Harijs Poters – latvietis?

2004. gada septmbrī Hanoverē, Vācijā, notika Friedrich Bōdecher Kreis, konferece, kas atzīmēja piecdesmit gadu jubileju sabiedriskai organizācijai, kas nodarbojas ar lasīšanas veicināšanu bērnu vidē. Trīs konferences dienās, šķiet, nebija neviena referāta, kurā netiktu pieminēts Harija Potera vārds. Burvju skolas māceklis ir kļuvis par lokomotīvi, kas aiz sevis velk jaunos lasītājus, atraujot tos no datoriem un pievēršot lasīšanai.

Kas slēpjas aiz šī H.P. fenomena, kāpēc globalizētajā, racionālajā pasaulē pēkšņi radusies nepieciešamība pēc, - kā lai to nosauc? – teiksim, fantāzijas pasaules, pēc fantazēšanas? Kāpēc atkal pieprasīti ir burvji, raganas un citas, vismaz pusotru gadsimtu kaut kur pagrīdē nobēdzinātas būtnes? Racionālisma bankrots? Jaunu viduslaiku atgriešanās? Jeb – tīri cilvēciska vēlme kaut uz brīdi, kaut grāmatu lappusēs, uz kinoteātra vai televizora ekrāna, ieraudzīt un izdzīvot paralēlu dzīvi, kur iespējamas citas, cita par citu fantastiskākas iespējas? Lai šos jautājumus risina sociologi un filozofi, es pievērsīšos bērnu literatūrai.

 

 

Ir vai nav mums, latviešiem, fantastika bērnu literatūrā, lūk, kāds ir jautājums. Ar folkloru – tautasdziesmām, pasakām, teikām viss būtu skaidrs – ir, un „biezā slānī”, burvji, raganas, milži, sumpurņi, vilkači, maizes un naudas pūķi, pašmāju velni (nejaukt ar tiem, kas no Vāczemes iekīdušajiem, kundziņiem melnās drānās, cilvēkādas zābakiem kājās!), debesīs zobenus vicina Pērkona dēli, melna čūska jūras vidū maļ miltus ... Viss kā pie citām tautām, viss kā pie cilvēkiem! Iet laiks un uzrodas rūķi, ziemeļbriežu vilktās ragavās atbrauc Ziemassbētku vecītis (nez kāpēc – globalizācija? – pēdējā laikā saukts par Santa Klausu).

Iet laiks, un latviešu bērnu grāmatu pasaulē ienāk E.T.A. Hofmana, V. Haufa, brāļu Grimu, H.K. Andersena fantastiskie personāži, rodoties nācijai, it kā būtu laiks arī latviešu rakstniekiem ķerties pie mūsu pašu zemītes materiāla, bet ...

Nu, satrākelē pēc citu ģīmja un līdzības Niedrīšu Vidvudu, Lāčplēsi, saražo vācu romantiķu balāžu latviskojumus, bet mūsu pašu folklora?

Labi – A. Brigaderes pasaku lugas, J. Raiņa Spēlēju dancoju, kas vēl? Nu, protms, R. Blaumaņa fntastiskā pasaka Velniņi! Un tālāk? Tālāk – klusums.

Prātā nenāk nekas, ne Latvijas brīvvasts laikos, ne piecdesmit okupācijas gados sarakstīts, vismaz nekas atmiņā paliekošs. Labi, es sapratu, pēckara gados latviešu padomju rakstnieki bija aizņemti ar citām problēmām – viņu varoņo kolhozu laukos kaplēja bietes, koksagīzu, topinabūru, ķerstīja Kolorado vaboles, vāca metāllūžņus un makulatūru, ķēra spiegus un diversantus, visādām fantastikām un fantāzijām vienkārši nepietika ne vietas, ne laika.

Bet vai tā notika tikai „vienā sestdaļā” (PSRS) un tās satelītvalstīs? Šķiet, nē. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Francijā Astrīdas Lindgrēnas Pepijas Garzeķes tulkojums iznāca ar īsinājumiem, kā tad tā, franču bērni mācīsies melot?! (Līdzīgu domāšanu demonstrēja kāds padomju kritiķis – Korneja Čukovska Mušai Cakatušai neesot vietas padomju bērnu literatūrā, - mušas pārnēsājot infekcijas ..)

Tad „dzelzs priekškars” sabruka uz svaiga gaisa vilnis ienāca arī mūsu bērnu literatūrā. Tika reabilitēts Ziemassvētku vecītis un rūķi, tie nomainīja Salatēti un viņa draudzeni Sniegbaltīti, tabu vairs nebija visādi mošķi, raganas un vampīri.

Reālisma (vismaz kā to saprata okupācijas gados) monopolam bija jāpietaujas, bērni lasīja gan Rūķīšu enciklopēdiju, gan S.Marijanoviča Mazos mājas briesmonīšus, gan K.S. Lūisu, Dž.R.R. Tokīna vientulīgajam, vēl padomju laikos iznākušajam Hobitam pievienojās citas viņa grāmatas, un tad, kā lavīna, bērnu pasaulē ielauzās Dž.K. Roulingas Harijs Poters!

Tagad būtu īstais laika arī latviešu bērnu rakstniekiem ķerties pie spalvas, klabināt rakstāmmašīnu taustiņus, rindot burtus datora ekrānā, piesātināt vietējo grāmatu tirgu ar pašmāju ražojumiem (Izvēlies Latvijas preci!) un iekarot pasaules tirgu. Bet ....

Šķirstu un šur tur ielasos mūsmāju bērnu grāmatu lapusēs, nemaz nav tik daudz to ļaužu, kuri darbojas šai lauciņā. Aina, vismaz runājot par fantastiku, nav pārāk iepriecinoša. Nenosaukšu grāmatas, neuzskaitīšu autorus, katrs šo rindiņu lasītājs līdzīgus meklējumus var veikt pats, nemas tik daudz laika tas neaizņems ... Ir rūķi, kā simptomātisku nosaukšu tikai viena rūķa vārdu – Asfaltiņš ...., ir raganas, ir troļļi un elfi, ir paralēlās pasaules, kur var nokļūt – kā, izlasiet paši!

Bet ... lielāko tiesu liekas, ka tas viss jau ir dzirdēts, lasīts, ka ražotais produkts ir, kā lai delikātāk izsakās, second hand, vai – pārāk tuvuimportētajiem paraugiem ...

Kāpēc tas tā notiek, kāpēc mēs „nerokam” paši savos folkloras apcirkņos, kāpēc mūsu bērnu grāmatās nav vilkaču, sumpurņu, netiek slēgti līgumi ar Nelabo, nav visu to šausmu un brīnumu, kas tik nepieciešami mazajam lasītājam (kāpēc – lai atbild bērnu psihologi), kāpēc tik katastrofāli trūkst humora?

Kāpēc neviens rakstītājs iedvesmu nesmeļas kaut vai tajā latviešu tautas pasakā par bezkaunīgo meitu, kura, nākot no pirts, ieraudzījusi pie debesīm pilnmēnesi, paceļ kreklu un rāda tam pliku dibenu? Fantastisks tālākais sižeta risinājums – meiču uzrauj debesīs un tā nokļūst uz Mēness, tā kļūstot par pirmo – latviešu! – sievieti – astronauti! Modernajā feminisma subkultūrā mēs iesim uz urrā! Lai poļu pans Tvardovskis, kurš aizlidoja uz Mēnesi gaiļa mugurā, pastāv pie ratiem!

Bet... bērnu grāmatu pircējas, galvenokārt māmiņas un vecmāmiņas, ieraugot „šādu” grāmatu, - kādas šausmas, cik rupji, fui! – novaibstīsies un – nenopirks. (Neliela ilustrācija šai manai tēzei/versijai. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū latviski iznāca no vācu valodas tulkota grāmatiņa  - Vernera Holcvarta un Volfa Erlbruha Par kurmīti, kas gribējazināt, kurš viņam uztaisījis uz galvas, jaukas ilustrācijas, asprātīgs teksts. Nu un? Pirka tikai dāvināšanai, kā frivolu joku, jauni cilvēki, un viss...)

Bēdīgi, bet šķiet, ka jaunajiem lasītājiem uz tik interesantiem (un aktuāliem!) jautājumiem – kā pārdot dvēselu Velnam (un – vēlams – vēlāk Nelabo piekrāpt!), kā skriet vilkačos, kā kādu noburt vai atburt, atbildes arī turpmāk vajadzēs meklēt vai nu latviešu tautas teikās un pasakās, vai arī tulkotajās bērnu grāmatās... Bēdīgi.

Žēl, bet Minhauzens, jā, tas pats Minhazens, kurš dzīvoja Latvijā, savus stāstus stāstīja vāciski un tikai pēc simt, ja ne vairāk gadiem tie kļuva pieejami/lasāmi latviski. Žēl, bet arī šildbirgeri tikai  XIX gs. beigās, par Malēniešiem Zvaigznītes Jēkaba lokalizēti, kopā ar utopisko Leiputriju ienāca mūsu pasaules telpā. Žēl, ka arī N. Gogoļa stāsta Deguns varoņa Kovaļova deguns, citēju – Viņš jau sēdās diližansā un gribēja braukt uz Rīgu, - tika aizturēts un tā arī neatbrauca... Vismaz V. Buša Makss un Morics, Aspazijas ieviesti, sagatavoja n-tās bērnu paaudzes A. Lindgrēnes Karlsonam un citām ne pārāk skolas iekšējās kārtības noteikumiem atbilstošām personībām.

Iešķaudiet sejā tiem īgņām un moralizētājiem, kuri nesaprot bērnu vēlēšanos doties ceļojumā uz Fantāzijas zemi, iesakiet tiem (ne jau bērniem!) dzert zivju eļļu, - un lielos daudzumos! – runā, ka tā (zivju eļļa) novēršot vienvirziena domāšanu.

Tālāk ļaušos fantāzijai. Bērniem, vismaz lasot, nav nacionālu robežu. Viņi tic, ka Dž.R.R. Tolkīna Viduszeme atrodas tepat Latvijā, ka Harijs Poters ir latvietis, tāpat kā es, jau sen vairs nepiederīgs īsļaužiem (Aivara Neibarta vārds), ticu, ka reiz arī tpat Latvijā būs fanāziju rosinoša, augstas raudzes bērnu literatūra, kuru lasīs arī citur pasaulē. Kā es varu nesolīt! – jau šis sauklis, Minhauzena pēcteča cienīgs, Pokaiņu ezoteriskais parks, Gardas kunga aktivitātes vieš manī cerību, ka lietas nemaz tik bezcerīgas nav... Tas tā, smieklam, cerēsim, ka jauni viduslaiki mums nedraud, ka mūsu slēptās tieksmes un fobijas iemiesosies tikai bērnu grāmatās un ka Orvela 1984 reiz bērni lasīs kā Dž. Svifta Gulivera ceļojumus, XVIII gs. politisko satīru.

Te man uz papīra lapas uzsēžas kāds visai interesants mošķis, savaibsta sejiņu un, blēdīgi smīnot, jautā: - Un tu tam tici?

- Ticu... – ne pārāk pārliecinoši atbildu.

- Būs, būs! Tad, kad pūcei aste ziedēs! – mošķītis smej, te, pēkšņi, pār plecu paskatījies logā, nobāl un, bijis nebijis, izgaist.

Aiz loga kā krāšņs zieds kokā sēž pūce, ziedošu asti, varbūt tā pati no Dž.K. Roulingas Harija Potera....