Grāmatas Trīspadsmit Amerikas nodaļa Viena vienīga mošķu valstība_2

Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Kādi svētie, tādas arī baznīcas, un man nav šaubu, ka pasaules neprātīgākā baznīca atrodas Gvatemalas kalnienēs, Sanandresas Šesulas pilsētiņā netālu no Kesaltenango. Tā nav šejienes senākā baznīca – tepat netālu ir arī viena pa īstam, nopietni un kārtīgi veca konkistadoru laiku baznīca, taču tā ir stīva, parasta un neinteresanta. Pavisam cita ir šī te: no iekšpuses nekas īpašs, toties no ārpuses… Koši, koši, koši dzeltenā krāsā, izdaiļota ar kopumā aptuveni diviem simtiem dažādu skulptūru un zīmējumu, par kuriem saldajam Jēzum būtu patiess brīnums (lai gan ne vairāk kā par lielu daļu no tā, kas iznācis no viņa mācības), un, protams, viņš to vidū nez vai atpazītu sevi.

Cilvēki, eņģeļi, ziedi, pērtiķi, putni, augļi, kukurūza, baznīcas jumta smailē vēl divi jaguāri, kuri, protams, paslepus simbolizē abus Popol Vuh varoņdvīņus. Viss šis krāšņi dzīvīgais salikums uzskatāmi rāda, kas notiek (un kas nemaz nevar nenotikt) ar ticību, kura radusies vienā pasaules malā, bet vēlējusies iekarot cilvēku prātus un galvenokārt jau sirdis pilnīgi citā un līdz ar to bijusi spiesta piemēroties šo dīvaino, nesaprotamo ļautiņu pasaulei. Un tā nu katoļu baznīcas smailē sēž jaguārs, bet turpat augstāk kalnā stīdz maiju ceremoniju dūmi – arī novembra beigās, kad šeit tiek godināts svētais apustulis Andrejs un augstākajā mērā kristīgā pasākuma ietvaros notiek, piemēram, tā sauktā pērtiķu deja.

Tieši šeit iepazīstos ar Maksimonu, kā viņu sauc ladino. Maijiem mazais vīriņš ir Rilamams, spāņiem – Sansimons, taču būtība no tā nemainās, jo šī ir viena svarīga dievība, kas tiek godāta visās Gvatemalas kalnienēs un sevī apvieno – tikai nebrīnieties! – Jaunās derības Jūdu, bariņu maiju dievu un Gvatemalas iekarotāju, spāņu konkistadoru Pedro de Alvarado. Ir aizdomas, ka Maksimons ir gan starpnieks starp Debesu sirdi un Šibalbas apakšzemi, gan tas pats maiju dievs Mams.

Šesulas baznīciņā viņu grūti pamanīt, un arī citviet Maksimons var izskatīties dažādi: Santjago Atitlanā tā ir greznās drēbēs tērpta koka figūra ar platmali galvā un cigāru zobos, Nahualā, netālu no Kesaltenango, - vienkārši koka kaste ar no tās rēgojošos cigareti. Īpaša vieta visas Gvatemalas Maksimonu biogrāfijā ir Sanhorhe La Lagunai Atitlana ezera krastā: šeit, iespējams, izgatavota visu laiku pirmā Maksimiona skulptūra – no koka, kas uzrunājis vietējos šamaņus.

Bet kāpēc gan lellei ir tik īsas rociņas un kājiņas? Tāpēc, ka Maksimons ir viscilvēciskākā no dievībām: leģenda vēsta, ka kādu dienu, kad visi ciema vīrieši strādājuši laukā, Maksimons ņēmis un pārgulējis ar visām viņu sievām. Atgriezušies vīri bez vārda runas nocirtuši viņam rokas un kājas, un pēc šī pasākuma Maksimons kaut kādā ne īsti skaidrā veidā kļuvis pa dievu – vai arī dievs viņā iemiesojies jau pirms tam.

Šā vai tā, bet cilvēcisko iedabu Maksimons ir saglabājis arī tagad: smēķis ir neatņemama Maksimona tēla sastāvdaļa, un tieši cigaretes vai kāds stiprāks dzēriens, jā, arī nauda ir viņam tīkamākais ziedojums. Par Atitlanas Maksimonu zinām, ka viņam īpaši iet pie sirds Payaso cigaretes, Venado rums vai Quetzalteca Especial dzereklis, ar ko no dieviņa var izlūgties visu ko – veiksmi laulībā, labu ražu, veselību, potenci un citus labumus, lai gan no jūsu lūgšanām visbiežāk viņš uzklausīs tās, kas saistītas ar atriebību vai kaitējums nodarīšanu citiem.

Maksimiona figūra gadu uzturas vienā mājvietā, un tad Svētās nedēļas laikā tiek pārvietota citviet. Un ne jau tāpat vien pārvietota. Protams, man nepaveicās tikt uz īsto datumu, taču vietējie labprāt pastāsta: kad reizi gadā Santjago Atitlanā mazgā Maksimiona figūras drēbes, netīrais ūdens tiek rūpīgi savākts un pārdots vietējiem iedzīvotājiem, jo ir labi zināms, ka tad, ja ar to apšļaksta veikala durvju slieksni, no pircējiem nav iespējams atkauties.

x x x

Bet ko nu par pērtiķu deju, tepat kaimiņvalstī, bieži vien dēvētā arī par Centrālamerikas Šveici, protams, arī visnotaļ katoliciskā zemē, savām acīm vēroju pasākumu, kas pēdējās desmitgadēs pamazām kļūst par pasaules atrakciju. Zeme, protams, ir Kostarika, bet pasākums – turienes pārpalikušo borukas (jeb brunkas) indiāņu Fiesta de los Diablitos jeb Danza de los Diablitos – tātad Mazo nelabo fiestu jeb deju.

Pavisam īsi – Kostarika nav nekāda parastā Amerikas banānu republika, kaut arī paradoksālā kārtā tā ir pasaules otra lielākā banānu eksportētāja – uzreiz pēc Ekvadoras. Paši kostarikieši – ikdienā dēvēti par ticos – ar baudu stāsta, kā Kostarika bijusi pirmā valsts abās Amerikās, kas pieteikusi Vācijai karu pēc Pērlharboras bombardēšanas. Hitlers gan nav atbildējis tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav spējis pasaules kartē šo Kostariku atrast – to pilnībā nosegusi nosista muša.

Joks, protams, bet Kostarika tiešām ir gandrīz par trešdaļu mazāka nekā Latvija, gidiem regulāri jāatbild uz jautājumiem „cik liela ir šī sala?”, un arī iedzīvotāju te nav pārāk daudz – virs četriem miljoniem (ja neskaita milzīgu daudzumu nelegālo un puslegālo nikaragviešu viesstrādnieku, kuru dēļ valsti gluži labi var dēvēt arī par KostaNiku). Un, lai gan pēc tam, kad Kristofors Kolumbs šeit izmeta enkuru savā ceturtajā – pēdējā – ceļojumā, zeme ieguva Bagātā krasta nosaukumu, patiesībā daudzus gadsimtus Kostarika bija visas Latīnamerikas nabaga radiniece. Deviņpadsmitā gadsimta sākumā Kostarikā bija tikai nepilni septiņdesmit tūkstoši iedzīvotāju.

Taču laika gaitā viss ir izvērties visnotaļ, tā sacīt, eiropeiski mēreni un nosvērti, bez mūžīgajām latīniskajām svārstībām. Latīņamerikai atbrīvojoties no Spānijas kundzības, Kostarikā nekāds atbrīvošanās karš nenotika, un arī tāpēc Kostarikas pilsētu laukumos nav atrodami kara varoņu pieminekļi un krūšutēli. Šajā laikā Kostarikā notika tikai viena kauja, kurā tās lielākās pilsētas cīkstējās par galvaspilsētas godu, un arī šajā kaujā kritušo skaits nepārsniedza divdesmit. Nevis divdesmit tūkstošus, bet vienkārši divdesmit vīrus.

Bagātību laiks Kostarikā sākās līdz ar kafijas plantāciju ierīkošanu, taču, kas atkal dīvaini, šī bagātība tika diezgan vienlīdzīgi (protams, atbilstoši šīs pasaules standartiem) sadalīta. Viens no pamatiemesliem – kafijai nav iespējamas milzu plantācijas ar lielu daudzumu algotu strādnieku, toties banāniem – gan. (Tiesa, savas riebeklības lielās banānu kompānijas paspēja sastrādāt arī šeit: piemēram, uzskata, ka tieši United Fruit Company trīsdesmitajos gados organizēja pēdējā briri cilts vadoņa – klasika – noindēšanu, jo viņš pārāk aktīvi cīnījās pret indiāņu zemju nonākšanu banānu giganta rokās.)

Nedaudz paradoksāli, bet vispār banānu audzēšana Kostarikā sākās ar… kafijas audzēšanu. Lai kafiju no valsts vidienes nogādātu līdz ostām, vajadzēja dzelzceļus. Savukārt dzelzceļa strādniekiem kaut ko vajadzēja ēst, un dzelzceļa būvnieks Mainors Keitss sliežu ceļa malās sāka audzēt banānus. Tad viņš pamēģināja bišķīti pārdot Jaunorleānā un izrādījās, ka ir uzgājis īstu zelta dzīslu. Divdesmitā gadsimta sākumā Kostarikas banānu eksports jau pārsniedza kafijas eksportu, savukārt Keitss radīja to pašu United Fruit Company.

Tā nu var teikt, ka Kostarika ir vēsturiski nabadzīga, pārsvarā lauksaimnieciska zeme bez kādiem vērā ņemamiem resursiem, toties ar skaidri formulētu vēlmi no kafijas un banānu valsts kļūt par urbanizētu augsto tehnoloģiju un tūrisma zemi. Un vēl – zeme ar milzīgu vidusšķiru (bagātības izrādīšana šeit tiek uzskatīta par ļoti sliktu stilu), ar senām patstāvības, individuālisma un arī pieticības tradīcijām. Valsts armija kā tāda tika likvidēta jau 1948.gadā, un pat tad, kad šī armija vēl bija, ticos lepojās ar to, ka valstī skolotāju ir vairāk nekā kareivju.

Pirmais valsts prezidents pēc profesijas bija, ticiet vai ne, skolotājs, un joprojām tiek uzskatīts, ka par Kostarikas prezidentu cilvēks nevar kļūt, ja viņš nav pietiekami pieticīgs un pazemīgs. Tieši Kostarikas prezidents arī bija tas, kas 1987.gadā spēja samierināt karojošās un konfliktējošās Centrālamerikas valstis un par to godam saņēma Nobela miera prēmiju. (Tiesa, salīdzinoši nesenie milzīgie korupcijas skandāli, kuru rezultātā divi bijušie valsts prezidenti pat „iesēdās”, valsts posteņa prestižu nedaudz pamaitāja.)

Šajā īpatnajā valstī dzīvo tikpat īpatni un Latīņamerikai kopumā diezgan netipiski ļaudis. Pirmkārt tā ir ļoti „balta” valsts, šajā ziņā sacenšoties ar Čīli. Iedzimto te jau sensenos laikos bija maz, laika gaitā viņu kļuva vēl daudz mazāk, līdz ar ko metisu īpatsvars ir neliels, un arī gaišmataini, zilacaini bērni skolās ir diezgan ierasta aina. Melnādainu ir tikai daži procenti, viņi pārsvarā dzīvo Karību jūras piekrastē un patiesībā ir daļiņa no pārvalstiskās melnādaiņu mītnes vietu ķēdes, kas stiepjas no Belizas līdz pat Panamai. Ak, jā, un vēl Monteverdē ir arī paprāva kvēkeru kopiena – viņi šurp pārcēlās pēc tam, kad ASV divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados tika pie cietumsodiem par atteikšanos dienēt un piedalīties Korejas karā. (Pašlaik te gan ir palikušas tikai labi ja pussimt kvēkeru ģimeņu.)

Mierīgi var teikt, ka tikko vislepnāki ir par to, kas (un kādi) viņi nav – viņi nav ne neizglītoti, ne nabagi, ne militāristi, ne pārmēru komunistiski. Tiek saukti gan par visprognozējamākajiem latino, gan par Latīņamerikas šveiciešiem. Ir patiesi lepni par savu īpašo valsti, kas, lūk, nav kaut kāda banānu republika, un izjūt tikpat patiesu žēlumu pret visu pasaules malu pobrecitos – mazajiem nabadziņiem. (Jā pat nikaragvietis var kvalificēties kā pobrecito.)

Vēl viņi ir bezgala pieklājīgi un korekti (uz kaimiņu fona, protams). Gandrīz vai vissvarīgākais dzīvē – quedar bien, atstāt labu iespaidu, nešūpot laivu bez vajadzības, saglabāt seju, būt jaukam un saglabāt labas attiecības. Nekādas publiskas kliegšanas, nekādu rupjību. Kā man stāsta, vietējais krimināllikums paredzot pat piecdesmit diennaktis cietumā par sveša goda un cieņas publisku aizskaršanu. Gandrīz vai apsēstība ar vēlmi pateikt con mucho gusto – ar lielāko prieku un patikšanu -, cik bieži vien tas iespējams. Un tikpat biežs ir teiciens pura vida, kas šeit nozīmē ne tikai tīru dzīvi, bet arī – OK, forši, lieliski.

Tiesa, pieklājībai un simpātiju izrādīšanai ir sava robeža, aiz kuras slejas gandrīz vai granīta siena. Ja kādam patīkat, jūs to uzzināsiet pirmajās piecās minūtēs, taču piekļūt šim cilvēkam tuvāk, personiskāk neizdosies gadiem ilgi. Kaimiņi nikaragvieši to sauc par divkosību un liekulību un par kostarikiešiem stāsta šādu joku: tiko aši vien jūs ieaicinās ciemos, bet nebūs viegli panākt, lai viņš jums pateiktu adresi. Jā, tā ir – māja tiko ir ļoti īpaša, personiska vieta, un ieaicināšana savās mājās ir ārkārtīgi nopietns solis.

Ak, un vēl tiko kategoriski neieredz ne snobus un izlēcējus, ne arī visādus sasodītus komunistus, un tas ir viens no Kostarikas daudzajiem paradoksiem – zeme tiek uzskatīta par zaļo idilli, taču meži šeit ir izcirsti zvērīgā ātrumā, valsts ir sociālistiska, bet arī asi antikomunistiska. 1955.gadā Nikaragvas diktators Anastasio Somosa pat mēģināja militāri palīdzēt sakāvi cietušajam Kostarikas kolēģim, un arī tāpēc kostarikieši sākotnēji tik aktīvi palīdzēja sandīnistiem, kas iznīcināja Somosas režīmu. Tiesa, pēc tam viņi saprata, ka nevēlas blakus komunistisku kaimiņu, un sāka vēl aktīvāk atbalstīt sandīnistu pretiniekus. Bija laiks, kad visi Kostarikas ziemeļi mudžēja no Nikaragvas contras nometnēm, un tikai Izraēla saņēma no ASV proporcionāli lielāku palīdzību nekā Kostarika.

Taču viss šai pasaulē mainās, un pašlaik viens no izplatītākajiem viedokļiem par kostarikiešiem un nikaragviešiem ir – viņi līdzinās divu konkurējošu futbola klubu līdzjutējiem: viens par otru nekad nepateiks nevienu labu vārdu, taču arī izdzīvot viens bez otra nevar. Un tā nu viņi arī sadzīvo: ja kostarikieši par kaut ko pa īstam bažījas, tad tie ir plūdi vai sausums Nikaragvā, kas var likt Kostarikā laimi meklēt simtiem tūkstošu indocumentados.

Taču arī tāpat Kostarikā nikaragviešu ir vairāk nekā pietiekami, un pēc dabas viņi ir, maigi izsakoties, nesalīdzināmi dzīvīgāki, par ko ticos, protams, nav sajūsmā. 2005.gadā suņi Kostarikā uzbruka nikaragviešu zaglim, un policija divas stundas mēģināja suņus aizdzīt. Zaglis pēc tam slimnīcā nomira, liekot nikaragviešiem retoriski jautāt – vai tiešām Kostarikā suņa dzīvība ir vairāk vērta nekā nikaragvieša? Es labāk neatbildēšu – lai nu kostarikieši paši.

Protams, arī kostarikiešu attieksme pret To pasauli ir tikpat, tā sacīt, divdabīga. Jūs būsiet īstāks kostarikietis, ja pie durvīm nevis klauvēsiet, bet nokliegsieties Upe! – tas, lūk, ir saīsinājums no Ave Maria Purisima Nuestra Senora la Virgen Guadalupe. Dieva vārds vienmēr ir uz kostarikieša lūpām, bet vienlaikus puse Kostarikas godīgo katoļu tic burvjiem un raganām un ir pārliecināti: ja noticis kas nelabs, droši vien vainīgs vietējais brujo vai bruja. No creo, ni dejo de creer – es neticu, bet es arī neneticu.

Un tā nu iekurā tirgū te var atrast burvju zālīšu un eliksīru tirgoņus, nesaprotamas ķibeles gadījumā var padurstīt vudū lelli, var nolaistīt ar burvju šķidrumu naidnieka durvju priekšu, viņam uz jumta var uzmest nolādētu somu, un tāpat ir skaidrs, ka ķiploks uzsūc nelaimes, krāsainas sveces pievelk naudu un mīlestību, uz grīdas izkaisīts cukurs aizbaida raganas, grīda vienmēr jāslauka uz iekšpusi, lai neizslaucītu ārā veiksmi, bet melna kaķa mugura pusnaktī jāieberž ar sāli, lai būtu laime u nauda; jā, un, ja mājās ielido tauriņš ar skaitlim 88 līdzīgu zīmi uz spārniem, aši jāskrien un jānopērk loterijas biļete. Protams, katram prātīgam tico mājās ir arī tablas magicas, kas palīdz noteikt laimīgos numurus, bet dubults neplīst.

Turklāt runa ir pa baltajiem kostarikiešiem, jo indiāņus tik vienkārši šeit nesatiksiet. Viņu vispār šeit nav daudz – ir daži rezervāti, ir savi, teiksim, sešdesmit vai septiņdesmit tūkstoši īstu vai puslīdz īstu (triecientempā tiek zaudēta gan valoda, kultūra, gan arī reliģija, jo rezervāti ir pilni ar visvisādām evaņģēliskām baznīciņām) indiāņu, un tas arī viss. Lielākā daļa kostarikiešu nevienu pašmāju indiāni mūžā nav redzējuši, jo pie indiāņiem ir jābrauc. Un to tad es arī daru, lai savām acīm redzētu Mazo nelabo deju.

Uz to var aizbraukt arī organizēti – šādus braucienus rīko, piemēram, Sanhosē Galeria Namu, taču es izvēlos individuālo ceļu, kas tāpat nav sarežģīts – nekādu īsto, neizbrienamo, nebeidzamo mūžamežu, kuru vidū mīt mežonīgie iedzimtie, Kostarikā jau sen nav palicis. Autobuss uz vietējo Buenosairesas pilsētiņu (ne to, kas Argentīnā, bet to, kas Kostarikas Puntarenasas provincē) brauc nepilnas sešas stundas, tālāk taksometrs izmaksās divdesmit vai trīsdesmit dolāru. Bet, ja ir sava (nomāta) mašīna, jābrauc pa Panamericana šoseju līdz pat Buenosairesas rādītājam pa abi, taču jādodas tam garām, jāizbrauc cauri Bruho ciematam, jāšķērso tilts pāri Terrabas upi un tad jānogriežas pa labi, pa zemes ceļu, kur arī ir zīme – Boruca. Nedaudz vairāk pa pusstundu, un ciemats ir klāt.

Apmēram pustūkstoti cilvēku lielais ciemats (visā boruku vai brunku ciltī ir divarpus tūkstoši cilvēku) oficiāli ir apmēram simt četrdesmit kvadrātkilometru lielā Reserva Indigiena Boruca centrs, taču vilsies visi tie (jā, es arī nedaudz vīlos!), kas cerēs te atrast ko bezgala pirmatnēju un dabisku. Nē, caurmērā ikdienišķs Centrālamerikas ciemats, lielākoties mūra vai betona mājas ar skārda jumtiem, kārtīga baznīciņa, mazi, apšņurkuši veikaliņi – nekā tāda. Un arī iedzīvotāji ne tuvu nav tik gleznaini kā, piemēram, Gvatemalas augstkalnēs. Runā visi, protams, spāniski.

Ir 30.decembris. Ekvadorā šajā dienā, tāpat kā Vecgada vakarā, esmu piedzīvojis, kā malu malās pārdod ar vati un skaidām piebāztas lellītes, kas simbolizē veco gadu visvisādos ģīmjos – no teroristiem līdz pasaules politiķiem un slavenībām (un, ja vecais gads nav bijis labs, lellītes ne tikai sadedzina, bet pirms tam vēl arī iekausta), un pa mājām staigā par vecām, melnā tērptām vecenēm pārģērbti bērni un arī pieaugušie, kas pieprasa konfektes vai naudu un visvisādos veidos – reizēm arī sasodīti uzmācīgos un apnicīgos – spēlē aizejošā gada lomu.

Savukārt Borukas ciematā šajā dienā sāka lielā jezga – pūlis, kura vidū ir ne mazums man līdzīgu zinātkāru fizionomiju, ir diezgan pamatīgs, pilnīgi noteikti skaitāms dauzos simtos. Un tur jau arī viņi – mazie nelabie, lai gan pirmais vakars ir tikai iesildīšanās. Gangočes – tā to sauc, bet neprasiet, no kā tas darināts – auduma drēbēs tērpti, ar banānu lapām izgreznoti, ar visvisādām maskām galvā, Diablo Mayor vadībā un raga taures vadīti, viņi sāk savu deju – no, ja godīgi, drīzāk čāpošanu un ritmiskas kustības. Maskas ir visdažādākās, un, cik noprotu, kopējā nostādne ir tāda, ka gados jaunajiem vīriešiem maskas ir krāšņas, vecākiem – lakoniskas.

(Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, piebildīšu, ka pēc dejas pasākumu beigām tas, kas no maskām palicis pāri, tiek pārdots gan turpat, gan Sanhosē galerijās. Tā kā nodien nevēlos ceļojumu turpināt, apkrāvies ar maskā, izvēlos vēlāk iegriezties tajā pašā Galeria Namu un palūgt pāris iegādātās maskas pārsūtīt uz Latviju, un tā nu man kā pamatīga piemiņa mājās pie sienas karājas gan neizkrāsota balsas koka krokodila galva, kurai cīniņā pazudusi liela daļa zobu, gan jau pavisam baisa briesmoņa ģīmis ar visvisādiem ragiem un nagiem, no kuriem viens vaigu ilknis – tā to varētu dēvēt – tāpat kaut kur pazaudējies velnēnu dejā.)

Pirmajā vakarā esmu pārguris no ceļa, tāpēc izlaižu nakts pasākumus – ir ieplānots, ka ap pusnakti sāksies nelabo un pārējo ciema iedzīvotāju svinības un visa nelabo procesija no kalniem dosies uz pilsētiņas centrālo laukumu, kur rosība turpināsies līdz agram rītam. Taču tā būs vien iesildīšanās – tā visi saka. Savukārt no rīta galvenais nelabais ar taures skaņām uzmodina gan savus padotos, gan pie reizes arī mani, un nu pasākums turpinās ar pilnu sparu. Visvisādi tērpto un maskoto velnu ir daudz – kopā ap simtu, skatītāju un līdzjutēju pūlis ir kļuvis vēl iespaidīgāks. Velni dejo pie katras mājas un dienas laikā trīs reizes iziet cauri ciematiņam, dāsni cienājoties ar čiču, un pret Vecgada vakaru ir tā apčičojušies, la Las Vuletas al Pueblo – gājiens cauri ciematam – kaut kā paklusām izbeidzas pats no sevis.

Nākamajā dienā, kad citur pasaulē ir iestājies jauns gads, šeit to īpaši nemana, toties visa lielā nelabo dejošana turpinās, un uz skatuves beidzot parādās arī pats galvenais personāžs – bullis, kura lomā dienas gaitā cits pēc cita iejūtas (un ar ragiem izgreznotajā, ar maisa audumu apvilktajā Karakasā ielien) vesels pulks vīriešu. Sākas dejas nākamais posms – La Tmbada, kura laikā bullis sāk centīgi iznīdēt nelabos. Simboliski un dejiski, protams, un, ja godīgi, čičas nelietotājam pamazām kļūst garlaicīgi.

Tā turpinās līdz pat otrā janvāra pēcpusdienai, kad visi nelabie ir nogalēti. Bet, āreče, tad viņi cits pēc cita sāk atdzimt un nu sāk medīt bulli ar jauna personāža perro – suņa – palīdzību. Par bulli gan mēģina aizlūgt sieviešu dzimtes nelabās (kuras tāpat spēlē vīrieši), taču nesekmīgi – nelabie bulli beigu beigās piežmiedz, un jau vakara krēsliņā buļļa tērps tiek sadedzināts, neskarta paliek tikai maska. Šis pēdējais cēliens – La Quema – notiek jau tumsā, ar lielu vāļāšanos pa zemi un streipuļošanu pa tumsu, un nudien brīnums, ka neviens necieš. Ak, jā, un bullis netiek noslaktēts un sadedzināts vien, tā falls tiek izsolīts par miljonu miljoniem dolāru. Iedomātiem, protams.

Tas arī viss – bullis ir pagalam, nelabie ir augšāmcēlušies, uzvarējuši un bullim atņēmuši ne tikai dzīvību, bet arī spēju vairoties. Uzcītīgajam vērotājam atliek tikai saprast, ko tad īsti viņš ir redzējis un ko tas īsti nozīmē. Taču šajā brīdī man tas neizdodas, jo pretēji gaidītajam neparādās neviens vieds vīrs, kurš degtu nepacietībā visu paskaidrot. Beigu beigās tajā pašā jaukajā Galeria Namu atrodas labi un gudri ļaudis, kuri tad arī pastāsta. Pirmām kārtām jau to, par ko esmu visvairāk bažījies: nē, Danza de los Diablitos nav nekāds tūristiem izdomāts pasākums, kaut mūsu dienās brunkiem tas kopā ar masku izgatavošanu un pārdošanu dod lielākos ienākumus.

Un tātad – nelabie ir indiāņi, bullis – spāņi. Danza simbolizē cīņu starp iedzimtajiem un ienācējiem, esošo un pārmaiņām. Cīņa ir grūta, iebrucēji ir spēcīgi un indiāņus gandrīz pieveic. Taču indiāņi atkal un atkal atdzimst, atgūst savu zemi un beigu beigās uzvar. Ne tā kā, piemēram, Venecuēlā. Arī tur ir sava nelabo deja, bet tur viņi dejo, dejo, līdz aizdejo uz baznīcu, kur, kā jau tumšajiem spēkiem pienākas, piekāpjas labā priekšā. Šeit viņi dejo jau gadsimtiem ilgi, un šeit nelabie uzvar. Izsakoties antroposofu vārdiem, pirmatnējā pasaules uztvere atdzīvojas un padara impotentu spāņu koloniāli katolicisko varu. Izsakoties normālāk, dejas būtība ir viena: lai kā jūs kāds sauktu, atcerieties, kas jūs patiesībā esat, un tad arī uzvarēsiet.

Protams, neatbildēts – vai drīzām gluži labi atbildēts, lai cik žēl arī nebūtu, - paliek jautājums par to, cik ilgi vēl brunki atcerēsies, kas viņi tādi īsti ir. Viņu valoda ir iznīkusi: rezervātā esot vēl daži večuki, kas tajā runā brīvi, un daži desmiti, kas izsakās diezgan brīvi, bet jaunā paaudze savu valodu vēl saprot, taču tajā vairs nerunā. Tāpat tempā tiek zaudēta arī kultūra, un droši var teikt tikai to, ka laimīga tālāka dzīve gaidāma vienīgi finansiāli ienesīgajam pasākumam un tajā lietotajām, pēc tam izdevīgi pādodamajām krāšņajām maskām. Un nu jau ir veseli divi šādi pasākumi – vairāk nekā pusgadsimtu nelabo deju februāra sākumā dejo arī netālajā Rey Curre ciematā.

Vai tas nozīmē, ka globālā kristietība vietējos pagānu dieviņus ir piežmiegusi beigtus un pagalam? Zināmā mērā, bet ne pilnībā. Iedzimtie visā kontinentā kristīgo ticību ir pieņēmuši ne tikai tāpēc, ka viņiem to uzspieda, bet arī tāpēc, ka tajā izrādījās tik daudz kā pazīstama un tuva, ja vien ieskatījās nedaudz dziļāk. Piemēram, Jēzus taču bija gandrīz vai savējais – tāds dziednieks, kas ārstēja ar visu, kas bija pa rokai, un ar drusciņu piepūles spēja arī cilvēku pamodināt no mirušajiem. Un arī garifunas nav nekādi izņēmumi: tikko jebkurā no šejienes valstīm iedzīvojaties un ielūkojaties zem eksotiskās – nu, kā dzeltenā Gvatemalas baznīciņa – fasāde, jūs pamanāt… ui!

Tā Managvā pamanu ko dīvainu – metisi bijīgi vairās no melnajiem. Nē, neviens melnajam tieši nesaka – ak, tu, tumšais purns, tu mums riebies! (Labi, varbūt gadās arī tā, bet, ko neesmu pieredzējis, to neesmu.) Taču no viņiem mēģina turēties pa gabalu – vienalga, vai tā būtu sporta zāle, vai autobuss. Un ne tikai tāpēc vien, ka metisi būtu raisti, bet afrokarībi vai karībafrikāņi viņiem gluži vienkārši šķiet aizdomīgi, pārāk tuvi tumšajiem, nesaprotamajiem spēkiem. Atlantijas piekraste, Karībi – tur taču ir tik daudz gente mala, sliktu cilvēku.

Un šiem sliktajiem cilvēkiem ir Spējas – par to ir pārliecināti visi. Kad kādā Kolumbijas tirgū man no muguras piezogas aizvēsturisks tantuks, ar nazīti iešņāpj elkonī un zibens ātrumā pazūd pūlī, viss skaidrs, jautājumu nav ne apkārtējiem, ne man pašam, vienkārši raganai kādai burvestībai ievajadzējies pāris lāsīšu baltā asiņu. Nekā personiska…

Ja Karību piekrastē savā bagāžā vai kabatā, vai vēl kaut kur atrodat ko neparastu – kādu lellīti, trauciņu, mantiņu, atkal skaidrs – tas kaut ko nozīmē. Ko nozīmē? Varbūt labu, varbūt nelabu. Ja gribat zināt precīzi, ejiet pie speciālista. Varat vienkārši izmest, bet varbūt līdz ar to izmetīsiet arī savu laimi. Jo ļoti var būt, ka lellīti ielikusi kāda skaista meitene, kam esat iepaticies. Vai ragana ar tādiem pašiem nolūkiem…

Ja kādā Nikaragvas lauku ciematā pamanāt cūku ar cigāru mutē, esiet droši – tepat blakus ir arī sieviete, kas šo cigāru tur novietojusi. Jo tā ir klasiska lauku sieviešu burvestība, kuru neviena it kā neprotot, bet, kā izrādās, tomēr prot gan. Tā ir oracion del puro, cigāru vārdošana – baltā maģija, ar ko var dabūt atpakaļ aizklīdušu vīru. Maigais variants – pašai smēķēt pusnaktī cigāru, runājot īpašo vārdus. Ja nelīdz, cigāru nākas smēķēt cūkai…

Laivojot jau pieminētajā Tres Fronteras reģionā, gids piestāsta pilnu galvu par visu to, kam un kā tic viņa kaimiņi brazīlieši. Pirmkārt jau afrikāņu izcelsmes kults Candomble, kura piekritēji tic augstākajai būtnei – Olorum, kā arī gariem – oriksām. Viss ir vienkārši – jānodibina attiecības ar oriksām, lai viss dzīvē būtu labi un problēmas atrisinātos. Cilvēkam pats svarīgākais no oriksām ir Ormol, kas pārvalda slimības un veselību.

Tad vēl i milzīgi spiritistu bari, arī umbandas jeb baltās maģijas piekritēji (viņi spējuši eleganti savienot gan katolicismu, gan spiritismu, gan Āfrikas reliģijas), kuri sagaidot jauno gadu, nevis kaujas ar bulli, bet laiž jūrā papīra kuģīšus ar uzrakstītām vēlmēm, tad arī macumba – melnā maģija, raganu zinības, arī pajelanga šamanisms. Arī pats gids esot drusku, drusku šamanis (labi, šī atzīšanās nāk pēc līdzpaņemtā viskija iztukšošanas)…

Protams, te ir arī savas mistiskās radības. Curupira – maza, cilvēkam līdzīga radība, kas aizsargā meža dzīvniekus un noved no ceļa medniekus. Caipora – vienkājaina sieviete vai vīrietis jāšus uz meža cūkas. Matitapere – vienkājains, melns puika ar pīpi, kas naktī izstrādā dažādus jokus ar gājējiem. Tad vēl ir nāra Iara, milzīgā čūska Boiuna, kas spējot pārvērsties par laivu, savas maģiskās spējas esot arī Amazones delfīnam boto…

Peru – tas pats. Man pagadās vērot (paldies gidam), kā vietējais dziednieks – curandero – izrīkojas ar cūku, kura var tikai apskaust savu piespiedu kārtā smēķējošo Nikaragvas māsu. Šeit nabaga snuķaini, sākumā vēl dzīvu, vicina pāri pacienta kailajam ķermenim, tad nogalina, uzšķērž un pēc iekšu stāvokļa noteic, kas tad kaiš slimniekam. Un kaut kur aiz būdas sienām lāčo gan ukuku – nemirstīgie lāčcilvēki, gan (augstāk kalnos) kukuchi – pa ledājiem klīstoši cilvēkēdāji…

Arī Čīlē, tāpat kā jebkurā citā Latīņamerikas valstī, ik pa laikam kādā tirgū uzduros neiztrūkstošajam mercado de los brujos – raganu tirgum ar visām saknītēm, kaltētajiem dzīvnieku un putnu fragmentiem, kā arī jau pavisam nesaprotamām substancēm un priekšmetiem.

Un arī šeit pietiekami atklausos gan par brujos – baisajiem burvjiem, kas dzīvo alās, ko apsargā Invunche (tas kādreiz bijis cilvēks, bet tagad spēj pagriezt galvu par 180 grādiem, pārtiek no cilvēku miesas un kaķa piena), gan par atraitni Viuda – gara auguma sievieti, kas savaldzina satiktus vientuļus vīriešus un nākamajā dienā pamet viņus, kur nu pagadās, gan nejauko rūķi Trauco, gan burvju personisko pastnieci La Volador, kura vakarā izvemj savas iekšas, lai būtu pietiekami viegla un spētu lidot, bet no rīta tās atkal norij un atgūst normālas sievietes izskatu…

Kolumbijas pilsētiņā Sjenagā man nekavējoties norāda uz Nelabā māju – Casa del Diablo. Impozantā, koloniālā ēka Calle 15 un Carrera 13 stūrī, kura savus labākos gadus aizvadījusi krietni sen, gan nekādu acīm redzamu nelabā zīmogu nenes, taču netrūkst pilsētnieku, kuri bez mudināšanas, cits citu papildinot, stāsta, kā pirms simt gadiem šeit ieradies neglīts indiāniska paskata vīrelis, vārdā Manuels Varela, un viss, ko viņš šeit darījis, bijis tik neparasts, ka uzreiz bijis skaidrs – bez nelabā palīdzības kaut ko tādu nepaveikt.

Viņam piederošo zemju apmēri auga nenormāli un pretdabiski, šo māju ar marmora kolonām viņš uzcēla gandrīz vai dažu dienu laikā, bērnus sūtīja mācīties uz Eiropu, viņš bija kā traks uz visu veidu mehāniskajām rotaļlietām, uz viņa zemes bija pat privātais dzelzceļš, viņam bija ne tikai elektriskais tramvajs, bet pat mehāniskais kalpotājs, kurš mācējis spēlēt šahu un sadzert rumu ar savu saimnieku, un ārā no mājas viņi devušies divatā, lai kopējiem spēkiem savaldzinātu un tad pavestu Sjenagas jaunavas, kuras pēc tam neviens vairs nav redzējis. Kad Sjenagā apšāva banānu plantāciju strādniekus, Varela redzēts, durot adatas banānos, lai paralizētu policistus un kareivjus. Kāda sieviete viņa mājā pa logu pamanījusi melnu bērnu ar zelta zobiem, kas smēķējis un braucis ar trīsriteni, un dažas dienas vēlāk nomiris viņas zīdainis.

Manuels Varela nomira pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, sjenagiešiem esot pilnā pārliecībā par viņa un nelabā noslēgtā līguma būtību – par katru bagātībā pavadītu dzīves gadu Varela tam atdevis vienu citu savas dzīves gadu, un tik tiešām – pēc Varelas nāves visas teiksmainās bagātības nez kur izčibējušas. Savukārt par viņu pašu Sjenaegas iedzīvotāji atcerējušies 1984.gadā, kad kādā skolēnu ekskursijā pieci bērni noslīka un vietējiem viss bija skaidrs – ahā, Varela ir atdevis šīs dvēseles nelabajam noslēgtā līguma ietvaros. Un kurš tad nu arī nezinot, ka savas zemes Varela gan atdāvinājis augstskolai, toties katru gadu tajā mīklaini nomirst pa studentam. Lai gan 1998.gadā Varelas māja tika pasludināta par nacionālo pieminekli, ne mazums sjenagiešu, ejot tai garām, drošības labad pārkrustās. Jo šajā pasaules daļā ir tik pārpārēm gan oficiālā svētuma, gan neoficiālo mošķu, gan visa tā, kas pa vidam…

Kreolu ingliša teicieni un to atšifrējumi

  1. 1.Enitaim weda di kohn, mi gram pa aachraitis staat tu ak op.

Whenever bad weather is coming, my grandpa’s arthritid starts to act up.

Kad vien tuvojas slikti laika apstākļi, mana vectēva artrīts liek par sevi manīt.

  1. 2.Wi shuda hapi ahn noh gat op no aagyument.

We should be happy and not have any arguments.

Mums vajadzētu būt laimīgiem un nebūtu jāstrīdas.

  1. 3.Da bwai aam aalwayz stink kaaz ih noh laik put ting anda ih aam.

That boy’s armpit always stings because he doesn’t like to use deodorant.

Tā zēna paduse vienmēr smird, jo viņam nepatīk lietot dezodorantu.

  1. 4.Oanli wan lee aans mi deh pahn di kayk fos, den aftawodz lat moa kohn.

Only one little ant was on the cake at first, then afterwards, a lot more came.

No sākuma uz kūkas bija tikai viena maza skudra, bet pēc tam atnāca daudz vairāk.

  1. 5.Wan taim yu kuda mi oanli get aapl rong Krismos taim.

There was a time you could only get appes around Christmas time.

Bija laiks, kad ābolus varēja dabūt tikai ap Ziemassvētku laiku.

  1. 6.Esven doa shee kyaahn kuk, di food mi tays aaraitish.

Even though she can’t cook, the food was okay.

Lai gan viņa neprot gatavot, ēdiens bija labs.

  1. 7.Brenda lef ih hozban kaa ih abyooz ahn fi yaaz ahn shee kyaahn tek it nohmoh.

Brenda left her husband because he abused her for years and she can’t take in anymore.

Brenda pameta savu vīru, jo viņš ļaunprātīgi izmantoja viņu daudzus gadus un viņa to vairs nespēja izturēt.

  1. 8.Wi taak bowt rayz a pay ahn adarels ting da di meetn.

We talked about salary increase as well as other things in the meeting

Sanāksmē mēs runājām par algu palielināšanu, kā arī par citām lietām.

  1. 9.Mi breda hihin tu advantijos; afta mi pa ded, ih tek aal a di lan fi ihself jos kaa ih noa wi kyaahn pay laaya fi fait ahn.

My brother is too unfair; after my father died, he took all of the land for himself because he knows we can’t pay a lawyer to fight him.

Mans brālis ir pārāk netaisnīgs; pēc tam, kad nomira mans tēvs, viņš paņēma visu zemi, jo viņš zina, ka mēs nevaram samaksāt advokātam, lai ar viņu cīnītos.

  1. 10.Evribadi mi shak wen di groom neva shoa op da choch.

Eveybody was shocked when the bridgeroom didn’t show u pat church.

Visi bija šokēti, kad līgavainis neieradās baznīcā.

Avots: Inglish-Kriol Dikshineri