Gredzenu mistika.

image001Gredzenu vēsture.

Gredzens mūsu senčiem likās kā noslēpumainu spēku avots, tāpēc tiesības tādu nēsāt bija tikai personām, kas bija pietuvinātas Dievam vai cēlušās no tā ar tiešas radniecības palīdzību. Piemēram, cari, faraoni un viņu pēcnācēji. Vispār jau savu radniecību ar debesu būtnēm centās pierādīt visi kaut ne cik kādas varas pārstāvji. Tāpēc valdniekiem nācās likuma veidā apliecināt augstākās aristokrātijas tiesības nesāt zelta riņķi.

 

 

image003Uz gredzenos ievietoto dārgakmeņu vai tāpat apdarinātu akmeņu virsmas prasmīgi meistari iegravēja simboliskas figūras, kas parādīja īpašnieka nodarbošanos vai viņa dzimtas ģērboni. Tie bija pirmie zīmoggredzeni.

Izgatavoti tie tika vienā eksemplārā, tā kā likums aizliedza meistariem atstāt sev izgriezto paraugu nospiedumus. Vēlāk augstākie augstmaņi atļāvās kopā ar zīmogu valkāt arī citus gredzenus kā rotaslietas vai talismanus. Vienās Ēģiptes kapenēs uz faraona mūmijas rokas tika atrasti pat deviņi gredzeni.

216. gadā Ēģiptē atļauju nēsāt gredzenus beidzot ieguva jātnieku zemākās kastas pārstāvji, kas visu laiku bija kurnējuši par šādu netaisnību. Tālāk — vairāk: sudraba gredzenus sāka valkāt pat brīvlaistie vergi, kas bija ieguvuši finansu labklājību. Pašiem vergiem vajadzēja samierināties ar gredzeniem, kas nebija taisīti no cēlmetāliem: lielākoties viņi nēsāja rotas no dzelzs. Gredzens savukārt, sāka nozīmēt, ne tik daudz attiecību pakāpi ar dieviem, cik tā īpašnieka sociālo statusu.

Viduslaiku Eiropa ticēja, ka gredzens aizsargā pret slimnīcām. Īpašnieki savos amuletos ievietoja akmeņus, kas ar krāsu un formu līdzinājās acīm. Dažreiz akmeni ievietoja ierāmējumā tā, lai tas varētu brīvi griezties riņķī ap savu asi. Uz gredzeniem taisīja čūsku, skarabeju vai vēl kāda dzīvnieka attēlu, kam bija jāsargā no ļaunas acs. Aizsardzību pastiprināja arī mezgli uz gredzeniem.
Francijā līgavu no samaitāšanas sargāja gredzens, kurā bija iestrādāta zebiekstes labā acs. Spānijā no visa kā ļauna srgāja gredzens no serdolika. Saimnieki šādus gredzenus-talismanus vienmēr ļoti sargāja.
Savu uzmanību gredzenam velta arī kristīgā baznīca. Jau pirmie kristiešu bīskapi nēsāja gredzenus kā žēlīgo debesu spēku kvintesenci. Taču kristiešu uzskati par gredzena «iemītniekiem» mainījās. Tagad te dzīvoja eņģeļi, bet ne sātana bērni. Krievzemes galmā gredzenus bieži dāvināja kristībās, vārda dienās, kāzās, bet to glabāšanai tika izgatavotas īpašas lādītes. Tajā laikā gredzeni bija masīvi, lieti, lielākoties izrotāti ar baltu, dzeltenu, melnu, zaļu un gaišzilu emalju. Turklāt, tiem bija visai jocīgi nosaukumi: gredzenu [autors lieto vārdu «persteņ», nevis «koļco» - burtiskā tulkojumā «pirkstenis», tomēr latviešu valodā tāda vārda, liekas, nav — t.p], vilka uz lielā pirksta, saca par «napalok», lielu gredzenu ar akmeni - «žukovina».

Īsto mīlētāju mezgls.
Senāk gredzens ziemeļu tautām, slēdzot laulības, kalpoja par važu aizvietotāju, kas pārvērta sievieti par vīrieša īpašumu. Angļu līgavai kāzās gredzenu pasniedza uzmauktu uz zobena asā gala. Melnkalnietei teica: kura gredzenu tu uzvilksi, tam arī piederēsi. Starp citu, dažās klejotāju tautās bija paraša, kad vīrietis, lai neļautu savai iecerētajai aizbēgt sasēja viņas kājas pie potītēm ar salmu gredzeniem. Vēlāk, neizturīgās salmu «važas» aizstāja ar ādas, bet vēl vēlāk smagiem akmens gredzeniem.
Romieši šai tradīcijai piešķīra tīri nosacītu raksturu: savas iecerētās viņi «iezīmēja» uzvelkot viņu pirkstos gredzenu: sākumā no dzelzs, vēlāk no zelta. Vēlāk šo tradīciju kanonizēja baznīca, kas piesavinājās sev tīri pilsonisko laulību  tradīciju.
Pēc XV gadsimta likumiem, līgavainim sāka vilkt dzelzs gredzenu, kas apliecināja viņa spēku, bet līgavai — zelta, kā viņas maiguma un nevainības simbolu. Vēlāk, sākot ar 1775. gadu baznīca nostiprināja vīriešu dzimtes pārākumu un sievas pienākumu, kalpot viņam, vīrieša gredzens kļuva zelta, bet sievietes — sudraba, turklāt tas bija jāuzmaic pirkstā, cik dziļi vien var, pretējā gadījumā «sieva pārņems varu pār vīru».
Taču ar laiku šo noteikumu pārstāja ievērot. Līgavainim un līgavai gredzenus sāka vilkt pirkstā, izgatavotus no viena un tā paša metāla, un sāka tos saukt par laulību gredzeniem. Tradīcija nēsāt gredzenu uz kreisās rokas zeltneša arī visai sena, kas, tāpat kā laulības gredzens, saistīta ar māņticību. Gadu simtiem uzskatīja, ka šajā pirkstā atrodas vēna, ko sauc par «Vena Amoris» un tā iet taisni uz sirdi.

Skaidrs, ka šodien zinātnieki ir pierādījuši, ka tādas vēnas nav. Bet zeltnesis tika izvēlēts tāpēc, ka ir pats uzticamākais pirksts no visiem desmit pirkstiem, jo ir vienīgais pirksts, ko nevar iztaisnot atsevišķi no pārējiem, citus var. Bet no saliekta pirksta gredzens visdrīzāk nenokritīs.
Senos laikos laulības gredzenu izgatavoja kā «īsto mīlētāju mezglu». Tie bija divi gredzentiņi, kurus varēja sadalīt: vienu no tiem saderināšanas laikā iedeva nākošajam līgavainim, otru līgavai. Kāzu dienā tos vajadzēja savienot vienā laulību gredzenā.
Slikta zīme ir tā, ka laulību ceremonijas laikā gredzens nokrīt un tikai cilvēks, kas vada ceremoniju, drīkst to pacelt, citādi jaunlaulātajiem nebūs dzīve, bet vienas mocības. Slikta zīme ir arī tā, ja pēc kāda laika vīrs vai sieva pazaudē savu gredzenu. Lai izbēgtu no lielām nepatikšanām, vīram sievai (vai otrādi) ir tūlīt pat jānopērk cits gredzens, jāuzmauc uz pirksta un jāpasaka tie paši vārdi, kas ir teikti pie altāra. Pretējā gadījumā, pēc sena ticējuma ģimenē var ienākt nāve.
Tiek uzskatīts, ka uzdāvināt kādam laulības gredzenu ir tas pats, kas savu dzīvi uzdāvināt. To nedrīkst nevienam atdot, citādi starp laulātajiem nemitīgi notiks strīdi un nepatikšanas.
Ja laulību gredzens ir tā nonēsāts, ka ieplīst vai vispār sadalās gabalos, tas pareģo vīra vai sievas nāvi. Ticēja arī tam, ka tas nomazgāsies lietus ūdenī ar zelta gredzenu uz pirksta, tas būs bagāts.
Laulību gredzenus izmantoja arī mīlestības pareģošanā. Ja meitene gribēja uzzināt, vai viņa apprecēsies, viņai vajadzēja ieliet glāzē ūdeni no strauta vai upītes, kas tek uz dienvidiem, pēc tam aizņemties laulības gredzenu no sievietes, kas dzīvo laimīgā laulībā, un pakarināt to pašas matā virs glāzes ar ūdeni, saspiežot matu starp kreisās rokas lielo un rādāmo pirkstu. Ja gredzens pieskārās glāzes malai, tad meitenei bija lemts palikt vecmeitās.  Ja gredzens sāka ātri griezties, viņa apprecēsies. Ja gredzens griezās lēnām, tad viņai nāksies precēties divas reizes.
Cita buršanās bija šāda. Vecgada vakarā glāzē bija jāielej ūdens jāielaiž tur precētas sievietes laulības gredzens. Pēc kāda laika gredzenā noteikti parādītos nākošā vīra seja.

rudolph_valentinoRudolfo Valentino traģiskais stāsts.

Agrāk, lai rokas nepaliktu stīvas uz pirksta zelta gredzena vietā vilka vara gredzenu. Īpaši ārstniecisks bija sudraba laulības gredzens, kas atrasts uz ceļa. Un diez vai kādam ienāca prātā, kā tāda «likteņa dāvana» varētu būt enerģētiski uz mūžu saistīta ar iepriekšējo saimnieku, ar visām no tā izrietošām sekām. Tajā skaitā, arī ar traģiskām.
... Lielais dejotājs un aktieris Rudolfo Valentino bieži, meklējot visādas retas lietiņas, apmeklēja mazos ankvariāta veikaliņus. Vienā no tādiem veikaliņiem, kas atradās klusā Sanfrancisko ieliņā, 1920. gadā viņš nopirka senlaicīgu gredzenu, kas kļuva liktenīgs viņa mūžā. Un ne tikai viņa...
Gredzens, pēc dažu amerikāņu pētnieku, tajā skaitā, Breda Staigera un Troja Teilora, ziņām bija sudraba, ne ar ko neievērojams, taču nezin kāpēc aktieris pievērsa tam uzmanību. Juvelieru veikala īpašnieks uzreiz pazina Holivudas slavenību un kategoriski atteicās pārdot gredzenu, paziņojis, ka ir visai bīstami iegādāties dārglietas, kas ir jau bijušas lietošanā, īpaši vecas.

Taču Valentīno uzstāja uz pirkumu un tad veikalnieks pateica, ka gredzens ir ticis noņemts no slepkavas upura pirksta un tāpēc grūti pat iedomāties, kādi graujoši spēki tajā slēpjas. Un tomēr Rudolfo Valentino gredzenu nopirka un sāka pastāvīgi nēsāt to uz pirksta, labprāt stāstot visiem, kas vēlējās, kā viltīgais veikala saimnieks ir pūlējies atrunāt viņu no pirkuma.

Tajā laikā viņš filmējās savā kārtējā lentē «Jaunais radža». Izgājusi uz ekrāniem, filma, uz kuru aktieris, režisors un producenti lika lielas cerības, tās tās neattaisnoja, kaut arī neizgāzās, pateicoties tam, ka tajā piedalījās Valentino un tāpēc ka toreiz viņš nopietnā kino pirmo reizi izģērbās kameras priekšā, plānoto ienākumu tomēr nebija.
Valentino, pēc dabas mistiķis, atcerējās juveliera brīdinājumu un tūlīt pat noņēma gredzenu no pirksta un nākošos divus gadus to nenēsāja, kamēr neķērās pie darba filmā «Šeiha dēls». Labāk viņš nebūtu to vilcis! Pagāja daži mēneši un miljonu elks, mēmā kino zvaigzne Rudolfo Valentino negaidīti nomira no peritonīta, kaut gan vēl īsi pirms nāves viņam netika novērotas nekādas slimības pazīmes. Nolādēto gredzenu sev par piemiņu paņēma Rudolfo draudzene un pēdējā mīlestība, aktrise Pola Negri. Par ļaunu vēstošo juveliera veikala saimnieka brīdinājumu vairs neviens neatcerējās, tāpēc Pola bez jebkādām bailēm uzmauca gredzenu sev uz pirksta.
Gandrīz tūlīt viņas veselības stāvoklis pasliktinājās, viņa ilgi un smagi slimoja un pēc tam vēl ilgāk — divpadsmit mēnešus atveseļojās. Tajā laikā viņa iepazinās ar dziedātāju Rasu kolombo, kas pēc Polas Negri domām bija ļoti līdzīgs Valentino. Laikam, vēloties viņam izdarīt ko patīkamu, aktrise uzdāvināja Rasam mistisko gredzenu, dāvinot sakot: «No viena Valentino — otram!» Burtiski pēc dažām dienām Kolombo nejauši atradās uz ielas tajā pašā vietā, kur notika gangsteru savstarpējo lietu kārtošana, un — gāja bojā no nomaldījušās lodes!
Pirms bērēm liktenīgo sudraba gredzenu noņēma no dziedoņa rokas viņa brālēns un atdeva Rasa tuvam draugam — Džo Kazino. Tas, saskaitījis prātā dīvaino nāvju un slimību virkni, nolika gredzenu skapī aiz stikla, kā vēsturisku eksponātu un nekad nevienu nelaida tam tuvumā, pat pārstāvjus no Valentino relikviju muzeja.
Taču pēc dažiem mēnešiem, dodoties uz kādu Holivudas ballīti, Kazino, gribēdams pārsteigt izmeklēto publiku, nolēma tomēr uzvilkt gredzenu un pa ceļam uz ballīti... pakļuva zem kravas mašīnas!
Nākošais, kam mantojumā nonāca gredzens, bija mirušā brālis Dels. Lāstiem, velnam un sātanam viņš neticēja, tāpēc absolūti nebaidoties no sekām, uzvilka gredzenu uz pirksta un diezgan ilgi to nenovilka, turklāt vēl iedodot to «panēsāt» vienam pazīstamam kolekcionāram. Kad arī ar viņu nekas nenotika, Holivudas bohēmā sāka runāt par to, ka gredzena lāsts neeksistē un nāvju virkne ir tikai sliktas sagadīšanās.
Reiz Dela mājās ielauzās kāds Džeimss Villiss, kinostudijas strādnieks, kas bija saklausījies par Kazino bagātībām. Viņš uzlauza seifu, izgrāba no tā visas bagātības un jau grasījās pazust, taču te iedarbojās signalizācija un atsteidzās policija. Zaglis mēģināja bēgt.
Viens no policistiem izdarīja brīdinājuma šāvienu gaisā. Lode rikošetā no griestiem trāpīja noziedzniekam tieši zem kreisās lāpstiņas, sirdī. Laikam tur nebūtu nekas pārsteidzošs, tikai kopi viņam uz pirksta atrad to pašu, no seifa paņemto, liktenīgo Rudolfo Valentino sudraba gredzenu...
Pēc daudziem gadiem, kas pagāja no šī notikuma, gredzens gulēja seifā vecajā vietā. Bet reiz Delu Kazino apciemoja kinoproducents Edvards Stīls. Viņs pastāstīja, ka taisa pilnmetrāžas mākslas filmu par Rudolfo Valentino un palūdza viņu iedot uz filmēšanas laiku «to pašu» sudraba gredzenu.
Kazino godīgi brīdināja producentu, ka gredzenam ir ļoti slikta slava. Taču Stīls tikai atmeta ar roku un dabūja gredzenu, ko nodeva jaunajam aktierim Džekam Dannam, kas filmā grasījās tēlot leģendārās zvaigznes lomu. Tomēr, nospēlēt to Dannam tā arī nesanāca: pēc desmit dienām viņš nomira no retas asins slimības!
Liktenīgais gredzens atkal atgriezās pie Dela Kazino. Baidoties arī tālāk turēt to mājās, viņš noīrēja seifu vienā no Losanželosas bankām un novietoja relikviju tur.
Gadu pēc Džeka Danna nāves šajā bankā iebruka bandīti. Laupītāji iznesa no bankas 200 000 dolāru, taču tālu tikt nespēja, jo uzdūrās slēpnim. Apšaudē viens no gangsteriem gāja bojā, tika smagi ievainoti trīs gājēji.
Bandas vadonis Alfrēds Hans vēlāk tika tiesāts un saņēma cietumsodu — mūža ieslodzījumu. Vienā no pēdējām tiesas sēdēm viņš paziņoja: «Ja es būtu zinājis, ka krātuvē bez naudas atrodas arī Valentino gredzens, es būtu gājis laupīt citu banku!»

Līdz 1960. gadu beigām banku, kurā glabājās nolādētais gredzens, apzaga vēl vienu reizi, aiznesot 50 000 dolāru, tā pārdzīvoja trīs nedēļas ilgu kasieru streiku un spēcīgu ugunsgrēku, kurā aizgāja bojā puse telpu.

Pēc tam gredzenu no bankas izņēma Dela Kazino mantinieki un, kur tas atrodas tagad un, kādu haosu sēj ap sevi, nav zināms...
[Īss atstāsts par gredzenu arī šeit - http://www.unsolvedmysteries.com/usm352194.html

un garāks stāsts - http://unmyst3.blogspot.com/2010/05/cursed-ring.html]

http://zabort.ru/blog/poznavatelno/11706.html

P.S. Turpinājums stāstam:  2008. gadā tika uzņemta melnbaltā filma “Atgriešanās Babilonijā”, kurā tika portretēta arī mēmā kino laiku zvaigzne Valentino, aktiera pēcnācējs Giovanni Guglielmi , cik noprotu no teksta, ir iedevis filmas režisoramALEX MONTY CANAWATI ( http://www.myspace.com/montyvalentino ) uzvilkt sava vectēvoča gredzenu, izskatās, ka to pašu?

http://www.myspace.com/ladoctors

http://www.myspace.com/kabaretlive

http://s153.photobucket.com/albums/s216/montyblue/?action=view&current=RudysSun007.jpg

http://s153.photobucket.com/albums/s216/montyblue/?action=view&current=RudysSun109.jpg