Izdomātās realitātes modelis.

Pārdomas par fantastiku.

Autors – poļu fantasts Konrāds Fialkovskis.

Konrāds Fialkovskis (Konrad Fiałkowski) ir poļu zinātnieks-profesors un rakstnieks-fantasts. Dzimis 1939. gada 29. decembrī, Ļubļanā. 1960-1962. gados bijis operators-programmētājs pirmajai poļu ESM. Daudzu zinātnisku darbu autors informātikā un datorzinībās. Līdzautors Tadeuša Beļicka grāmatai „Homo nejauši sapiens”. Literatūrā debitējis 1956. gadā nedēļas izdevumā «Dookoła świata», pēc tam regulāri publicējas periodikā, raksta galvenokārt stāstus, kas vēlāk izdoti trīs grāmatās, vēlāk labākie no tiem publicēti divsējumu izdevumā „Kosmodrom”. Sarakstījis arī divus romānus: „Homo divisus” (1979) un „Ādams, viens no mums” (1986).

 

Raksts krievu valodā, Z. Bobirja tulkojumā publicēts žurnāla „Tehnika – molodeži”, 1977. gada 6. numurā, taču ir pietiekami aktuāls, jo latviešu valodā rakstu par fantastisko literatūru teorētiskā plāksnē nav daudz.

 

1-Fialkowski-autor 45 bfl 1

Mūsdienu zinātniskā fantastika, kā arī visa mūsdienu pasaule, kuras neatņemama daļa tā ir, ir pateicību parādā zinātnei daudz vairāk, nekā autori paši to atzīst un izsaka savos viedokļos par šo žanru. Daudz lielākas pūles viņi velta tam, lai pierādītu to, ka zinātniskā fantastika pieder galvenajai literatūras straumei; protams, ja runājam par fantastikas potenciālajām iespējām, tad, bez šaubām, tā pieskaras vai vismaz ir spējīga pieskarties visām mūsdienu pasaules problēmām un notikumiem, tā nav šauri vērsta un specializēta kā žanrs, kā to cenšas iestāstīt mums tās pretinieki.

Dažu kritiķu pesimistiskās prognozes attiecībā uz zinātniskās fantastikas nākotni var, kā man liekas, salīdzināt ar slavenā fiziķa Roberta Endrjū Millikena izteicienu, kurš 1930. gadā paziņoja: „Sašķeļot atomus, nevar iegūt nekādu cilvēkam noderīgu enerģiju”.

Es domāju, ka tā ir kļūda, ko izdara visi, kuri šaubās, ka zinātniskā fantastika pieder pie literatūras galvenās straumes, tā nav mazāka kļūda, ko pieļāva Millikens savās prognozēs. Te neko nemaina tas fakts, ka fantastikas jomā vēl nav tik daudz pārliecinošu argumentu par tās attīstību un nozīmi, kāds bija Millikena prognozei atomkatls.

Ticot zinātniskās fantastikas attīstības nākotnei, jāpadomā par tās saitēm ar zinātni, kas ir viena no galvenajām zinātniskās fantastikas žanra sastāvdaļām. Bez mūsdienu zinātnes, bez šaubām, nebūtu arī mūsdienu fantastikas, tas nav tikai tāpēc, ka zinātne stimulē rakstnieku-fantastu daiļradi. Obligāts priekšnosacījums, lai šis literatūras veids varētu atrast sev lasītājus modernajā sabiedrībā, ir sava veida ticības klimata radīšana zinātnes iespējām, tas ir, iespējai, ka tā radīs vērtības, šodien neparedzamas, taču iespējamas, kā teorijas, prāta konstrukcijas, un arī reālu tehnisku sasniegumu veidā. Tikai patiesa pasaule, kur tas, kas šodien izdomāts, rīt var kļūt par zinātnisku vai tehnisku faktu, - tikai tāda pasaule ir augsne zinātniskās fantastikas attīstībai.

Šo noteikumu XX un pat XIX gadsimta zinātne izpildīja vairāk nekā apmierinoši. Dodot lielu, negaidītu atklājumu piemērus (kāda bija, protams, arī relativitātes teorija) vai tehnisku risinājumu piemērus, kas izrietēja no to iespējām (piemēram, lāzers), zinātne formulēja vispārēju pārliecību tam, ka principā ir iespējams jebkāds, pat pats negaidītākais un neticamākais atklājums, ja nu vienīgi tā neiespējamība būs pierādīta. Šis princips darbojas mūsdienu sabiedrībā pat plašākās robežās, bet pierādītā neiespējamība no šī redzes viedokļa tiek apskatīta kā potenciāla vieta nākošam, lieliskam atklājumam. No šejienes arvien vairāk paziņojumu par atklājumiem, kas liek apšaubīt pirmā un otrā termodinamikas likuma pareizību.

Nav brīnums tāpēc, ka pie tik augsta vispārējas uzticības līmeņa zinātnes jaunu un negaidītu atklājumu iespējai, zinātniskā fantastika ir ieguvusi labvēlīgu vidi savai attīstībai. Turklāt tai par to ir jāpateicas – uzsvēršu vēlreiz – tieši zinātnei.

No zinātnes fantastika – vismaz tās ievērojama daļa – aizņemas modeļu konstrukciju radīšanas metodes. Zinātnē no zināma skaita pareizu (precīzāk – atzītu par pareizu) slēdzienu tiek būvēta saišu struktūra starp tām un tiek pētītas iespējas, kas izriet no tāda apraksta. Turklāt tādā veidā iegūtās konstrukcijas pareizības mērs – vispārīgā gadījumā – ir iekšējo pretrunu trūkums un iegūto ekstrapolāciju saskaņa ar realitāti, kuras daļu tie apraksta. Radot tādas konstrukcijas pamatus vai modeļus, obligāts ir princips, ko dēvē par „Okamas šķērēm”, kas paredz, ka nedrīkst neko sarežģīt, lai kaut ko izskaidrotu. Jo mazāks daudzums par pareiziem atzītu elementu, ar kuru palīdzību pēc dotā paņēmiena var aprakstīt realitāti, jo apskatāmais modelis ir reālāks.

Zinātniskajā fantastikā tiek izmantots tāds pats princips, kaut arī tas nav formulēts tikpat skaidri; pēc šī principa būtību skaitu pavairot var, taču līdz tādai pakāpei, lai dotā zinātniski-fantastiskā darba konstrukcija paliktu nepretrunīga. Tādā veidā šim principam ir lokāls raksturs un izmantošanas apgabals – viens konkrēts zinātniskās fantastikas sacerējums.

No šī principa viedokļa zinātniskās fantastikas sacerējums ir kāda struktūra, kuras elementi var būt gan reāli, gan autora izdomāti. Ja, piemēram, autors ir nolēmis sūtīt savus varoņus galaktiskos attālumos, viņu atgriešanos paredzot vienas paaudzes dzīves robežās, tad viņš ienes stāstījumā, piemēram, hipertelpu, kas neierobežo ātrumu pēc Einšteina. Līdzīgas manipulācijas tiek veiktas, kad vajag izdomāt kaut kādas laika īpašības, lai nokļūtu pagātnē. Tātad galveno elementu izvēle ir autora ziņā, taču viņa uzbūvētai konstrukcijai ir jābūt iekšēji saistītai, ja autors ir nodomājis nokļūt nākotnē, ieiet piektajā dimensijā dotā laika-telpas punktā, tad viņš nevar neuzdurties „vectēva paradoksam”, tas ir izmaiņām pagātnē, kas ietekmē arī nākotni.

Lai labāk saprastu zinātniskās fantastikas darbu pamatelementu izvēli, tālāk dodu piemēru konstrukcijai, modeļa shēmai (par sižetu nedomāsim) un divas dažādas principu sistēmas, kas ļauj veikt šādu konstrukciju vai shēmu.

Piemēram, lai šāda konstrukcija attiecas uz vienmēr aktuālo zinātniskās fantastikas tēmu – „lidojošo šķīvīšu” tēmu vai to, ka Zemi apmeklē saprātīgas būtnes. Iedomāsimies, ka konstrukcijai ir zināma saskaņotība ar novērojamo realitāti, kur nav saprātīgo būtņu uzturēšanās pēdu uz Zemes, vajag radītajā shēmā noskaidrot divus elementus:

  1. iemeslus, kāpēc nav redzamu pēdu tam, ka saprātīgas būtnes ir iejaukušās Zemes dzīvē, neskatoties uz to, ka regulāri tiek novēroti „lidojošie šķīvīši” un to esamība tiek postulēta zinātniski-fantastisko darbu mērķiem,
  2. no kurienes viņiem ir informācija, kas, neskatoties uz viņu regulāru klātbūtni uz Zemes, ļauj viņiem izvairīties no nejaušas vai tīšas iejaukšanās Zemes dzīvē. Var taču iedomāties, ka cilvēki, kuri kā atnācēji ierastos citplanētiešu pasaulē, tikpat sarežģītā kā Zeme, arī, neskatoties uz labiem nodomiem, saskartos ar nopietnām grūtībām, ja viņi gribētu pārvietoties pa šo planētu un tajā pašā laikā neizjauktu uz tās iedibināto kārtību, lai paliktu tās iemītniekiem nepamanīti.

Pirmā principu grupa, kas ļauj konstruēt shēmu, paskaidrojot abus elementus, ir šāda.

Saprātīgie radījumi no planētas Iks ievērojami pārsniedz savā attīstībā Zemes civilizāciju. Ja viņi neiejaucas zemes lietās, tad tas izriet no viņiem raksturīgā kosmiskā humānisma, informācija, kas viņiem ļauj atrasties uz Zemes, izvairoties no kontaktiem, ir rezultāts tūkstošgadu ilgiem novērojumiem par Zemes civilizācijas attīstību.

Otra principu sistēma, kas ļauj uzbūvēt tādu pašu konstrukciju, ir šāda.

Saprātīgās būtnes no „lidojošiem šķīvīšiem” – tie ir mūsu pēcteči, kas apguvuši pārejas tehniku no jebkura laiktelpas punkta uz jebkādu citu caur piekto dimensiju. Viņu neiejaukšanās mūsu lietās ir izskaidrojama ar bailēm no „vectēva paradoksa” tipa situācijām vai nākotnes izmainīšanu ar kaut kādām izmaiņām mūsu laikmetā. Informāciju, kas nepieciešama, lai neiejauktos, viņi iegūst vēsturisku pētījumu rezultātā.

Piemērs rāda, ka izmantojot elastīgas „Okamas šķēres” un vajadzības gadījumā pievienojot vēl kādus principus, var iegūt gandrīz jebkādu vajadzīgo konstrukciju, tomēr tā būs lokāla un pārnest uz citiem darbiem to nebūs iespējams. Tieši tāpēc zinātniskā fantastika ir izdomātas realitātes modeļu mozaīka, kāda ir arī zinātne.

Tomēr nedrīkst noliegt, ka daži izdomātās realitātes modeļi patiešām pārvēršas reālā realitātē, kā tas kādreiz notika ar Žila Verna „Nautilus”. Tomēr ievērojams konstrukciju vairākums ir parasti ilūziju modeļi, kā neesoša trīsdimensiju ķermeņa divdimensiju attēls, kas pie rūpīgākas apskates atklāj savu īsto dabu, savu izdomātās realitātes dabu.

Tomēr izdomātās realitātes modeļi, kā jebkuri citi modeļi, zināmā mērā, ir abstrakti, ja neskaita nebūtiskus, dekoratīvus smalkumus, atspoguļojot ar sevi shēmas, kas – vismaz savā pamatā – ir pasmeltas no reālās pasaules. Tas ir saistīts ar faktu, ka zinātnisko fantastiku raksta laikabiedri saviem laikabiedriem un formas, kas būtu pilnībā atrautas no pasaules reālijām, kas ikdienā veido lasītāja saprātu, būtu nesaprotamas. No šejienes izriet, ka šie modeļi ir realitātes deformācijas, kaut to struktūru pamato zināmi loģiski likumi.

Nav nejauši, ka, skatoties uz reālo pasauli caur fantastikas prizmu, mēs atkāpjamies no tās uz kādu attālumu un redzam pasauli, nevis kā realitāti, kas mums dota vai ko esam satikuši, bet kā vienu no daudziem iespējamiem risinājumiem. Tāds daudzvariantums ir iespējams, pateicoties autoram, kas pieņēmis izdomātu vai ne visai pareizu principu: nosacīti pieņemtu par patiesību, lokāli dotajam sacerējumam, tas palīdz paskatīties uz mums zināmiem faktiem un struktūrām no cita redzes leņķa, kas nav sasniedzams mūsu ikdienas pieredzes ceļā.

Tieši tā dažreiz notiek arī zinātne – nemaz ne reti! – kad negaidīts, neparedzēts atklājums, kas rada principiālas sekas visai pasaules ainai kopumā, ļauj mums pēkšņi uz mirkli, kad būtība sasniedz mūsu apziņu, ieraudzīt visu pasauli perspektīvā, no jaunu zināšanu attāluma. Tieši tāds pārdzīvojums, iespējams, bija ar pirmajiem Kopernika teorijas piekritējiem: auguši ģeocentriskās tradīcijās, viņi pēkšņi ieraudzīja mūsu planētu, kā vienu no daudziem debess ķermeņiem, kas griežas ap Sauli. Zinātniskā fantastika it tāda veida pārdzīvojumu „aizvietotājs”, kaut arī tā bāzējas uz „deformētiem” priekšnoteikumiem, tā tomēr ļauj iegūt tāda pārdzīvojuma surogātu.

Daži domāšanas stereotipi paliek cilvēkā neatkarīgi no tā, vai runa ir par esošiem, vai arī izdomātiem objektiem.

Te acīmredzot, noslēdzas atgriezeniskās saites cilpa, ar kuras palīdzību fantastika iedarbojas uz zinātni. Šī iedarbība ir apslēpta, uzreiz neieraugāma, taču tāds ir mūsu domāšanas veids un reālās pasaules uztvere.

2-Fialkowski1

Konrāds Fialkovskis, profesors, rakstnieks-fantasts (Polija).

http://www.fandom.ru/inter/fialkovsky_1.htm