Glābjot ierindnieku Raienu (Saving Private Ryan) - kur patiesība, kur izdoma?

  Slavenā kinorežisora tikpat slavenā filma "Glābjot ierindnieku Raienu" tiek uzskatīta par vienu no vislabākajām filmām par karu. Taču, vai tādi notikumi varēja būt patiesībā un vai vispār bija tāds likums, ka vienīgo kādas ģimenes dzīvu palikušo varēja atsaukt no frontes? Vispirms, par reāli notikušo Normandijas desantu. Nupat noskatījos dokumentālu filmu par to, kā tas rādīts filmā, kā bijis, un jāsaka, kā patiešām tā bija šausmīga aina un vēl šausmīgāka īstenība dzīvē. Tomēr, dažās detaļās filma ir neprecīza, kas gan nemazina tās kvalitāti. Filmā rādīts, kā amerikāņu karavīri izsēžas krastā ar amerikāņu desanta kuteriem, tomēr reāli izsēšanās notika ar britu kuteriem, kas bija labāk piemēroti šādai operācijai, turklāt tos nevajadzēja transportēt pāri okeānam. Kā sapratu, līdzīga tipa amerikāņu kuterus gatavoja no koka, tikai apšujot ar metālu, pretstatā angļu kuteriem, kam bija biezākas bruņas. Izsēšanās krastā bija briesmīga, jūra bija nemierīga un plakandibena kuterus mētāja viļņi, daudziem karavīriem kļuva slikti, sāļais jūras gaiss sajaucās ar degvielas un vēmekļu smārdu. Karavīriem ielecot ūdenī un dodoties krastā, tos pat zem ūdens pļāva vācu lodes, tā rādīts filmā, tomēr dokumentālajā filmā eksperimentāli tika pierādīts, ka līdzīgas lodes ūdenī tik ātri zaudē savu ātrumu un trajektoriju, ka nekādu ļaunumu nenodarītu, tomēr reāli - daudzi karavīri nesasniedza krastu, jo nogrima dēļ munīcijas smaguma, kas viņus ievilka dzelmē.

Un, protams, viņus pļāva vācu lodes un mīnmetēju lādiņi virs ūdens. Filmā ir aina, ka aiz Toma Henksa 20 m attālumā sprāgst šāds lādiņš un viņš uz laiku zaudē dzirdi. Arī tas ir reāli, tikai dzirdi viņš zaudētu uz vairākām dienām, kā tas atklājās īsto karavīru atmiņās. Tuvāks sprādziens vispār pārplēstu bungādiņas un cilvēku varētu nogalināt, ne tikai šķembas, bet arī triecienvilnis, pat nenodarot redzamus ārējus bojājumus. Daudzi karavīri frontē gāja bojā, kad viņus ar tādu spēku sakratīja triecienvilnis, ka viņu plaušās satrūka asinsvadi un tās piepildīja asinis. Cilvēks vairs nespēja paelpot burtiski, noslīkstot savās asinīs. Vēl viena aina filmā tika eksperimentāli pārbaudīta. Henksa vadītā elites karavīru vienība uzduras vācu snaiperim baznīcas tornī un snaiperi izdodas novākt, kad amerikāņu snaiperis no 400 m attāluma šaujot trāpa tieši vācu snaipera optiskajā tēmeklī un tad ācī. Vai reāli tas bija izdarāms? Vjetnamas karš zina gadījumu, kad amerikāņu snaiperis nejauši pamana iespīdamies vjetnamiešu snaipera tēmeklī saules staru un iešauj lodi tieši tajā vietā, trāpot caur tēmekli vjetkongieša acī. Taču tad attālums bija tikai 90 m. Mūsdienu snaiperis šādā eksperimentā arī izdara to pašu, taču no 400 m attāluma tas viņam neizdodas, lai gan ar trešo mēģinājumu viņš mērķi "nogalina". Tikai, ne caur tēmekli. Lieta tāda, ka lode tomēr lido, nevis pa taisni, bet pa balistisku trajektoriju un 400 m attālumā tās kustības līkne jau atrodas tādā lenķī pret zemi, ka nespētu ielidot tieši tēmeklī. Lai gan, reālā dzīvē ne tas vien ir noticis. Taču tad tā būtu vistīrākā nejaušība.

Vai vispār bija reāli iespējams tāds gadījums, kā ierindnieka Raiena glābšana, nosūtot viņam pakaļ veselu izlases karavīru vienību brīdī, kad faktiski izšķiras kara liktenis un katrs karavīrs frontē ir zelta vērts. Grūti teikt! Jo tieši tādi notikumi, kā filmā, reālā dzīvē nav notikuši, lai gan filma patiešām ir uzņemta pēc patiesu notikumu motīviem. Ja nebūtu brāļu Sallivanu un brāļu Nilandu, nebūtu arī šādas filmas.

1942. gadā pieci brāļi Sallivani, vēloties iet karā, iestājās kara flotē ar noteikumu, ka viņi dienēs kopā, jo no mazām dienām visi draudzīgi visur bija kopā. Amerikāņu flotē jau tad centās neļaut radiniekiem dienēt uz viena kuģa, taču šis likums netika strikti ievērots. Džordžs un Frenks jau pirms tam bija dienējuši flotē, jaunākie brāļi (Džozefs, Medisons un Alberts) vēl nē. Visus piecus aizsūtīja dienēt uz vieglo kreiseri "Džuno" (USS Juneau (CL-52). Kuģis jau piedalījās daudzās jūras kaujās Gvadalkanalā vairākus mēnešus, sākot no 1942. gada augusta. 1942. gada 13. novembrī, kārtējās kaujas laikā pie Savo salas, kuģim trāpa japāņu torpēda un tas izstājas no kaujas. Vēlāk tajā pašā dienā, jau pie Zālamana salām, tas ar pārējiem kalikušajiem kuģiem atkāpjas uz savu aizmugures bāzi Espiritu-Santo. Kuģim trāpa otra torpēda. Acīmredzot, tuvu vietai, kur glabājas munīcija. Kuģis uzsprāgst un, pārlūzis uz pusēm, ātri nogrimst. No 600 jūrniekiem izglābties no šīs uguns elles izdodas tikai apmēram 100. Iet bojā arī trīs no brāļiem.

Kreisera "Helēna" (USS Helena) kapteinis, kā arī otrs vecākais virsnieks uz kuģa, kas atrodas tuvumā, uzskata, ka šajā asinspirtī izdzīvojušo nav, turklāt, būtu neprāts doties uz katastrofas vietu, ja tuvumā ir japāņu zemūdene. Tiek dota pavēle turpināt atkāpšanos. Vienīgi tiek dota ziņa tuvu lidojošam, patrulējošam bumbvedējam B-17, lai tas ziņotu štābam un izsūtītu kuģus un aviāciju izdzīvojušo meklēšanai.

Uz ūdens turas apmēram 100 izdzīvojušo. Lai nepārtrauktu radio klusēšanu un ziņas neuztvertu ienaidnieks, B-17 apkalpe par notikušo paziņo tikai pēc pāris stundām, kad atgriežas bāzē no uzdevuma. Taču apkalpes ziņojums par iespējams izdzīvojušiem paliek guļot, iejucis pārējo ziņojumu kaudzē, vairākas dienas. Kamēr štāba darbinieki apjēdz, ka vēl diena un varbūt vairs nebūs ko glābt vispār, tiek izsūtīta lidmašīna, lai pārmeklētu zināmo rajonu. Visu šo laiku izdzīvojušie, arī smagi ievainotie "Džuno" jūrnieki cieš no bada un slāpēm, un periodiskiem haizivju uzbrukumiem.

Tikai astoņas dienas pēc kuģa nogrimšanas desmit dzīvus palikušos atrod izlūklidmašīna PBY Catalina un izceļ no ūdens, Tad arī izdzīvojušie pastāsta, ka Frenks, Džo un Mets aizgāja bojā vienā mirklī, Els noslīka nākošajā dienā, bet Džordžs esot bijias dzīvs vēl četras vai piecas dienas.

Drošība prasīja, lai flote neatzītu "Džuno" un citu kuģu zaudēšanu, lai par to neuzzinātu japāņi. Taču Sallivanu ģimene sāk uztraukties, jo vairs nesaņem vēstules no dēliem. Vecāki par dēlu nāvi uzzina tikai 1943. gada 12. janvārī. Tajā rītā, tēvs gatavojas iet uz darbu, kad pie viņiem ierodas trīs cilvēki uniformās un pienāk pie mājas. "Man ir jaunumi par jūsu puišiem," - saka jūras virsnieks. "Kurš no viņiem," - pārjautā Tomass Sallivans. "Man ļoti žēl," - virsnieks atbildēja. - "Visi pieci".

Brāļiem palika māsa Ženevjēva. Albertam - sieva un dēls. "Cīnītāji - brāļi Sallivani" kļuva par nacionālajiem varoņiem un viņi kļuva slaveni visā valstī, pat Romas pāvests Pijs XII nosūtīja ģimenei reliģisku medaļu un lūgšanu krelles reizē ar nožēlas vārdiem. Vecāki Tomass un Alleta Sallivani uzstājās kara rūpnīcās ar runām kara ekonomikas atbalstam, bet viens no jaunajiem mīnu kuģiem ieguva vārdu USS The Sullivans.

Tajā pašā laikā ASV veidojā kustība, kas pieprasīja no valsts vadītājiem pieņemt likumu par to, ja ģimenē no visiem karojošiem locekļiem dzīvs ir palicis tikai viens, tad to ir jāatsauc no frontes. Un Kara ministrija sāk ievērot pēdējā izdzīvojušā likumu. Starp citu, šis likums 2004. gadā iespējams izglābj dzīvību vienam no karavīriem - brāļiem, kas piedalās karadarbībā Vidējos Austrumos.

Savā ziņā traģiski, bet iepriekš minētos brāļus Sallivanu pierunā iet dienēt flotē viņu māsa, lai atriebtu savas draudzenes Bilas Bollas nāvi Pērlhārboras bombardēšanā.

Pati filma "Glābjot ierindnieku Raienu" ir balstīta uz citu brāļu - brāļu Nilandu - dzīves stāstu motīviem. Brāļi Nilandi bija četri brāļi no Tonavandas, Ņujorkā, kas dienēja armijā 2. pasaules kara laikā. Ilgi uzskatīja, ka tikai viens no četriem brāļiem - Frederiks "Frics" Nilands ir izdzīvojis karā. Pēc ziņām par viņa brāļu nāvi Frici nosūta uz aizmuguri, lai viņš turpinātu dienestu tur, tikai vēlāk viņš uzzina, ka viņa brālis Edvards, ko uzskatīja par mirušu, patiesībā ir dzīvs, tikai nokļuvis japāņu karagūstekņu nometnē Birmā un vēlāk izbēdzis no tās. Brāļu Nilandu stāstu Spīlbergs liek savas filmas pamatā.

Seržants Frederiks Nilands cīnījās Normandijā izpletņu kājnieku pulkā kopā ar saviem draugiem Vorenu Maku un Donaldu Melārkiju. Uzzinājis, ka viņa brālis Bobs arī piedalījies kaujās D-dienā (1944. gada 6. jūnijā, kad notika izsēšanās) viņš dodas uz divīziju, kur dien brālis un uzzina par tā bojā eju jau pirmajā kaujas dienā. Bobs kopā ar diviem saviem biedriem bija pieteicies aizturēt vāciešu vienības uzbrukumu, ļaujot savējiem atkāpties, kad viņu vienība ārstē ievainojumus, patvērušies kādā Francijas muižā. Viņu nogalina brīdī, kad viņš uzstāda savu ložmetēju. Abi pārējie karavīri izdzīvo. Nākošajā dienā kaujās turpat Normandijā krīt leitnants Prestons Nilands.

Frederiku nosūta dienēt uz Angliju, bet pēc tam uz ASV. Par laimi, nekādu glābšanas operāciju, lai viņu pārvestu pāri frontes līnijai, nav jāsūta.

Savukārt, Edvards Nilands bija uz ASV GKS bumbvedēja, kad to 1944. gada maijā sašauj virs Birmas džungļiem. Tiek ziņots par viņa nāvi, bet viņam izdodas palikt dzīvam, kādu laiku viņš pavada džungļos, tad uziet kādu vietējo ciematu. Vietējie ir pret viņu naidīgi un izdod japāņiem, kas tolaik okupē Birmu. Eds nokļūst gūstekņu nometnē, kur viņam jāpiedzīvo dažādas mocības, jāpāņi viņu dienām tur būrī, kas ir tik šaurs, ka tajā nav pat iespējams stāvēt. Kad Eds beidzot izbēg no gūsta, viņš sver vairs tikai 39 kilogramus.

Par brāļiem Nilandiem ir sarakstītas vairākas grāmatas. Piemēram, Stīvena Embroza "Band of Brothers" un "Citizen Soldiers". Tās tad arī veido filmas "Glābjot ierindnieku Raienu" pamatu.

Filma tomēr kara šausmu apkopots stāsts. Un stāsts par cilvēciskām traģēdijām un varonību. Lai cik skeptisks tas viss reizēm arī neliekas no mūsdienām raugoties.

Vispārpieņemtā, 2. pasaules kara sākuma diena ir 1939. gada 1. septembris, kaut arī kari visās pasaules malās notika arī pirms šīs datuma, tāpēc arī šis raksts.

 

Izmantoti dažādi materiāli no interneta, pārsvarā no Vikipēdijas, kā arī iespaidi no dokumetālās filmas "The True Story: Saving Private Ryan" - http://www.discoveryuk.com/web/the-true-story/about/saving-private-ryan/