Garkaklis un citi zoobaisuļi.

Raksti no žurnāla "Tehnika - molodeži", 1988. gada 12. numura.

Upes ceļu aizšķērsojušais.

Autors Germans Maļiņičevs.

DZELZS KANCLERS - DINOZAURU MEDNIEKS.

XIX gadsimta beigas... Bīsmarks, pabiedējis apgaismot Eiropu ar Krupa lielgabalu tēraudu, nolēma apsteigt to arī pētniecības lomā. Reihskanclera ambīcijas tagad ir piemirstas, toties lielie arheoloģiskie atklājumi Mazāzijā, Hellādas zemē un Ēģiptē palikuši cilvēces dārgumu krātuvē.

Viens no projektiem, kas tika pateikts priekšā reihskancleram, lai slavinātu Vācijas Impēriju, netika realizēts viņa dzīves laikā. Plāns bija pārāk neparasts, pārāk ilgi ar to krāmējās kancelāristi. Iecere bija tāda. Bīsmarkam uz galda nolika dokumentus, no kuriem sekoja, ka 1776. gadā Kongo džungļos pabija franču abats Proijārs. No lingala cilts vietējiem viņš izdzirdēja un ceļa dienasgrāmatā ierakstīja eksotisku leģendu par vietējo monstru - hibrīdu starp ziloni, nīlzirgu un lauvu. Radījumam bez tā visa vēl bija žirafes kakls un lielas čūskas aste, tas dzīvoja ūdenī un uz sauszemes parādījās reti. Misionārs uzskatīja, ka leģendas pamatā ir kāds saglabājies aizvēsturisks radījums. Āfrikāņi ar izplestām rokām rādīja kāds ir briesmoņa pēdas nospiedums purvainajā gruntī - sanāca kaut kur metrs šķērsgriezumā...

Abats atveda uz Parīzi arī monstra vietējo nosaukumu - mokele-mbembe ("tas, kas aizšķērso ceļu upei"). Runa bija par konkrētu upi, kas savieno lielo purvu ar Teles ezeru. To sauca - Sanga.

Labvēlīgs lēmums tika pieņemts, taču ekspedīcijas sarīkošana uz nomaļiem tropu mežiem ilgi kavējās. Ceļā tā devās tikai 1913. gadā. Vadīja to kaismīgs Bīsmarka politikas piekritējs, īstens prūsis ar varenām, savērptām ūsām, dragūnu kapteinis Štains fon Lausnics. Viņa komandā ietilpa kartogrāfi un sapieri, kā arī trīs Berlīnes zoologi, no kuriem viens bija preparators. Taču dinozaura izbāzeni izgatavot nesanāca.

Ekspedīcijas dalībnieki no Kongo neko neatveda, ja neskaita saķerto tropisko drudzi. Noslēpumaino "hibrīdu" viņi neredzēja, taču pierakstīja to pašu dīvaino leģendu par vareno būtni, kas dažreiz šķērso upi. Nedaudz atveseļojušies, viņi sāka domāt un nonāca pie viennozīmīga secinājuma: "Kongo dzīvo liels reptīlis, visdrīzāk pundurbrontozaurs". Zem šāda verdikta parakstījās arī fon Lausnics...

Vēlāk Sangas upes un Teles ezera rajonā vairākas reizes ieradās koloniālie ierēdņi, ziloņkaula mednieki un vienkārši avantūristi, kas domāja noķert "brontozauru" un nogādāt to Londonas zooloģiskajam dārzam. Taču nekas jēdzīgs viņiem nesanāca.

NEREDZĒTU ZVĒRU PĒDDZIŅI.

1959. gadā Bernārs Eivelmanss izdod grāmatu „Pa nezināmu dzīvnieku pēdām”. Šajā solīdajā darbā viņš pirmo reizi lieto terminu „kriptozooloģija” – zinātne, kas pēta dzīvniekus, kas pagaidām ir apslēpti zinātnieku acīm. Apraksta, kā notiek meklējumi, kādi ir panākumi. Grāmatas autors ir noformulējis kriptozoologu kredo – sekot leģendām un mītiem, taču uzticēties tikai konkrētiem pētījumiem. Īsi sakot, Eivelmans aicina atņemt privilēģijas, meklēt nejaušiem cilvēkiem, bet nodot tās speciālistu rokās. Pirmais kriptozoologs izsacīja bažas par to, ka malumednieks bez sirdsapziņas, piemēram, no snaipera šautenes var nošaut mokele-mbembe...

Kas attiecas uz pašu „brontozauru”, tad 1959. gadā iznākušajā grāmatā afrikāņu monstrs piesardzīgi aprakstīts kā 10 metru garš purva dzīvnieks, ko reizēm redz no zvejnieku laivām. Tas ir visai kustīgs, bet cilvēkiem virsū neuzbrūk. Autors piesargājas to klasificēt kā dinozauru. Viņš to vairāk uzskata par gigantisku čūsku ar raga plāksnēm uz muguras – nezināmas sugas dzīvo izrakteni.

Jaunās zinātnes piekritēju vidū izrādās daudz tādu, kas abām rokām balso par „dzīvu brontozauru”. Citi kaismīgi pielīdzina mokele-mbembe „pleziozauram” no Skotijas Nesas ezera. Tā vai citādi kriptozooloģija iegūst daudzus piekritējus, tajā skaitā arī mūsu valstī.

Rojs Makols no Čikāgas Universitātes nolemj doties uz Kongo, apbruņojies ar visiem modernajiem līdzekļiem. Viņš bija nodomājis par katru cenu atrast leģendāro mokele-mbembe. Taču ilgu laiku viņa uzmanību piesaistīja cits „garkaklis”.

DIVI DUČI SONARU.

Pirmās leģendas par Nesiju ir pierakstījuši skotu mūki vēl VI gadsimtā. Dabiski, ka baznīcas pārstāvji runā par „pūķi”, kas uzsūtīts par elku pielūdzēju grēkiem. Apgaismotajā XX gadsimtā mīts neapdzisa, parādījās pat galvas foto, kas uz gara kakla slejas virs ūdens. Diemžēl mūsdienu Šerloki Holmsi atzina visus foto par falsifikācijām, turklāt pat visai neprofesionālām.

Pēdējos 20 gadus kriptozoologi ir pētījuši aukstā ezera dzīles ar minizemūdeņu, ūdenslīdēju zvanu, ultraskaņas lokatoru palīdzību. Tikuši izmantoti pat hidroplāni ar daudzspektru fotoaparatūru, kas izmēģināta kosmosā. Taču Nesija ir kā ūdenī iekritusi. Tad tika nolemts, veikt totālu dzīļu izpēti.

Operācija sākās pagājušā gada beigās. Lai to veiktu tika iztērēts pusotrs miljons dolāru, ko iztērēja trīs dienu laikā. Naudu ieguva no TV darboņiem un tūrisma firmām: gada laikā Lohnesas krastos taču apgrozās līdz 12 miljoniem tūristu. Nesija jau sen kļuvusi par izdevīgu biznesu. Mīts par viņas eksistenci ir izdevīgs. Fotogrāfijas, kaut atzītas par viltojumiem, izpērk ātri...

Lūk, arī atskan komanda: „Ieslēgt motorus!”. No visas pasaules sabraukušo 300 korespondentu un vairāk nekā 100 tūkstošu ziņkārīgo klātbūtnē no krasta prom dodas 24 kuteru apkalpe, kas satājusies ciešā ierindā. Uz katra no tiem – supejūtīgs, skanējošais hidrolokators. Visa informācija atainojas uz grafiku veidotājiem. Piemēram, raudu bars tiek attēlots kā svītriņas. Var noskaidrot, ka konkrēta eksemplāra garums ir 15 cm.

Tā tiek izķemmēts viss ezers no viena gala līdz otram – visā tā 37 km garumā. Papildus notiek zemūdens televīzijas filmēšana. Īpaši cenšas tur, kur dziļums sasniedz 220 m: Nesija slēpjas, protams, ka šajos dziļumos. Taču cerības neattaisnojas, uz monitoru ekrāniem neparādās nekas lielāks, ja neskaita noslīkušus baļķus. Vietējās varas iestādes ar tīru sirdsapziņu paraksta dokumentu, kas atļauj leģendārajā ezerā prozaisku zivju audzēšanu un zivju zveju ar traļiem...

Ko tas nozīmē, vai tiešām visas pūles ir bijušas veltas? Nē! Tika izstrādāta lieliska meklējumu metodika. Tā noderēja arī citās vietās, kur tiek musinātas leģendas par dīvainiem dzīvniekiem, piemēram, Kanādā, Taizemē, Ķīnā. Starp citu, kriptozoologi taisās uz Zviedrijas ezeru Storsonu, kur jau divus gadsimtus it kā dzīvo kaut kas liels un nesaprotams. „Skandināvu Nesiju” grib meklēt ar zemūdens laivas palīdzību. Taču tehnika nebija vajadzīga. No vietējo iedzīvotāju aptaujas noskaidroja, ka runa nav vis par vēsturiskiem zvērrāpuļiem, bet tikai par lieliem roņiem...

PRECĪBAS ĀFRIKĀŅU GAUMĒ.

Taču atgriezīsimies pie Roja Makola un viņa kolēģiem. Viņi daudzas reizes ir bijuši Lohnesā. Arī pēdējais, izšķirošais uzbrukums ar kuteriem un sonāriem nenotika bez viņu konsultācijām. Arī mēģinājumi atrast mokele-mbembe notika vairākas reizes. Pirmā ekspedīcija džungļos notika 1980. gadā, otrā – 1983. gadā. Uz Teles ezeru nācās lauzties caur dzeloņainiem krūmiem un slīkšņainiem purviem, kur pat gaiss bija indīgs. Gadījās, ka dienas laikā ekspedīcija pavirzījās uz priekšu tikai 10 km. Āfrikas „zaļajā ellē” uz katra soļa varēja satikt indīgas čūskas, zirnekļus. Par moskītu mākoņiem, kas draudēja ar drudzi, pat nav ko runāt. Divas pirmās ekspedīcijas nekādus praktiskus rezultātus nedeva, izņemot interesantas detaļas – zinātnieki noskaidroja, ja arī mokele-mbembe parādās cilvēkiem, tad tikai pavasarī...

Tad arī agrā pavasarī, 1986. gadā Rojs Makols atkal dodas uz Kongo purvainajiem muklājiem. Atkal ārkārtīgi smags pārgājiens caur dzeloņainajā audzēm un purviem. Īpašā apģērbā, dažreiz maskās. Beidzot entuziasti saliek laivu, kas pa daļām ir atnesta mugursomās, samontē motoru un sāk vagot Sangas upi un Teles ezeru. Dinozauru mednieku objektīvi vienmēr ir gatavībā. Tik ļoti gribas atgriezties ar uzvaru, gūstot revanšu par skeptiķu smiekliem! Holivudā pat ir uzņemta animācijas filma, kas parodē viņus par ziloņa, žirafes un pitona hibrīda meklēšanu...

„Mokele-mbembe! – Makols čukstus iesaucās kārtējā reisā pa Teles ezeru. Kinokameru un fotoaparātu objektīvi vienā mirklī steidzās pagriezties pret putojošo sliedi, kas šķērsoja šauru līci. Ūdens burbuļoja no garas, nezināmas būtnes ātrajām kustībām. Cilvēki laivā piecēlās. Viņu kameras rībināja garām kārtām kā ložmetēji. Ilgi gaidītais brīdis! Nenotveramais monstrs beidzot atklājās ekspedīcijas dalībnieku priekšā. Līča virsmu ara dzīvā izrakteņa sekstveida spuras...

Pēc tam putojošā sliede pazuda. Mokele-mbembe paslēpās zem ūdens. Laivas grozījās tuvumā līdz vakaram, ezerā ielaida zemūdens kameru ar spēcīgu zibspuldzi, taču vairāk neko neizdevās piefiksēt. Noslēpumainais, čūskveidīgais zvērs it kā izgaisa.

Zinātnieku nevēlēšanās gaidīt bija tik liela, ka lentes attīstīja uz vietas, vienā no afrikāņu pilsētām. Notikuma, kas ilga mazāk par minūti, noslēpums tika atklāts. Palielināto attēlu analīze parādīja, ka... peldēja krokodila mātīte, bet aiz viņas, kā zosis rindā, daudzi krokodili – tēviņi. Āfrikā parasts kāzu rituāls....

Taču kriptozoologi nebija ļoti noskumuši. Pēc viņu domām, iegūtais rezultāts ir reāls noslēpumainā fenomena skaidrojums. Tajās pašās dienās iznāca Roja Makola grāmata „Es meklēju mokele-mbembe”. Grāmatas kopējā noskaņa ir tāda, necaurejamu džungļu un purvu novadā kāds pundurdinozauru sugas pārstāvis pilnībā varēja saglabāties, tomēr grāmatā ir arī zināms šaubu elements. Makols parādīja vietējiem zvejniekiem jaunāko „Dzīvnieku dzīves” izdevumu. Melnie ar prieku skatījās attēlus un ar azartu kliedza „Mokele-mbembe!” – rādot te uz nīlzirgu, te uz ziloni. Tādu pašu entuziasmu izsauca arī pitoni. Grizlilāča attēls viņus padarīja domīgus, bet diplodoks ar garu kaklu viņiem jūtamas emocijas neizsauca...

Pašlaik Starptautiskajā kriptozoologu savienībā ir 800 zinātnieki no 20 pasaules valstīm. Balstoties uz leģendām un mītiem, viņi mērķtiecīgi pārbauda noslēpumainus dzīvniekus un nesaprotamus fenomenus dzīvajā dabā. Tā nav stūrgalvība, ne arī kāre pēc sensācijām, bet rūpīgs zinātnisks darbs, lai iepazītu planētas biosfēru. Ja arī šajā ceļā ne vienmēr veicas, būs arī uzvaras.

LAMATAS OKEĀNA DIBENĀ.

Starp citu, tādas jau ir. Sāksim ar gliemi, kas sver... vairāk par pusotru kilogramu. Zinātnieki zināja par to no Centrālāfrikas melno iezemiešu stāstiem un pat veda uz Eiropu šo vēderkāju molusku gliemežnīcas. Taču dzīvs eksemplārs tika atrasts negaidītā vietā – starp baļķiem, kas bija atvesti uz Marseļu. Gliemezis-gulivers ar triumfu tika demonstrēts Parīzē, Losandželosā, Sanfrancisko, Londonā. To fotografēja kā slavenu kinozvaigzni.

Starp Lielā Barjeru rifa koraļļiem Austrālijā kriptozoologi pavisam nesen izzvejoja 8 jaunas eksotiskas zivis, par kurām nebija ne jausmas nevienam ihtiologam. Vēl vairāk jaunu sugu ir atrasts aukstajos Antarktikas ūdeņos, kur tagad tiek veikti intensīvi pētījumi. Lohnesas krastos ir atklātas zinātnei nezināmu vaboļu un tauriņu sugas. Peru atrasts indīgs zirneklis, karstās Arābijas smiltīs – liela (120 cm) ķirzaka, radiniece mūsu Vidusāzijas varānam. Sekojot arābu leģendām, to meklēja 15 gadus.

Sarakstu varētu turpināt un turpināt. Kā redzam, tajā ietilpst, netikai sīki dzīvnieki, bet arī diezgan lieli. Un pat viens briesmonis. Faktu, ka tas dzīvo uz planētas, tagad neviens nevar apstrīdēt. Tas dzīvo slavenajā Bermudu trijstūrī.

Okeāna dibenā pie vienas no salām kriptozoologi novietoja tērauda lamatas ar garšīgu ēsmu. Kad to pacēla uz okeanogrāfijas kuģa borta, ieraudzīja... salauzītu metālu. Uz asajiem, viltīgi veidotās iekārtas zobiem bija saglabājušās dzīvu audu – ādas un muskuļu paliekas. Analīze parādīja: lamatas bija salauzis daudzroku herkuless, kas spētu ar saviem taustekļiem aptvert pat zemūdens laivu. Spriežot pēc tā, kā bija deformēts leģētais tērauds, briesmoņa svaram būtu jābūt vairāk par 3 tonnām. Līdz šim biologi uzskatīja tik liela galvkāja eksistenci par iedzērušu jūrnieku pļāpām.

Viens no galvenajiem kriptozoologu trumpjiem ir – pie Komoru salām dzīvojošā bārkšspuru zivs latimerija. Paleoontologi uzskatīja, ka tādas zivis ir izmirušas pirms 200 miljoniem gadu. Taču vietējiem iedzīvotājiem tā kalpoja par pārtikas objektu. Kriptozoologi uzskatīja par savu pienākumu izpētīt latimerijas dzīvi dabiskos apstākļos. Viņi nolaida dzelmē telekameru-automātu un – uzreiz apgāza kabineta priekšstatus, it kā bārkšspuru zivs rāpo pa grunti. Nekas tamlīdzīgs, tā lielisko peld un gādā sev pārtiku jūras ūdens plašumos... [Bārkšspuru zivs ir radiniece tām zivīm, kas kādreiz pirmās izlīda krastā, pārveidojot savas, pa pusei kājas, par īstām kājām, kļūstot par pirmajiem abiniekiem. Latimerija pieder pie daivspuru zivju klases, otiņspuru apakšklases, celakantveidīgo kārtas. Ir gan arī citādas klasifikācijas, taču tas kopējo ainu nemaina. Apakšklasē ir vēl divas izmirušas kārtas. https://www.youtube.com/watch?v=4jl_txxYQEA – t.p.5B15D350px-Fishapods

Ja jau senā latimerija dzīvo pašlaik, kāpēc dzīvi un veseli nav arī citi tās laikabiedri? Okeanogrāfi pārliecina kriptozoologus pētīt dienvidu jūru dzīles. Tur pēc viņu domām varētu atrasties arī sava Nesija.

Nu, ko, dzīvosim – redzēsim!

Otrais raksts - kādu citu reizi.