Grifi - nobeigums

Nobeigums.

Līdzeklis, bet ne mērķis!

Bija jau teikts: magisteriums, ne vien un ne tikai pārvērta vienu vielu otrā, bet pamatos mainīja cilvēku kā tādu, transformēja!

Ir “ārējā alķīmija”un ir “iekšējā alķīmija”.

Alķīmijas tradīcijā dažādu vielu iegūšanas prakse ir ārējā alķīmija, bet cilvēka būtības transformācija – iekšējā alķīmija.

Liekot roku uz sirds... kas ir augstākais sasniegums cilvēka būtības transformācijā? Nemirstība! Vai ne? Viss pasaules zelts nav nekas, salīdzinot ar nemirstību. Vai vienkāršāk, kā tautā saka, “zārkam kabatu nav”.

Un, protams, savus izcilos alķīmiķa talantus profesors Aleksandrs Vasiļjevičs Peļs izmantoja, ne tik daudz, lai iegūtu “nicināto metālu”, cik “iekšējās alķīmijas” dēļ. Visas cilvēces labumam.

Pēterburgas aptiekāra slava skanēja tālu aiz Pēterburgas robežām. Viņa stikla trauki aseptiskai šķidro zāļu uzglabāšanai (vienkārši sakot – ampulas) tā laika farmakoloģijā bija īsts izrāviens. Liels cilvēcisks “paldies” doktoram Peļam jau no mūsu dienām. Ko ārsti bez ampulām iesāktu?! It īpaši, steidzamu izsaukumu gadījumos!

Bez tam – to laiku modes prece - “Peļa spermīna esence”. Reklāma solīja garantētu izārstēšanos no “vecuma nespēka, dzimumnespējas, dzeršanas sekām, notievēšanas un kārnuma”. Preparāts galvaspilsētā izsauca lielu troksni, kā atbalss aizskanēja pat līdz Eiropai.

Pēc būtības, “spermīna esence” ir etaps ceļā uz fizisku nemirstību. Reproduktīvā vecuma robežas pavirzīšana līdz bezgalībai... tā arī ir... mūžīga dzīvošana.

Kāpēc tad mēs joprojām neesam nemirstīgi? Ja ticētu tā laika “Peļa spermīna esences” masveidīgai reklāmai...

Ieturēsim pauzi. Bet tagad pajautāsim sev: kurš no mums ir ticējis un tic reklāmai, lai arī cik pārliecinoša tā nebūtu?

Te nu bija!

Kaut gan...

Pie profesora Peļa aptiekas, tā kaut kur ap 1910. gadu, bričkā piebrauca no skata pavisam mežonīgs, bārdains vīrs. Uzreiz uzvedās, it kā viņam jūra līdz ceļiem. It kā viņš šeit saimnieks, bet visi pārējie – tā... pakalpiņi. Kundziski pieprasīja visus “esences” krājumus. Cik ir! Un lai ko tas arī nemaksātu! Lūk, es te to reklāmu izlasīju! Un tā kā, lai nebūtu melots!

Klientam vienmēr taisnība. Jā un (ar visu mužika uzvedību) samaksāja zeltā. Skaidra manta!

Izsmēla visus krājumus! Izdevīgs darījums!

Klients devās prom ar pirkumu.

Tālāk nācās daudziem pasūtītājiem atteikt: patlaban noliktavā nav. Un vēl tālāk, kad sāka ost jau pēc skandāla, nācās piedāvāt to, kas bija. Tā sacīt, analogu.

Un – viss! “Peļa spermīna esence” kļuva par vēsturi. Preparāts tika sakompromitēts reizi par visām reizēm.

Kas bijis, tas bijis un nav nekā jauna zem Saules.

Toties tagad mēs gandrīz patiesi zinām no jauno laiku, no pelniem atdzimušās vēstures:

Grigoriju Rasputinu, no skata pavisam mežonīgu, bārdainu vīru, centās nogalināt  ilgi un mokoši (priekš slepkavām, ne priekš upura!).

Gan smalkmaizītes - pildītas ar cianīdu.

Gan šāvieni tiešā trāpījumā.

Gan žņaugšana.

Un beigās slīcināšana āliņģī...

Bet viņš dzīvs tāds, izrādās pat jautrs, kopā ar visu citu – uzreiz pat nenomira!

Bet jūs man te sakāt!

Noslēpumainās mājas un tā spārnoto sargu traucēšana tika un tiek sodīta. Padomju laikos aptiekas vēsturiskajos interjeros tika radīts farmakoloģijas muzejs. Daudzi un daudzi centās tur nokļūt, parakņāties vecajās, nodzeltējušās burtnīcās. Taču, ne katram to atļāva. Tikai izraudzītajiem. Un arī tad...

Bet atlika aptieku-muzeju slēgt un visus eksponātus aizvest, grifu (?) reakcija ilgi nebija jāgaida. 2005. gadā – spēcīgs ugunsgrēks. Degšanas platība – 300m2. Upuri. Deguma smaka – vēl līdz šim.

Ko neteiksi, viņi joprojām sardzē.

Esiet modri, līdzcilvēki! Lai jūs nepiemeklē nelaimīgā Donata Gļanca liktenis. Viņš taču bija pārliecināts, ka nācis paņemt savu...

EPILOGS.

Kino nekad nenotiek tā, kā dzīvē. Bet dzīvē reizēm notiek tā, kā kino.

Lūk, precīzi zināms:

Tā saucamie “mežonīgie deviņdesmitie” (1996. gada augusts).

“Pulkovo-2” ierodas lidmašīna no Tallinas. Reiss FV440.

Starp pasažieriem reģistrēts kāds Juhans Gļancs (pēctecis?!), farmācijas  kompānijas galva. Ierašanās mērķis – abpusēji izdevīgu kontaktu nodibināšana.

Apmeties viesnīcā “Astorija”. Lukss. Vairākas tikšanās ar kontraģentiem. Pārrunās skan: viagra, insulīns, Brincalovs, sporamīns, vēdera uzpūšanās.

Trešajā komandējuma dienā pieprasa ekskursiju pa veco Pēterburgu. Visu citu apskates objektu vidū īpaši uzmanību piesaista Grifu tornis Vasīlija salā.

Viesnīcā nav atgriezies. Pazudis bez vēsts.

Izmeklēšana neko nedod.

Saprotams, “mežonīgie deviņdesmitie”...

Tāds lūk, kino...

P.S.

Autors, sekojot Okamam, nav pavairojis argumentus vairāk, nekā nepieciešams.

Noteikti, ne vārda par cipariem, ar kuriem ir aprakstīts Grifu tornis. It kā tas esot Visuma ģenētiskais kods, kuru atšifrējot, varot saprast, kas tā tāda melnā matērija, kādi likumi darbojas pie augstajām enerģijām un vēl daudz kā interesanta, kas palīdzētu zinātniekiem atrast Galveno esības formulu...

Pilnīgas muļķības! Cipari ir daļa no mākslinieka Alekseja Kostromas instalācijas (XX gs. 90-to gadu vidus). Ķieģeļi tika “saskaitīti”. Torņa augšā tika uztaisīta milzīga ligzda no slotām, bet tajā – ola. Instalācija “Piemineklis olai jeb Krauķi atlidojuši”. Sākumā pazuda ola, pēc tam izvazāja slotas. Cipari saglabājās ilgāk – līdz nākošajai plānotai balsināšanai.

Noteikti neesmu pieminējis ohlosā populāro tēmu par to, ka grifi izpilda izteiktās vēlēšanās. Kaut arī, vācot materiālus, kāds pusducis cilvēku (pieskaitāmu!) enerģiski apgalvoja, ka ar viņiem tieši tā ir noticis Peļa aptiekas pagalmiņā: iedomājušies – piepildījies!

Pilnīgas muļķības! Pat, ja kaut kas arī ir piepildījies, tad – post hoc non propter hoc (pēc tā nenozīmē, ka pateicoties tam).

P.P.S.

Autors ir kategoriski pret jebkādiem izdomājumiem un no pirksta izzīstiem spriedumiem.

Patiesību, tikai patiesību un neko citu, kā tikai patiesību!

Stingri norobežojos no spalvas brāļiem, kas masu mēdijos palaiž skaistas, taču pašu sadomātas leģendas!

Kā piemērs: sfinksi Universitātes krastmalā no garāmgājēju vidus izvēlas intelektuāļus un viņus nozombē.

Leģendai jau 15 gadu. “Daudzi tic”.

Vēl viens piemērs: bez triviālajiem upiriem-drakuloīdiem eksistē arī enerģētiskie vampīri, neatšķirami no cilvēkiem, bet nosūc dzīves enerģiju.

Leģendai – 30. “Daudzi tic”.

Šo leģendu autori autoram ir vairāk nekā zināmi. Un cienījami cilvēki! Vai kauns nav?...

[Vēl viena leģenda! Pētera I piemineklis “Vara jātnieks” dažreiz pusnaktī atdzīvojas un auļo pa krastmalu, cenšoties samīdīt vientuļos gājējus, leģenda no 19. gadsimta, varbūt agrāk – autors – varbūt Puškins. Viņa poēma “Vara jātnieks”, vai nu viņš izmantojis zināmu leģendu, vai arī tieši no poēmas tāda leģenda radusies? Būtu interesanti noskaidrot! - t.p.]

P.P.P.S.

Autors izjūt diezgan dalītas jūtas pret TV3, “īsteni mistisku” kanālu.

[Protams, te ir domāts Krievijas TV3 kanāls! - t.p.]