"Jaunā Venēra".

Priekšvārds tāda paša nosaukuma stāstu krājumam. Sarakstījis viens no krājuma veidotājiem Gārdners Dozua. http://knizhnik.org/sbornik/junaja-venera/1

Atgriešanās Venēras ostā. Nolaišanās uz virsmas.

Glumas abinieku galvas vago piekrastes ūdeņus vienā no skaitā mazajiem arhipelāgiem, kas izkaisīti pa visu, planētu klājoša okeāna akvatoriju. Virs viļņiem zibenīgi paceļas zobaina galva uz gara, lokana kakla, kas pieder pleziozauram līdzīgam jūras briesmonim. Kaut kur zem bezgalīgi ilgiem lietiem trīc bezgalīgu purvu klājs, kad gigantiski dinozauri rūcot, maisās pa dubļiem. Bet tālajā malā augsti, tievi kā niedres cilvēki neiedomājamās galvas segās un ar pērlēm izšūtās drānās staigā pa trošu tiltiem, kas savieno milzīgus kokus, daudz augstākus, kā Zemes sekvojas, un no debesīm līst blāva gaisma, kas atklāj skatam veselu pilsētu, kas plešas koku lapotnē. Tālumā sudrabā zibošas raķetes veic nosēšanos kosmiskajā ostā. Un tur pat, pavisam blakus, biezos, ar smacīgiem izgarojumiem pilnos džungļos tiranozaurus atgādinoši baismoņi bāž galvas no miklajām audzēm, atverot milzu, zobeniem līdzīgiem zobiem pilnās rīkles, lai ar šausmīgiem rēcieniem sveiktu dienas sākumu...

Cilvēki vienmēr ir pievērsuši uzmanību Venērai, varbūt tāpēc, ka tā ir pats košākais nakts spīdeklis, ja neskaita Mēnesi. Senos laikos otrā planēta no Saules tika uzskatīta par divām dažādām zvaigznēm, Rīta un Vakara - grieķi tās sauca par Fosforosu un Hesperosu, romieši - par Luciferu un Vesperu. Taču jau Pitagora laikā, sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras, atzina, ka tas ir viens un tas pats objekts, ko grieķi sāka saukt par Afrodīti, bet romieši par Venēru, mīlestības dievietei par godu. Nezin kāpēc, taču tā vienmēr ir asociējusies tieši ar dievietēm, pretstatā mazliet bālākajam Marsam, kas savas sarkanās krāsas dēļ asociējās ar karu - vīriešu un dievu lauciņu. Babilonieši, kuri saprata, ka tas ir viens debesu objekts simtiem gadu pirms grieķiem, un sauca to par "Zaigojošo debess karalieni" vārdā Ištara, par godu mīlas dievietei. Persieši Venēru sauca savas dievietes vārdā par Anahitu, bet Plīnijs Vecākais to dēvēja par Izīdu, analoģisku Ēģiptes dievieti. Tāpēc arī šodien Venēru reizēm dēvē par Mīlestības planētu.

Kad tika izgudroti teleskopi, novērotāju skatieniem atklājās koša, taču neasi redzama, miglaina virsma, tāpēc pakāpeniski apstiprinājās pieņēmums, ka planētu nepārtraukti klāj mākoņu slānis. Atšķirībā no Marsa, Merkura vai Mēness. Šis necaurredzamais pārklājs meta izaicinājumu cilvēku iztēlei, nav brīnums, ka fantāzijas un hipotēzes par to, kas slēpjas zem šiem mākoņiem, vairojās viena pēc otras. Venēra ne velti nes noslēpumainas planētas nosaukumu.

Mākoņi nozīmē nokrišņus, un planēta, kas pastāvīgi ir slēpta zem tiem, noteikti ir vieta, kur lieti līst. Turklāt vēl kādi! Līdzīgi amerikāņu astronomam Persivālam Lovelam, kurš plašā apritē palaida priekšstatus par marsiešu kanāliem, kā par mākslīgām būvēm, par to, kas atrodas zem Venēras mākoņiem, zinātnisku pamatojumu deva zviedru ķīmiķis Svante Areniuss. Viņš savā grāmatā „Zvaigžņu liktenis”, kas iznāca 1918. gadā, pieņēma, ka Venēras mākoņiem ir jāsastāv no ūdens tvaikiem, un klāstīja, ka „uz Venēras ir ļoti mitrs... Lielāko tās virsmas daļu, bez šaubām, klāj purvi, analoģiski tiem Zemes purviem, no kā ir veidojušās ogļu atradnes... Temperatūra uz Venēras nav tik liela, lai traucētu kuplai veģetācijai. Pastāvīgi un uz visas planētas vienoti klimatiskie apstākļi noved pie pilnīgas adaptācijas trūkuma ārējo apstākļu izmaiņu rezultātā. Eksistē tikai zemākās dzīvības formas, un gandrīz noteikti piederoši augu valstij, turklāt organismi ir vienādi uz visas planētas”.

Ideja, ka Venēru klāj purvi, kas padara planētu līdzīgu Zemei akmeņogļu periodā, kļūs par vadošo gandrīz piecdesmit gadus paralēli ar hipotēzi, ka planētas virsma ir viena vienīga jūra, varbūt ka pat Pasaules okeāns. Šie priekšstati ir tik izplatīti, ka vēl 1964. gadā padomju zinātnieki projektē Venēras zondes, rēķinoties, ka tās varētu nosēsties uz ūdens virsmas.

Kā kosmiskās operas žanrs izkristalizējas no vecā piedzīvojumu literatūras koka, tā arī akmeņogļu purvi sapņotāju prātos pārvērtās par dinozauru pilniem džungļiem, bet jūras pildīja briesmoņi. Starpplanētu avantūrisma uzplaukums fantastikā bija XX gadsimta 30.-50. gados. Tajā pārsteidzošajā laikā Saules sistēma burtiski mudžēja no dažādu civilizētības pakāpju citplanētiešu rasēm. Gandrīz katra pasaule varēja lepoties ar pašas saprātīgajiem iemītniekiem, kas deva iespēju uzņēmīgam Zemes cilvēkam-avantūristam pēc sirds patikas paukoties mīlestības un ienākumu vārdā visur, neizslēdzot pat Jupiteru, Saturnu un Merkuru.

Protams, goda vietu te vienmēr ieņēma Marss, tam priekšroku deva vairums starpplanētu piedzīvojumu romānu autori, taču arī Venēra daudz neatpalika.

Ja XIX gadsimtā Venēra kalpoja par sava veida poligonu reliģiskām alegorijām, tad pirmais darbs kosmiskās operas žanrā, kur darbība tiek pārnesta uz Rīta zvaigzni, visdrīzāk ir Otisa Adelberta Klaina 1929. gada romāns „Bīstamā planēta” (tēmu turpina romāni „Svešie grēki” un „Bīstamā osta”). „Bīstamās planētas” varonis, Zemes cilvēks Roberts Grendons telepātiski pārvietojas Venēras iedzīvotāja apziņā, iesaistās vietējo rasu karos, piedzīvo milzums piedzīvojumu, kas pārpilni ar zobenu cīņām. Un tas viss uz citas planētas, ko klāj gigantisku koku audzes (laikam zemās gravitācijas dēļ), starp kurām klejo dinozaurveidīgi monstri. Klaina romāni gandrīz noteikti bija sarakstīti Edgara Raisa Berouza grāmatas „Marsa princese” iespaidā, par tādiem pašiem drosmīga iezemieša piedzīvojumiem uz Sarkanās planētas, ko Berouzs bija nosaucis par Barsumu, šīs grāmatas pirmā publikācija 1912. gadā taču izsauca sensāciju. 1934. gadā Berouzs atbildēja Klainam, nosūtot uz Mīlestības planētu pats savu piedzīvojumu meklētāju Kārsonu Napjēru romānā „Venēras pirāti” ( un tā četros turpinājumos). Var teikt, ka ar šiem diviem cikliem startēja starpplanētu piedzīvojumu „Venēras” romāni.

Starpplanētu tēmai veltītu romānu un stāstu uzplaukums, visdrīzāk, attiecas uz periodu 1939.-1955. gadi, kad žurnāla „Planetary Stories” [http://www.planetarystories.com/planetary.html – t.p.] lapaspusēs viens pēc otra parādās Džeka Vensa, Reja Bredberija, Alfrēda Van Vogta, Pola Andersona un daudzu citu rakstnieku darbi. Rakstnieces Ketrīna Mūra un Lī Breketa tikpat koši parāda sevi popularitāti gūstošajā žanrā (kas virzienam ir neparasti, jo tajā lielā mērā dominē vīrieši). Rejs Bredberijs publicē „Planētas stāstos” dažus stāstus no savām slavenajām „Marsiešu hronikām”, tomēr arī viņš pievērš uzmanību Venērai tādos darbos, kā „Nebeidzamais lietus” un „Visa vasara vienā dienā”. Mūra un Breketa vairāk ir pazīstamas ar saviem Venēras stāstiem, kaut arī par Marsu viņas ir rakstījušas ne mazāk. Nenogremdējamais avantūrists Nortvests Smits (Mūras personāžs) ceļo pa mīlestības planētu vietējā aborigēna Jarola kompānijā (piemēram, stāstā „Melnās slāpes”), bet Lī Breketas varoņi, meklējot piedzīvojumus un pasakainas bagātības, laužas cauri svelmainajiem Venēras purviem, reizēm satiekot aborigēnus, kuri ir zaudējuši bijušo varenību, aizmirsuši savus dievus un nosit laiku pretīgos, šauros bāros, kur to viegli vari tikt atrasts ar pārgrieztu rīkli, ja nebūsi bijis piesardzīgs (piemēram, stāstos „Venēras burve”, „Sarkanās miglas Loreleja” – tas sarakstīts kopā ar Reju Bredberiju, un „Pazudušais mēness”).

Venēru var sastapt darbos, kas attiecināmi solīdākai zinātniskajai fantastikai, gandrīz tikpat bieži kā starpplanētu piedzīvojumu romānos. To „apmeklē” Olafs Stepldons („Pēdējie un pirmie cilvēki”), Klaivs S. Lūiss („Perelandra”), Džons V. Kempbels („Melnās zvaigznes” lidojums”), Henrijs Katners („Niknums”), Džeks Viljamsons („Sī-tī kuģis” un „Asteroīda liktenis”), Aizeks Azimovs romānu sērijā „Lakijs Starrs”, Alfrēds Van Vogts („Pasaule Nulle-A”), Roberts Hainlains („Impērijas loģika”, „Kosmiskā patruļa”, „Starp planētām” un „Marsiete Podkeina”), Frederiks Pols un Sirils Kornbūts („Venēras tirgoņi”), Pols Andersons (‘Spēcīgs lietus” un „Māsu planēta”). Nav šaubu, ka tika sarakstīti simtiem citu darbu, kas lielā mērā jau aizmirsti.

Nobeigums seko.