Joprojām neatrastā Atlantīda

 

MĒS, 3. aprīlis, 2009.

image002Februāra sākumā pasaules preses izdevumi bija pilni ar ziņām, ka britu inženierim Bērnijam Bemfordam beidzot izdevies noteikt leģendārās Atlantīdas atrašanās vietu – turklāt pavisam vienkāršā veidā, pētot Google satelītuzņēmumus. Pēc pāris dienām kompānija, kas slavena ar savām kartēm, gan nāca klajā ar paziņojumu, ka noticis pārpratums – līnijas Atlantijas okeānā, kas pēc izskata atgādina pilsētas plānojumu, patiesībā esot atstājuši pētniecības kuģu sonori. Tātad arī šī bijusi kārtējā viltus trauksme, un nogrimusī valsts jeb civilizācija, kas varbūt meklējama Vidusjūrā, bet, ļoti iespējams, Atlantijas okeānā, tā arī nav uzieta.

 

 

Kas īsti jāmeklē?

Lai gan Atlantīdas vārds iekarojis stabilu vietu sarunu valodā un lielākā daļa ļaužu, pieminot šo leģendāro zemi, pat nešaubās, ka tā savulaik eksistējusi, kritiķi atgādina, ka visas mūsu zināšanas par Atlantīdu balstās uz sengrieķu filozofa Platona (apt. 428. – 348. gads p.m.ē.) dialogiem Tīmajs un Kritijs. Tad, lūk, šis Kritijs, atsaucoties uz kādu Arēnu valstsvīru, kuram savukārt informāciju piegādājis kāds ēģiptiešu priesteris, stāsta, ka savulaik dievs Poseidons savā valdījumā saņēmis milzīgu salu Atlantīdu (grieķiski tā saucas Atlantis un nodēvēta Poseidona dēla Atlasa vārdā), kas atradusies netālu aiz Hērakla stabiem, kā tolaik dēvēts Gibraltāra jūras šaurums.

Platona aprakstā, ko vēlākos laikos pētnieki un literāti dažādi modificējuši un papildinājuši, monēta sala, kuras ziemeļos bijuši kalni, dienvidos – plašs līdzenums, bet starp tiem bijusi augstiene, kurā ierīkota galvaspilsēta un dzīvojuši Poseidona dēli. Katrs no tiem pārvaldījis atsevišķu salas daļu, no galvaspilsētas uz ziemeļiem bijuši ierīkoti tuneļi un kanāli, un kuģi no jūras varējuši nokļūt līdz pašai galvaspilsētai, ko sargājušas masīvas sienas un sargmūri. Saskaņā ar Platona rakstīto Atlantīdas valdnieki pakļāvuši sev visu Vidusjūras piekrasti, paverdzinot tautas. Lai gan šī civilizācija bijusi labi attīstīta tehnoloģijas ziņā, tās iedzīvotāji bijuši morāli pagrimuši – skopi, skaudīgi un korumpēti. Tas arī saniknojis senos dievus ar Zevu priekšgalā, un tie uzsūtījuši Atlantīdai dabas katastrofu (spriežot pēc visa, vulkāna izvirduma izraisītu cunami), kuras dēļ tā vienas diennakts laikā nogrimusi.

Jāpiebilst – kā jau visos senajos tekstos, arī šajā manāmi klibo hronoloģija: dažas aplēses liecina, ka katastrofa varētu būt notikusi ap 9600. gadu pirms mūsu ēras, taču tik pat labi tā varējusi būt 11 000 gadu pirms mūsu ēras vai 5000 gadu pirms mūsu ēras. Daudzi pētnieki apstrīd arī Platona sniegtos mērogus („lielāka par Lībiju un Āziju, kopā ņemtām’, sala, kas bijusi 700 kilometrus plata, 1850 kilometrus garš kanāls, līdzenums, kura platība pārsniegusi 9000 kvadrātkilometrus), uzskatot, ka Atēnu varasvīrs nav pareizi izpratis ēģiptieša priestera stāstīto. Viena no versijām, starp citu, vēsta, ka Platons sākotnēji domājis, ka sala bijusi Vidusjūrā, tad sapratis, ka tik liela valsts šajā vietā nav varējusi būt, tāpēc pārnesis to aiz Hērakla stabiem. Vēlākie vēsturnieki, piemēram, Aristotelis, pamazām atbīdījuši Atlantīdu aizvien tālāk Atlantijas okeānā, rakstot, ka no Hērakla stabiem līdz tai bijis piecu dienu ceļš.

image004Jāpiebilst, ka atlantologi dažādās pasaules malās, sākot ar Vidusjūru un beidzot ar Amerikas piekrasti, atraduši vairāk nekā 40 vietu, kas teorētiski varētu būt tā pati zudusī Atlantīda, savukārt krievu speciālists Svjatoslavs Romanovs savā darbā Atlantīdas grāmata runā par 360 šādām vietām. 2005. gadā Grieķijā notika speciāla atlantologu konference, kuras laikā tika izstrādāti un pieņemti 22 kritēriji, kuriem jāatbilst iespējamai Atlaktīdai (nocietinātas pilsētas drupas, kalni, tiltu un kanālu pēdas, karstie apakšzemes ūdeņi, valdošie ziemeļu vēji, metāliski priekšmeti, kas atrasti izrakumu laikā utt.), tomēr jāteic, ka pagaidām neviena no atrastajām zemēm šiem kritērijiem nav atbildusi. Daudzi speciālisti, piemēram, grāmatas Izdomājumi, viltojumi un meli arheoloģijā autors, amerikāņu vēsturnieks Kenets Feders vispār uzskata, ka šādi meklējumi ir veltīgi. Pēc viņa domām, nekādas Atlantīdas nav: cilvēki pavirši lasījuši Platona darbus un nav sapratuši, ka stāsts par Atlantīdu nav vēstures liecība, bet gan līdzība, kuras mērķis bijis nodemonstrēt. Kāds liktenis – dieva sods – sagaida bagātu, bet korumpētu un netikumos ieslīgušu varu.

Pārpratums ar Google

image006Entuziastus gan šādi apgalvojumi nemulsina un viņi turpina Atlantīdas meklējumus. Pēdējā viltus trauksme, kas saistīta ar Atlantīdas atrašanu, izcēlusies dēļ Google Ocean publiskotajiem attēliem, kuros aeronautikas inženieris B. Bemfords Atlantijas okeānā aptuveni tūkstoš kilometru attālumā no Āfrikas zieneļaustrumu krasta (netālu no Kanāriju salām) saskatījis taisnstūri, kas izskatās pēc pilsētas topogrāfiska aerofotouzņēmuma. „Tas noteikti ir cilvēku roku darbs,” sacījis B. Bemfords; viņš līniju tīklu salīdzinājis ar Miltonkīnzu, jaunu pilsētu, kas būvēta pēc iepriekš izveidota plāna.

Neparastais atradums nekavējoties apspriests internetā. Atlantīdas versijas piekritējus nav samulsinājis pat fakts, ka šā apgabala platība pēc saviem izmēriem līdzinās visai Velsas teritorijai – lai nu cik augstu būtu attīstītas senās civilizācijas, ir maz ticams, ka tām būtu izdevies izveidot ģeogrāfiski nevainojami orientētu lielpilsētu, kas pēc saviem izmēriem desmitiem reižu pārsniegtu mūsdienu metropoļu lielumu.

Jau pāris dienām arī Google bija spiesta publiskot oficiālu paziņojumu, kurā teikts, ka nekādas Atlantīdas vismaz šajā vietā nav un nav arī bijis: dīvaino līniju tīklu atstājuši pētniecisko kuģu sonori. „Kaut arī ar Google Earth palīdzību ir veikti izcili atklājumi, ieskaitot pirmatnējo mežu Mozambikā, kur dzīvo iepriekš nepazīstamas sugas, un sena romiešu nama atliekas, tomēr šajā gadījumā lietotāji redz datu savākšanas procesa artefaktu. Jūras dibena reljefa dati bieži tiek vākti no kuģiem, kas jūras dibena mērīšanai izmanto sonāru. Līnijas ir laivas ceļš, tai vācot datus. Par to, kas atrodas starp šīm līnijām, nav informāvcijas, un tas apliecina, cik maz mēs zinām par pasaules okeāniem,” teikts Google paziņojumā.

 

Atlanti – visu zemes civilizāciju priekšteči

  1. Reiz Atlantijas okeānā iepretī Vidusjūra bijusi plaša sala – daļa no senā kontinenta, ko senā pasaule pazinusi kā Atlantīdu
  2. Platona sniegtais salas apraksts nav izdomājums, kā ilgstoši tika uzskatīts, bet vēsturisks darbs
  3. Atlantīda bijis reģions, kur pirmoreiz barbarismu nomainījusi civilizācija
  4. Gadsimtu gaitā veidojusies varena, civilizēta nācija, kuras pārstāvji dzīvojuši Meksikas līča krastos, Misisipi baseinā, ap Amazoni, Dienvidamerikas rietumkrastā, Vidusjūrā, Eiropas un Āfrikas rietumu piekrastēs, Baltijā, Melnās un Kaspijas jūras reģionā
  5. Patiešām pastāvējusi pirmsdilūvija pasaule: Ēdenes dārzs, hesperīdu dārzi, Elizejas lauki, Alkinoja dārzi, Olimps... No seno tautu teiksmām tie veidojuši kopīgas atmiņas par lielu zemi, kur agrīnā cilvēce pirms gadsimtiem dzīvojusi mierā un laimē
  6. Seno grieķu, feniķiešu un skandināvu dievi un dievietes bijuši Atlantīdas valdnieki un varoņi; darbi, ko viņiem piedēvē mitoloģijā, ir atmiņu sajaukums par reāliem vēsturiskiem notikumiem
  7. Ēģiptes un Peru mitoloģija pārstāv sākotnējo Atlantīdas reliģiju – Saules pielūgšanu
  8. Senākā Atlantīdas iedzīvotāju izveidotā kolonija bijusi Ēģiptē, kuras civilizācija bijusi Atlantīdas salas civilizācijas reprodukcija
  9. Eiropas bronzas laikmeta rīki cēlušies no Atlantīdas. Atlantīdas iedzīvotāji arī pirmie sākuši izgatavot dzelzs rīkus
  10. Feniķiešu alfabēts, visu Eiropas alfabētu sencis, atvasināts no Atlantīdas alfabēta
  11. Atlantīda bijusi āriešu jeb indoeiropiešu, semītu un varbūt arī Urālu un Altaja iedzīvotāju valodu saimes pirmdzimtene
  12. Atlantīda gājusi bojā briesmīgā dabas katastrofā, kurā sala ar gandrīz visiem tās iedzīvotājiem nogrimusi okeānā.
  13. Nedaudz cilvēku izglābušies ar kuģiem un plostiem un nogādājuši līdz ļaudīm austrumos un rietumos vēstis par šausmīgo katastrofu; šīs vēstis līdz mūsu laikam saglabājušās kā dažādu vecās un jaunās pasaules tautu leģendas par lielajiem plūdiem.

Avots: Ignacijs Donelijs, Atlantīda: aizvēsturiskā pasaule, 1883

 

 Daudzus skeptiķus, vai, kā šajā gadījumā pareizāk būtu sacīt, Atlantīdas optimistus gan šis apgalvojums nav pārliecinājis. Viņi diezgan pamatoti aizrādījuši, ka ar Google Ocean iespējams aplūkot arī citas Pasaules okeāna daļas, par kurām dati tāpat vākti, izmantojot sonārus, taču šajās vietās nekāds līniju tīklojums gan neesot saskatāms. Piemēram, Ņujorkas universitātes muzeja vēsturiskās arheoloģijas pārzinis Čārlzs Orsers piekritis, ka atklājums ir aizraujošs, un paziņojis, ka šis fenomens būtu jāpapēta sīkāk. „Šī vieta ir viena no slavenākajām Platona aprakstītās Atlantīdas iespējamām atrašanās vietām. Pat ja tā nav Atlantīda, šis objekts ir pelnījis tuvāku izpēti,” viņš paziņojis.

Pareizā vieta

image008Līdzīgās domās ir Atlantīdas problēmu pētīšanas Krievijas biedrības prezidents Aleksandrs Voroņins. Viņš domā, ka Atlantīda bijusi vesels arhipelāgu apkopojums – šīs salas Atlantijas okeānā savulaik stiepušās no Grenlandes un Īrijas līdz ekvatoram. Saskaņā ar viņa koncepciju, par kuru vēsta žurnāls Itogi, atlantu valsts centrs bijis Gibraltāra – Azoru salu rajonā. Viņam piekrīt Krievijas zinātņu akadēmijas speciālists Aleksandrs Gorodņickis un atgādina, ka vēl pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados padomju zinātnieki veikuši pētījumus, kas liecina, ka zemūdens kalni Ampers un Žozefīne iepretim Gibraltāra šaurumam, gluži tāpat kā visa zemūdens kalnu grēda, kurā tie ietilpst, savulaik ir bijuši salas. To pierādot no jūras dzīlēm izvilkti, aptuveni 12 000 gadu veci bazalta paraugi, apgalvo A. Gorodņickis. Viņš domā, ka tolaik arhipelāgs stiepies no Gibraltāra līdz pat Azoru salām.

Amerikāņu arheologs un ģeologs Kristians O’Braiens ir pārliecināts, ka Azoru arhipelāgs savulaik pēc savas platības sasniedzis mūsdienu Spānijas teritoriju un tā augstākais kalns bijis 3655 kilometrus virs jūras līmeņa. Viņa pētījums liecina, ka šajā teritorijā bijusi arī ļoti attīstīta upju sistēma, turklāt arhipelāga centrā atradies līdzenums – gluži kā Platona leģendā. Interesanti, ka līdzīgas hipotēzes izteiktas attiecībā uz Kanāriju salām (reti kurš šaubās, ka savulaik šīs septiņas salas bijušas savienotas, turklāt pašlaik Atlantijas okeāna dzelmē esoša zemes strēle tās savienojusi arī ar Marokas piekrasti) un Madeiras salu. Šīm hipotēzēm par labu runā arī ekspedīcijas, kuru laikā no okeāna dzelmes (aptuveni <st1:metric2 metric_value="2400" metric_text="metru">2400 metru</st1:metric2> dziļumā) izcelts ievērojams daudzums saldūdens ūdenszāļu. Paleobotāniķi aprakstījuši vairāk nekā 60 ūdenszāļu pasugas, uzsverot, ka tās atrastas zem pēdējos 10 000 gados izveidojušamies nosēdumiem un vulkāniskām atlūzām. Aplēses liecina, ka senākās no šīm ūdenszālēm augušas pirms aptuveni 17 000 gadiem: ar zināmām iebildēm arī tas varētu atbilst Platona hronoloģijai.

Vēl viena meklējumu vieta ir Spartelas salas – tas ir astoņus kilometrus garš un 3,5 kilometrus plats dubļu sēklis uz rietumiem no Gibraltāra, kur maksimālais dziļums sasniedz tikai 100 metrus. Marka Andrē Gučera ekspedīcija pirms pāris gadiem secināja, ka pirms aptuveni 12 000 gadiem šajā reģionā bijusi spēcīga zemestrīce un tai sekojis cunami vilnis, turklāt līdzīgas dabas katastrofas atkārtojušās līdz pat postošajai Lisabonas zemestrīcei 1755. gadā. Franču ģeologs Žaks Kollina-Žirars uzskata, ka Atlantīda meklējama tieši šajā rajonā.

Vai tomēr Vidusjūra?

image010Interesanti, ka atlantologi jau sen sadalījušies divās nesamierināmās nometnēs: kamēr vieni uzskata, ka nogrimušās zemes liecības jāmeklē Atlantijas okeāna plašumos, citi domā, ka Platons kaut ko sajaucis un Atlantīda bijusi šimpus Hērakla stabiem - tātad Vidusjūrā. Pie šīs versijas piekritējiem pieder arī amerikānis Roberts Sarmasts. Viņš vēl 2004. gadā apgalvoja, ka viņam izdevies atrast Atlantīdas civilizācijas pēdas netālu no Kipras krastiem.

„Mēs atradām vairāk nekā 70 punktus, kas pilnīgi precīzi atbilst Platona sniegtajam Atlantīdas akropoles aprakstam. Ar eholokatora palīdzību iegūto datu sakritība ar aprakstu ir tik liela, ka tad, ja tā nav Atlantīda, mēs varam runāt par lielāko sakritību pasaules vēsturē,” uzvaroši paziņojis R. Sarmasts pēc tam, kad izpētījis aptuveni <st1:metric2 metric_value="1.6" metric_text="kilometru">1,6 kilometru</st1:metric2> dziļumā esošu ieplaku aptuveni <st1:metric2 metric_value="100" metric_text="kilometru">100 kilometru</st1:metric2> uz dienvidaustrumiem no Kipras.

Pašmācības ceļā arheologa iemaņas apguvušais R. Sarmasts 2,5 gadus ilgos pētījumos izlietojis 250 000 dolāru. Viņš pavēstījis, ka zem ūdens ir daudzus kilometrus gara siena, pakalns, ko ierobežo valnis, un dziļi grāvji, kā arī seno upju gultnes. „Mēs nevaram piedāvāt taustāmus pierādījumus ķieģeļu un javas veidā, jo tie joprojām ir zem vairākus metrus bieza nosēdumu slāņa, bet netiešie pierādījumi ir neapstrīdami,” paziņojis entuziasts. Viņš uzskata, ka aptuveni 9000. gadā pirms mūsu ēras Vidusjūras baseins applūdis, Atlantīda palikusi zem ūdens, bet mūsdienu Kipra ir šīs leģendārās salas kalnainā ziemeļu daļa.

Jāteic gan, ka, sensacionāli sākušās runas par R. Sarmasta atradumu ātri noklusušas. Pats meklētājs solījis, ka pētījumi turpināsies, un izteicis cerību, ka no zemūdens atradumiem izdosies notīrīt nogulšņu slāņus, taču jaunu ziņu par viņa ekspedīcijām nav. Toties par panākumiem zemūdens meklējumos netālu no Spānijas pilsētas Kadisas vēstījuši starptautiskas ekspedīcijas dalībnieki, kuri uzskata, ka Atlantīda bijusi Spānijai piederošajā Kadeiras pussalā. Jāpiebilst, ka vēl dažas hipotēzes apgalvo, ka Atlantīda meklējama vēl tālāk uz austrumiem, piemēram Egejas jūrā, kur Santorinas salā atrastas liecības par senu vulkāna izvirdumu, kura dēļ notikusi grandioza katastrofa. Citi meklētāji savus skatus vērš uz Melno jūru – ziņas par uzietām zemūdens celtnēm pienākušas gan no Turcijas, gan Eipatorijas.

Un kāpēc ne Īrija?

Gluži tāpat uzliesmoja un nodzisa zviedru ģeogrāfa Ulfa Erlingsona pirms pāris gadiem izteiktā versija, ka ļoti labi Atlantīdas aprakstam atbilst Īrija. „Tāpat kā Atlantīda, Īrija ir <st1:metric2 metric_value="300" metric_text="jūdžu">300 jūdžu</st1:metric2> gara, <st1:metric2 metric_value="200" metric_text="jūdžu">200 jūdžu</st1:metric2> plata un ir visplatākā vidū. Tām abām ir kalnu ieskauti līdzenumi. Es esmu salīdzinājis ģeogrāfiskos datus pārējā pasaulē, un no 50 lielākajām salām tikai vienas vidū ir līdzenums, un tā ir Īrija,” uzsver ģeogrāfs.

Savā grāmatā Atlantīda ģeogrāfa skatījumā viņš atgādinājis par Dogerbenksu – izolētu šelfu Ziemeļjūrā aptuveni 100 kilometrus no Anglijas ziemeļaustrumu piekrastes, ko milzīgs paisuma vilnis nogremdēja ap 6100. gadu pirms mūsu ēras. „Man ir aizdomas, ka mīts nāk no Īrijas un tā pamatā ir Dogerbenksa. Domāju, ka atmiņas par Dogerbenksu saglabājās Īrijā apmēram trīs tūkstošus gadu un sajaucās ar leģendu par Atlantīdu,” uzskata zviedru ģeogrāfs; viņš pēc pagaidām nenoskaidrotas metodikas aplēsis – esot 99,98 procentu varbūtība, ka Platonam būtu bijuši zināmi Īrijas ģeogrāfiskie dati. U. Erlingsons saista Atlantīdas impērijas robežas, kā to norāda Platons, ar megalītisko pieminekļu sadalījumu Eiropā un Ziemeļāfrikā, Atlantīdas tempļus saistot ar labi zināmām, senākām par piramīdām, apbedījumu vietām Ņūgreidžā un Notā uz ziemeļiem no Dublinas. „Esmu pārsteigts, ka neviens to nebija ievērojis agrāk. Tas ir neticami!” aizstāvot savu hipotēzi, paziņojis zviedru ģeogrāfs.

Jāpiebilst, ka gluži tā vis nav, jo britu salām uzmanība pievērsta jau agrāk: vairāki britu pētnieki uzskata, ka Atlantīda bijusi vietā, kur pašlaik ir Kornvola. Vēstīts arī par neparastiem zemūdens atradumiem pie Somijas un Zviedrijas krastiem, tomēr ticamība, ka Atlantīda būtu bijusi nelielajā Baltijas jūrā – un Platons zinājis par tās eksistenci! – ir visai neliela.

Piesakās arī Kuba

Joprojām turpinās arī pētījumi pie Kubas krastiem, kur šā gadu desmita sākumā atrasti neparasti klinšu veidojumi netālu no Gnanaakabibesas pussalas. Kubas Dabas vēstures muzeja pētījumu direktors Manuels Ituralde Ituralde stāstījis par noslēpumainiem, gludiem, ģeometriski pareizi veidotiem un granītam līdzīgiem klints gabaliem. Tie izkārtoti piramīdas, ceļus un citus civilizācijas atribūtus atgādinošās struktūrās vairāk nekā <st1:metric2 metric_value="600" metric_text="metru">600 metru</st1:metric2> dziļumā ap 20 kvadrātkilometru platībā. „Tās ir ārkārtīgi īpašas struktūras,” paziņojis ģeologs, izsakot hipotēzi, ka tās varētu būt piederējušas civilizācijai, kas Ameriku kolonizējusi pirms vairākiem tūkstošiem gadu, un, iespējams, bija uz salas, kas kaut kādu kataklizmu dēļ nogrima lielā dziļumā. Kārtējā norāde uz Platona stastu!

„Nesen franču arheologi atrada pierādījumus, ka cilvēki Dienvidamerikā bijuši jau pirms 40 000 gadiem – kaut ko tādu neviens nebija gaidījis. Tādēļ jābūt atvērtam prātam attiecībā uz lietām, kas ir negaidītas un kas neiekļaujas pašreizējo zināšanu ietvaros. Mēs varētu būt atraduši kaut ko tādu, par ko neviens nebūtu varējis iedomāties,” paziņojis kubiešu speciālists.