Grifoni - turpinās

4. turpinājums.

Lai pārvērstu vienu vielu otrā ir nepieciešams tikai mazliet izmainīt vielas atomsvaru. Un tad svins pārvērstos zeltā! Starp to un zeltu Mendeļejeva tabulā atrodas tikai dzīvsudrabs.

Un... visās alķīmiķu tradīcijās dzīvsudrabam ir īpaša loma. Par spīti tam, ka tas ir ļoti indīgs. Iespējams, šo šķidro metālu, supertoksisko metālu daba arī ir ielikusi starp svinu un zeltu – kā savdabīgu slieksni, robežu, aizliegumu: nepārkāp, bīstami dzīvībai.

Taču pārkāpj, mēģina pārkāpt – alķīmiķu paaudzes un paaudzes, ziedojot veselību un pat dzīvību.

Jā, pagaidām uzdevums nav atrisināms, bet kas pateiks, ka tas nav atrisināms?!

Pateiks katrs vidusskolas ķīmijas skolotājs, un savā veidā viņam būs taisnība.

Taču slavenais XIII gadsimta dabas pētnieks Rodžers Bēkons tā formulē alķīmiju:

“Zinātne, kas rāda, kā izgatavot un iegūt kādu līdzekli (eliksīru), kas uzmests metālam vai nepilnīgai vielai, padara to izcilu saskarsmes brīdī.”

Arī Francijas maršals Žils de Rē (XV gs.), kas apmelots vēsturē kā Zilbārdis, visus savus nebūt ne mazos līdzekļus ieguldīja mēģinājumos, cenšoties apgūt “visu mākslu mākslu”. (Vai ne tādēļ tika apmelots kā Zilbārdis? Skauģi, skauģi?)

Pat filozofs-materiālists Klods Adrians Helvēcijs (XVIII gs.) sākumā bija skeptisks pret alķīmiju, bet tad pēkšņi – pagrieziens par 180 grādiem.

Varbūt, ka iepriekš uzskaitītie – slavenība, maršals, filozofs. Bet jebkurš ķīmijas skolotājs – ir tikai ķīmijas skolotājs vidusskolā.

Bet ja atceramies aizrautīgās sarunas aptiekā starp profesoru Peļu un pašu Mendeļejevu...

Kas var galvot, ka sarunas tur negāja arī par magisteriumu? Atkal kāds ķīmijas skolotājs vidusskolā?

Jebkādā gadījumā alķīmiķi ne pirmajā paaudzē Aleksandru Vasiļjeviču Peļu šī tēma ļoti interesēja, dzīvi interesēja. Bet pats Dmitrijs Ivanovičs Mendeļejevs diez vai tērētu savu dārgo laiku, tukši pļāpājot ar aptiekāru – par mikstūrām, tabletēm,  radikālu panaceju pret aizcietējumiem (“Skaties! Aizcietējumā resnā zarna ir nekustīga!” Patiesi, cik jauks ir šis “skaties”!)

Repete: katrā leģendā protams ir izdomas jūra, taču katra leģenda rodas uz patiesības saliņas.

Bet, ja nu izglītotais aptiekārs patiešām bija savu panācis?! Radījis kāroto “katalizatoru” Grifu torņa dzīlēs?! Vēl vairāk – nav taču tukšā vietā sācis – pirms viņa, pirms profesora Peļa, ne mazāk izglītotais aptiekārs Gļancers tajās pašās dzīlēs jau kaut ko ķīmiķoja. Jā, visu pameta un aizbēga. Taču tas pats viss – ir “ķīniešu ābece” tādiem kā zināmais Nikodims Grabļa un citi neiesaistītie. Bet zinošais atnāk un redz: “Oho! Te tas ir! Tikai vajag nedaudz attīstīt un pielabot – te un vēl te, un tur... Iznāca! Es to paveicu!”

Mjā. Profesors Peļs kļūtu par ļoti bagātu cilvēku: pasaules cilvēku – ar visiem no tā izrietošiem apstākļiem.

Un acīmredzams ir slēdziens, izejot no pretējā. Nekļuva ļoti bagāts, tātad – nebija viņam nekāda magisteriuma!

Taču tādi secinājumi der tikai mietpilsonim, kādu ir leģions. Zelts – gala mērķis. Pasakaini bagāts kļuvis – ko vēl vajag?! Ņem no dzīves visu! Izbaudi! Dzīve ir izdevusies!

Cita lieta – īsts censonis, zinātnieks, kam zelts nav pašmērķis, bet tikai līdzeklis, lai sasniegtu mērķi.

Profesors Peļs, bez šaubām, bija īsts censonis un, lieliski zinot par nospiedošā cilvēku vairākuma būtību, droši noslēpa, gan pārvērsto zeltu, gan – tā teikt – pārvērtēju.

Šī iemesla dēļ arī tikai izaudzēti (nu, labi! Pieradināti, piebaroti!) grifi, labākie sargi, ko pazīst pasaules vēsture.

Un viņi savu lietu padarīja.

Incidents ar Donatu Gļancu – tam ir nopietns pierādījums.

Viņa piemērs – citiem mācība...

Pats par sevi saprotams, pat paši labākie sargi nav simts procentu garantija. Īpaši – pārmaiņu laikmetā. Lielais Oktobris, un tamlīdzīgi. Piedzērušies matroži, ar naidu saceltās masas, pūlī mēs esam spēks... tur jau nekādi grifi nepalīdzēs...

Tāpēc bija arī paredzēta cita “aizsardzības pakāpe”. Un konkrēti...

Aptiekas pagalmā vienu no flīģeļiem aizņēma kādas projektēšanas organizācijas filiāle – jau padomju laikos, pēc kara. Filiāles darbinieki kaut kā savādi jutās neveseli – bieži un uz ilgu laiku. Ārsti plātīja rokas.

Taču te, kaut kad, tika sākts remonts. Kad celtnieki sāka urbt caurumus pārsegumā un remontstrādniekiem uzlija vairāki litri metāliska dzīvsudraba!

Iespējams, vēl pārmaiņu laikmetā aptiekas īpašnieki priekš labākiem laikiem tā paslēpa dzīvsudrabu?  Ļoti dārgu produktu, kas turklāt “nebojājas”?

Taču tad tas glabātos piemērotos traukos, nevis tā – m-m...“izlietā veidā”.

Vai varbūt šķidro metālu “savā laikā” vienkārši, nejauši bija izlējuši un tas iesūcās šķirbās un tukšumos, bet bezatbildīgie pārvaldnieki nolēma ieekonomēt uz pārseguma remonta rēķina?

Arī nē. “Nejauši” izliet dārgā metāla dekalitrus nav iespējams. Paturēt to noslēpumā – vēl vairāk nav iespējams.

Jā, bet no kurienes tas dzīvsudrabs radās?!

Tad, lūk, ja tas nemaz nebija dzīvsudrabs, bet – zelts. Tieši tas pats, ko svina pārveidoja profesors Peļs ar savu filozofu akmeni. Taču apgādāts ar viltīgu “aizsardzību no muļķiem”. Pietika ļaunprātim vai vienkārši nezinošam uzdurties zelta rezervei – iedarbojās uzstādītais “drošinātājs”, kas reaģē uz ārējo iedarbību. Varbūt temperatūras lēciens, varbūt gaisma... vai mazums kas! Un “drošinātājs”, viņš arī magisteriums, momentā reaģē “otrā virzienā”. Un sākas reakcija – no zelta uz sākotnējo svinu. Vai arī uz starpposmu – dzīvsudrabu. Un sāka līt... (Jebkurš ķīmijas skolotājs no vidusskolas drūmi smēķē maliņā. Nu, lai pasmēķē arī...)

Var jau likties, ka zināmais skopuļu princips “Ja nav man, tad nebūs nevienam!” nepiestāv godājamajam profesoram Aleksandram Vasiļjevičam Peļam. Tiesa, ja uz minūti aizmirstam, ka atšķirībā no daudziem un daudziem (ir vērts atkārtoties), zelts viņam bija tikai līdzeklis, nevis mērķis.

Nobeigums sekos.