Impērijas smagie soļi

Tulkots no Total DVD krievu izdevuma.

Izmantoti žurnāla Total DVD un Mastera ORX-a iesūtītie materiāli.

Netapušais autosportists.
Pirms 28 gadiem Džordžs Lūkass pārveidoja kino fantastikas vēsturi. Ēpiskā sāga Zvaigžņu kari sāka savu uzvarām pilno ceļu pa planētu.
Atšķirībā no daudziem saviem kolēģiem, kuri bija sākuši uzņemt kino vai uzvest lugas jau bērnībā, 1944. gadā dzimušais Džordžs Voltons Lūkass-jaunākais skolas gados pat nesapņoja par režisora karjēru. Protams, viņš mīlēja kino un ar prieku to skatījās, tomēr pa īstam viņu aizrāva autosacīkstes. Vēl būdams pusaudzis, viņš bija uzvarējis daudzas sacīkstes un pēc skolas beigšanas bija nolēmis sākt profesionālu karjeru.

Tomēr šiem plāniem nebija lemts piepildīties. Pirms izlaiduma vakara Lūkass ar automašīnu, braucot ar ātrumu 60 jūdzes stundā, ietriecās kokā. Brīnumainā kārtā viņš palika dzīvs un ilgus mēnešus pavadīja slimnīcā. Šī tikšanās ar nāvi lika Lūkasam pārdomāt savu dzīvi un atteikties no bīstamā sporta. Agrāk īpaši neinteresējies par humanitārajām zinātnēm, Džordžs sāk nopietni studēt reliģiju, filozofiju un mākslas teoriju. Tieši tad viņam prātā rodas doma par Spēku - visu pasaules reliģiju "attīrīto" būtību -, kuru viņš vēlāk novieto Zvaigžņu karu centrā.
Pēc koledžas beigšanas Lūkass iestājas Dienvidkalifornijas universitātes kino skolā. Jau viņa pirmais darbs izraisa furoru. Kā pārējie audzēkņi, Lūkass saņem 32 pēdas garu 16 mm filmu, lai patrennētos darbā ar kameru. Ja citi audzēkņi izdarīja tieši to, ko viņiem prasīja, tad 20 gadus vecais jaunietis pacentās uzfilmēt ātri mainīgu kolāžu no dažādu populāru žurnālu fotogrāfijām, radot minūti garu mākslas projektu Skats uz dzīvi. 1965. gadam tas bija svaigi un oriģināli - īpaši kā topoša režisora "mājas darbs."
Visu mācību laiku Lūkas turpina uzņemt īsmetrāžas filmas un viņa pats nozīmīgākais darbs šajā formātā ir 15 minūtes gara īsfilma THX-1138:4EB jeb Elektroniskais labirints (1967.). Tā ir antiutopija par nākotnes pasauli, kurā cilvēkiem vārdu vietā ir numuri un viņu emocijas tiek apspiestas ar narkotikām. Filma iegūst galveno balvu nacionālajā festvālā un Lūkass saņem īpašu studijas Warner stipendiju.
Šīs stipendijas nosacījums bija prakse pie kāda īsta režisora. Lūkass nokļūst pie Frēnsisa Forda Kopolas, kas uzņem mūziklu Finiana varavīksne, pēdējo Freda Astēra dejas filmu. Filma nekļūst par notikumu, Kopolam mūzikls ir svešs un arī pats žanrs tajā laikā mirst, taču Lūkass iedraudzējas ar Kopolu tik ļoti, ka 1968. gadā abi izveido producentu kompāniju American Zoetrope. Kopola, protams, kļūst par prezidentu, Lūkass - par viseprezidentu.
Kompānijas pirmais darbs ir Lūkasa THX 1138 - šoreiz jau pilnmetrāžas variants. Sižetiski filma nebija nekas īpašs, antiutopijas tolaik bija modē un ar nelaimīgu mīlestību un policejisku valsti nevienu pārsteigt nebija iespējams. Filma tomēr pārsteidza ar to, ka Lūkass ar niecīgu budžetu spēja radīt vizuāli pārliecinošu nākotnes pasauli. Kritiķus pārsteidza ar skaņu efekti. Lūkass bija sapratis kādu noskaņu var ar tiem panākt. Taču filma neieguva vajadzīgo reklāmu un, izejot uz ekrāniem, izgāzās. Lūkass aiziet no kompānijas un nodibina savu studiju Lucasfilm. Tomēr abi režisori attiecības nepārtrauc. Tieši Kopola ir tas, kas pārliecina Universal dot naudu Lūkasa vairāk galvenai straumei tuvajam projektam Amerikāņu grafiti.
Kopola nepiemāna studiju, filma kļūst par hītu un iegūst arī 5 Oskarus. Panākums nostiprina Lūkasa pozīcijas Holivudā.

Bailes no nākotnes.
Lai saprastu Zvaigžņu karu fenomenu, jānoskaidro, kāds bija fons šīm filmām. Jāsaka, ka fons nebija patīkams.
Klasiskā amerikāņu fantastika progresu uzskata par derīgu un neizbēgamu. Protams, neviens nešaubās, ka tehnoloģiju maiņas cilvēces priekšā uzstādīs daudz jaunu jautājumu, garīgas un sociālas problēmas, taču cilvēkiem pietiks saprāta, lai visas problēmas atrisinātu.
Laikam vispazīstamākais šāda tipa fantastikas iemiesojums vēl kā teleseriāls bija Zvaigžņu ceļš (1966.-69.), kura galvenie varoņi bija Zvaigžņu flotes virsnieki, Zemes cilvēku priekšpulks, izcilākie tās pārstāvji.
Tomēr, sākot ar Kubrika 2001. gada kosmisko odiseju (1968.), kino skatījums uz nākotni sāk mainīties. Pazūd ticība valdības iestādījumu gudrībai, progress tiek uztverts, nevis kā sasniegumi, bet kā draudi. Vispārēja kontrole pār saprātu un jūtām, cilvēku "robotizācija", nāvējoši ieroči, visas šīs šausmas sāk materializēties kino fantastikā. Lai atceramies to pašu Lūkasa THX 1138.
Ko lai liek pretī šīm bailēm? Tikai pozitīvu varoņu mitoloģiju. Eposu pozitīvie tēli vienmēr satriec ļaunumu. Lūkass nolemj atgriezties pie šiem klasisko tēlu arhetipiem. Lai tie pacīnās ar "jauno, brīnišķo pasauli" Galaktisko Impēriju.
Ideja par fantastiskas filmas uzņemšanu Džordžam Lūkasam ienāk prātā jau studiju gados, strādājot pie sava Elektroniskā labirinta THX 1138: 4EB. Sākumā režisors domā atgriezt uz ekrāna viņa bērnībā populāro lēto piedzīvojumu romānu un filmu varoni Flešu Gordonu - komiksu supervaroni no tālās nākotnes, kurš veic neparastus piedzīvojumus, divcīņas un izmanto, gan šaujamos rīkus -blasterus, gan zobenu. Taču Lūkasam nav naudas, lai nopirktu filmēšanas tiesības. Tad Lukass nolemj izveidot pats savu Visumu, apvienojot tajā treša fantastiku (Gordonu), Akiras Kurosavas samuraju filmas (šo režisoru Lūkass dievina, īpaši pēc tam, kad ir noskatījies viņa Apslēpto cietoksni) un Džozefa Kempbela pētījumus mīta teorijā. Protams, pievienojot arī savas idejas.

Ilgais ceļš uz zvaigznēm.
Pēc Lūkasa iepazīšanās ar Kurosavas filmu Apslēptais cietoksnis idejai parādās sižets. Strādājot pie filmas Amerikāņu grafiti, Lūkass izdara pirmos uzmetumus nākošā šedevra scenārijam. Viss stāsts izvietojas uz 12-13 lapām zem visai absurda nosaukuma Meisa Vindu, džedaja-bendu mācītāja, Isibi Si-Dži Teipa, Lielā Džedaja mācekļa stāsts. Tas top gatavs 1973. gada maijā. Tajā ir vesela gūzma pareizrakstības kļūdu, rokraksts grūti salasāms. Tas neiedvesmo, ne United Artists, ne Universal un tur pie vainas, ne tikai režisora producenta rokraksts, bet arī iespējamās izmaksas. Tālāko sešu gadu laikā stāsts būtiski mainās . Piemēram, sākumā princese Leia Agilaija lido uz Nāves zvaigzni, lai glābtu savu brāli, Hans Solo un Obi-Vans Kenobi bija viens tēls, bet visiem aktieriem vajadzēja būt japāņiem.
Ideja ienāk Lūkasa dzīvē un viņš visur ņem līdzi savu piezīmju bloku, kurā pieraksta visādus dīvainus vārdus, kas nejauši var ienākt viņam prātā. Piemēram, rediģējot Amerikāņu grafiti skaņu, asistents Volters Mērčs palūdza Lūkasam pasniegt viņam "ārtū-dītū" (R2-D2), kas bija vārdu saīsinājums no "rullis divi - dialogs divi"(reel 2, dialogue 2). Džordžam iepatikās, kā tas skan un viņš ierakstīja to savā bloknotā, vēlāk tur parādās tādas dīvainības kā "vukijs","Joda" un citi.
Tad Leia un Luks apmainās vietām, Kenobi un Solo kļūst par dažādiem personāžiem. Kenobi lomai Lūkass grib uzaicināt Kurosavas mīļāko aktieri Toširo Mifune, bet Hanu Solo būtu jātēlo kādam menādainajam aktierim. Tomēr liekas, ka idejas pagaidām ir tikai sapņa līmenī.
Par laimi Lūkasam izdodas salīgt palīgos mākslinieku Ralfu Makvariju, kas strādā NASA un korporācijai Boeing, un tāpēc ar prieku uzņemas ilustrēt Lūkasa kosmiskās fantāzijas. Makvarija zīmējumi iet pie sirds Alanam Ledam no kinokompānijas 20th Century Fox, kurš izrādās THX 1138 un Amerikāņu grafiti cienītājs. Kā arī viņa kolēģi, Leds ne vārda nebija sapratis no scenārija uzmetuma, taču bija ar mieru finansēt nākošo filmu. Tagad Lūkasam vajadzēja sēsties pie rakstāmgalda un uzrakstīt īstu scenāriju. Taču tas izrādījās neiedomājami grūti...
No vienas puses, režisora iedvesmas avotu daudzveidība deva viņam milzums sižeta variantu iespēju. No otras puses: Lūkasam vajadzēja iespiest visas savas idejas vienā filmā, ko būtu iespējams tehniski un materiāli realizēt. No trešās puses, režisors vēlējās uzņemt bērnu-pusaudžu sāgu un tas būtiski ierobežoja viņa fantāziju.
Beidzot, Lūkasam nebija arī šāda tipa scenāriju rakstīšanas pieredzes. Viņš nekad nebija jutis sevī īpašas scenārista dotības, viņa talants bija - kinokoncepciju radīšanā. Tādēļ, galīgais rezultāts radās daudzu gadu ilgās pūlēs un nemitīgās pārstrādēs.
Jau pašā pirmajā uzmetuma versijā, kuru nespēja atšifrēt studiju producenti, tur figurēja "labie" bruņinieki-džedaji, Galaktikas Impērija, jaunā sacelšanās vadone, princese Leia, džedajs Luks Skaivokers, cīņas ar zobeniem un starpzvaigžņu iznīcinātājiem, un pat fināla apbalvošanas aina.
Galvenais šī varianta iedvesmas avots bija Akiras Kurosavas filma Trīs ļaundari slēptajā cietoksnī, tādēļ Luks nebija jauns fermeris, bet vecs ģenerālis, kas pavada savu kundzi. Oriģinālā, kura darbība norisinās samuraju pagātnē, ģenerāļa lomu tēlo Tosiro Mifune un, kā jau teikts, Lūkass ir gribējis uzaicināt šo zvaigzni. Tā kā bērnu un pusaudžu filmai ir vajadzīgi arī attiecīga vecuma tēli, tad pusaudžu lomās ir Skaivokera mācekļi, kurus filmas gaitā ģenerālis gatavo princeses atbrīvošanas pasākumam no imperatora gūsta.
Pirmais scenārija melnraksts ir gatavs 1974. gada maijā. Iepriekšminēto pusaudžu vietā ir parādījušies Stārkilleru klana locekļi - Annikins (vēlāk kļūst par Anakinu), Diks un viņu tēvs Keins. Kā arī Luks (joprojām vecs ģenerālis), viņi bija pēdējie no izdzīvojušajiem kareivjiem-džedajiem. Šajā versijā pirmo reizi parādās roboti R2-D2 un C-3PO (uzmetumā bija divi birokrāti no princeses Leias svītas, bet Kurosavam - divi zemnieki), impērietis Dārts Veiders, kontrabandists Hans Solo (pagaidām vēl zaļādains citplanētietis), Čubaka un citi vukiji, antropologi Ovens un Beru Larsi, kā arī princis Valorums no tumšajiem bruņiniekiem -sitiem. Pēdējais, starp citu, bija pozitīvais tēls, jo darbības gaitā pārgāja "pareizajā" pusē. Kā vēlāk Dārts Veiders, Keins Stārkillers staigāja kibernētiskajās bruņās, kas neļāva viņam nomirt no kaujās gūtajām rētām.
1974. gada jūlijā scenārijs tika nedaudz pārstrādāts. Tajā pirmo reizi parādās Spēka koncepcija. 1975. gada janvārī ir gatavs otrais melnraksts, ko sauc Stārkillera piedzīvojumi: Zvaigžņu karu pirmā sērija. Par galveno varoni kļūst jaunais Luks Stārkillers (ģenerālis Skaivokers joprojām ir vecs džedaju skolotājs), Hans Solo jau ir jauns puisis. Lords Veiders kļūst par galveno labo spēku ienaidnieku, bet darbība griežas ap noslēpumaina Kiberkristāla meklējumiem, kas dod varu pār Spēku. Scenārijā figurē arī Nāves zvaigzne. Ap šo laiku Lūkasam jau ir skaidrs, ka viņa idejas neietilpst vienā filmā un, ka jāsāk domāt par seriālu.
1975. gada maijā Alans Leds saņem jaunu sinopsis (uzmetumu), ko sauc Luka Stārkillera piedzīvojumi: Ceturtā sērija. Uz izbrīnīto jautājumu, kur tad ir pārējās sērijas, Lūkass atbild, ka ir izdomājis trīs triloģijas. Pirmā ir veltīta jaunizdomātā Bena Kenobi un Luka tēva jaunībai, otrā stāsta par Stārkillera jaunību, trešajā Lukam ir jāpabeidz cīņa ar Impērijas paliekām. Cikla ekranizāciju Lūkass esot paredējis sākt no vidus, jo tā esot interesantāka un labāk pārdomāta.
Trešais scenārija melnraksts ir gatavs 1975. gada augustā un faktiski jau ir tāda ceturtā epizode, kādu pazīstam mēs. Luks Stārkillers ir bojāgājuša džedaja Anakina Stārkillera dēls, viņš dzīvo kopā ar tēvoci un tanti (tiem pašiem Larsiem, kas no zinātniekiem pārtapuši par fermeriem). Sižetā pirmoreizi parādās Bens Kenobi un Bigss, kas vispirms bija Luks vecākais brālis. Leia pārzin Spēku un māk pakļaut sev apsargu gribu. Kenobi cenšas atrast Nāves zvaigznē Kiberkristālu un viņš neiet bojā fināla cīņā ar Veideru. Kristāla spēks tiek izmantots, lai sagrautu Nāves zvaigzni.
Ražošanā tiek virzīts tikai ceturtais melnraksta variants, kas tiek pabeigts 1976. gada martā. Šeit Bigss kļūst tikai par Luka vecāko draugu (Luks atkal ir Skaivokers). Kiberkristāls ir pazudis, Leia pazaudējusi māku lietot Spēku. Interesanti, ka ka pirmajos melnrakstos viņa vairāk līdzinās princesei-bērnam no Bezgalīgā stāsta, taču tas, ka sižetā ir divi jauni vīrieši (Luks un Hans), prasa padarīt viņu par viengadnieci. Starp citu, kādā no starpversijām Lūkass mēģina pārvērst Luku par meiteni, kas ir iemīlējusies Hanā, taču viņš ātri saprot, ka mīlestības trīsstūris šajā gadījumā būs interesantāks.

Specefektu meistars.
Viens no principiālākajiem lēmumiem, ko pieņēma Lūkass Zvaigžņu karu sakarā, bija atteikšanās rādīt notikumus kā Zemes nākotni. Protams, "tāltālajā galaktikā"dzīvoja, ne tikai "citplanētieši", bet arī cilvēki, taču neviens no viņiem nebija Zemes cilvēks - tikai būtnes, kas bija ļoti līdzīgas mums.
Šī iemesla dēļ filmas dizainā nebija nekādu futūristisku norāžu - nekādu stingru formu, ideju tīrība un racionāli tērpi.
Studija 20th Century Fox ieguldīja filmā 11 miljonus dolāru, no kuriem Lūkasam pienācās tikai 100 tūkstoši ( par režiju un scenāriju). Studijas bosi gribēja redzēt filmā zvaigznes. Lūkass - jaunus aktierus. Atsakoties no liela honorāra, papildus samaksas par savu darbu, Lūkass panāk autortiesības uz saviem tēliem. Tos viņš var izmantot, kur grib. Vēlāk Lūkass atzīstas, ka nav cerējis gūt panākumus ar filmu, nav cerējis nopelnīt arī ar varoņu lellēm un bildītēm, viņš tikai gribējis saglabāt kontroli pār tēliem, lai studija neliktu Zvaigžņu karu logotipu kur pagadās.
Lai maksimālo summu varētu atvēlēt specefektiem, Lūkass pieņem lēmumu filmēt Anglijā un Tunisijā. Tajā laikā britu kino ir krīze un ārzemniekiem, kas brauc filmēt pie viņiem, tiek piešķirtas nodokļu atlaides. Pārceļot filmēšanos uz Salu, Lūkass arī iegūst iespēju uzaicināt pazīstamos britus Aleku Ginesu un Pīteru Kušingu filmēties savā filmā, attiecīgi: Obi-Vana Kenobi un Mofa Tarkina lomā.
Lai taupītu līdzekļus, Lūkass apvienojas ar Braianu De Palmu un sarīko kopēju aktieru noklausīšanos. Tā aktieri, kas bija atnākuši pie Lūkasa, vienlaikus tika testēti arī Braiana De Palmas filmai Kerija un otrādi. Pirmajā kārtā tika atlasīti 50 cilvēki. "Visvairāk raižu man sagādāja Luks," Lūkass atceras, "Es domāju, kurš no slavenībām varētu to notēlot? Neviens vārds nenāca prātā." Princeses lomai tika izskatītas tādas nākošās slavenības, kā: Emija Īrvinga, Nensija Allena, Sisija Speiseka un pat Džodija Fostere. Otrais pretendents uz Luka lomu bija Viljams Kacs. Bez darba viņi nepalika. Visu šo kompāniju (tikai bez Fosteres) var redzēt filmā Kerija. Uz Hana Solo lomu pretendēja pat Kristofers Volkens un Niks Nolte. Beigās Marks Hemils un Kerija Fišere iekļuva līderos un ieguva savas lomas. Studija noteica, ka vismaz vienam no galvenās trijotnes ir jābūt slavenam. Tā kā Harisons Fords pēc Amerikāņu garfiti nosacīti tāds bija, studija bija ar mieru.
"Es gribēju, nevis vienkārši sameklēt aktierus," Lūkass saka, "es gribēju panākt to , lai tēlu "es" sakristu ar aktieru "es"." Noklausījies visus pretendentus uz Hana Solo lomu, Lūkass rīkojas dīvaini, atsaka visiem un sūta pēc vienīgā, kas nav pretendējis uz šo lomu - pēc Harisona Forda. Abi bija veci draugi un Lūkass bija lūdzis Fordu palīdzēt aktieru atlasē. Harisonam bija jālasa Hana Solo frāzes, noklausoties Luka un Lejas kandidātus. Harisonam nebija nekādu ilūziju, tāpēc viņš laiku pa laikam lamāja Lūkasu par "kokainajām" frāzēm, kuras nekādi necentās gludi izteikties. Forda izteicieni bija visai rupji un mulsināja jaunos aktierus. Viņiem taču bija jābūt pieklājīgiem.
Arī ar Aleku Ginesu neiztika bez kurioziem. Scenāriju viņam vienkārši slepus atstāja grimētavā uz galda. Kaut arī aģentūra viņam neieteica lasīt negaidīti uzradušos scenāriju, viņš to izlasīja. "Mans tēls bija aprakstīts, kā kaut kas vidējs starp burvi Merlinu un japāņu samuraju," Aleks dalījās iespaidos, "Protams, es nespēju atteikt šim priekšlikumam."
Dārtu Veideru tēloja divi aktieri, masīvais Deivida Prouzs defilēja Tumšā Lorda kostīmā, bet Džeimss Ērls Džonss dāvāja ļaundarim savu harizmātisko balsi. Tā kā pēc scenārija bija vajadzīgi divi gari aktieri, tad Prouzs un Pīters Meihjū varēja izvēlēties, kurš no viņiem būs Veiders, kurš - Čubaka. Prouzs izvēlējās ļaundari, jo "publika vienmēr atceroties ļaundari."
1976. gada martā Tunisijas tuksnesis sagaida filmēšanas grupu ar 50 gadu laikā pirmo vētru, lietu un negaisu. Ir iznīcinātas gandrīz visas dekorācijas, nākošā diena paiet, tās atjaunojot. Tas uzreiz izsit grupu no grafika. Aktieriem nākas strādāt 10-15 stundas dienā, tad uzfilmētā skate un gulēšanai atliek labi, ja 4 stundas. Īsta izdzīvošanas skola. Uzņemšanas laukumā lūzt viss, kas vien var lūzt. Pa radio vadāmais R2D2 modelis atsakās uztvert operatora signālus, bet tas netraucē tam uztvert vietējās radiostacijas raidījumus. Tikai Hemilam ir palikušas labas atmiņas par šo laiku: "Es sēdēju savā ātrgājējā, man blakus bija Tonijs Deniels savā robota kostīmā, es aizsedzu ar plaukstu uzņemšanas grupu un - pa īstam atrados uz Tatuinas. Man nebija jāiztēlojas - es tur PATIEŠĀM biju!"
Pametuši tuksnesī veselu drazu kalnu - drakona kaulus un citas mīklas nākotnes arheologiem - grupa ar prieku pamet mierīgo Matamas pilsētiņu, kur vēl šodien var redzēt stabu ar uzrakstu: "ŠEIT IR FILMĒTI ZVAIGŽŅU KARI." Londonas studija Elstri, kuras visi 9 paviljoni bija pārtaisīti par Nāves zvaigznes, Tūkstošgadu piekūna un kantīnes [kroga] interjēriem, bija daudz patīkamāka. Lūkasu tracināja angļu paradums strādāt tikai paredzētās stundas - pulksten piecos visi studijas darbinieki beidza darbu, izslēdza gaismas, un nebija tāda spēka, kas spētu piespiest viņus strādāt ilgāk. [Kāds tur brīnums, arodbiedrības taču šīs tiesības bija sīvā cīņā izcīnījušas, ne tā kā pie mums, kad saimnieks var likt strādāt padotajiem, cik ilgi grib.] Aktieri izklaidējās, kā vien spēja. "Man patika iespraust zīmuļus Kerijas frizūrā," Marks smaida, "tad likās, ka viņai uz galvas ir antenas. Kerija savukārt rādīja man jocīgas grimases tad, kad es biju kameras priekšā. Parasti mani tādas provokācijas neietekmē, bet Kerijas viepļi bija neatkārtojami." Reiz, Lūkass piespieda Marku un Keriju pavadīt dienu Nāves zvaigznes interjēros, lai viņi "iedzīvotos." Kerija sāka sacerēt smieklīgus dzejolīšus ar vārdu "ēbrejs". Dzejolīši bija bez jēgas, tikai, lai būtu atskaņas. Marks palīdzēja viņai dziedāt dažādās balsīs, bet vēlāk asistents žēlojās Lūkasam, ka viņa aktieri ir antisemīti. Deivids Prauzs mīlēja staigāt savā Dārta Veidera kostīmā pat tad, kad nepiedalījās filmēšanā, ļauni veroties uz nabaga asistentiem. Entonijs Denielss kaitināja Lūkasu ar savu Londonas akcentu un Lūkass pastāvīgi domāja, ka viņam vajadzēs vēl vienu aktieri, kurš ieskaņos C-3PO lomu, un tikai pēc gada saprata, ka Tonijs ir vienīgais, kas to var izdarīt. Fords turpināja lamāt Lūkasu par muļķīgo scenāriju un draudēja "sasiet viņu un likt pašam atkārtot savus dialogus." Reiz viņš atnāca uz studiju, ar sarkanu zīmuli izlabojis frāzes savā scenārija kopijā. "Es nemainīju frāžu jēgu," viņš saka, "es tikai padarīju tās vieglāk izrunājamas." Lūkass bija ar mieru. Pat vienmēr pakļāvīgajam un izpildīt gatavajam Hemilam reiz izdevās iespraust joku: "Tur ir aina, kurā mēs ielaužamies cietuma blokā," viņš saka, "bet apsargs prasa, ar kādām tiesībām mēs to darām. Tālāk seko mana frāze: "Ieslodzītā pārvešana no bloka..." un tālāk seko daudz ciparu un burtu, bet man gribējās paķert Lūkasu un es teicu: "no bloka THX 1138." Tikai kādā trešajā dublī Lūkass saprata, ko es saku, un lika man pārtraukt, bet es tik un tā pateicu."
Filmas galvenā problēma protams bija triku veidošana. Filmai bija vajadzīgas 365 ainas ar specefektiem. Neviena tolaiku triku studija neuzņēmās veikt tādu darbu. Lūkasam nākas pašam radīt savu kompāniju Industrial Light and Magic, savācot jaunu un uzņēmīgu dizaineru kopu, kas bija gatavi veikt ko iepriekš nedarītu. Datorefektu tolaik praktiski nebija, triki tika veidoti ar mazu modeļu un komplicētu kombinēto kadru palīdzību.
1976. gada vasaras vidū galvenais filmēšanas posms ir beidzies (darbs sākās marta beigās). Lūkass sāk uzfilmētā materiāla apvienošanu ar specefektiem. Tas aizņem vairāk nekā pusgadu laiku. Pirmajās test-izrādēs filmu demonstrē bez specefektu lielākās daļas [atmiņā nāk kaut kur lasītais, ka Lūkas izmanto kara kinohronikas kadrus] un Džona Viljamsa mūzikas. Šo komponistu Lūkasam bija ieteicis viņu kopējais draugs Stīvens Spīlbergs.
1977. gada janvāra test-izrādīšana ir graujoša, filma patīk tikai Spīlbergam, citi uzskata, ka neko absurdāku viņi savā dzīvē neesot redzējuši. Dažs labs pat esot aizmidzis izrādes laikā! Pārējie - Kopolu un Fox producentus ieskaitot - ir pārliecināti, ka filma izgāzīsies. Studija jau sāk domāt, vai vispār vērts laist filmu uz ekrāniem. Varbūt izgriezt no tās specefektus, kurus pēc tam varēs izmantot citās, jēdzīgākās filmās. Tomēr, filmu nedaudz pārveido, no tās pazūd viens tēls - Bigss Dārklaiters. Dažas ainas ar Lūku tiek pārfilmētas Kalifornijas tuksnesī, taču visa filmēšana tiek pārtraukta, jo autokatastrofā tik tikko neaiziet bojā Marks. Viņš izlido caur priekšējo stiklu, sasitot seju. Rezultāts ir bēdīgs: lauzti kauli, sagrieztas lūpas, bet deguns jāpiešuj pa gabaliem atkal klāt. Tieši šis avārijas dēļ Impērijas atbildes trieciens sākas ar leduszvēra vampas uzbrukumu Lūkam: kaut kā taču ir jāizskaidro varoņa jaunais izskats. Uz pirmizrādi Marks, kuram tikko ir noņemtas šuves, ierodas ar plāksteri uz vaiga. Atbildot uz jauno fanu jautājumu, kas par lietu, viņš nevērīgi atbild: "Negadījums ar gaismas zobenu ceturtajā sistēmā." "Vai, esi uzmanīgāks ar to, ...Lūk!", skan atbilde.
Pirmizrāde notiek 1977. gada 25.maijā Ķīniešu teātrī , nākošajā rītā galveno tēlotāju trio atmostas slaveni. Valstī sākas Zvaigžņu karu drudzis. "Mēs ieradāmies uz telešovu Čikāgā nedēļu pirms turienes filmas pirmizrādes," atceras Marks Hemils, "un ieraudzījām lidostā milzīgas ļaužu masas. Mēs sākām skatīties apkārt, lai ieraudzītu, kādas slavenības tad tiek sagaidītas. Piegājuši tuvāk, mēs ieraudzījām... cilvēkus, kas bija tērpušies Hana Solo un Dārta Veidera kostīmos. Izrādās, ka tikām sagaidīti mēs!" Hemils kļūst par visu bērnu varoni, viņu viegli atpazīst Tokijas, Ņujorkas, Londonas un Parīzes ielās. Vecāki fani pat ierīko nometni pie viņa mājas. Diemžēl, visu šo trādirīdi Lūkass palaiž garām. Satraucies par gaidāmo izgāšanos, viņš kopā ar sievu aizbrauc pēc ilgiem gadiem pirmajā atvaļinājumā. Havaju salās viņus jau gaida Stīvens Spīlbergs. Pēc nedēļas Džordžam piezvana studijas komercdirektors un pavēsta, ka filma ir uzstādījusi jaunu kases ienākumu rekordu. Pienācis laiks izmantot savas autortiesības uz reklāmprecēm. Tiek publicēti neskaitāmi komiksi, saražoti sporta krekliņi, rotaļlietas, košļājamā gumija, pat elektriskās zobu sukas ar varoņu attēliem. "Vienreiz, es palūdzu Džordžu ielikt mani sarakstā par viena eksemplāra bezmaksas piegādi no visa tā, kas tiek ražots," smejas Marks, "Es biju domājis, ka iegūšu kādu grāmatu, krekliņu, plakātu un skaņu ierakstu. Es nevarēju pat iedomāties, ka rotaļlietas vien būs simtiem!"
Vienās pašās ASV filma nopelna pāri par 200 miljonu dolāru. Pasaules izrādes ienes vēl lielāku summu. Arī Kinoakadēmija nepalaiž garām šo filmu. Filma iegūst Oskarus par dekorāciju un kostīmu dizainu, vizuālajiem efektiem, montāžu, mūziku un skaņu. Nominācijas ir vēl rosinošākas - "labākā filma," "labākais scenārijs," "labākā režija," un "labākais otrā plāna aktieris" (Aleks Giness). Interesanti, ka pirmās trīs nominācijas Lūkass zaudā Vudija Allena Enijai Holai.

Atbildes trieciens.
Pirmā, uzņemtā filma no sākuma saucās Zvaigžņu kari. Taču divas nedēļas pēc izrāžu sākuma Lūkass paziņo, ka ir uzfilmējis tikai ceturto daļu no deviņu filmu seriāla. Attiecīgi, Zvaigžņu kari pārvēršas Zvaigžņu karos: IV epizode - Jaunā cerība. Tūlīt pat sākas darbs pie piektās sērijas.
Gandrīz nenomiris no pārpūles, filmējot ceturto filmu, Lūkass nolemj atbrīvot režisora krēslu un atstāj sev tikai vadošā producenta amatu. Piektās epizodes radīšana tiek uzticēta Irvinam Keršneram, vienam no pasniedzējiem kinoskolā, kurā mācījās Lūkass. Atšķirībā no Lūkasa, kura "jājamzirdziņš" bija specefekti, Keršneram labāk patīk darbs ar aktieriem. Tas labā nozīmē ietekmē sīkvelu.
Lūkass jau var atļauties rakstīt scenāriju citu rokām, tikai dodot vadošus norādījumus. Pats viņš izstrādā jaunus specefektus savā studijā. Galveno darbu pie scenārija paveic rakstniece-fantaste un dažu pazīstamu Holivudas filmu scenāriste Lī Breketa. Diemžēl viņa darbu nepabeidz, jo 1978. gada martā mirst no vēža, divas nedēļas pēc tam, kad ir iesniegusi Lūkasam Impērijas atbildes trieciena scenārija pirmo variantu. Savu radīto Jodu viņa tā arī neierauga. Scenārija galīgo variantu noslīpē pats Lūkass un pieaicinātais scenārists-debitants Lourenss Kesdans (līdzautora godu ieguvis arī Pazaudētā šķirsta medniekos). Izrādot cieņu pret Breketu, Lūkass viņas vārdu beigu titros ienes. Kā jau jūs ziniet, Zvaigžņu kari pieder pie tām filmām, kam titri tiek rādīti beigās.
Atšķirībā no Hemila un Fišeres, kas jau pašā sākumā bija parakstījuši kontraktu uz trim filmām, Harisons Fords ilgi šaubās, vai piedalīties sikvelos. Viņu izdodas pierunāt tikai ar noteikumu, ka Hana Solo loma tiks ievērojami paplašināta. Kas arī tiek izdarīts.
Lai saglabātu priekš sevis pilnu kontroli pār filmu, Lūkas personīgi aizņemas 25 miljonus dolāru un investē filmā. Taču ar visu to budžeta rāmjos noturēties neizdodas. Izskatās, ka Dievam patīk uzsūtīt pārbaudījumus Lūkasa komandai. Impērijas filmēšana sākas Norvēģijā 1979. gada martā, ir vajadzīga ziema. Un ziema Norvēģijā ir tāda, kāda nav pieredzēta, kopš šajā valstī ir izveidots meteodienests. Sniegputenis ir tāds, ka reiz Harisons Fords nokavē filmēšanu, jo pa ceļam apmaldās un viņu atrok un nogādā uz filmēšanas laukumu buldozerā. Sniegputenis ir ieputinājis visu grupu. Siltumu mīlošajiem holivudiešiem ir auksti, viņi sāk slimot. Daļēji izveidotās dekorācijas studijas telpās sadeg ugunsgrēka laikā. Lūkasam nākas ņemt vēl vienu kredītu - 3,5 miljonus no Fox. Par šo "laipnību" studija iztirgo sev izdevīgāku distributorkontraktu.
Strādājot pie Impērijas Lūkasam pirmo reizi parādās viņa "firmas" paranojas simptomi. Speciāls drošības dienests seko, lai neviens no uzņemšanas grupas neizpaustu jebkādus scenārija noslēpumus. Te var atcerēties vēlākus laikus, kad Jaunzēlandē tiek uzņemts Gredzenu pavēlnieks, bet Austrālijā Zvaigžņu kari. Gredzenu pavēlnieka daži grupas locekļi nolemj apciemot kolēģus un vēlāk stāsta, ka viņus tur sagaidījuši, atmaskotus kā ārzemju spiegus.
Atgriežoties pie Impērijas, kad jāfilmē zīmīgā aina, kurā Dārts Veiders nosauc sevi par Luka tēvu, tad pilnu informāciju par šo ainu zināja tikai Lūkass, Keršners, scenārists, Hemils un Džeimss Ērls Džonss. Pat Deivids Prouzs neko nezināja, jo filmēšanas laikā viņam lika teikt: "Obi-Vans nogalināja tavu tēvu." Vēlāk tieši Džonss ieskaņo šo epizodi. Vēl var minēt, ka Zvaigžņu karu filmas uz kinoteātriem tika oficiāli vestas zem citiem, neko neizsakošiem nosaukumiem.
1980. gada maijā V epizode iziet uz ekrāniem un ātri sāk pelnīt miljonus. Kaut arī IV epizodes rekordus tā nepārsniedz, rezultāts ir iespaidīgs. "Akadēmiskais" rēķins gan ir vairāk nekā niecīgs - Oskars par skaņu un pieminēšana par specefektiem. No otras puses, tieši daudzu fanu acīs V epizode tiek uzskatīta par labāko projekta sēriju.

Triloģijas noslēgums.
Pēc V epizodes noslēguma, Lūkass producē Spīlberga Pazaudētā šķirsta meklētājus (Indiana Džonsa sāgas pirmo filmu). Šīs lentes panākumi rosina Lūkasu VI epizodi - Džedaja atgriešanos padarīt par lielāku spriedzes filmu. Vispār scenārists un producents krietni pārveido filmu, atejot no sākotnējām iecerēm. Tā pēc pirmā plāna imperators "dzīvajā" būtu parādījies tikai devītajā sērijā. Hanam būtu jāiet bojā fināla cīņā, bet par Luka māsu izrādītos cita, jauna varone (ne Leia).
Visas šīs pārvērtības izsauc stipru pretestību no seriāla producenta un sena Lūkasa cīņubiedra Gerija Kurtca puses. Lūkass vispār nedomā uzklausīt šādu kritiku, turklāt, viņš vaino Kurtcu par V epizodes budžeta pārsniegšanu. Tāpēc Lūkass atlaiž Kurtcu un pieņem darbā Hovardu Kazandžjanu, savu bijušo klases biedru no kinoskolas laikiem un vienu no Meklētāju producentiem.
Par VI epizodes režisoru producenti pieņem darbā angli Ričardu Markvandu, kurš neizceļas ar īpašu talantu, bet gatavs bez ierunām izpildīt visus vadības norādījumus. Patiesību sakot, laika gaitā Markvands tomēr sāk ar Lūkasu strīdēties, rezultātā dažus fragmentus Lūkass režisē pats. Tomēr, Markvands ienes arī savu ieguldījumu filmas struktūrā. Viņš pierunā producentus nofilmēt Jodas nāves ainu, tā padarot filmu vairāk emocionālu.
V epizodes gadījumā, Lūkass dara visu iespējamo, lai filmēšana noritētu maksimālas slepenības apstākļos. Pilns scenārijs bija uz rokas tikai viņam, scenāristiem, Kazandžjanam un Markvandam, bet viss projekts ražošanā gāja kā mazbudžeta šausmene Zilā raža. Uzņemšanas grupas locekļi pat nēsāja cepurītes un krekliņus ar uzrakstiem Zilā raža, lai tikai viņus neuzskatītu par jauno Zvaigžņu karu veidotājiem.
Specefektu ziņā VI epizode bija tieši divas reizes sarežģītāka par IV epizodi - tajā bija 700 ainas ar vizuālajiem trikiem. Te jāatceras, ka daudz vēlāk III epizodi Lūkass jau bija iecerējis filmēt vispār bez dzīviem aktieriem.
Galvenajiem aktieriem "sestā" filma īpaši nepatika. Hemils uzskatīja, ka interesantāk būtu bijis, ja filmas gaitā Luks pārietu Spēka tumšajā pusē. Fišere uztraucās, ka viņas varone filmā kļūst pārāk banāla un sievišķīga, bet Harisonam Fordam īpaši nebija ko spēlēt. Taču variantu nebija, triloģiju kaut kā bija jābeidz.
Speciāli Zvaigžņu karu VI epizodes pirmizrādei Lūkasa komanda bija izstrādājusi THX sertifikāciju - iespēju pārbaudīt, vai kinoteātru iekārtojums atbilst filmas prasībām. Tas ir, vai to iespējams parādīt tā, kā to ir iecerējis režisors. Uz pirmizrādes laiku sertificēti bija tikai divi kinoteātri, taču to skaits strauji auga.
1983. gada maijā VI epizode izgāja uz ekrāniem un visā pasaulē savāca gandrīz 400 miljonus dolāru, tāpat kā divas iepriekšējās filmas iekļūstot pasaules lielāko kases gabalu sarakstā. Šoreiz Oskarus filma nedabūja vispār, tikai kārtējā nominācija par specefektiem un vēl nominācijas tehniskajās disciplīnās. Pēc šīs lentes sekoja divas telefilmas par evokiem un animācijas seriāli Droīdi un Evoki.
Ar to Zvaigžņu karu epopeja uz ilgiem gadiem pārtrūka - kopā ar Džordža Lūkasa režisora karjēru.
Izdevniecības laida klajā grāmatas ar turpinājumiem, notikumu aprakstiem starp filmu periodos un pirms IV epizodes laikos, bet tie jau bija citu autoru darbi. Iznāca videospēles, kas paplašināja filmas notikumus, taču kino jomā nekāda progresa nebija - līdz pat 1997. gadam. Taču, kā jau jūs paši saprotat, tas jau ir pavisam cits stāsts.