Garu redzētājs no Īrijas.

Slavenais īru dzejnieks Viljams Batlers Jeitss (angļu: William Butler Yeats; dzimis 1865. gada 13. jūnijā, miris 1939. gada 28. janvārī – t.p.) bija apveltīts ar pārsteidzošu dāvanu, redzēt brīnumaino ierastajā un radīt no jauna mūsdienu cilvēkos mitoloģisko pagātni.

Nav brīnums, ka visu savu dzīvi Jeitss pētīja okultās zinātnes un meklēja tikšanos ar mistiskajām būtnēm.

Raksts no izdevuma "Zagļaņi za gorizont", 2013. gada 6. numura.

Mazais vientuļnieks.

Viljams Batlers Jeitss Īrijai ir tas pats, kas Krievijai Puškins. Tāpat kā lielais krievu dzejnieks, viņš bija apdāvināta personība un realizēja sevi uzreiz vairākās jomās. Jeitss, ne vien sacerēja dzejoļus un lugas, bet arī vāca un apstrādāja īru folkloru, visai nopietni interesējās par mistiku un bija okulta ordeņa biedrs.

Viljama tēvs Džons Batlers Jeitss bija reti godīgs cilvēks - lai nepārkāptu pats savus principus, viņš nolēma atteikties no jurista profesijas par labu glezniecībai. Visu dzīvi Džons Jeitss gleznoja portretus, taču principiāli neglaimoja oriģināliem, tāpēc viņš nespēja kļūt bagāts un pieprasīts modes mākslinieks.

No četriem Džona Jeitsa bērniem mazais Viljams bija pats dīvainākais - it kā tiešām viņu zīdaiņa vecumā būtu samainījušas fejas. Zēns auga vārgulīgs, ar attīstības traucējumiem (lasīt iemācījās tikai deviņu gadu vecumā). Drīz ģimene pārbrauca no Dublinas priekšpilsētas uz Londonu un mazais Villijs asi izjuta savu vientulību. Viņš ilgojās pēc Īrijas plašumiem un klintīm, turklāt, neatrada draugus angļu skolā. Neveikls, neglīts, Jeitss nepiedalījās kopējās izklaidēs un bija pārāk vājš, lai spētu sevi aizstāvēt.

Atbraucis uz dzimto pusi vasaras brīvdienās, viņš naktīs aizbēga no mājām, lai pārnakšņotu alā, jūras krastā. Runā, ka tieši šādās alās parādoties feiri - Īrijas brīnumainie iemītnieki - mazie ļautiņi. Vai tik ne ar tiem sapņoja tikties nākošais dzejnieks?

Mīlestību uz poēziju Viljamam iedvesa tēvs un zēns jau agri sāka sacerēt dzejoļus. Uzsūcis sevī īru folkloru un teiksmas par mītiskiem varoņiem un mistiskiem radījumiem, Jeitss padara tās par pamatu saviem literārajiem darbiem. Tādā veidā atklājot Īriju visas pasaules lasītājiem.

Rituāls nenostrādāja...

Jeitsa otra kaislība bija okultisms. Kad viņš apmeklēja mākslas skolu, dzejnieks iepazinās ar Džordžu Raselu, literātu un mistiķi. Vispār, akli ticēt visam, ko stāstīja Rasels, Jeitss negrasījās tūlīt, uz vietas. Pret mistiskām un filozofiskām lietām viņš vienmēr attiecās ar zināmu skepticisma devu.

1887. gadā Viljams satiek pazīstamo okultisti un rakstnieci Jeļenu Blavatsku. Viņš ar siltumu atceras šo labsirdīgo, miesās kuplo sievieti, kas filozofiskas diskusijas laikā varēja nodarboties ar ikdienišķām lietām: tīt cigārus vai likt pasjansu. Jeitss pat piebiedrojās Blavatskas dibinātajai teozofu biedrībai, taču pēc tam to atstāja. Lūk, kādu iemeslu dēļ. Viljams lika priekšā teozofiem izmēģināt savas metodes praksē – veikt eksperimentu ar zieda gara izsaukšanu. Lai to izdarītu, zieds bija jāsadedzina, pelniem virsū bija jāuzliek stikla vāks un mēness gaismā jānoskaita īpaši buramvārdi. Taču, lai kā arī teozofi necenstos, viņiem nekas nesanāca un vadība palūdza Jeitsu atstāt biedrību, lai nemulsinātu tās pārējos biedrus.

Darījums ar sātanu.

Šajā savas dzīves periodā dzejnieks iepazīstas ar pārsteidzošu sievieti – īru revolucionāri Modu Gonnu (Maud Gonne), kas uz ilgiem gadiem kļūst par viņa mūzu. Šis romāns, kas tomēr paliek pilnīgi platonisks, glābj Jeitsu no radošas krīzes un depresijas: neilgi pirms tam smagi saslimst Viljama māte, ģimene asi izjūt vajadzību pēc naudas.

Apbrīnojami skaistā Moda Gonna, liekas, slēpa kādu skumju noslēpumu. Jeitss vēlāk uzzina, kas par lietu. Moda bija pulkveža meita, viņas tēvs ieņēma augstu amatu valsts darbā. Kad viņai bija 18 gadi, tēvs aizsūta viņu atpūsties uz Nicu, kur viņa iepazīstas ar kādu franču frantu un iemīlas viņā. Atgriezusies Īrijā, meitene cieš, ka ir šķirta no savas mīlas objekta – un kādreiz naktī sāk lūgties sātanam: “Izdari tā, lai es būtu brīva un varētu darīt visu, ko vēlos!” Tajā pašā mirklī meitene sajuta, ka viņas lūgums ir uzklausīts, bet pēc divām nedēļām meitenes tēvs nomira. Mantojusi lielu īpašumu, Moda atgriežas Francijā,atrod savu iemīļoto. Viņa pat dzemdē no viņa bērnu, kas nomirst agrā vecumā, taču kopdzīve nevedas un mīļotie šķiras.

Neskatoties uz to Jeitss kā neprātīgs iemīlas Modā, taču viņa nesteidzas saistīt sevi ar laulības saitēm. Dzejnieks četras reizes lūdz viņas roku, bet viņa katru reizi atsaka. Eksaltētā būtne uzskata, ka viņu ar Jeitsu saista dziļi garīgas attiecības, kuras nevar apgānīt ar miesīgu mīlu.

Roze un krusts.

1890. gadā interese par mistiku Jeitsu atved pie okultā “Zelta ausmas” ordeņa. Ordeņa simbols bija krustā sista roze, kas ietvēra sevī visas labākās cilvēka īpašības – labestību, uzupurēšanos, godīgumu. Ordeņa biedriem bija jāpilnveidojas maģiskās mākslās, pakāpeniski izejot dažādas apmācību posmus. Atkarībā no to zināšanas un pieredzes, viņi ieguva dažādas pakāpes. Jeitss paņēma sev pseidonīmu “Dēmons, kas ir Dievs otrādi” (visiem ordeņa locekļiem bija jābūt ar pseidonīmiem) un ātri virzījās pa karjeras kāpnēm.

Tomēr, “Zelta ausmas” ordenis drīz beidz pastāvēt, daudzi tā locekļi bija spilgtas personības un katrs no viņiem “vilka segu uz savu pusi”, cerot kļūt par ordeņa vadītāju. Tomēr Jeitss, kas tolaik jau bija precējies, savus mistiskos eksperimentus nepameta.

Viņa sieva Džordžija Haida-Lisa izrādījās talantīgs mēdijs. Kā līdzautore savam vīram kopā ar Jeitsu viņa saraksta filozofisko traktātu “Vīzijas”. Turklāt, grāmatas radīšanas process izskatījās visai dīvaini: Jeitss uzdeva gariem jautājumus, bet Džordžija, kas atradās transā, pierakstīja to vēstījumus. Neskatoties uz to, ka kritiķi grāmatu izsmēja, dzejnieks uzskatīja to par svarīgu. Nav taču joka lieta, jo to viņam bija diktējušas balsis no viņpasaules.

Kad beidzās Jeitsa garais mūžs (72 gadi), viņu apglabāja Īrijā, kalna nogāzē, no kura atklājas brīnišķīgs skats uz jūru. Pēc leģendām, tieši šajā vietā iet neredzams ceļš, pa kuru mistiskie radījumi – feiri – ceļo no cilvēku pasaules uz brīnumu zemi...