Ievads sarunai par nāvi un mūžīgo dzīvošanu.

2014. gada 11. martā notika Satori.lv apaļā galda saruna Satori telpās Ģertrūdes ielā 42-5 plkst. 17:00! Šajā sarunā tika pieaicināts arī Ilmārs Bite (ils), kas šeit iepazīstina ar apspriežamajiem jautājumiem un savām tēzēm par tiem.

Ķermeņa nāve latviešu kultūrā.

Vai latviešu kultūrā ir īpaša attieksme pret nāvi un pēcnāvi?

-Noteikti! Pirmkārt, latviešiem bija likteņa dieviete Laima - mūža licējiņa. Otrkārt, pazemes dievības Veļu māte, Zemes māte, kas sagaida mirušos, kad tos apglabā zemes klēpī. Ispējams, ka pirms kristietības periodā, latvieši, tāpat kaimiņu tautas mirušos arī sadedzinājuši. Bēru laikā bija pieņemts pieminēt mirušo ar labu vārdu un bērēm bija jābūt priecīgām, bija labi jāēd, jādzied par mirušo, ja tās tādas nebija - mirušais varētu nākt atpakaļ. Nāve senlatviešiem nebija skelets ar izkapti, bet skaists putniņš, kas ar savu dziedāšanu iemidzina mirēju. Var gandrīz droši teikt, ka latviešiem ir bijis veļu kults. Mirušie senči tādā veidā kļuva par savas ģints dievībām, kas bija jābaro, jāpielabina, lai aizstāvētu savējos. Veļu laiks bija oktobris, kad veļi nāca uz mājām un tie bija jāpacienā. Bija arī ļauni veļi, piemēram, lietuvēns - nogalināta bērna dvēsele, kas atriebās dzīvajiem, vai vadātājs - nogalināta cilvēka dvēsele. Latviešu pazemes valstībā dzīvoja arī velni, taču tā nebija tā pazemes valstība kurā nonāca labu cilvēku dvēseles.

Kā agrāko paaudžu tradīcijas ietekmē mūsu attieksmi pret nāvi?

-Manuprāt, tas noteikti saistās ar mūsu tradīcijām par kapu kopšanu, kur zināmā mērā izpaužas bailes no aizmirstības, kopjot savu senču kapus, cilvēks izjūt piederību savam ciltskokam un gūst pārliecību, ka arī viņa kaps netiks aizmirsts. Izpaužas arī senas mistiskas bailes no tā, ka mirušie var kaut kādā veidā "atriebties", ja tu viņus neatcerēsies. Piemēram, no kapiem neko nedrīkst nests mājās, kas ir uz kapa nolikts, tas vairs nepieder dzīvajiem. Kapus nedrīkst piemēslot, apzagt, mirušo miera traucēšana ir grēks.

Vai 21. gadsimta sākumā ir mainījušies priekšstati par ķermeņa novecošanu, slimošanu un nāvi?

-Protams, tas jau ir sācis mainīties 20. gadsimtā. Pamazām, zūd priekšstats, ka novecošana ir cilvēkam fatāla visu iespēju izzušana, ka vecums, slimības un nāve ir kaut kāds nesaraujams veselums. Arvien vairāk cilvēku cenšas dzīvot pēc principa - vecums nav šķērslis. Ja kādreiz kāda personība, kas arī vecumā sasniedza izcilus rezultātus kādā jomā, drīzāk bija izņēmums, tad tagad tā dzīvo daudzi. Manā jaunībā vecums pat ienesa savu dreskodu, šodien vairums gadījumos, redzot pa priekšu ejam kādu cilvēku, tu vairs viennozīmīgi nepateiksi to, vai iet vecs cilvēks vai jauns cilvēks. Protams, ja viņš vai vai viņa nav ļoti veci.

Vai vecums un nāve ir neizbēgami?

-Joprojām neizbēgami, taču vidējais dzīves ilgums ir tā palielinājies, ka vēl 70 gadu vecumā daudzi var nedomāt par to, ka drīz mirs. Turklāt, parādās arvien vairāk cerību, ka izdosies mūža garumu vēl vairāk pagarināt. Tagadējā gadsimta sākumā pat tika teikts, ja cilvēks, sākoties 21. gadsimtam ir jaunāks par 20 gadiem, tad viņam ir visas iespējas nodzīvot līdz nākošajam - 22. gadsimtam.

Kāpēc cilvēki ilgojas pēc nemirstības?

-Domāju, ka tas ir iedzimts uzskats. Bērni par miršanu nedomā vispār, ja nav kādi fatāli apstākļi, tāpat arī reliģija un ticība te spēlē zināmu lomu. Nezinu, kā šajā gadījumā jūtas ateisti, kad mums obligāti bija jābūt ateistiem, man tas bija vecums, kad arī par nāvi vēl negribējās domāt. Tagad es pats uzskatu tā: ja taisnība ir ateistiem, tad cilvēka pārliecība par gara nemirstību ir aizsargreakcija pret nepaciešamo domu, ka tu neesi mūžīgs. Ja taisnība ir reliģijai, tad mani moka jautājums par to, ka nevar būt viens pareizais viedoklis (visi citi nepareizi) par pēcnāves dzīvi. Tad man liekas, ka patiesība ir pavisam savādāka. Reizēm, kad šīs pasaules dzīve tevi iedzen strupceļā, gribas kļūt ateistam un domāt, ka šīs mokas reiz beigsies un būs miers. Taču tiklīdz rodas kāda cerība uz labu, atgriežas arī doma par to, ka es vēlētos, lai mana dvēsele ir nemirstīga.

Vai cilvēks ir dabiska būtne vai civilizācijas veidojums?

-Domāju, gan tas, gan tas. Cilvēks ir savos pamatos veidojies kā dabiska būtne, bet civilizācija savā veidā ir iegrožojusi viņa dzīvniecisko dabu. Turklāt, es uzskatu, ka jauna pakāpe civilizācijas attīstībā automātiski nenozīmē to, ka visi civilizācijas pārstāvji automātiski kļūst par jaunās sabiedrības locekļiem. Konkrēti, mūsu 21. gadsimta civilizācija satur sevī pirmatnējās kopienas, vergturu sabiedrības, feodālisma un agrīnā kapitālisma pārstāvjus un es te nedomāju visu pasauli kopā ņemot: tas tā ir jebkurā pasaules daļā, valstī, pilsētā un pat ciemā.

Vai latviešu valoda un kultūra var izdzīvot mākslīgi?

-Droši vien var, mēs taču zinām daudzas mirušas valodas un dažās pat ir cilvēki, kas tajās varētu runāt pat ikdienā, taču tās tik un tā būs mirušas valodas. Tāda situācija, kā tas bija ar ivrītu, kad šo valodu pacēla no aizmirstības un tagad tā ir oficiāla valsts valoda Izraēlā, latviešu valodai nav gaidāma, ja pieļausim, ka tā izzūd, to vairs neatjaunos neviens. Ar kultūru ir mazliet savādāk, tā nav tik trausla un tā var saglabāties ilgāk, taču arī tādā gadījumā - mākslīgi uzturēta, tā var pārvērsties tikai par šovu, kas kādreiz, pēc vairākām paaudzēm var arī apnikt. Tikai dzīvai valodai un kultūrai ir nākotne.

Mākslīgais intelekts un eksistence virtuālā pasaulē!

-Kādreiz lasīju grāmatu, kurā tika izvirzīta doma par to, ka mākslīgais intelekts un virtuālā pasaule ir cilvēces izdzīvošanas garants, kad pazudīs reālā pasaule un bioloģiskajai attīstībai pienāks gals. tagad daži pesimisti uzskata, ka jau pēc 40 gadiem cilvēce būs izsmēlusi visus Zemes resursus. Ja cilvēki gribēs pastāvēt kā domājošas būtnes, tiem nāksies pārveidoties par mākslīgo intelektu, kas nebūs atkarīgs no Zemes resursiem, bet enerģiju iegūs tieši no kosmosa. Vai tas notiks, neņemos spriest, taču - vai šī sabiedrība vairs būs cilvēce? Domāju, ka nē. Gribētu, lai mūsu realitāte nebūtu tāda.

Pats projekts, kas tiks realizēts aprīlī, ir šāds.

Starptautisks projekts „Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu melnais tirgus Nr. 16” („Blackmarket of Useful Knowledge and Non-Knowledge”), kuru veido vācu kuratores Hanna Hurciga un Sāra Luisa sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu (LJTI) un kura norise plānota 2014. gada 5. aprīlī Rīgā, Sapņu fabrikā. Ja atmiņa neviļ, sākums piecos-sešos vakarā.

Tēma: "90 sarunas par uzlabotu, salabotu un beigtu ķermeni".

Projekta vadītāja ir Sāra Luisa.

Augstāk minētās sarunas tāda vai citāda veida atstāsts kopā ar fotogrāfijām būs sastopams tīmeklī. Tāpēc sekojiet informācijai Satori mājas lapā.

Kā jau bija gaidāms, īpaši nevadot diskusiju, tā novirzījās no minēto jautājumu apspriešanas, galvenokārt virzoties uz aktīvākā runātāja mīļāko tēmu – mākslīgo intelektu, cilvēka smadzeņu informācijas ierakstīšanu un nemirstības sasniegšanu. Kaut arī iepriekš tika nolemts, ka saruna ilgs pusotru stundu, tā bija tik rosinoša, ka draudēja ilgt jau vairāk par divām stundām, tāpēc namatēvam, publicistam Ilmāram Šlāpinam nācās pieklājīgā veidā, taču visai aktīvi rosināt runāšanu tomēr beigt.

Tomēr, tas nesabojāja atmosfēru, kaut arī žēl, ka visas tēmas netika izrunātas un arī palika daudz kas nepateikts no tēmām, kas tika skartas.