Grāmatas Trīspadsmit Amerikas nodaļa Viena vienīga mošķu valstība_1

1.turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Izrādās, Belizā dzīvo apmēram četri tūkstoši menonītu – anababtistu grupas pārstāvju, kuri tur bija nonākuši pēc tam, kad neiedzīvojās Meksikā un Paragvajā. Menonīti ir dīvaini ļaudis, bet ļoti strādīgi un tāpēc arī cienīti līdz brīdim, kad varas iestādēm apnīk šī valsts valstī, kuras pavalstnieki kategoriski negrib nekādā veidā piedalīties politiskajās norisēs, protams, arī dienēt armijā utt., jo ir pilnīgi un absolūti pacifisti. Un tad viņi atkal dodas tālāk apsolītās zemes meklējumos.

Menonītu pirmsākumi meklējami sešpadsmitā gadsimta Holandē, un viņi joprojām runā savā tālaika vācu dialektā. Pēc Holandes kārta pienāca Prūsijai un Krievijai, tad Kanādai, kura pēc Pirmā pasaules kara izdomāja, ka menonīti nedrīkstēs izvairīties no iesaukšanas armijā, turklāt arī viņu skolās vajadzētu mācīt angļu valodu. Tad nu menonīti pārcēlās uz Meksiku, no kurienes aizmuka, kas valdība mēģināja viņus iesaistīt sociālās apdrošināšanas sistēmā, un beigu beigās apsolītā zeme- vismaz pagaidām – izrādījās Beliza.

Tiesa, kā vēlāk uzzinu no kāda vietējā garīdznieka Belizasitijā, vienotības nav pat šo četru tūkstošu Belizas menonītu vidū. Viskolorītākie ir īsti konservatīvie – ar platmalu cepurēm, garām bārdām, sievietes – augumu pilnībā nosedzošām drēbēm, izņemot seju un rokas. Viņi dzīvo savu dzīvi, kas no malas izskatās ārpus laika plūduma. Pilnīgi un absolūti izolacionisti, lai gan, protams, pārdod savu lauksaimniecības produkciju, lieliski iztiek kā bez elektrības, tā bez iekšdedzes dzinējiem. Taču ir arī progresīvie menonīti – viņi ģērbjas ne tik skarbi, vīriešiem ir plastikāta kovboju cepures, izmato modernas lauksaimniecības iekārtas, tāpēc arī laiku pa laikam tiek saukti par mehanītiem. Un vēl ir pavisam modernie menonīti, kas nesen ieceļojuši pārsvarā no Kanādas un ASV.

Taču nevis nedaudzie baltādaiņi nosaka kopējo Belizas raksturu – vismaz to, kas pamanāms īslaicīga iebraucēja acīm -, bet gan pilnīgi citas ādas krāsas pārstāvji, kuri, iespējams, ir vēl unikālāki par menonītiem. Viņi ir pamanāmi jau valsts lielākajā pilsētā (bet ne galvaspilsētā) Belizā un vēl jo vairāk Karību piekrastes pilsētiņā Dangrigā, dažu stundu brauciena attālumā: gleznaini nevērīgi tērpti, ar visvisādām tipiskām „Jamaikas” frizūrām, ar ļoti tumšu ādas krāsu, bet nekādā gadījumā ne īsti afrikāniski melnādaini, turklāt visi kā viens izstaro noskaņu, ko vislabāk raksturo kāda vietējā izkārtne. No shirt, no shoes, no problem. Nav krekla, nav kurpju, nav problēmu.

Šie neparastie un savdabīgie ļaudis, kuri mīt ne tikai Belizā, bet visā Centrālamerkas Karību jūra piekrastē, ir garifunas. Tiek uzskatīts par pašsaprotamu, ka visu mūsdienu Amerikas melnādaiņu senči šeit ir ieradušies kā vergi un ilgas paaudzes dzīvojuši vergu dzīvi – nu, izņemot pa kādam aizbēgušam indivīdam. Taču, nē, ne pilnīgi visi. 1635.gadā Karību jūras Senvinsentas salā stradēja divi spāņu vergu kuģi, un dzīvi palikušie melnādainie vergi (patiesībā vēl bez kādiem vergu gēniem un ieradumiem, jo svaigi kā bija sagūstīti Āfrikā un verga dzīvi neizbaudījuši), nokļuvuši krastā, ārkārtīgi labi sapratās ar vietējās kalinagu cilts sievietēm.

Saprašanās bija tik laba, ka ja pēc simt gadiem šeit bija izveidojusies jauna cilvēku kopība – melnie karībi, garinagu jeb garifunas. Viegla dzīve gan viņiem nesanāca, jo Senvinsentu vajadzēja gan frančiem, gan angļiem, un rezultātā garifunas astoņpadsmitā gadsimta beigās no turienes tika deportēti tam laikam ierastā zvērīgā veidā – no 4338 deportētajiem tikai 1465 dzīvi nonāca līdz Hondurasas Truhiljo pilsētai (vēl taču atceramies Viljama Vokera nāves vietu, vai ne?). Deviņpadsmitā gadsimta sākumā pirmie garifunas nonāca arī tagadējā Belizas teritorijā, bet 1823.gada 19.novembrī aptuveni divi siti gaifunu no Hondurasas ieradās savās kanoe laivās, un kopš tā laika šis datums tiek atzīmēts kā Garifunu iekārtošanās – Settlement – diena.

Belizā gan viņi oficiāli ir tikai ap sešpadsmit tūkstošiem – krietni mazāk nekā kaimiņu Hondurasā, bet visā pasaulē (ieskaitot iespaidīgo Ņujorkas garifunu koloniju) ir vairāk nekā sešsimt tūkstoši brīvvergu pēcteču, kuri arī mūsu dienā tik ļoti, ļoti, ļoti atšķiras no visiem apkārtējiem, ka ne velti 2001.gadā UNESCO atzina garifunu valodu, dejas un mūziku Belizā par pasaules mutvārdu kultūras mantojuma sastāvdaļu.

Atšķirīgs viņiem ir pilnīgi viss, jau sākot ar valodu: nez kāpēc pirms brauciena muļķīgā kārtā esmu iedomājies, ka, ielauzījies kreolu inglišā, kaut cik sapratīšu arī garifunu runāto, bet nekā nebija. Sēžot Dangrigas kuģīšu piestātnes malā, vērojot vietējo pelēcīgo pelikānu izdarības un mēģinot ieklausīties divu netālu sēdošo melnādaino dredaiņu runātajā, aši vien saprotu, ka esmu kļūdījies. Nesaprotu nenieka, kas arī loģiski, jo vēlāk noskaidroju, ka garifunu valodas pamatā ir araukāņu un afrikāņu valodas, kurām piemaisīti angļu un franču vārdiņi. Jā, un vēl interesantāku šo valodu padara tas, ka angliski runājošās Belizas un spāniski runājošās Gvatemalas un Hondurasas garifunas nav vienisprātis par daudzu vārdu izrunu, bet oficiālas rakstības garifunām nav joprojām, tāpēc vietējie endelīni tiek laipni gaidīti.

Dangrigas pieostas ēstuvē-dzertuvē, gaidot motorlaivu uz vienu no daudzajām piekrastes koraļļu salām (pie šī briesmīgā stāsta vēl nonāksim nodaļā par vietējām dabas stihijām), pieslienos diviem eksotiska, taču labdabīga paskata večukiem un apmaiņā pret pāris vietējā Belikin alus malkiem (esat kādreiz redzējuši aliņu ar maiju templi uz etiķetes?) uzklausu ārkārtīgi īsu pārstāstu par garifunu pasaules uzskatu un vēl šo to.

Sasodītā kreolu ingliša dēļ pusi, protams, nesaprotu, bet sausais atlikums ir apmēram šāds – nekur ļoti tālu no saviem Āfrikas radiniekiem garifunas tā arī nav tikuši. Tic augstākai būtnei, nepieciešamībai godāt svētās vietas un objektus, pēcnāves dzīvei, senču un garu neredzamajai pasaulei, reliģijai kā dzīvesveidam, rituāliem, ziedojumiem utt.

Viņiem ir savs pasaules radīšanas stāsts, ir augstākā būtne, vārdā Bungju, ir debesis, elle un dzīve pēc nāves, kā arī pārliecība par to, itin viss pasaulē notiek ciklos, aiziet un atkal atgriežas: lietus nolīst, izgaro un atkal nolīst, zeme griežas, gadalaiki mainās, saule uzlec, noriet un atkal uzlec. Loģiski, ka tātad ir nāve, pēc tam ir dzīve un pēc tam atkal nāve, pēc kuras gar paliek un atgriežas.

Un, ja reiz atgriežas, tad senči un senču gari ir megasvarīgi, jo senčiem – gan labajiem, gan sliktajiem – ir tieša ietekme uz dzīvo pasauli, turklāt cilvēks un kopiena saviem senčiem gluži vienkārši ir parādā. Senči ir visu lietu pamatā – gan labo, gan slikto – un līdz ar to no ierindas garifunas var pieprasīt gandrīz jebko. Nu, piemēram, dod man lielus ruma krājumus – gribu, un viss!

Kristietība gan ir paveikusi savu, un daudziem garifunām senču gari tagad ir pārvērtušies par glābējenģeļiem, bet pēc būtības tas neko nemaina. Pie manis ieradās glābējenģeļis, viņš arī senču gars – ko darīt? Protams, jāmeklē profesionāļa palīdzība, kurš pateiks, ko darīt. Visdrīzāk, vajadzēs rumu – tas šeit ir gandrīz universāla manta komunikācijai ar senčiem, visdažādākajiem rituāliem utt. Vajag attīrīt galvu? Tā jāapdūmo un. Protams, jāaplaista ar rumu. Jāatrisina sadzīves vai veselības jautājums? Tad var gadīties, ka nāksies ziedot arī kādu dzīvnieku, bet rums tik un tā nepieciešams. Un vēl, protams, bungas; kas tas vispār par kārtīgu garifunu bez trim rituālajām bungām: divām segundo bungām, kam pa vidu ir vienas anigi – sirdsbungas…

Atlikusī daļa tā arī paliek neizstāstīta, jo motorlaiva ir klāt, taču pie garifunām atgriežos jau pēc pāris dienām, kad tropu viesuļvētra mani ir atdzinusi atpakaļ Dangrigā. Izrādās, ka visi autobusi jau ir aizgājuši un nekas kaut attāli līdzīgs viesnīcai tuvāko desmit kilometru attālumā nav atrodams, un tā nu man nākas iekārtoties pie īstā un saprotamā angļu valodā runājošā vietējā suvenīru veikaliņa saimnieka.

No naktsmiera tradicionālajā izpratnē nekas nesanāk, jo kaut kā nemanāmi vien parādās viens cilvēks ar rumu, otrs cilvēks ar rumu, vēl daži cilvēki ar rumu un bungām, tad laikam tie paši cilvēki ar vēl vairāk ruma, un nākamajā rītā es nevaru saprast, no kā man galva sāp vairāk, - no briesmīgās bungošanas, ruma vai arī iegūtajām zināšanām (jo, skaidra lieta, rums vienkārši lieliski ir palīdzējis ar kreoliningliša izprašanu). Zināšanas gan ir diezgan specifiskas, jo kaut kā nejauši ir sanācis tā, ka gādīgā kompānija nospriedusi – šitam zēnam steidzami nepieciešams uzzināt itin visu par garifunu pasaules mošķiem. Un te nu ir rezultāts.

Pirmais un galvenais mošķis ir alukss. Diezgan maziņš, pat ne metru garš, saimniecībā noderīgs, bet briesmīgi nejauks (visiem nepiederošajiem) vīriņš – tāds mazs, nīgrs maijs, kurš „darba laikā” uzrauga sava saimnieka īpašumus, vaļasprieka pēc arī arhitektūras pieminekļus, kā arī skarbi soda visus, kas uz to met acis.

Arī jums – jā, jā, tieši jums – var būt savs alukss, bet tas nav ne vienkārši, ne ātri, ne lēti. Kopienas vecākais un gudrākais vīrs aluksu – sākotnēji māla figūriņu, kurā stingri noteiktā kārtībā un secībā tiek pievienotas visdažādāko meža iemītnieku domas un miesas gabaliņi, - izgatavos veselas septiņas piektdienas pēc kārtas.

Pirmajā piektdienā tiek izgatavotas aluksa kājas, izmantojot ķirzakas asinis un pakaļkājas, kā arī brieža gaļu, lai alkuss spētu pārvietoties klusi un ātri. Otrajā piektdienā tiek ņemts lietus ūdens, kas veselas deviņas naktis ir atdzesēts un kam pievieno vēl nedaudz kukurūzas. Trešajā piektdienā kārta sirdij – tai jābūt drosmīgai un uzticīgai savam saimniekam, tāpēc bez jaguāra asinīm nu nekādi.

Ceturtajā piektdienā priesteris ķeras pie roku izgatavošanas. Te tiek ņemtas boa un pērtiķa asinis un miesa, lai aluksa rokas būtu izmanīgas un veicīgas. Savukārt piektajā piektdienā notiek vissvarīgākais – kakla un galvas izgatavošana. Tas ir ļoti, ļoti sarežģīti, jo aluksam jābūt spējīgam atdarināt visdažādāko meža iemītnieku balsis, kā arī saprast visdažādākās valodas, arī saredzēt, saost visu, visu, visu. Obligāta sastāvdaļa ir, piemēram, pūces acis…

Pēc tam, jau sestajā piektdienā alukss tiek ievietots māla krāsnī, kas jākurina tikai ar seibas un gvanakastes malku. Septītajā piektdienā alukss ir gatavs, priesteris ietērpjas lepnākajās drēbēs un dodas uz templi, kur speciālā ceremonijā – tajā piedalās arī pasūtītājs – dievus lūdz dāvāt aluksam dzīvību, lelli ietērpj dārgā tērpā un izrotā ar dārglietām.

Tad mazais nejaucenis ar niķīgo, izsmējīgo sejas izteiksmi tiek nests mājās, kur saimnieks iepazīstina ar viņu visus draugus un ģimenes locekļus, un aluksam jau ir sagatavota jauka aliņa vai koka dobums. Tur viņš tiek ievietots, un saimnieks izstāsta gan to, kas no aluksa tiek gaidīts, gan to, kādi regulāri labumi par to tiks mazajam vīrelim (alukss, piemēram, grib regulāri dzert čiču).

Nākamajā naktī alukss iegūst dzīvību un sāk pildīt gana dārgi apmaksātos pakalpojumus. Viņš, piemēram, draudzējas ar dzīvniekiem, lai pārliecinātu viņus neaiztikt sava saimnieka laukus. Ja saimniekam ir slikta raža, alukss sliktos augļus var aiznest kaimiņam, bet vietā atnest tā labos augļus. Robežpārkāpējus alukss brīdina ar svilpieniem; ja nepaklausāt, tiksiet pie drudža uz vairākām dienām un arī kārtīgiem murgiem, un vienīgais veids, kā atbrīvoties no aluksa uzsūtīta drudža, ir ziedojums vietā, kur pārkāptas svešā īpašuma robežas.

Kad alukss nenodarbojas ar saimnieka īpašuma sargāšanu, viņš blēņojas un izklaidējas vai vienkārši atpūšas: pa dienu bieži guļ maiju tempļu drupās, pa nakti turpat uzdejo, protams, pāris mani ruma iznīcināšanas kompanjoni ir gatavi apzvērēt, ka savām acīm esot redzējuši deju soļus, ko mēnesnīcā spēris mazais vīrelis.

Ak, un vēl šis noderīgais un nedaudz baisais alukss ir neiznīcināms. Vienīgais veids, kā to nogalēt, ir pārsteigt guļošu un sasist gabalos. Taču alukss ir ārkārtīgi uzmanīgs, tā k labākā metode ir uzbūvēt mežā būdiņu, tajā iekārot aluksam gultiņu, bet virs tās liānas stīgā vai mizā iekārt akmeni. Stīga agri vai vēlu satrunēs, akmens uzkritīs guļošajam aluksam un sašķaidīs to gabalos…

Nākamais ir Anansi. To nav redzējis neviens, bet visi zina par viņu – šo nejauko, savtīgo, gudro zirnekli. Maziņu, bet briesmīgi gudru. Viņam ir daudz visādu talantu, bet galvenais – viņš visus spēj apmuļķot. Jaunajā pasaulē no Āfrikas viņš, protams, ieradās vergu kuģos, un stāsti par Anansi, kurš spēja palikt uzvarētājos sacensībās ar lielajiem un stiprajiem, gadsimtiem ilgi sildīja melno vergu sirdis. Tiesa, ir arī stāstiņš par to, kā Anansi nomira, bet laikam jau arī ar to viņš visus ir piemuļķojis. Jebkurā gadījumā – tā kā neviens Anansi nav redzējis, par satikšanos ar viņu nav jāuztraucas, nav jau nekāds alukss.

Hašiši Pampi – tādi mazmazītiņi pelnu krāsas vīriņi, kuri vienmēr atrodas līdzās ugunskura vietai vai zemes krāsnij un kurus visbiežāk var pamanīt, līksmi staipāmies siltajos pelnos. Jack-O-Lantern vai Džekijs Lantans – arī parasti nekaitīga radība, spilgta malduguns, kas lēkā pāri muklājiem, kapsētām, ūdeņiem un reizēm parādās kā izgaismota pirātu kuģa rēgs.

Kadeho ir pēc izskata pabriesmīgs kazai vai sunim līdzīgs dzīvnieks ar ugunīgām acīm, reizēm tas parādās kā cilvēka skelets, kas velk nopakaļ ķēdi, bet galīgi nav kaitīgs un reizēm pat aizsargā piedzērušos vīrus džungļos. Un Warie Massa – vēl viens meža mošķis, albīna cūka ar cilvēka seju un sarkanām acīm, visu pekari cūku aizstāvis un pavēlnieks, drošs sargs no jaguāriem un citiem draudiem.

Jau bīstamākas garifunām ir divas citas radības. Viena ir Tata Duende, vecais rūķis, mazs, resns vīriņš ar baltu bārdu, pīpi, sarkanu (vai salmu) cepuri un mačeti. Parasti tas mīt savā alā. Viņš var pastāstīt, kur atrodas apslēptas bagātības, un var arī piekrāpt, jo ir kārtīgs blēņdaris, kurš tracina zirgus, var sazīmēt visu ko uz guļošo sejām, var arī piesiet tukšas bundžas mūļiem pie astes. Reizēm viņš bar būt bīstams – Tatam nav īkšķu, un viņam var ienākt prātā tos nogriezt kādam citam. Par laimi, nejauko rūķi var aizbaidīt ar krusta zīmi, no tās viņam ir pa īstam bail.

Otra nejaukā meža radība ir Hisimito – milzīgi liels, spalvains gorilla, mītisks dzīvnieks, kas mēdz pārtikt arī no cilvēkiem, pirms apēšanas saraujot tos gabalos, bet reizēm arī pieņem cilvēka izskatu. No viņa var sagaidīt visādas riebeklības, īpaši labprāt Hisimito nozog svešas sievietes, taču galā var tikt arī ar viņu – spalvaino rumpi lodes neņem, taču šāviens sejā būs nāvējošs.

Krietni lielākas briesmas garifunu pasaules iemītniekiem draud, tuvojoties ūdeņiem. Te mīt Negro de Agua, kā noprotams no palamas, ļoti tumšādains vīrs ar 1loti gaišām pēdām un rokām, kurš mīt upmalā un parasti ir visnotaļ nekaitīgs – sēž savā nodabā un sten. Tiesa, noteiktas upes vietas pieder tikai viņam, un nevajag uz tām lieki cerēt: ir zināms, ka kāds noslīcis vīrs atrasts, ievilkts alā, un blakus sēdējis Negro de Agua.

Taču ūdensmelnīša bieds ir tikai nieks salīdzinājumā ar sieviešu dzimtes mošķiem. La Sirena, reizēm saukta arī par Agayama, baltā tērpta, ar gariem, melniem matiem, pa pusei sieviete, pa pusei zivs, reizēm skaista, reizēm kropla un briesmīga, galva reizēm apsegta ar drānu, un zem tās var būt gan zirga galva, gan pliks galvaskauss. Kas viņa tāda? Ļaunas sievietes gars – viņai apnicis pašas bērns, viņa to noslīcinājusi un tagad reizēm uz vairākām dienām nozog bērnus, un tad tie var arī nekad pa īstam neatgūties. Visvairāk jāuzmanās piedzērušiem vīriešiem – La Sirena pieņem viņu sirdsdraudzenes izskatu, un pagalam viņi ir. Un vispār cilvēkiem nav labi viņu redzēt – tā var būt nāves zīme.

Vēl divas vilinošas mistisko būtņu pasaules sievietes ir La Llorona un Xtabai. Pirmā – bagāta zemes īpašnieka sieva, kurai viņa prombūtnes laikā bijis cits vīrietis un likumsakarīgi piedzimis bērns, kuru viņa noslīcinājusi. Tā nu tagad La Llorona sēž upes malā, raud un sukā garos, melnos matus, kas arī ir viņas briesmīgākais ierocis. Iedzērušus vīriešus viņa ietin šajos matos, un viņi ir pagalam. Un arī Xtabai ir skaista indiāņu sieviete ar gariem matiem, baltā kleitā, reizēm ar baltu drānu ap galvu, jā, it kā ar kroplām kājām, bet tās ir grūti pamanāms, un par viņu jau ir garāks stāsts.

Tātad bija tā – burve un jaunava sacentās par skaista, jauna augstmaņa sirdi. Burve ar viltu lika jaunavai iedzert burvju dziru, un jaunavai uznāca tāda miesaskāre, ka viņa nekavējoties iekrita ne tikai augstmaņa, bet arī vēl daudzu citu vīriešu rokās. Beigu beigās viņa mežā nomira un tagad parādās kā Xtabai, lai savaldzinātu jaunus vīriešus. Viņa nekad nerunā, nekad nerāda muguru, jo tā ir kropla, un visbiežāk pamanāma zem seibas koka. Tiek stāstīts par vīrieti, kas, steidzoties pie valdzinošās Xtabai, ar izplestām rokām ieskrēja milzīgā seibas kokā (tas var izaugt pat piecdesmit un vairāk metru augsts), dabūja smadzeņu satricinājumu un nomira.

Ja vīrietis pats no laba prāta seko Xtabai, viņam viss ir kārtībā, taču tikai līdz brīdim, kad šis sadomā doties prom. Reizēm Xtabai čūskas izskatā saķer vīriešus un aizvelk pazemē. Ja nevēlaties šādu likteni, atcerieties – var palīdzēt ne tikai svētais krusts, bet arī virve ap vidukli. Xtabai tad nodomā, ka tās valkātājs ir mūks vai kas tamlīdzīgs, un turas pa gabalu. Bet, ja vēlaties Xtabai paturēt sev uz visiem laikiem, izraujiet viņai matu šķipsnu, un viņa būs jūsējā. (Dīvaini, bet, neraugoties uz iznīcināto ruma daudzumu, neviens no kompānijas nemēģina apgalvot, ka viņam mājās ir kāds pārītis šādi savaņģotu mistisko daiļavu).

Bet ne jau visas garifunu būtnes varētu gribēties paturēt sev uz mūžiem. Lūk, piemēram, La Sigua – nejaukā, pretīgā smejošā ragana, kuras mati ir banānu ķekars, rokas ir pārklātas ar zaļām kukurūzas vālītēm, apģērbs izgatavots no kaltētām banānu lapām, vienā ausī melna puķe un vienā rokā nūja, ar ko viņa balsta savu muti, kas ir no vecas govs žokļa kaula. Arī viņa uzbrūk dzērājiem, un kad tos atlaiž, pat prasmīgākais dziednieks vai burvis nevar viņus īsti izārstēt. Un viņas, visticamāk, attāla radiniece Ole Heg, veca vampīsieviete, kas dienas laikā kaut kur noslēpusies, bet naktī mājiniekiem izsūc asinis. Tiesa, nolieciet slotu ar kājām gaisā, un Ole Heg mājā nerādīsies.

Pieļauju, ka garifunām ir vēl bezgala daudz pa dienu, pa nakti, rītos un vakaros, laukos, mežos, mājās un pie ūdeņiem uzglūnošu mistisko radību, taču beliziešu rums ir nopietna manta. Nākamajā rītā galīgi nav ne mazākā noskaņojuma turpināt izzinošo sarunu, jo sajūtas ir tādas, ka šķiet – ja kāds uzsitīs pa vakarvakara bungām, galva saplīsīs gabaliņos gluži kā miegā pārsteigtais alukss.

Tik vien pietiek spēka, kā iegādāties kolekcijai diezgan pavirši izgatavotu kuģīti pudelē (beliziešu atslābinātā attieksme pret apkārtējo pasauli, protams, attiecas arī uz suvenīru jomu), un uz atvadām no jaukā namatēva, kura vārds man no atmiņas neglābjami pagaisis, saņemos tikai uz vienu jautājumu: vai viņi visiem šiem krāšņi aprakstītajiem mošķiem patiešām tic. „Viss atkarīgs no tā, cik ruma iedzerts,” viņš atsmaida. „Tu taču tagad zini, cik rums šeit ir svarīgs…”

Par garifunu mošķiem katoļu baznīca, protams, neko negrib pat dzirdēt, taču šajā pasaules daļā ir arī ne mazums kārtīgu svēto ar reizēm pat precīzi zināmu biogrāfiju, caurcaurēm kristīgu, taču… arī par viņiem oficiālā baznīca, maigi izsakoties, šķoba degunu, kaut pasludināt par viņu pielūgšanu atklāti neņemas – ej nu zini, kā uz to reaģēs vienkāršā tauta.

** *

Tā, piemēram, Argentīnā mani labu laiku izbrīna vietumis ceļa malās – pat pilnīgā un galīgā nekurienes vidū – saspraustas garas kārtis ar sarkaniem karogiem. Apzīmējums vietām, kur gājis bojā kāds autovadītājs? Kādi priekšvēlēšanu jociņi? Mežonīgie papu komunisti, sociālisti vai kas tāds? Izrādās, nekā tamlīdzīga: visi šie sarkanie karogi – un savu klejojumu laikā tādus nepārspīlējot redzu simtiem un simtiem – ir par godu vienam īpatnam vietējam svētajam, ko visprecīzāk varētu nosaukt par Argentīnas Robinu Hudu. Viņa vārds ir gaučo Gils. Gaučo Antonio Gils.

Viņš visu darīja tieši tāpat kā tas sensenais Robins Huds, tikai deviņpadsmitā gadsimtā – laupīja bagātos un naudu atdeva nabagajiem. Beigu beigās viņu noķēra, un tad notika tā: Antonio bendēm paziņoja, ka viņa dēls smagi saslims, bet izveseļosies, ja Antonio tiks pieklājīgi apbedīts. Bende pēc nāves soda izpildīšanas devās mājās – jā, tiešām, dēls slims. Nu, ko, nācās vien gaučo Gilu apbedīts, kā cilvēkiem pieklājas, un dēls tiešām izveseļojās, brīnums bija noticis.

Teiksiet – ir gan tie argentīnieši jokaini, ja ar šādu nieku viņiem pietiek brīnuma pasludināšanai, kas nav aizmirsts arī divus gadsimtus vēlāk. Visi skeptiķi laipni lūgti aplūkot savām acīm Sanctuario Cruz Gil. Es šajā gaučo Gila centrālajā svētvietā aptuveni desmit kilometrus no savus divdesmit tūkstošus iedzīvotāju lielās Mersedeses pilsētiņas pagados garāmbraucot, taču, ja ir vēlme redzēt tūkstošus un tūkstošus gaučo pielūdzēju, kas, vicinot sarkanus karogus un ietinušies sarkanās šallēs, stiepj uz šejieni visdažādākos ziedojumus un īpaši jau nažus, īstā reize ir astotais janvāris – Gila nāves diena. Vienīgais sīkums – lai šurp atkļūtu, no Buenosairesas autobusā jākratās vismaz deviņas stundas.

Taču gaučo Gila kults nav vienīgais. Lai piedod man daļēji svētais visu ceļinieku aizbildnis (noteikti vismaz uztaurējiet, braucot garām kārtējam El Gauchito ceļmalas altārītm, ja vēlaties galamērķī nonākt bez kavēšanās), taču viņš tāds sīkpirdis vien ir salīdzinājumā ar citu argentīniešu neoficiālo svēto – mūžīgi izslāpušo La Difunta Correa un viņas kultu. Gaučo centrālajā svētvietā reizi gadā ierodas daži tūkstoši pielūdzēju, bet svētās Deolindas – šāds ir viņas īstais vārds – kapa reizēm sanāk pat simti tūkstoši cilvēku, un ja nekad neesat redzējuši grēdas, piramīdas un īstus kalnus no dzeramā ūdens plastmasas pudelēm, tad Valesito, aptuveni sešdesmit kilometru no Sanhuanas, ir noteikti apmeklējama vieta.

Tā ir kārtējā vieta Argentīnā, kur pagados diezgan nejauši, tāpēc sākumā īsti nesaprotu, kādā tādā Lūsia Kerola valstībā esmu nonācis. Labi, tas, ka esmu nonācis vienai konkrētai svētajai veltītā pilsētiņā, kļūst skaidrs, saskaitot apmēram divus desmitus Deolindas svētnīcu un altāru, kuros galvenais tēls ir viens – pati Deolinda, zemē guļoša, cik var noprast, mirusi vai gandrīz mirusi, bet pie viņas krūts – visnotaļ dzīvīgs zīdainis. (Skulptūra, protams, no betona, bet izkrāsota tā, ka raibāk vairs nevar.) Taču vēl nekad neesmu dzirdējis par kādu svēto, kuras iemīļotie ziedojumi būtu … minerālūdens pudeles un automašīnu numura zīmes. Pirmo te ir desmitiem tūkstošu, arī otro – vismaz tūkstoši.

Pēcāk izrādās, ka ne jau tas vien der svētās pielabināšanai un iepriecināšanai. Pakalniņš ap galveno Deolindas kapelu virsotnē ir vai nosēts ar māju modelīšiem. Un ir vēl vairāk nekā desmit kapelu ar visneiedomājamākām mantām: dzīvnieku izbāžņi, augstskolu diplomi, parūkas, invalīdu ratiņi, bungas, auto modelīši, pat īstas automašīnas un motocikli nebūt nav tas neprastākais, viena kapela, piemēram, ir piebāzta ar Difuntai ziedotām līgavas kleitām. Man parāda arī parasti slēgto vērtīgo ziedojumu istabu, kur atrodami fotoaparāti, dārglietas un pat divas antīkas automašīnas.

Izrādās, arī Deolindas svētuma pamatojums no ciniski racionāla eiropieša viedokļa ir diezgan, piedodiet, nekāds. Deolindas Korreas vīrs 1840.gadā bija varmācīgi iesaukts armijā, un viņa sieva kopā ar jaundzimušo bērnu sekoja armijai. Sanhuna tuksnesī sieviete nomira no slāpēm karoba koka pavēnī, taču nākamajā dienā (vai pat pēc vairākām dienām) gaučo, kuri atrada mirušo sievieti, pārsteidza skats, ka mazulis zīž mirušās mātes krūti. Romā par šo stāstu tikai pavīpsnāja, bet šeit ar to pietika, lai sieviete kļūtu par baznīcas ignorētu, taču vienkāršās tautas vispāratzītu svēto ne tikai Argentīnā, bet arī Čīlē un Urugvajā.

Tā nu visa Valesito pilsētiņa šeit pašlaik atrodas tikai un vienīgi tāpēc, ka izaugsi apkārt Deolindas kapsētai. Arī te ir gan automašīnu reģistrācijas numuri, gan visvisādas rezerves daļas un pat veseli auto vraki. Bet vairāk par visu citu – milzīgas, milzīgas, milzīgas ūdens pudeļu grēdas: tās, protams, domātas, lai remdētu Deolindas mūžīgās slāpes…

Īpatnējiem vietējiem svētajiem es turpinu uzskriet virsū ar apbrīnojamu regularitāti, un drīzāk vainojama nevis mana savdabīgā veiksme, bet gan tas, ka viņu ir patiešām daudz. Tā, piemēram, Kostarikā man jānoklausās lekcija par vēl vienu oficiāli neatzītu svēto – doktoru Moreno Kanjas, kas bija pazīstams kā palīgs nabagajiem un tika nogalināts 1938.gadā, pēc kā kļuva īpaši populārs. Tagad es zinu – ja vakarā uz daktera Moreno speciālās lūgšanu kartītes novietosiet ūdens glāzi ar krustveidā sagrieztu citronu, naktī ūdens pārvērtīsies par nepieciešamajām zālēm…

Brazīlijā – cik nu tajā vispār iebāžu degunu šīs valsts, Peru un Kolumbijas kopējo robežu Tres Fronteras rajonā – man gandrīz vai nekavējoties kļūst skaidrs, ka brazīliešiem ir savas intīmās attiecības ar svētajiem un vienmēr ir kāds, pie kura var vērsties vajadzīgajā brīdī. Tuvāk paspēju iepazīties tikai ar vienu kārtējo neatzīto svēto (neklātienē, protams) – tēvu Cicero Romao, kuram 1889.gadā dievkalpojuma laikā mazā Searas provinces pilsētiņā vīns biķerī, lūk, pārvērties par asinīm.

Skeptiskā oficiālā katoļu baznīca gan šim brīnumam lāga nenoticēja un nabagu pat izslēdza no baznīcas, taču tauta noticēja – un tic vēl līdz šim, uzskatot tēvu Cicero par gandrīz svēto, ja ne pavisam svēto. Veikaliņi ir pilni ar dažāda izmēra – pat cilvēka auguma – tēva Cicero skulptūrām, Huazeiro du Norti pilsētiņa sevi dēvē vienkārši par tēva Cicero zemi, un deviņdesmit gadu vecumā mirušo garīdznieku pēc nāves kanonizējusi disidentiskā Brazīlijas katoļu apustuliskā baznīca.

Savukārt Karakasas pirmā apmeklējuma laikā nejauši pamanu nevienā ceļvedī neatzīmētu, taču neapšaubāmi ļoti interesantu pieminekli – kaila sieviete jāšus uz dzīvnieka, kas visvairāk atgādina tapīru. Jā, kā izrādās, tas tiešām ir tapīrs, savukārt sieviete ir Marija Lioneza, kura vidusmēra venecuēlieša pārdabisko spēku pasaulē ieņem vietu, kas nebūt nav daudz zemāka kā, teiksim, Jaunavai Marijai (lai gan, protams, šī ir, tā sacīt, paralēlā pasaule).

2004.gadā interesantais piemineklis (tērauda serdenis, bet pārējais – betons) gan pārlūzis uz pusēm, un pēdējā Karakasas apmeklējumā tā arī nespēju noskaidrot, uz kurieni piemineklis pārcelts pēc rekonstrukcijas. Taču, lai kā tur klātos betona klucim, pati Marija Lionsa ir dzīvāka par dzīvu, vismaz venecuēliešu ticīgajās un uzticīgajās sirdīs noteikti.

Svētā Jaguāra Marija – Santa Maria de la Onza, pilnajā vārdā – Santa Maria de la Onza Talavera del Prato de Nivar, it kā dzimusi 1502.gadā indiāņu cilts vadoņa ģimenē. Spējusi savaldīt meža zvērus, pašlaik joprojām mītot aptuveni trīssimt kilometru no Karakasas, Jakujas provinces Sortes kalnā, kas tagad ir nacionālā parka statusā. Tieši tur ir Marijas centrālais altāris, kur 12.oktobrī (dienā, kad 1498.gadā Krostofors Kolumbs pirmoreiz izkāp Venecuēlā) pulcējas visi Lionzas galvenie priesteri un šamaņi. Dabas dieviete. Spēj palīdzēt visiem un visā – un, ja ne pati, tad kāds no viņas svītas noteikti.

Kas tā par svītu? Tiem, kas vēl nav sapratuši, šīs svītas sastāvs dod skaidru priekšstatu par to, kā šajā pasaules daļā rodas svētie. Lionzas kultā itin viss ir glīti sajaukts kopā – afrikāņu, katoļu un indiāņu mitoloģija un reliģija, kā rezultātā par trim spēkiem – tres poderosas vai tres potencias – kopā ar viņu pašu tiek uzskaitīts spāņu nogainātais indiāņu virsaitis Guaikaipuro un tāpat kolonizatoru nogalinātais melnais vergs Negro Felipe. Bez viņiem Marijas Lionzas Visumā ir vesela kohorta gan mitoloģisku, gan visnotaļ vēsturisku personāžu – no Simona Bolvara (jā, jā, El Libertador ir atdzimis arī šādā veidā), viņa auklītes, labi zināmiem ārstiem un noziedzniekiem līdz pat vikingiem, literātiem un katoļu svētajiem. Pietiek visiem.

Un arī īstie, oficiālie svētie šeit ir nedaudz īpatni. Kostarikas Kartago pilsētiņā es – lai gan parasti baznīcas apbrīnoju no ārienes un neapgrūtinu ticīgos ar savu klātbūtni – tomēr iebrienu La Negrita bazilikā, lai aplūkotu… nu, patiesībā jau visu to pašu, kas tiek ziedots Difunta Correa, tikai atlietu sudrabā: te atrodami simti un tūkstoši mazu sudraba nieciņu, kas simbolizē cilvēku vēlmes – no ķermeņa daļām līdz transportlīdzekļiem. Mazā, tumšādainā jaunava- pilnā vārdā La Virgen de Los Angeles – ir visas Kostarikas aizstāve un svētā, kas pirmoreiz šeit parādījusies jau 1635.gadā.

Panamā, Portobelo, Sanfelipes baznīcā no aizstikla manī savukārt nolūkojas viņas – tā nu sanāk, vai ne? – tikpat melnais dēliņš. Portobelo Melnais Kristus – Cristo Negro. It kā jau nekas īpašs – divarpus metru augsta koka skulptūra, kas, pēc visa spriežot, izgatavota Spānijā septiņpadsmitā gadsimta vidū un tad nogādāta Panamā. Tālāk stāsti atšķiras – it kā skulptūra kategoriski vēlējusies palikt tieši Portobelo un nedoties uz tai paredzēto Tabogas salu, it kā atrasta no kuģa briesmīgas vētras laikā izmestā kastē. Šā vai tā, vietējie jau gadu simtiem it vienisprātis – tieši Dieva iejaukšanās Melno Kristu atstājusi Portobelo.

Turpinājums seko