Intervija ar Ilmāru „Ilu” Biti.

Šī intervija ir Mākslas Akadēmijas studiju procesā veicams uzdevums, kuru, iespējams, publicēs plašākai lasītāju auditorijai.

Intervētāja – studente Monta Ozoliņa.

Piemērus var apskatīt šeit: http://www.studija.lv/?parent=7529&ay=2016_2015

Saruna ar daudzpusīgo personību Ilmāru Biti.

  1. Lūdzu, pastāsti par sevi. Kādi bijuši tavi skolas gadi? Kā un kāpēc izlēmi pievērsties arhitektūras studijām? Ar ko nodarbojies šobrīd?

ATBILDE: Piedzimu es 1952. gadā, kā jokoju, vēl Staļina laikā un neesmu no padomju laikiem tikai Ļeņinu piedzīvojis. Vecākiem bija jau pāri četrdesmit, bija piedzīvoti un pārdzīvoti visai bargi gadi, tāpēc nebiju veselīgs bērns un daudz slimoju. Līdz ar to skolas gadi sašķēlās trīs posmos: nomācījos 1. un 2. klasē, bet, sākoties trešajai apslimu tā, ka vairs nevarēju apmeklēt skolu: četrus gadus mācījos mājās ar mājskolotājas palīdzību. Tad atkal pēdējos divus gadus – īstā skolā. Tolaik pamatskolā bija 8 klases. Tas viss ietekmēja manu raksturu, mājās praktiski biju vienīgais bērns, jo vecākais brālis bija daudz vecāks par mani, precējies un dzīvoja citur. Arī ar citiem bērniem iznāca maz saskarties, jo pēc aktīvākas saskarsmes vienmēr saslimu, labākā gadījumā ar saaukstēšanos. Vienīgie draugi bija grāmatas. 7. klasē beidzot atgriezos skolā. Par arhitektūru pat nedomāju, vienīgi sāku saprast, ka no manis nekāds fiziskā darba strādnieks nesanāks. Taču tad, 8. klasē par klases audzinātāju kļuva rasēšanas skolotājs Barons. Tā jau bija retums, ka skolotājs ir vīrietis. Viņam izdevās man radīt interesi par rasēšanu. 8. klasei tuvojoties beigām, sāku domāt par tālāko ceļu. Bija divas iespējas: vidusskola vai kāds tehnikums. Pāris iemeslu dēļ attiecos no vidusskolas: 1) man bija grūta galva uz dažādu faktu iegaumēšanu, piemēram, dzejoļus spēju tikai iekalt, nākošā dienā jau biju aizmirsis, baidījos, ka vidusskolā man ies pārāk grūti; 2) varbūt galvenais iemesls, mani vecāki jau bija veci – pensijā, viņi nevarēs mani ilgi atbalstīt, man bija jāiegūst specialitāte. Tā arī izdomāju, ka kļūšu par arhitektu. Domāju, ka laba profesija, sakars ar mākslu. Bija arī vēl trešais iemesls – negribēju iet dienēt padomju armijā, tik vārgam esot – ko es tur darīju. Biju arī saklausījies šausmu stāstus par tur valdošo „dedovščinu”. Gadi, mācoties mājās, bija padarījuši mani par ārkārtīgi biklu puisi, tur mani vienkārši iznīcinātu. Tehnikuma audzēkņus armijā neņēma. Bija gan vēl viena problēma – es nemācēju zīmēt profesionāli, taču ar vecāku palīdzību pēc 8. klases beigšanas izdevās sarunāt iepriekš minēto skolotāju Baronu, lai viņš vasarā pamāca mani zīmēt. Izdevās! Iestājeksāmenā saņēmu 4 (pēc tā laika piecu baļļu sistēmas), citi eksāmeni grūtības nesagādāja. Ar to pietika, sāku studēt arhitektūru. Tā arī ir palikusi par manu mūža specialitāti.

  1. Kas ir tas, kas interesē arhitektūrā. Iedvesmas avoti, idejas?

ATBILDE: Ļoti grūti teikt, jo intereses gadu gaitā ir mainījušās. Diemžēl ar mācībām un darbu atnāca apjausma, ka specialitātē māksla aizņem labi, ja 20-30% no visa darba. Bieži pat mazāk. Arhitektūrā, kā mākslā var darboties tikai lielās un izcilākās personības. Visbiežāk nākas nodarboties ar projektiem, kas ir tikai maizes darbs. Tā rezultātu nosaka pasūtītāja iespējas un vēlēšanās, nevis tas, kā tu gribētu, lai projekts gala rezultātā izskatītos. Ir gadījumi, kad pasūtītājs liek taisīt izmaiņas projektā pat vairāk nekā desmit reizes, jo „pats labāk zina, ko grib”. Gadu laikā arī ir sanācis, ka es vairāk esmu nodarbojies ar citu kolēģu ideju realizēšanu rasējumos, nevis radījis ko pats. Jūtu to, ka profesijā ļoti lielu lomu spēlē arī vide, kurā esi uzaudzis. Manos rados ar arhitektūru un mākslu vispār nevienam nebija nekāda sakara.

  1. Zīmēt prasme. Cik liela nozīme tai ir tavā amatā? (Varbūt ir saglabājušās skices, piezīmes, kuras labprāt parādītu?)

ATBILDE: Atklāti sakot, labākās skices esmu atdevis saviem radiem ārzemēs un tas, kas saglabājies – nav nekas īpašs. Zīmēt prasme ir tas, kas nemitīgi jātrenē, pēc studijām neesmu to darījis, nebija arī nekāda vajadzība. Sāku strādāt „Lauku projektā”, ko padomju laikā sauca par „Latgiproseļstroj”. Rasēju lauku ražošanas ēkas un noliktavas: liellopu kūtis, siena šķūņus, graudu kaltes utt. – tipisku padomju standarta arhitektūru, kur visu noteica moduļu sistēma 6x6 m ar standarta konstrukcijām. Māksla tur klāt nestāvēja un zīmēšana nebija mans vaļasprieks. Joprojām, tikai grāmatas.

  1. Kā norit darba process? Objekti, piedāvājumi, apsekošana, novērojumi, sagatavošanās, izstrāde.

ATBILDE: Darba process tieši tāds arī ir. Atnāk pasūtītājs, ne pie manis, pie biroja vadītāja, ja abas puses ir apmierinātas, tiek noslēgts līgums par projektu, tad priekšnieks taisa skici, pastāsta man, kas jādara un sāku rasēt, protams, ja jāaizbrauc uz iecerētu būves vietu vai, ja tā nav jaunbūve, tad jāveic arī uzmērīšana. Pēc tam jāpēta visas normas un vietējie būvnoteikumi, lai saprastu, vai vispār ir iespējams tas, ko iecerējis pasūtītājs. Tad sākas rasēšana. Parasti jāstrādā pie vairākiem projektiem reizē, kas darbu apgrūtina, taču citādi nevar, jo bieži negadās projekti, kas var vieni nodrošināt visus biroja izdevumus, tā ir cīņa par izdzīvošanu. Pieredze liecina, ka pie interesantākiem projektiem tikt ir grūti, tādiem rīko konkursus, tur jāiegulda lieki līdzekļi, uzvara nav garantēta. Bieži atklājas, ka nosacījumi veidoti tā, lai uzvarētu konkrēta firma.

  1. Pēdējā laika interesantākais projekts?

ATBILDE: Daudzstāvu dzīvojamā ēka Rīgā, Matīsa ielā, rekonstrukcija.

  1. Vai esi kādreiz veidojis savu sapņu mājas projektu?
  2. Vai tu bieži ceļo? Ja, jā, vai ceļojumi atstāj lielu iespaidu uz tavu ikdienu?

ATBILDE: Nē.

ATBILDE: Kādreiz padomju laikā izdevās sakrāt pa gadu naudu, lai kaut kur aizceļotu, protams, tikai Savienības robežās (bija gan viens ceļojums augstskolas laikā uz Poliju) – biju Karpatos, Kaukāzā, Urālos, Sibīrijā. Pēc tam sākās grūtie, „mežonīgā” kapitālisma gadi, kad par ceļojumiem varēja aizmirst, vajadzēja domāt par izdzīvošanu. Tad stāvoklis uzlabojās, ar biroja kolēģiem reizi gadā paceļojām pa Latviju, vēlāk - pa Eiropu. Krīze visu pārtrauca. Taču man joprojām patīk šad tad paceļot – vienam vai ar draugiem.

  1. Pasniedzēja darbs. Pastāsti par to.

ATBILDE: Nav īpaši daudz ko stāstīt, reiz nostrādāju gadu Celtniecības koledžā par ārštata arhitektūras pasniedzēju. Mācīju projektēšanu, tagad jau daudzus gadus piedalos eksaminācijas komisijā 4. kursa audzēkņu valsts eksāmenā arhitektūras specialitātes iegūšanai. Esam trīs pārstāvji, eksāmeni ir 2 reizes gadā: teorētiskais – pirms Ziemassvētkiem, praktiskais – ap Jāņiem.

  1. Ko varētu sagaidīt un kā redzi jauno arhitektu paaudzi Latvijā?

ATBILDE: Ko varētu sagaidīt, lai mācoties vairāk saprastu, ka arhitekta darbs lielā mērā saistās ar „nemākslinieciskiem” darbiem: apjomu un būvmateriālu patēriņa skaitīšanu, cīņu ar būvvaldēm un pasūtītāju, kurš bieži saka: „Es tā gribu” un nesaprot, kāpēc to nevar. Tā kā jaunie, topošie arhitekti bieži piestrādā birojos, tad domāju, ka viņi labi izprot to, kā top projekts. Ka arhitektam jāstrādā arī 2 x 8 astoņas stundas dienā, ja vēlas kļūt par izcilību vai ko sasniegt. Tā ir ļoti grūta profesija. Nedod, Dievs, ja nākamā, otrā pusīte nespēs to saprast!

  1. Vai esi novērojis kādas jaunākās tendences arhitektūras laukā Latvijā?

ATBILDE: Pašlaik arhitektūrā, manuprāt, nav pārsvarā esošu tendenču, katrs cenšas izpausties ar ko savu, individuālu. Tāpēc katra ēka, kas ir izcila, ir kas jauns.

  1. Vai tu seko līdzi mākslas norisēm Latvijā?

ATBILDE: Iespēju robežās, sekoju. Droši vien par maz, taču sāk ierobežot vecums un laika trūkums.

  1. Pastāsti par citām savām interesēm un aizraujošāko, kas piepilda tavu ikdienu.

ATBILDE: Jau minētā grāmatu lasīšana, tikšanās ar autoriem, piedalīšanās Latvijas fantāzijas un fantastikas biedrības darbībā un tās pasākumos. Fotografēšana, kurai veltu laiku, jo tā prasa arī fizisku izkustēšanos, jo cilvēks jau nedrīkst visu laiku sēdēt pie datora.

Papildinājums par Fantastikas biedrību.

Latvijas fantāzijas un fantastikas biedrība nodibinājās 2000. gadā. Toreiz es par tādu nezināju neko, mana aizraušanās ar fantastiku iesākās agrīnā bērnībā, kad lasīju minētā žanra māsas - pasakas. Tie ir radniecīgi žanri, taču atšķirīgi. Atšķirības ir vairākas: pasakās parasti ir viens stāsts, ar ko tās beidzas. Fantastikas darbi ir arī lielāka apjoma sacerējumi: tie var veidot triloģijas un pat garākus seriālus, pasakās beigas ir noslēgtas: viņi dzīvoja laimīgi un viss. Pasaku varoņi parasti ir parasti cilvēki, kas savā īpašumā ieguvuši brīnumu lietas vai brīnumainus palīgus. Pasakas nav zinātniskas. Fantastika var būt zinātniska; ja tā ir pasaku fantastika (fantāzija), tad varonis var būt arī apveltīts ar īpašām spējām: burvis, rūķis, elfs, vampīrs utt. nav brīnums, ka manas vientuļās bērnības un pusaudžu gadu dēļ, iemīlēju ceļojumus citās pasaulēs un nākotnē. Tā nu palicis "bērna prātā", saglabāju šo aizraušanos visu mūžu. Dabiski, ka arī "potermānija" negāja secen. Tur iepazinos ar daudziem interesantiem cilvēkiem un ieguvu pierādījumus, ka tā nav tikai jaunu cilvēku interese. Daudzi ievērojami cilvēki ārzemēs atzinās, ka viņus aizrauj grāmatas par Hariju Poteru. Tieši tad uzzināju par tādu fantastikas biedrību, kurā sāku darboties. Mēs uzturam mājaslapu, kur mēģinu publicēt dažādas interesantas ziņas par doto tēmu un arī citām aktualitātēm. Mēs regulāri tiekamies, pārrunājam lasīto, ejam uz tikšanos ar latviešu autoriem, kas raksta šajā žanrā (parasti izdevniecības "Zvaigzne ABC" telpās Valdemāra ielā, Centrālajā bibliotēkā), cenšamies reizi gadā sarīkot tādu pasākumu kā LatCon, uzaicinot arī zināmos latviešu autorus. Līdzīgi citiem pasākumiem, kas tiek rīkoti citās valstīs un pasaulē. Starp citu, pasaules saietā WorldCon tiek pasniegtas galvenās angļu valodā rakstītās (tulkotās) zinātniskās fantastikas balvas "Hugo", par kurām droši vien kāds ir dzirdējis. Mūsu pasākums ir daudz mazāks, pirmkārt jau tāpēc, ka LFFB ir bezpeļņas organizācija. Arī balvu mums nav, jo nav jau tik daudz rakstnieku, kuri rakstītu šajā žanrā, kaut arī pēdējos gados sarodas arvien vairāk. Cilvēki, kuri aktīvi darbotos biedrībā, arī nav daudz un zināmie krīzes gadi daudzus izsvaidīja, kur nu kuru, dodot citas prioritātes. Tā kā sanāk, ka pamatā, tiekoties regulārās sanākšanās, esam labi, ja četri.

Bez LatCon cenšamies arī reizi gadā doties kādā fantastu braucienā pa Latvijas neparastākām vietām, kur izbaudīt zināmu fantastikas atmosfēru: pēdējos gados esam bijuši Irbenes lokatorā, Līgatnes bunkurā, rakstnieka Jāņa Veseļa piemiņas vietās (viņš bija pirmais latviešu rakstnieks, kurš nopietnāk pievērsās fantastikai). Vēl ir vairāki pasākumi, kas notiek paralēli, bet saistībā ar fantastiku. Tas ir ikgadējs fantastu pikniks: parasti Vakarbuļļos, nedēļas nogalē, uz divām dienā, tajā piedalās ne tikai mūsu biedrības biedri. Reizēm pat "eksotiski" viesi, kā, piemēram, tagad jau jauna ķīniešu rakstniece-fantaste, Šanhajas fantastu biedrības viena no vadītājām Regina Kanyu Wang. Pazīšanās turpinās, taču diemžēl biedrība turas tikai uz dažu cilvēku entuziasmu.

Cenšos apmeklēt arī tādu pasākumu kā UniCon, tas notiek ar daudz lielāku vērienu un tajā pulcējas fantastikas datora un galda spēļu fani, un notiek augsta līmeņa kosplejs. Protams, tēloju cilvēku, kurš fotogrāfē, lai dotu informāciju biedrības mājaslapai. Vēl viena "subkultūra" ir larpisti, no angļu abreviatūras LARP (lomu spēles brīvā dabā), kādreiz viņi aktīvāk piedalījās arī mūsu pasākumos, tomēr pēdējos gados ir aizgājuši savos ceļos. Es ilgi nezināju, kas tas tāds ir par zvēru, taču pēc nostāstiem un reizes, kad pats tādā piedalījos, sapratu, ka tā ir lieliska nodarbe tiem, kuri vēlas kādas dienas padzīvot citā (bieži pat ne cilvēka) lomā, improvizējot sava varoņa gaitas. Tā ir izklaide īstiem fantastikas faniem.

Tā nu es bagātinu savu ne jau nu rožaino ikdienu ar visas dzīves hobiju - fantastiku. Kādreiz esmu mēģinājis arī ko uzrakstīt, taču nekas jēdzīgs nav sanācis, tomēr tik un tā esmu atradis savu vietu fantastikas pasaulē. Par laimi šodien tā attīstās un cilvēki sāk saprast, ka tā nav tikai bērnu literatūra, kā to mums kādreiz centās iestāstīt padomju laikos.