiem atlika izvirzīt tikai dažādas hipotēzes. Viena no tām ir tāda, ka kvakeri sargā citplanētiešu zemūdens bāzes. Pamatojums, tie darbojas tikai noteiktos rajonos, kad zemūdene aizpeld no tiem, kavakeri vairāk tai neseko. Protams, ka šai pārāk fantastiskai hipotēzei daudz piekritēju nebija. Paralēla hipotēze – kvakeri sargā savas „ligzdošanas vietas”.

Cilvēkiem, kuriem ir izdevies parunāt ar bijušā projekta „Kvaker” dalībniekiem, ir teikts, ka visdrīzāk kvakeri ir zinātnei nepazīstami radījumi, turklāt ar attīstītu intelektu. Ir izvirzīta hipotēze, ka kvakeri var būt milzu kalmāri – arhiteutisi. Vienīgie to ienaidnieki ir kašaloti, tāpēc iespējams, ka arī zemūdenes tie uztver kā ienaidnieku. Tomēr tas neizskaidro, kāpēc kvakeri ir tik miermīlīgi, bet nemēģina uzbrukt.

Ticamāka izklausās hipotēze par aizvēsturiskām valzivīm – bazilozauriem - jo tiem ir piemērotāks skaņu orgāns. Image28229 Bazilozaurs ir milzīga valzivs, kas sasniedza 21 metru garumu un dzīvoja pirms 36 miljoniem gadu siltajās jūrās. Varbūt, ka viņi spēja izdzīvot līdz mūsu laikiem. [Pēdējos gados zinātnieki jau ir atklājuši jaunu vaļu sugu, ko japāņu zvejnieki sauc par karasu – t.p.] Galu galā, valzivis parasti ir draudzīgi radījumi.

Vēl viens kandidāts varētu būt zeuglodons – arī aizvēsturiska valzivs. Tāpat kā bazilozaurs, tas maz atgādina mūsdienu vaļus, daži kriptozoologi uzskata, ka tas varēja kalpot leģendām par Lielo jūras čūsku.

Arī amerikāņu kara flote izrādīja interesi par kvakeriem. No 90. gadiem amerikāņi regulāri pēta okeānu dzīles, kavakeru signālus ne reizi vien ir ierakstījušas arī ASV zemūdenes. Īpaši aktīvi pētījumi kļuva tad, kad Ziemeļatlantikā tika izvietota hidroakustiskā sistēma SOSUS (sound surveillance system). Tagad aktīvu okeānu ūdeņus pētī arī citas valstis, taču, tā kā tas viss saistās ar armiju, tad visas ziņas par pētījumu rezultātiem ir slepenas.