Garām palaistā nākotne._1

Fantastu pareģojumi, kas nav piepildījušies.

Igora Kraja raksts no žurnāla "Mir fantastiki" 2015. gada numura. Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Ir ļoti daudz gadījumu, kad fantastu pareģojumi, likās, absurdi un neticami, taču ir piepildījušies. Taču atgadās arī pretējās lietas: nākotne pienāk ar krāšņām detaļām, kas liekas acīmredzamas un neizbēgamas, taču neviens tās nav paredzējis. Zelta laika fantastika, kad sāka radīt savus darbus Azimovs, Klārks, Lems un brāļi Strugacki, nereti attēlo gadus, kas mums jau ir nesena pagātne. Un fantasti pareģojumi ir izrādījušies tāli no tā, kas ir noticis īstenībā.

6. GAISA TRANSPORTS.

Virs pilsētu debesis piepilda lidojoši aparāti – dirižabļi, ornitopteri, helikopteri un beidzot, antigravitācijas flaieri – jau vairāk nekā simts gadu ir nākotnes pasaules atribūts. Taču kaut kādu virzību šajā virzienā pamanīt nevar. Lidojošs auto nav radīts [masu ražošanā – t.p.] un „brīnišķās nākotnes” svarīgākais elements liekas šaubīgs.

Iemesls nav apstāklī, ka to nevar radīt. Vienkāršu vadībā, ekonomisku, cenā pieejamu (tikai trīs-četras reizes dārgāku par vienkāršu, līdzīgas masas, automašīnu) uzlidojošu un piezemējošos vertikāli mašīnu uzbūvēt var. Visu, šādu īpašību iemiesojums – autožīrs „ar palēkšanos” parādījās jau 1942. gadā. Protams, primitīvie 1940. gadu aparāti bija ar veselu trūkumu rindu. Konkrēti, tajos nebija kondicionieru, mūzikas centra, elektrisko stikla pacēlāju un sēdekļa apsildes. Taču tā visa ierīkošana nebūtu problēma, ja kāds papūlētos to visu paveikt.

Fantasti neņēma vērā citu faktoru. Gaisa transports vienmēr būs sarežģītāks, [enerģiju] rijošāks, dārgāks un bīstamāks, nekā zemes transports. Jā! Tas ir ērtāks... Kļūs. Ja tam vajadzīgā infrastruktūra – nosēšanās laukumi, garāžas, degvielas uzpildes stacijas, mazgātavas, tehniskās apkopes stacijas, beidzot, gaisa ceļu drošības dienests – tiks attīstīts tikpat labi kā attiecīgie automobiļu apkalpes dienesti. Bez visa tā lidojošas mašīnas zaudē zemes transportam.

7. MĀKSLĪGAIS SAPRĀTS.

Elektronu smadzenes – lampu, bet vēlāk „pozitronu” – ir tikpat obligāts nākotnes anturāžas elements, kā kosmiskais kuģis. Un ar to situācija nav vienkārša. Visdrīzāk pārredzamā nākotnē mākslīgo saprātu patiešām radīs. Taču fantasti tik un tā šajā apgabalā ir netrāpījuši mērķī divas reizes.

Pirmkārt, nevienam neienāca prātā, ka saprātīgu darbošanos ir vienkāršāk simulēt, nekā realizēt. Fantastikā ar runas grūtībām ir apveltīti tieši saprātīgie roboti. Realitātē programma, kas spēj radīt sakarīgas sarunas redzamību, vispār nedomā. Un tai nemaz nav jādomā. Nav jau nemaz tik daudz cilvēku, ar kuriem patiešām domājoša programma gribētu runāt.

Otrkārt, mākslīgo intelektu fantastiskajās pasaulēs kā likums izmanto neefektīgi. Saprātīgs robots ir vai nu laba cilvēka kopija, vai arī slikta kopija. Pirmajā gadījumā tas rada vienīgi konkurenci, bet otrā – tikai kaitē. Ir skaidrs, ka realitātē no mākslīgā intelekta noteikti ir jābūt kādam labumam, kas atmaksātu kolosālos ieguldījumus, kas izlietoti, lai to radītu. Tas ir, tam ir jāpilda tādi uzdevumi, ko cilvēks nekādi nav spējīgs paveikt.

8. RELIĢIJA.

Par spīti fantastu pareģojumiem reliģija turpina spēlēt visai svarīgu lomu sabiedrībā. Pat grūti atcerēties, kurš no autoriem vispār ir pieļāvis tādu iespēju! Nenotikušās nākotnes pasaulēs zinātnes autoritāte vienmēr ir bezgalīga. Zināšanu gaismā absurdajai paliekai vajadzēja jau iznīkt. Taču tā ir visus pārdzīvojusi un jūtas lieliski. Īstenībā, rakstnieki kārtējo reizi ir nokļuvuši ekstrapolācijas gūstā. Sākot ar XVIII gadsimtu, reliģijas loma pakāpeniski samazinājās. Likās, ka tā tas būs vienmēr. Reliģija tāpat kā zinātne, izskaidro pasauli – un zaudē tai šajā jomā. Taču fantasti un futurologi neņēma vērā, ka pasaules izskaidrošana ir tikai viena no reliģijas funkcijām. Turklāt tālu ne pati galvenā. Nepiedāvājot alternatīvu atbildi uz jautājumu par dzīves jēgu un pēcnāves eksistenci, zinātne var uzbrukt tikai šaurā frontes sektorā, tāpēc pieprasījums pēc garīdzniekiem saglabājas.

Cits nepatīkams – un neparedzēts – pārsteigums ir izrādījies viltus zinātnes, dziedniecības un mistisko prakšu uzplaukums. Likās, ka pasaulē jau sen nav vajadzības pēc tumsonības, taču ar paskaidrojumiem, kāpēc brīnumi nenotiek, nevar apmierināt cilvēka vajadzību pēc brīnuma.

9. ĢENĒTISKĀS MODIFIKĀCIJAS.

Gēnu inženierija pagaidām nav guvusi iespaidīgus rezultātus, kas ir fantastikas cienīgi. Tomēr tā attīstās tīri normāli un daudzus pareģojumus šajā nozarē var uzskatīt par piepildījušiem. Taču kaut ko nespēja paredzēt, pat fantasti. Piemēram, masveida, preses rūpīgi uzkurināto fobiju, kas saistīta ar ĢMP, ko neviens neparedzēja. Rakstnieki, protams, uzskatīja, ka cilvēka ģenētiskā modificēšana un klonēšana pie laba nevedīs (kaut arī īsti nesaprata, tieši kur nelaime slēpsies), taču aizliegumu eksperimentēt šajā nozarē neviens neparedzēja. Nav jau brīnums. 1950.-60. gados, pagājušajā gadsimtā ticība zināšanu visvarenībai un labumam, ko tās nes, bija milzīga un ar laiku tai vajadzēja tikai augt un pastiprināties. No kurienes tādos apstākļos varēja rasties fobijas un bailes no iejaukšanās aizliegtajās sfērās?

Taču sanāca savādāk. Realitātē, pat, ja bailes ir iracionālas, sabiedrisko viedokli tik un tā neizdosies mainīt. Amorāli un potenciāli bīstami eksperimenti netiks pieļauti... Vismaz tādi, kas nesola ātru, komerciālu izdevīgumu vai pārsvaru militārā jomā. Tādos gadījumos, dabiski, sabiedriskajā domā nākas ieviest vajadzīgās korektīvas.

10. VIDEOTELEFONI.

Vēl viens obligāts „nākamības” elements ir videosakari. Te jau pat vispār nav vērts runāt par „paredzēšanu”. Ja var pārraidīt attēlu un skaņu, agri vai vēlu šādas iekārtas kļūs miniatūras un visiem pieejamas. Tā, protams, arī sanāca. Tomēr fantasti pielaida kļūdu, kas tagad ir kļuvusi acīmredzama. Videosakari nav izstūmuši parastos, skaņas sakarus. Vienkārši tāpēc, ka attēls, īpaši trīsdemensiju un pilnā augumā, ir nenovērtējams tikai tad, ja tiek sniegti seksuāli pakalpojumi pa telefonu. Citos gadījumos tā jau ir pārmērība. Kā likums, lai nodotu informāciju, pilnīgi pietiek ar skaņu. Turklāt, pēdējā laikā pat tā kļūst lieka, pietiek ar īsu tekstu īsziņā. Bieži pat sastāvošā no vieniem „smaidiņiem”.

Kurš no fantastiem paredzēja SMS? Lieki jautāt! Smaidiņus un emocijas neparedzēja pat ģēnijs (ja neskaita Nabokovu, kas vienā no intervijām pameta ideju). Un tie nav sīkumi, jo runa nav vienkārši par sakaru veidu, bet par principiālu citu simbolu sistēmu. Kurš varēja paredzēt, ka evolūcija dosies atpakaļgaitā un tā vietā, lai izdomātu ērtu klaviatūru, cilvēks sāks piemērot šai nepilnvērtīgajai ierīcei paša runu, kropļojot, saīsinot vārdus un aizvietojot tos ar piktogrammām?

Rakstnieki vienīgi papildināja ierasto „stacionāro” telefonu ar ekrānu, īpaši nepiedomājot, vai no tā būs kāds labums, un pie kā tas novedīs. Toties tādu interesantu momentu visi palaida garām! Jauni sakaru veidi vienmēr rada arī jaunu komunicēšanās kultūru – specifiskus laba toņa noteikumus, leksiku, žestu sistēmu (ja tādus var pārraidīt), pat īpašus joku veidus.

***

Realitāte, kur zem karsto Venēras mākoņu segas slēpjas džungļi, Marss ir kanālu izvagots, bet pētnieku kuģi, gluži kā karavelas, dodas uz Saturna gredzeniem – ir lieliska. Tā ir naiva... taču tur slēpjas tās spēks. Sapņiem arī ir jābūt naiviem, realitāte savukārt ir - ciniska un rupja. Jo pirmā attiecas uz vēlamo, bet otrā – uz sasniedzamo.

Vai var pārmest fantastiem to, ka mūsu vēlēšanās tradicionāli nesakrīt ar mūsu iespējām.