Gals un sākums.

Priekšvārds.

Tas bija 1980. gadu vidus, par Mihaila Gorbačova pārbūvi vēl nekas nebija zināms, Rietumu fantastikas un kino plašā straume vēl nebija pārpludinājusi mūsu pasauli, presē par to parādījās vairāk nicinošu piezīmju, nekā pozitīvu. Taču laikam kaut kas jau virmoja gaisā. Lasīju par to, ka Rietumos ir vairāki nicināmi fantastikas apakšžanri, arī BEM stils, kas stāsta par briesmoņiem. Tagad uzzināju, ka tā ir abreviatūra no "Bug-eyed monster". Toreiz nebija ne jausmas, kas tas ir, gribēju saprast un nolēmu, kā nu to iedomājos, pats kaut ko uzrakstīt šajā stilā. 1984.-85. gada ziemā tapa stāsts "Gals un sākums". Sapratu, ka domas par publicēšanu nav aktuālas, neuzskatīju, ka tas vispār ir iespējams, tomēr 1987. gadā to nedaudz pārstrādāju, pārveidojot dažas ainas. Tagad mēģināšu to vēlreiz apstrādāt, lai nogludinātu, cik izdosies, frāzes un dažus sižeta pavedienus, ja nu kas...

1. nodaļa.

Pilnīga tumsa un miers, milzu tukšums daudzu simtu gaismas gadu attālumā. Starpzvaigžņu telpa, kas paņēma Visumu kā auksta un kaila iznīcība.

Taču vienā brīdī telpa vairs nelikās vientuļa, tajā kustējās kāds priekšmets, vai varbūt tur bija kāda būtne. Tālo zvaigžņu stari to tikpat kā neapspīdēja, citādi nejaušu novērotāju būtu ļoti pārsteigušas tā neparastās pludlīniju formas, pilnīgi liekas un bezjēdzīgas kosmosa plašumos.

Ja mēs varētu ieskatīties tuvāk šajā priekšmetā, tad redzētu, ka tā ir tikai čaula vai varbūt kapsula kādai dzīvai būtnei, kas, daļēji sastingusi, šādi pavadīja savu lielāko mūža daļu, nemitīgi smeļoties enerģiju un dzīvības sulas, no telpas, kuru pildīja tālo zvaigžņu starojums. Kādreiz kāda tāla cilts viņu iesauks par tanivhu, taču viņai būs vienalga, jo savs vārds viņai nebija, tāpat kā saprāts. Nebija viņā nekas tāds, ko mēs varētu nosaukt par domu pasauli, garu vai dvēseli. Vienīgi instinkti. Tomēr radās sajūta, ka viņā ir kaut kas tāds, kas liek dzīvot, uzturēt sevi un savu cilti šajos mežonīgajos, dzīvībai tik pretdabīgajos apstākļos. Tanivha bija lidojusi jau daudzus mūsu gadu tūkstošus un nekas nebija traucējis viņas vientuļo gaitu, likās, ka tā būs mūžīga un tāda ir arī šīs būtnes jēga.

Taču kaut kas ar vien vairāk un vairāk lika domāt, ka viņas ceļojums varētu beigties. Kaut kas traucās caur viņu un viņas būtni arvien noteiktāk un noteiktāk pārņēma sajūta, ko viņa vēl nepazina – jauna un neparasta sajūta. Tāda, kas prasīja arvien noteiktāk un noteiktāk kaut ko mainīt šajā ceļojumā.

Tanivha kā zirneklis sāka aust ko līdzīgu tīklam vai audumam. Kad darbs bija gatavs, viņa izplēsa savā kokonā nelielu caurumu un izbīdīja sava darba rezultātu laukā, aiz izpītām tauvām saturot tā malas. Tālas zvaigznes staru spiediena rezultātā, audums izpletās kā bura un tanivhas kapsula lēnām mainīja kursu, pagriežoties pret minēto zvaigzni. Milzīgais plīvurs nesa viņu arvien tuvāk un tuvāk. Kokons ielidoja zvaigznes sistēma, palidojot garām kādām četrām milzīgām gāzes planētām un sāka lavierēt starp sīkākām akmeņu drumslām.

Instinkts tanivhai norādīja uz trešo planētu no sistēmas saules. Tā bija vienīgā, uz kuras būtu iespējama dzīvība un laikam jau vienīgi tā tanivhai bija vajadzīga. Satvērusi savos taustekļos vadtauvas, tā pagrieza kokonu, lai ielidotu orbītā, kas tuvotos izvēlētajai planētai.

Iegājusi orbītā ap planētu, tanivha izsvieda otru tīklu, kam bija jānobremzē tās kapsulas-čaulas gaitu. Manevrs izdevās, tīklu tauvas tika pārkostas un caurumi apvalkā aizdrīvēti, kokons iegāja atmosfēras augšējos slāņos. Liesmu mēles laizīja čaulas sānus, taču tās forma ļāva bremzēt krišanas ātrumu, tik daudz, lai pārietu planējošā lidojumā. Tieši tad attaisnojās kokona forma, kaut kur tālu augšā kā zvaigžņu lietus sadega atmestie tīkli. Tanivha planēja aizvien zemāk un zemāk, zem tās slīdēja okeāna klaids ar salu puduriem, pret kuru klinšainajiem krastiem sitās viļņu putas. Tad parādījās vairākām kalnu grēdām klāts kontinents. Ar slaidu pagriezienu tanivha ievirzīja savu braucamrīku uz viņai iepatikušos sedlieni. Zem kapsulas pavīdēja kāda apdzīvota vieta – maza pilsētiņa pie upes, mežu ielocē, kas, atdalot namu un savrupmāju rajonu no stāvajām klintīm, sparīgi rāpās kalnos.

Klāt vija neliela ieleja. Izmantojot stipro pretvēju, kas vēlās pāri kalnu grēdai un savas kapsulas piemēroto formu, tanivha nosēdās tik lēni, ka kapsula nošļūca tikai pāris desmit metru, pa akmeņaina, pusizsīkuša strauta gultni un iestrēdza starp dažiem lielākiem klints bluķiem.

Tanivhas dziedzeriem aktīvi darbojoties, čaula acīmredzami saplaka un tanivha izkļuva no tās laukā. Viņa metodiski iznīcināja visu, kas bija palicis pāri no braucamrīka un iesūca sevī sadalīto, želejveida masu. Kļuvusi krietni mundrāka, tā sāka rāpties augšā pa nogāzi, ar taustekļiem veikli pieturēdamās pie klinšu atkarēm. Tikusi līdz sedlienei, tanivha ērti iekārtojās kādā lielākā plaisā un sāka gaidīt savu “zvaigžņu stundu”. Lejā zem viņas pletās pilsēta, saule augstu pie debesīm liecināja, ka bija pats dienas vidus.

2. nodaļa.

Parkā uz soliņa pie Vētru klints sēdēja skaista meitene. Krāšņs saulriets bija nokrāsojis debesu pamali aiz upes visās zelta un sarkanās krāsas toņos, tāpēc meitenes augums reljefi iegaismojās uz klints pakājes fona. Vieglais, baltais, vasarīgais tērps atklāja piemīlīgā auguma aprises, sārtojoties rietošās saules staros. Neapšaubāmi, viņa kaut ko gaidīja, jo ik pēc brīža nervozi pārlaida roku tērpam, cenšoties sakārtot iedomātas kļūmes savā tērpā. Īstenībā, satikšanās varēja arī nenotikt, tāpēc ka viņas puisis gribēja doties līdzi jauniešu grupiņai kalnos, kas bija manījusi “lidojošo šķīvīti”, taču meitene spītīgi uzstāja, ka tomēr atnāks uz sarunāto randiņa vietu – ja nu puisis apdomājas un pārdomā iet meklēt kaut kādu tur “šķīvīti”. Tomēr, likās, ka puisis neatnāks, un meitenes domas, par spīti skaistajam saulrietam šajā parka nomaļajā stūrī, kļuva arvien drūmākas. Par to meitene ir pamatīgi sastrīdējusies ar savu puisi – atteicies no patīkamas laika pavadīšanas šovakar divatā ar viņu! Un tagad, stipri apvainojusies, meitene pavada šīs vakara stundas parka klusajā nostūrī, raugoties saulrietā, kā košās krāsas tik ļoti kontrastē ar meitenes drūmajām domām.

Pēkšņi viņa satrūkstas un un bažīgi paveras tuvajā meža nostūrī, vai tur nesāka kustēties kāda tumšāka ēna? Jā, tik tiešām, tur kaut kas kustas uz meitenes pusi. Baismā sastingumā viņa vēro, kā savāda būtne izlien saules apspīdētā vietā un kļūst vēl vairāk redzama. Meitene sajūt aukstus sviedrus, kas pēkšņi izspiežas uz ādas. Viņa ir ieraudzījusi drausmīgo parādību kā iznākušu no elles murga: ķermenis līdzīgs skorpionam, tikai vērša lielumā, divas īsu kāju virknes abos sānos, ar piesūcekņiem bagātīgi apgādāts taustekļu mudžeklis ķermeņa priekšgalā, resna, taču galā strupa aste, kas drudžaini raustās un pulsē, briesmonim kustoties uz priekšu.

Meitene beidzot attopas no sastinguma, gandrīz zaudējusi samaņu, viņa pielec kājās un lūkojas apkārt, glābiņu meklējot. Taču būtne virzās no celiņa puses, kas otrā virzienā beidzas strupceļā, aiz muguras ir tikai klintis, kas ieaugušas mežā, priekšā tikai krauja, bet tur jau puslokā lokas radījuma taustekļi. Nelaimīgais cilvēkbērns kāpjas atpakaļ, meklējot glābiņu, ja izdotos uzrāpties kādā klintī. Lūk, tā jau klāt. Meitene sāk rāpties augšup, taču pēc pāris metriem klints kļūst tik stāva, ka te jau būtu vajadzīgi alpīnista rīki, kas, protams, meitenei nav.

Izmisumā viņa piespiež savu karsto seju jau vēsajam akmenim un pēkšņi jūt, kā kaut kas čūskai līdzīgs nolien gar viņas lāpstiņām un apvijas zem padusēm. Meitene tiek atrauta no klints un bezpalīdzīgi karājas gaisā zem debesīm, kas sāk jau tumst. Briesmonis ir kaut kur apakšā. Mežonīgu baiļu kliedziens iesprūst meitenei kaklā un viņa zaudē samaņu.

Tanivha – protams, tā ir viņa – piebīda meiteni tuvāk savai astei, kas ceļas gaisā un pulsēdama piespiežas meitenes kājām un slīd uz augšu, apņemot viņu no visām pusēm, it kā aprijot vai maucoties virsū. Meitenes drānas pārplīst, masai tās saraujot. Nu jau ārpusē redzama tikai meitenes augšdaļa līdz krūtīm, rokas, galva, kas bezsamaņā nokarājas uz leju. Liekas, ka tanivha tausta meiteni, tad pēkšņi meitene atgūstas no bezsamaņas, jo sajūt trakas sāpes nabas rajonā. Kaut kas sāk urbties meitenes vēderā un viņa atkal iekrīt glābjošā bezsamaņā. Sāpes pēkšņi pāriet.

Pēdējo saules staru atspulgs pazūd aiz horizonta. Tumsa apņem nelaimīgo un viņas mocītāju. Tanivha dēj savu olu meitenes vēderā, kas uzpūšas. It kā meitene būtu palikusi grūta. Tad bagātīgi iešļaksta pret sāpju šķidrumu un izvelk savu astes piedēkli no meitenes vēdera. Meitenes naba mirkst asinīs, bet tās ātri sarecē. Tanivha noliek nejūtīgo meitenes ķermeni pie klints, ietīstot to tādā kā kokonā, un pati aizvelkas atpakaļ mežā. Pēdējā darbība viņai ir atņēmusi visus spēkus, taču arī viņas dzīves galvenais uzdevums ir paveikts. Meža biezoknī, kādā gravā, pa pusei ierakusies zemē, viņa beidz savas dzīves gaitas.

3. nodaļa.

Deils Bonds pamodās vēlu. Saule jau pamatīgi lēja savu gaismu pa vasarnīcas logiem. Visā garumā, izstiepies uz dīvāna, Deils ļāvās patīkamam gurdenumam, apzinoties to, ka beidzot ir sācies viņa atvaļinājums, kurā jaukā un patīkamā bezdarbībā ir pavadītas tikai dažas dienas un vēl priekšā vairākas nedēļas šajā zaļumu ieskautajā mītnē. Brīvas un miera pilnas dienas, izmetot no galvas visas visas darba nepatikšanas un zinātniskā institūta rutīnu. Varbūt pat izdosies mazināt urdīgo sajūtu – vai esmu atradis savas dzīves īsto aicinājumu.

Tiešām, bioloģija, kas sākumā Deilu bija piesaistījusi pateicoties pastāvīgai saskarsmei ar dzīvo dabu, ieveda viņu tādā nozarē, kas lika dienu no dienas eksperimentēt ar nelaimīgām, dzīvām būtnēm, ņemoties ar medicīnas vārdā mocības cietušiem vai jau mirušiem radījumiem, cerot rast zāles pret tām briesmīgajām kaitēm, ko viņš pats nabaga zvēriem bija inficējis.

Tā nu Deils svētlaimē gulšņāja, klausoties no dārza plūstošajās putnu balsīs, nenojaušot, ka liktenis viņam jau atkal sagatavojis drīzu atgriešanos visai nemīlamajās Bioloģijas un medicīnas institūta telpās.

Pie vasarnīcas dārza vārtiņiem ir apstājusies vietējās policijas automašīna un pa taciņu uz Deila Bonda apmešanās vietu straujā solī jau tuvojās smagnējais Gregs – Deila kādreizējais skolas biedrs, tagad – policijas inspektors. Policista uniformā iespīlētais augums radīja labi trenēta, muskuļota vīra iespaidu. Pienācis pie verandas, viņš pieklauvēja pie tās durvīm, taču tad caur stiklu pamanīja Deilu, pacēla roku sveicienam un nāca iekšā.

“Hello, Bond! Esmu ieradies, lai izrautu tevi no šīs vientulīgās saliņas! Aši ģērbies un braucam!”

“Kas tad nu lēcies? Vai tik nebūs no mana institūta kāds pērtiķis aizlaidies un pašlaik sēž rātsnama tornī?”- Deils mēģināja jokot.

“Ģērbies vien un ātri!” - Gregs nopūtās. - “Lieta pavisam nopietna. Pa ceļam izstāstīšu, bet pašreiz nekavējies! Lūdzu!”

Deils gluži fiziski sajuta, ka viņa labais garastāvoklis aizplūst no ķermeņa un tajā ielaužxas drūma nolemtība. Gregs velti neko nelūdza. Bonds piecēlās un sāka ātri ģērbties. Abi ar Gregu no bērnu dienām viņi tā bija saraduši, ka varēja saprasties no pusvārda. Lieta bija nopietna.

Gregs atsēdās uz gultas malas, vienaldzīgi – it kā nolemtības pilnām kustībām – izvilka no krūšu kabatas cigarešu paciņu, izvilka cigareti un uzsmēķēja. Viņa seja kļuva manāmi skumjāka. Taču tad pēc brīža viņa sejā atkal parādījās vienaldzības maska. Gregs vienmēr mīlēja aktīvu darbību, bet piespiedu apstāšanās brīži viņu stipri kaitināja.

Pēc pusstundas abi jau atradās mašīnā un kalnu ceļš viņus līku ločiem tuvināja pilsētai.

“Redzi, Deil, kāda lieta,” - Gregs iesāka stāstīt, - “šorīt pilsētas parkā mūsu patruļa uzgāja kādu smagi cietušu jaunu sievieti. Drēbes saplosītas, asinis! Tā izrīkoties un vēl ar grūtnieci! Tā sieviete, kur nu sieviete, tīrais bērns vēl, tagad ir gluži kā prātu zaudējusi. Nav jau brīnums, pēc šāda pārdzīvojuma”.

“Bet ko es te varu līdzēt?” - Deils noteica.

“Klausies tālāk! Noskaidrojām viņas personību un sākās brīnumi. Vai vari iedomāties: vēl vakar no rīta neviens neko nav zinājis par viņas lielo vēderu un tas nemaz NAV bijis liels! Parasta meitene, bet šodien jau izskatās kā septītajā mēnesī...

Protams, mans šefs tūlīt liek man tevi sameklēt – bioloģija un medicīna – to tavu specialitāšu dēļ. Un ja vēl atceras, cik ļoti tava laboratorija palīdzēja pirms pāris gadiem tajā Klārka lietā!”

“Kā tad, kā tad! Un vēlāk es no sava šefa saņēmu rājienu par laikā nepaveikto tekošo darbu”.

“Šoreiz viss būs kā nākas”, mana priekšniecība ar tavējo jau visu ir saskaņojusi. Ir šajā mīklainajā lietā vēl viens noslēpums. Nozieguma vietā skaidri redzamas kādas ļoti neparastas pēdas, it kā vesels ziloņu bars būtu te grozījies. Gandrīz vai jāsāk domāt – varbūt te iejaukts tas pats lidojošais šķīvītis”.

“Tad jau gan”, - zobgalīgi ieminējās Deils. - “Un jūs, protams, nolēmāt, ka bez manis neiztiksiet”.

Tad viņš atkal kļuva nopietns, nopūtās un skumji noteica:

“Ko tu padarīsi? Rādās, ka atvaļinājumu vairs man neredzēt kā savas ausis”.

4. nodaļa.

Deils Bonds un Gregs Pīrss iegāja institūta rentgenoloģijas kabinetā. Divi jaunākie asistenti jau novietoja meitenes nekustīgo ķermeni uz aparāta galda.

“Mēs viņu turam zem spēcīgas miega zāļu devas. Nabadzītei visu laiku uznāca tik spēcīgas vajāšanas mānijas lēkmes, ka nespējām viņu savādāk savaldīt”, - sāka skaidrot viens no asistentiem.

Deils apsēdās pie rentgena aparāta pults, Gregs nostājās aiz viņa un abi pavērās ekrānā. Bunds ieslēdza aparātu un sāka lēnām fokusēt attēlu.

Pēkšņi, šausmās viņš iepleta acis un satriekts noslīga krēslā, nespēdams vairs neko citu, kā vien stulbi vērties ekrānā. Arī Gregs neticīgi pavērās tajā.

Meitene tiešām negaidīja bērnu. Viņas vēderu aizņēma kaut kādi, kamolā satinušies tārpveidīgi veidojumi – gluži kā tāds satinies milzu lentenis starp malā atstumtajām zarnām un citiem orgāniem.

Attapies no sastinguma, Deils bez kavēšanās tvēra vietējā komutatora klausuli, brīdi koncentrēja balsi un tad izsacīja, vēl nekad tik nopietni neskanējušo, bet pašlaik acīmredzami vajadzīgo trauksmes formulu:

“Uzmanību! Uzmanību! Runā 3. laboratorijas vadītājs Deils Bonds. Ar varu, kas man dota, izsludinu ārkārtas stāvokli!”

Mazliet nogaidījis, viņš turpināja:

“Visiem institūta darbiniekiem, kuriem bijusi kaut kāda saskare ar nupat institūtā ievesto slimnieci, koda apzīmējums XP-01, nekavējoties ierasties dezinfekcijas telpā! Ar šo brīdi 3. laboratorijas telpas tiek hermētiski noslēgtas un šeit sākas autonomais darba režīms”.

Deils nospieda vajadzīgos taustiņus uz komutatora pults un varēja dzirdēt, kā automātiski noslēdzas laboratorijas nodaļas attiecīgo telpu durvis.

“Bet kā tad es?” - Gregs nobrīnījās.

“Nāksies tev darīt to pašu, ko citiem – gaidīt, līdz noskaidrosim, vai tās baismīgās būtnes nav mums kaitīgas. Tikmēr padzīvosi pie mums”, - Deils noplātīja rokas, - “bet tagad zvani zvani uz policiju un steigšus izsauc visus savus kolēģus, kuriem ir iznākusi saskarsme ar šo meiteni! Pilnīgi visus!”

Paskatījies, kā Gregs steidzas izpildīt viņa sacīto, Deils pasauca pie sevis vienu no asistentiem:

“Bil, tūlīt steidzies un operāciju zāli un liec, lai visu sagatavo operācijai. Pamēģināsim meiteni atbrīvot no “grūtnieces” lielā vēdera”.

Asistents pazuda aiz durvīm. Bonds atkal apsēdās un drūmi paskatījās uz meitenes stāvu, kas nekustīgi gulēja uz rentgena aparāta galda. Pēkšņi viņam meitene sāka likties kā mīna ar laika degli, bet viņš pats kā sapieris, kas pieņēmis riskantu lēmumu un atpakaļceļa vairs nav. Varbūt viņš kļūdās. Lai nu kā – atbildība kļuva mokoša.

Iezvanījās telefons, Deils pacēla klausuli.

Zvanīja institūta direktors Morisons un sākumā Deilam nācās noklausīties pārmetumus par patvaļīgo rīcību, taču, izdzirdējis par lietas būtību, direktors pats pārtrauca strostēt padoto.

Atgriezās asistents kopā ar sanitāriem. Viņi pārlika meiteni uz elektrokāra ratiņiem un aizveda.

”Greg, paslaisties tepat pa gaiteni, līdz arī tevi pasauks uz dezinfekciju”, - Deils noteica un devās uz operāciju zāli.

Pie tās durvīm viņš jau sastapa savus kolēģus, kas stāvēja rindā pie ieejas jonizējošas dušas telpā. Pēc rūpīgas dezinfekcijas un spēcīgu antibiotiķu devas, ko visiem izdalīja kāda jauniņa laborante, visi iekļuva operāciju telpā.

Deils gāja vēl tālāk pa koridoru, skatīdamies cauri stiklotajām pēc operāciju zāles telpām, telpas dziļumā vīdēja būru rindas ar dažādus eksperimentus pārcietušajiem pērtiķiem, jūras cūciņām un žurkām.

“Jā, tagad mani sagaida kas lielāks”, - viņš skumji pasmaidīja.

5. nodaļa.

Deils veica ķeizargriezienu, tad nolika skalpeli un brīdi vēroja kā asistenti atstiepj uz visām pusēm meitenes ādu un vēdera plēves, lai nofiksētu, atsedzot operācijas vietu. Griezums bija izdevies un Deils paņēma citu skalpeli. Ar pirkstiem viņš uztaustīja simfīzi un pabīdīja to sāņus kopā ar urīnpūsli. Sāņus un uz leju. Kļuva redzamas saspiestās zarnas un mudžeklis ar milzīgiem, resniem tārpveidīgiem radījumiem.

Deils pavēlēja visiem aizvērt savu skafandru sejsegus, tad lēnām sāka atbrīvot zarnas no pielipušajiem svešķermeņiem. Pie operāciju galda tika piebīdīts noslēdzams trauks ar īpašu virsmu, kas modelēja cilvēka ķermeņa iekšpusi, tajā uzmanīgi, viens pēc otra, tika salikti atdalītie “tārpi”.

Ar lielām mokām Deilam izdevās pārvarēt pretīguma izraisīto roku trīcēšanu. Gļotainie, desveidīgie radījumi, apvilkti ar bālgani caurspīdīgu, ādai līdzīgo čaulu patiešām nevarēja radīt labas emocijas. Caur čaulu varēja redzēt skalojamies kaut kādu šķidrumu, kurā peldēja tādi kā nenoformējušies orgāni. Deils pamazām sāka apjēgt, ka šie “tārpi” ir kaut kādas dzīvas būtnes olas, kūniņas vai kas tamlīdzīgs.

Trauku steidzami nogādāja uz laboratorijas telpām, bet Deils turpināja operāciju, rūpīgi attīrīdams vēdera dobuma sieniņas un iekšējos orgānus no tārpveidīgo ķermeņu gļotām. Pabeidzis šo darbu, viņš uzticēja operācijas nobeigumu saviem asistentiem un atstāja operāciju zāli.

Ilgi atpūsties operāciju zāles priekštelpā Deils tomēr nepaguva, viņu pasauca pie telefona, zvanīja institūta direktors. Apjautājies par operācijas gaitu , viņš paziņoja Deilam visai patīkamu ziņu: neesot izdevies atklāt nekādu kaitīgu mikroorganismu un vīrusu pēdas, ne institūta telpās, ne darbinieku analīzēs. Direktors ieteicās, ka varētu sākt domāt par drīzu ārkārtējā stāvokļa atcelšanu un izolācijas beigām.

Nedaudz nomierinājies par šādām ziņām, Deils gāja sameklēt Gregu. Drīz viņš to arī atrada, omulīgi iekārtojušos nodaļas bufetē un flirtējot ar valšķīgo oficianti Elliju.

“Hallo, Greg! Redzu, tev te neiet slikti. Nāku ar labām ziņām”, - Deils ieteicās. - “No tiem velnišķīgajiem radījumiem dotajā mirklī briesmas vairs nedraud. Drīz atcelsim karantīnu un varēsi doties plašajā pasaulē”.

“Re, kur labi! Lai gan tev taisnība, arī te man nemaz nebija tik slikti. Vai ne, Ellij?” - Gregs pameta aci uz Ellijas pusi. Oficiante ieķiķinājās.

“Labi, Greg, iesim! Mums jāparunājas”, - abi vīrieši izgāja koridorā.

“Klausies, Greg”, - Deils kļuva nopietnāks. - “Te, institūtā pagaidām viss ir labi, bet tālāk pasaulē... Man tev jāsaka, ka miera gan laikam tur ir visai maz. Policijai noteikti ir rūpīgāk jāapskata tās pēdas parkā. Zini, varbūt tās nelaimīgās meitenes murgi nemaz nav bijuši bez pamata un ne šīs Zemes briesmonis vēl klaiņo apkārt. Ja nu tās riebeklības atkārtojas vēlreiz?”

Kad Gregs bija visu uzzinājis par tārpveidīgajām būtnēm, viņš nolēma sākt rīkoties, aizmirstot uz laiku savu vieglprātību. Deils aizveda viņu uz laboratoriju, kurā abi kādu laiku vēroja zilganos, gļotainos radījumus.

“Gatavā preteklība!” - Gregs nomurmināja, domās izteikdams arī kādu smagāku vārdu. Tad viņš piegāja pie telefona un, ievadījis policijas komisāra numuru, sāka visu sīki ziņot priekšniecībai.

6. nodaļa.

Pamazām saule sāka svērties uz uz dienas otro pusi. Kokos iegrimušo institūta ēku ēnas stiepās aizvien garākas. Skatoties no upes puses, likās, ka administrācijas un laboratoriju korpusu logos deg sārtas un sarkanas lāpas.

Pie institūta galvenās ieejas bija piebraukusi vesela armijas automašīnu rinda. Institūta izsauktās armijas daļas jau sāka teritorijas aplenkšanu, veidojot dzeloņstiepļu žogus un apsardzes būves. Pie ieejas bars žurnālistu velti pūlējās iestāstīt kādam pamatīgu apmēru virsniekam, lai tas dotu atļauju viņiem iekļūt institūta teritorijā.

No administrācijas korpus aiznāca pajauns vīrietis un nogriezās uz uz taku, kuras bruģis bija izlikts no iedzeltenas krāsas akmeņiem un veda uz ēku, kas atradās karantīnā, uz Deila laboratoriju.

Pienācis pie ārdurvīm, viņš piezvanīja un tika ielaists. Izrādījās, ka Deilam palīgos tiek sūtīts vēl viens zinātnieks – parazitologs Terijs Hārts. Izgājis cauri slūžu un dezinfekcijas telpām, viņš ašiem, sportiskiem soļiem uzkāpa otrajā stāvā un atvēra Bonda laboratorijas durvis.

Deils pašlaik apskatīja vienu no “tārpiem”.Viņam palīdzēja divas laborantes – divas melnmatainas skaistules: Sellija un Enna. Deila asistenti Bils un Bobs novēroja pārējos “tārpus”, kas gulēja īpašās barotnēs, katrs savā traukā. Laboratorijas stūrī, atlaidies atpūtas krēslā, snauda Gregs.

“Sveiks, Terij!”, neatraudams acis no mikroskopa, Deils pasniedza Hārtam roku. - “Es jau tevi gaidīju”.

“Man jau parasti gadās būt šefam pa rokai, ja kaut kas ārkārtējs notiek. Atceries kaut vai to, kā mēs lēkājām pa kokiem, ķerot tavus izsprukušos, inficētos mērkaķus”, - Terijs piezīmēja. - “Stāsti nu, ko šoreiz esi savārījis?”

Deils bēdīgi pavērās Hārtā:

“Šoreiz neko pats nevārīju. Šis te putras spainis pats uz galvas uzkrita, ne gaidīts, ne saukts. Pats redzi, ķidāju vienu “citplanētieša” olu”.

“Un kādi rezultāti?” - Terijs kļuva nopietnāks.

“Ola kā jau ola, nupat kā izdēta. Ļoti izturīgs un elastīgs apvalks, olbaltums, dzeltenums. Taču veidošanās process ļoti strauji iet uz priekšu. Jau sākuši veidoties kaut kādi divi ļoti neparasti orgāni. Mani māc bažas, ka te kaut kas nav labi!”

Terijs arī sāka vērot pārgrieztās “olas” orgānus – ar olbaltuma gļotām aplipušos maisiņus, no kuriem kā stari uz visām pusēm pletās zaraini izaugumi. Cauri maisiņu sieniņām varēja saskatīt kaut kādu zaļganu masu, kas cieši piepildīja tos.

“Gluži kā hlorofils”, - Terijs skaļi izteica radušos domu.

“Tūlīt noskaidrosim, kas tā tāda ir par masu”, - Deils noteica un pievērsās savai laborantei. - “Sellij, aiznesiet, lūdzu, šo paraugu uz hermokameru un nolieciet uz otrā galdiņa!”

Bonds atgāja no mikroskopa un domīgs pavērās laboratorijas vadības pultī telpas gala sienā, tad apsēdās pie tās.

Terijs apstājās blakus. Ieintriģēts pie viņiem klāt vija pienācis ar Gregs.

Iedegās ekrāns un kļuva redzama visai padrūmā telpa ar vairākiem preparēšanas galdiem un pāris mehāniskajām rokām. Sellija pašlaik novietoja vienu no maisiņiem tieši uz operāciju dēlīša.

Deils palielināja attēlu, līdz galdiņš jau aizņēma visu ekrānu. Sellija bija nozudusi. Atskanēja signāls, ka telpa tiek dezinficēta un hermētiski noslēgta. Mehāniskā roka satvēra skalpeli un nedaudz iegrieza maisiņu.

Ap Deilu jau bija sastājies viss laboratorijas personāls un vēroja notiekošo.

Bonds izgrieza zaļganās masas gabaliņu, tā izrādījās poraina, un uzlika to uz mikroskopa stikliņa, nostādīja asumu un un pārslēdza attēlu uz mikroskopu. No zaļganbrūnas miglas pamazām iznira porainā maisiņa masa. Kļuva redzams, ka katrā porā ieslēgta, kustējās ovāla, pilienveidīga sīkbūtne. Caurspīdīgais ķermenītis lēni trīsēja, nemitīgi uztverdams caur savu čaulu kaut kādas vielas daļiņas no zaļganās masas. Visvairāk tas līdzinājās kādam barošanas procesam.

“Paskaties tik, baktērijas”, - Terijs nomurmināja. - “Mums nāksies būt krietni piesardzīgākiem. Ko teiksi, Deil?”

“Tik tiešām, tie citplanētieši nav nemaz tik vienkārši, kā izskatās”, - Bonds atrauca un pie sevis nodomāja: “Gan vēl iekulsimies ar tiem nepatikšanās...”

7. nodaļa.

Vētru klints pakājē stāvēja policijas patruļauto. Kāds virsnieks pašlaik deva pēdējos norādījumus patuklam, maza auguma seržantam, pie kura kājām nemierīgi mīņājās aitu suns. Divi policisti domīgi vēroja zālienā iespiesto sliedi, kuru bija atstājusi tanivha. Viņiem nemaz nepatika virsnieka jautrais garastāvoklis, kuram pirms dežūras iedzertais viskijs lika raudzīties pasaulē rožainām acīm.

“Dinozauru mednieki! Skat, ko izdomājis”, - murmināja pirmais policists otram pie auss. - “Vajadzētu tev pirmajam doties tajos brikšņos iekšā. Redzētu, ko tad tu, putniņ, dziedātu?”

“Turēsimies tikai tā patālāk no Džeka ar suni, gan jau izķepurosimies”, - otrais atrauca. - “Neesam jau skaistas meitenes...”

Beidzot, pārtraucis savus runas plūdus, virsnieks ar lielīgu žestu kā kāds karavadonis deva komandu policistam ar suni doties pa tanivhas pēdām. Suns pārgalvīgi rāvās uz priekšu un pakaļdzīšanās bija sākusies.

“Ko jūs te vēl gaidāt? Pistoles šaušanas gatavībā un uz priekšu!” - virsnieks uzsauca pārējiem policistiem un piegāja pie patruļauto, lai ziņotu pa radiotelefonu šefam, ka gūstīšana ir sākusies”.

Pēddzinis suns veda policistus taisni mežā iekšā. Izauļojuši cauri labi iekoptajiem meža parka kvartāliem un tikuši pāri dažiem celiņiem, viņi nonāca pie ciprešu dzīvžoga. Kaut kādā neparastā veidā briesmonis bija pārrāpies trīsmetrīgo kociņu rindai, to gandrīz nesalauzis. Saskrāpēti un ieplēsuši formas tērpus, žogam cauri izlauzās arī policisti. Domās sulīgi izlamājuši priekšniecību kopā ar tanvhu (protams, bez saukšanas īstajā vārdā), viņi nokļuva īsta meža masīvā, kuru pamežs vērta nepatīkami tumšu un drūmu.

Suns apstājās kādu lielāku brikšņu vidū un sāka ošņāt nomīdītos, sūnām klātos ciņus. Acīmredzot, šajā vietā tanivha bija krietni ilgi uzturējusies, gaidīdama vakaru. Vēl sīvi oda sarepējušās gļotas un izrakņātās zemes. Viss gaiss vēdīja no kādas svešas un ne visai patīkamas smakas, kas radīja skāņu garšu mutē par spīti uzvilktajiem respiratoriem. “Nabaga suns”, - nodomāja viens no policistiem.

Suns tiešām, galīgi sabozies, augsti cilādams kājas, ošņājās pa nomīdītā laukuma malām un klusi iesmilkstējās, kā ātrāk prom gribēdams no šīs riebīgās vietas. Tad viņam tomēr izdevās atrast tālākās pēdas un policistiem vajadzēja līst visbiežākajā eglīšu saaudzē. Mitrie egļu zari sitās viņu sejās, tās pārklājās ar zirnekļu tīmekļiem, beigtu odu un mušu atliekas bira acīs, bet suns tikai rāva un rāva uz priekšu savu saiti, lai ātrāk izkļūtu no šīs nepatīkamās vietas.

Beidzot viņi nokļuva līdz kāda stāva paugura mugurai, kurā ar mokām izdevās tikt augšā, ķeroties pie sīko alkšņu stumbriem un zariem, kas šeit bija nomainījuši skuju kokus. Brikšņi kļuva vēl necaurejamāki. Paugura otrā pusē atkal sākās lielāku koku mežs, tomēr pamežs šeit nekļuva daudz retāks.

Policistiem nācās vēlreiz pabrīnīties, kā tanivha bija šeit varējusi izkļūt cauri, neko lielu nenogāžot un nesalaužot.

Pēkšņi, izkļuvuši nelielā, atklātā laukumiņā, viņi sajuta neliela vēja plūsmu, kas atkal nesa jaunu smakas vilni. Pēc pāris soļiem tos apņēma tik neiedomājami pretīga un apdullinoša smaka, ka diviem policistiem steigšus nācās iztukšot savus kuņģus.

Vilku suns, iežmiedzis asti starp pakaļkājām, piespiedās savam saimniekam un nebija izkustināms ne no vietas. Pēdīgi, policisti aizkļuva līdz gravai, kur ieraudzīja līdz pusei zemē ierakušos briesmoņa ķermeni. Grava bija stipri aizaugusi ar krūmiem un līdz pašam pēdējam brīdim tanivha nebija saskatāma. Viņas tuvumu izsacīja vienīgi smaka un salidojušo un saskrējušo kukaiņu dūkoņa un čaboņa. Dūca mēslu mušas un mēslu vaboles, līda zemes tārpi un skraidīja skudras.

Tanivhas ķermeni sedza viļņojošs un kustīgs paklājs, kas sastāvēja no visāda veida kukaiņu tūkstošiem. Kaut kas tos šausmīgi pievilka šai vietai, varbūt pati daba centās attīrīt Zemi no šī mošķa.

Neizturējuši smaku, policisti atkāpās. Arī bez tuvākas izpētes bija skaidrs, ka kosmiskā briesmoņa ceļš uz Zemes bija beidzies.

8. nodaļa.

Deils stāvēja savā istabiņā pie loga un vēroja institūta parku, kura zaļumos grima laboratoriju ēkas. Vēlā vakara pēdējās gaismas atblāzma sārtoja tuvējo kalnu virsotnes. Jaukā dabas ainava likās tik nesaderīga ar jaunā zinātnieka drūmajām domām, ka viņš beigās saviebies aizgriezās no loga nost.

Šodien bija noticis visai svarīgs pagrieziens Deila pētījumos. Dienas rīta pusē no tārpveidīgajām olām izšķīlās visai atbaidošas svešās pasaules būtnes. Vienu no tām Deils iemidzināja un, kā bija plānots, uzškērda. Viņa aizdomas apstiprinājās un kļuva arvien stiprākas, tanivhas dzīvē visai lielu lomu spēlēja maisveidīgie izaugumi ar baktērijām. Spēcīgi asinsvadu mezgli, nervu stiegras un biezas iekšējās plēves apņēma šos orgānus, kuros jau aktīvi bija sācies baktēriju vairošanās process. Lavīnveidīgā attīstība tiešām likās draudīga.

“Žēl, ka lielā briesmoņa ķermenis mežā jau bija paguvis pilnīgi sadalīties”, - Deils prātoja, “kāds neparasts ātrums...”.

Baktērijas, izkļuvušas no maisiņa, tāpat kā iepriekš, Zemes gaisā ātri aizgāja bojā, taču to misija noteikti saistījās ar ārpasauli, jo maisiņu izvadkanāli ar tādu kā vadu bija saistīti ar nezvēra mutes dobumu, jo tas atvērās tieši tur.

“Kāds gan varētu būt šo sīkbūtņu darbības mērķis?” - domās mocījās zinātnieks. - “Kaut paspētu to uzzināt, pirms notiek vēl kas nelabojams!”

Cik labprātāk viņš būtu iznīcinājis visus šos svešos radījumus, kurus ar šo dienu viņam ienāca prātā saukt par tanivhām. Seno maoru teiksmās kādreiz tā tika dēvēti pasaku nezvēri – cilvēkēdāji. Taču institūta vadība lika Deilam rūpēties par šīm svešādajām būtnēm, kuras bija milzīgi cēlušas institūta reputāciju, sagādājos vislielāko reklāmu tā pastāvēšanas vēsturē. Par spīti Deila iebildumiem vienu no būtnēm bija sev paņēmuši militāristi un aizveduši uz savu pētniecisko institūtu. Valsts Zinātņu Akadēmija nupat bija izsniegusi milzīgu naudas summu pētījumu turpināšanai, kā nekad institūta vēsturē. Nebija jau brīnums – tā taču bija pirmā tikšanās ar citplanētu dzīvības formu, kas bija oficiāli apstiprināta. Dotācijas, kas šad tika prasītas, nebija nekādi salīdzināmas ar pašreizējo naudas birumu. Saki nu viens cilvēks, kā lai no tādas slavas atsakās un pārtrauc pētījumus?

Deilam tika stingri noteikts darīt visu iespējamo, lai palikušie trīs radījumi nodzīvotu pēc iespējas ilgāk stingrā zinātnieku uzraudzībā. Vēlreiz izpētīt ar ķirurģisku iejaukšanos viņam atļāva tikai vienu eksemplāru.

Deila asistenti sagādāja dažādas barības paraugus, kurus izvietoja tanivhu terārijos. Visvairāk tām iepatikās svaiga, vēl asiņaina un jēla gaļa. Arī tas palielināja zinātnieka pretīgumu un nelabās nojausmas. Pēc tā visa, kas bija norisinājies... atstāt un audzināt ... to Bonds nespēja aptvert. Meiteni bija izdevies glābt, taču viņas šoks par notikušo likās neizbēgami atstās pēdas uz viņas turpmāko dzīvi.

Izlaiduši savas putām līdzīgās gremošanas sulas uz gaļas gabaliem, skorpionveidīgie radījumi uzsūca palikušo želejveidīgo masu, kurā bija pārvērtusies gaļa. Masā locījās tanivhu taustēkļi, bīdot mutē barības gabalus. Strupā aste ar pacelto tārpveidīgo galu krampjaini raustījās ikreiz, kad želejas gabals piepildīja piesūcekņiem pilno muti.

Cilvēkiem, kuri vēroja šo ainu, palika nelabi un viņi bija spiesti bieži pārtraukt novērojumus.

Bondam ar Hārtu izdevās noskaidrot putojošā šķidruma vēl vienu nozīmi. Gremošanas sulas pamatmasu sastādīja tanivhas baktērijas, bet putas pasargāja tās no Zemes apkārtējās vides. Tādā veidā tanivhobaktērijas varēja mierīgi pārvērst katru nolūkoto barības piciņu viegli sagremojamā masā.

Deila aizdomas pilnīgi attaisnojās un tagad viņš vairāk nespēja atkratīties no savām drūmajām domām par nākotni.

“Kas gan mūs visus sagaida, ja turpināsim attiekties pret šiem briesmoņiem kā pret vienkāršām laboratorijas žurkām?” - gan strādājot, gan atpūšoties Bonds nespēja tikt vaļā no šīm domām.

“Labi vismaz, ka tā nelaimīgā meitene Klīva no Vētru klints pamazām sāk atveseļoties!”

9. nodaļa.

Nemanot bija pagājis mēnesis, tanivhas jau bija izaugušas lielas. Hārts labprāt atgādināja, ka lielās tanivhas atliekas gandrīz neko nav devušas zinātnei, salīdzinājumā ar to, ko dod katra diena, kas pavadīta šeit – biolaboratorijā, kur lielajos, nesen izgatavotajos terārijos jau staipījās gandrīz divus metrus garie briesmoņi. To apgādei ar svaigu gaļu katru dienu jau bija nepieciešama vesela kravas mašīna no gaļas kombināta. Nezvēru vielu maiņas ātrums izrādījās pārsteidzoši liels.

Arī tagad, tikai pāris stundu neēduši tie nemierīgi grozījās savos sprostos. Un pēkšņi kā uzliesmojums sākās īsta katastrofa. Bez Deila un tanivhām laboratorijā atradās vēl divas laborantes. Silvija patlaban pie loga vēroja sardzes maiņu aiz institūta vārtiem. Dina veica šādus tādus pierakstus dežūržurnālā, ko prasīja izdarīt Bonds, vērojot skaitļu rindas monitorā. Ar skaitļotāju savienotā tanivha ar taustekļiem veltīgi centās izraut iedzīvinātos elektrodus no sava ķermeņa, kas laikam sajuta strāvas iedarbību, kad pēkšņi blakus terārijā tika dzirdama spēcīga šņākšana. Otrā tanivha neparasti lielos daudzumos spļāva putu skābes šķīdumu, kas apņēma nezvēru kā šampūna putas. Briesmonis lēnām sāka grimt laboratorijas grīdā gluži kā purvā. Tas bija kas negaidīts, jo līdz šim putas nespēja kausēt akmeni un metālu.

“Dieviņ, tētīt!” - iekliedzās Dina. - “Viņi ir sākuši ēst arī dzelzi!”

Kļuva dzirdama šņākoņa vēl divos sprostos. Deils sajuta aukstas tirpas skrienam pār muguru.

Otrā tanivha izšļāca savu šķīdinātājskābi tieši uz Bonda un Dinas pusi, tad sāka rāpties laukā no pakusušā terārija. Izkusušās sprosta sieniņas lēni nošļuka uz grīdas, izplūstot ātri cietējošā peļķē.

Silvija, pagriezusi seju nost no loga uz telpas pusi, sastinga, paralizējošu šausmu pārņemta. Trešā tanivha snaikstījās uz viņas pusi, aizšķērsojot ceļu uz durvīm. Atskanēja vēl viens šņāciens un pirmā tanivha pazuda, izlauzusies cauri pārsegumam uz apakšstāvu.

Deils soli pa solim atkāpās uz durvju pusi, velkot līdzi aiz rokas drebošo Dinu. Izbīdījis meiteni laukā, viņš uzsauca: “Silvij, rāpies laukā pa logu!” un izmetās ārā koridorā arī pats.

Durvis neizdevās aizvērt, tanivhas taustekļi tās jau spieda vaļā. Troksni izdzirdējuši, no blakus telpas izsteidzās vēl divi laboranti. Deils durvis vairs nespēja noturēt, tās jau sāka kust. Durvju vērtne atsprāga vaļā, pagrūžot Bondu uz citu cilvēku pusi. Koridorā izvēlas tanivha.

Glābšanās ceļš vija nogriezts, kāpnes atradās aiz tanivhas. Cilvēkiem atlika tikai atkāpties uz koridora otru galu, kur atradās logs. Viņi atkāpās līdz tam, tad deils pamanīja vieman laborantam rokās medicīniskā inventāra somu. Viņš atri atvēra to un izņēma skalpeli.

“Ātri halātus nost!” - Bonds uzsauca un norāvis savējo pāršķēla to platās strēmelēs.

“Grieziet savējos un sasieniet virvē!” - Deils uzsauca un, paķēris no sienas ugunsdzēšamo aparātu, metās pretī tanivhai, kas taustījās uz viņu pusi. Pavērsa aparātu pret tuvojošos nezvēru un aparāta putu straume iešļācās tanivhas atplēstajā rīklē. Tā apstājās, kā strāvas ķerta. Laikam abu šķidrumu kopējā ķīmiskā reakcija nemaz nebija tik patīkama.

Jaunieši, piesējuši improvizēto virvi pie radiatora, atrāva vaļā logu un izmeta virvi laukā.
“Ātrāk! Ātrāk! Putas var beigties!” - Bonds iesaucās, manīdams, ka tanivha atkal cenšas virzīties uz priekšu. Garie taustekļi tā vien locījās gar koridora sienām.Beidzot pēdējais puisis pazuda aiz loga. Varēja tikai saklausīt Dinas spiedzienus: “Vai – man bail!” un puišu: “Ātrāk! Ātrāk!“

Deils iemeta gandrīz jau tukšo ugunsdzēsības aparātu tanivhas taustekļu mudžeklī. Tad straujiem soļiem aizbrāzās uz loga pusi.

10. nodaļa.

Terijs stāvēja, atspiedies pret ozola raupjo stumbru laboratorijas ēkas priekšā un domīgs burzīja rokās kārtējo cigaretes galu. Turpat netālu divi kareivji bezbēdīgi trieca par kaut ko tikai viņiem svarīgu, izbaudot vasarīgās saules siltumu un možo, spirdzinošo vēju.

“Laikam nupat kā no sardzes”, - Terijs nosprieda un atkal pameta acis uz ēkas pusi. Pēkšņi viņš sāka berzēt acis: “Vai tikai es nesapņoju?”

Uz otrā stāva palodzes bija izrāpusies laborante Silvija un tagad turēdamās pie logu rāmjiem , centās virzīties pēc iespējas tālāk no atvērtā loga, kura vērtnē spoguļojās saule. Terijs sajuta, ka arī karavīri bija pamanījuši meitenes neparasto rosību. Acīmredzot, abiem skats likās amizants un draisks, jo vējš visai nekautrīgi plandīja meitenes svārkus, atklājot pievilcīgās kājas.

“Gluži kā lapsas uz vīnogām”, - iešāvās prātā Hārtam. Taču domas pārtrūka pašas no sevis, jo logā parādījās kaut kas līdzīgs čūsku mudžeklim, no tā izlocījās garš tausteklis un satvēra Silviju aiz vidukļa.

Terijs uz brīdi apstulba, taču tad ātri metā pie tuvāka karavīra Satvēris tā automātu, viņš pavērsa to pret logu un trieca ložu kārtu tanivhas taustekļos. Tanivha izzuda pēkšņi izšļāktu putu mākonī, bet tās savainotais tausteklis nošļuka lejā, palaidis vaļā meiteni. Meitene zaudēja līdzsvaru un atmuguriski iegāzās zem loga augošajā ceriņu krūmā.

Terija acu priekšā vēl ilgi rēgojās baismīgās tanivhas – Medūzas Gorgonas galva. Kaut logs jau bija palicis tukšs...

11. nodaļa.

Ellija spodrināja kafijas automāta metālisko virsmu, kad pēkšņi atskanēja stiprs būkšķis, it kā būtu atkārtojusies pirms desmit gadiem notikusī zemestrīce. Krakstēja griesti, bira apmetums, blakus esošajā pēcoperāciju telpā kaut kas smags nogāzās uz grīdas. Mežonīgi iebrēcās pērtiķi un sāka spiegt pārējie dzīvnieki, kas atradās turpat. Taču troksnis ātri apklusa.

Stipru baiļu pārņemta, oficiante izsteidzās koridorā un tur ieraudzīja kā no griestiem atdalās kaut kāda putaina bezveidīga masa un nokrīt uz grīdas, saplok, bet no tās paceļas un sāk kustēties neizsakāmi briesmīgs radījums. Tā bija otrā tanivha, pirmā pašlaik izrēķinājās ar dzīvniekiem.

Nelabi iebļāvusies, Ellija ieskrēja atpakaļ bufetes telpā un aizcirta durvis. Bezgalīgu šausmu sagūstīta, viņa brīdi pastāvēja apstulbusi, tad viņas skatiens pieķērās logam. Mēnessērdzīgā gaitā viņa pārgāja pāri zālei, aizķerot galdiņus un krēslus.

Nobrīksķēja durvis un, iepriekšējo neveiksmju saniknota, tanivha ierāpās bufetes telpā, kur tā bija uzodusi jaunu upuri. Tūlīt pat nezvērs pamanīja Elliju un vilkās uz viņas pusi.

Meitene jau bija uzkāpusi uz atvērtā loga palodzes, kad kā pletne garš tausteklis triecās viņai virsū un sagrāba meiteni aiz kājām. Ellija iekrita atpakaļ telpā, paguvusi vienīgi kritienā satvert loga malu. Viņas sirdi pārņēma auksts izmisums. Tanivhas muskuļi sasaspringa un tausteklis atrāva oficianti no loga.

Pēdējiem spēkiem Ellija ar rokām centās satvert kādu atbalsta punktu, viņa tvēra galdiņa kājas, taču galdiņš jau nebija piestiprināts pie grīdas un apgāzās. Meitenes nagi iecirtās grīdas linolejā, bet lūza. Viens no galdiņiem krītot triecās pret meitenes galvu un viņa, zaudējusi samaņu, pārstāja pretoties.

Tanivha pievilka meiteni sev klāt un viņa uz brīdi palika guļam asiņainu galvu un sarautām drēbēm briesmoņa priekšā. Tanivhas mute pavērās un no tās izšļācās putojošās kuņģa sulas šaltis. Pēc brīža no Ellijas pāri bija palikusi tikai augšpuse, kas vēl krampjaini noraustījās pēdējā agonijā, kad arī to pārklāja indīgās putas.

12. nodaļa.

Terija un Deila vadībā ugunsmetējiem bruņots kareivju vads virzījās pa izdemolētās laboratoriju ēkas pagrabstāva telpām. Visa dzīvā radība ēkā bija tikusi iznīcināta, bet tanivhas pazudušas kādā no pagrabstāva noliktavām. Uz to veda viņu lipīgo pēdu sliedes.

Karavīri uzmanīgi izpētīja katru telpu, satraukti žņaudzot savu automātu laidnes, esot gatavībā pie pirmās vajadzības atklāt uguni. Meklējumu loks pamazām savilkās ap dzīvnieku barības noliktavu, kuras durvis bija galīgi izgāztas un sakusušas.

Kaprālis lika karavīriem ieņemt pozīcijas durvju priekšā un ieslēdza spēcīgu starmeti. Cilvēku skatienam atklājās pilnīgi izlaupīta un iznīcināta telpa. Tās vidū melnēja milzīgs caurums, kas bija izveidots grīdā. Tanivhu telpā nebija.

Piegājuši caurumam klāt, cilvēki atklāja, ka zemē ir izveidota milzīga ala, kas kā vertikāls tunelis gāja tieši pazemē un tad spēji pagriezās sāņus.

Pieiet pilnīgi klāt tunelim vēl nevarēja, tā pakusušās malas likās vēl mīkstas un lēni tecēja gar tuneļa sienām. Likās, ka bezdibenīgā atvere dveš drūmu tumsu un tīri dzīvniecisku naidu. Tanivhas bija nozudušas bez pēdām, vairāk pilsētā tās netika redzētas. Ja nu vienīgi sapņu vai murgu pasaulē, kas notikumu dalībniekiem rādījās visu atlikušo mūžu. Tomēr atgādināt par sevi tās atgādināja. Gan tikai pēc kāda laika, lai tad tiešām pazustu no Zemes uz mūžu. Prožektora gaisma vāji iesniedzās tuneļa dzīlēs, kur tas aizliecās uz Austrumkalnu pusi.

Deils ar šausmām nodomāja, ka nāksies līst šajā tunelī iekšā un palūdza kaprālim, lai viņš neļauj pagaidām kareivjiem tuvoties tuneļa malām: “Tanivhu šķidruma kausējošā darbība vēl nav beigusies.”

Pametis pēdējo skatienu uz telpas grīdu, tās betons vairāk atgādināja gaismas pielietu purvaini, Deils kopā ar Teriju devās ārā no ēkas. Kad viņi bija apsēdušies institūta dārzā uz soliņa, Terijs apjautājās: “Ko tagad darīsim?”

“Visu vainu, protams, uzvels mums. Jābūt uz to gataviem”, - Bonds skumji rezumēja. - “Citu perspektīvu mums nav, kā tajā sakāmvārdā “Karus sāk valdības, bet izkaro tautas”. Tā arī te – mūsu viedoklī jau neviens no kungiem neklausījās. Tā tas nu būs, Terij!”

“Varbūt laidīsimies lapās?” - vēss smaids uz brīdi apspīdēja Hārta seju.

“Bezcerīgi! Viņi mūs noteikti atradīs un pataisīs vēl melnākus”, - drūmo joku neuztvēra Deils.

“Vai nezini, kas noticis ar ceturto tanivhu, ko sev paņēma militārie?”

“Nav ne jausmas – vai tad šie ies mums ko stāstīt!”

“Ko tad vairs? Būs vien mums jālien tajā caurumā iekšā, kad viss sacietēs”, - Terijs norādīja uz karavīriem, kas jau sāka rosīties pie 3. laboratorijas korpusa ieejas.

Piebrauca kravas auto. No tās izlēca vēl daži karavīri un sāka stiept ēkā iekšā dažāda lieluma kastes un rīkus.

Hārts pamanīja arī vairākus saiņus ar aizsargtērpiem.

“Nu ko! Iesim pārbaudīt, vai tie ir spējīgi arī kaut ko aizsargāt?” - viņš pieceldamies sacīja.

Abi zinātnieki sadrūmuši aizsoļoja uz pagraba pusi.

13. nodaļa.

Pēc dažām stundām mazajā noliktavas telpā jau bija uzstādīta vinča. Trosē karājās trīsvietīgs grozs, kurā kā adatu spilventiņā bija sadurti gari stieņi. Tiem vajadzēja nepieļaut groza pieskaršanos alas sienām. Pētnieki cerēja, ka stieņu izturīgais tērauds spēs kādu laiku atvairīt tanivhu dziedzeru izdalīto vielu ārdošo iedarbību. Grozā iekāpa abi zinātnieki un viens kareivis, kuram bija jāiejūtas miesassarga lomā. Vinča sāka griezties un grozs ātri pazuda caurumā. Turēdami gatavībā automātus, pētnieki vērīgi lūkojās alas dziļumā. Patiešām, jo tālāk viņi nolaidās, jo jūtamāk tuneļa sienas arvien vairāk sāka liekties uz kalnu pusi. Groza stieņi jau atdūrās tuneļa sienā un tas sašūpojās, vinča sāka darboties lēnāk, tomēr grozs visu laiku svārstījās. Stieņi slīdēja gar sienu, iespiežoties tās irdenajā masā, atstājot nagu skrāpējumiem līdzīgas pēdas. Varēja just, ka alas materiāls kļūst arvien stīgrāks. Grozu laida zemāk vēl lēnākā tempā, taču tas daudz nepalīdzēja – stieņi iesprūda pavisam.

Terijs izcēla no groza telekameru un piestiprināja to pie kārts, kas bija saliekt ar tādu aprēķinu, lai, pieaudzējot tai jaunus posmus, tā varētu ieskatīties aiz alas liekuma. Tā miniatūro kameru bīdīja ar vien tālāk tunelī, līdz kuram ar grozu neizdevās piekļūt. Drīz telekamera sasniedza alas horizontālo posmu. Bija pienācis klāt izšķirošais pakaļdzīšanās posms. Taču tas lika vilties.

Visu cilvēku uzmanība pievērsās ekrānam. Taču alas horizontālais posms izrādījās visai īss un neizcēlās ar kaut ko īpašu. Tas beidzās ar sienu, kuras vienīgā atšķirība no paša tuneļa sienām bija vienīgi sudrabaināka nokrāsa.

Nezvēru alā nebija, acīmredzot tie bija nosprostojuši alu ar izkausētas grunts masu. Tagad tā lēnām cietēja un ne vismazākā spraudziņa neliecināja par to, ka tanivhas varētu būt pazudušas citādā veidā.

Deils atkabināja iesprūdušos stieņus un deva pavēli celt laukā grozu.

Augšā viņus jau gaidīja steidzīgs izsaukums uz institūta administrācijas ēku. Ar Deilu un Teriju gribēja runāt pats institūta direktors. Deils ļoti labi saprata, kas viņus tagad gaida.

14. nodaļa.

Deils no jauna gulšņāja savas vasarnīcas verandā un, kaut arī varēja būt brīvs no visa, kas viņu bija mocījis pēdējos mēnešus, to aizmirst viņš nespēja. Turklāt, viņš un Terijs faktiski atradās mājas arestā, kamēr notika izmeklēšana par visu notikušo.

Abi bija kļuvuši bezdarbnieki. Deils jau bija sniedzis liecības, tagad viņam atlika gaidīt vienīgi tiesu, kas lemtu par tālāko. Bonda advokāts solīja pilnīgu attaisnošanu, taču darbu atgūt cerības vairs nebija.

Deils gulēja, vērdamies griestos, un domās vēlreiz pārcilāja pēdējos notikumus. Vispirms bija nolaišanās drūmajā alā, kas vairāk atgādināja kāda milzīga nezvēra iekšas: zarnu vai barības vadu. Tad steidzīgi urbšanas darbi institūta teritorijā, mēģinot tālāk ar ģeoloģiskām metodēm noteikt alas turpinājumu.

Urbšana atklāja milzīgu pazemes kupolu, kuram Zemes tehnika izlauzties cauri nespēja. Kupols sākās kā tuneļa nosprostojums un bija kādus simts metrus diametrā. Pret kupola virsmu lūza viscietākie urbji, pat materiāla paraugus neizdevās paņemt. Darbi tika pārtraukti.

Notika vairākas apspriedes, beigu beigās radās jauna ideja, rakt vertikālu šahtu uz kupola centru un tad mēģināt to sadragāt ar spridzekli.

Tad bojā gājušās Ellijas radinieki iesūdzēja institūtu tiesā...

Deils kārtējo reizi nopūtās: “Un es vēl sapņoju par to, kā izbēgt no savas garlaicīgās, notikumiem nabagās dzīves, no darba, kuru nemīlēju, no bezmērķīgajām ilgām! Tagad notikumu ir vairāk, nekā vēlētos pat vissizsmalcinātākais piedzīvojumu meklētājs, bet mani, savukārt, māc ilgas, lai vispār nekas nebūtu noticis”.

Bija pat ierosinājums nomest uz institūtu atombumbu.

Lielais piedzīvojums, kurā viņš bija ticis ierauts, izsmēla visus Bonda spēkus un tagad viņš jutās fiziski un morāli iznīcināts.

Tik tiešām, dzīvē gadās brīži, kad liekas, esi ieguvis visu, ko vēlējies, bet tad atklājas, ka tas viss tev laimi nemaz nenes. Nenes pat apmierinājumu, tikai lielākas raizes un pilnīgu dzīves sabrukumu.

Šādās domās iegrimis, Deils sākumā pat nepamanīja vieglo trīcēšanu, kas bija pārņēmusi visu ēku. Pēkšņi tā pieauga līdz spējam grūdienam, kas lika Bondam pielēkt kājās. Drebēja grīda un brīkšķēja dēļi, spēcīgi aizcirtās verandas durvis. Bira sasisto logu stikli.

Spēcīgu baiļu pārņemts, Deils izmetās laikā no vasarnīcas un izskrēja dārzā. “Vai tiešām atkal zemestrīce?”

“Vai naidīgais liktenis atkal gatavo viņam kādu postu?” Mājā gāzās mēbeles, iebruka vasarnīcas griesti. Plaša plaisa šķērsoja mauriņu, liekot Deilam palēkt sāņus. Salīgojās vīnogulāji. Zemestrīce raustīja Zemi konvulsijās, kas likās nebeidzamas un Deils pat nenoturējās kājās, sāpīgi sasitot roku un plecu.

Cenšoties piecelties kājās, viņš neviļus pagrieza galvu uz kalnu pusi un sastinga. Kalnu grēdu bija pāršķēlusi jauna aiza, akmens straumes lavīna traucās uz ieleju un pazuda meža parka koku audzēs. Lūztošo koku brīkšķi skanēja kā tālu lielgabalu kanonāde, kuru pamazām pārmāca lavīnu dunoņa.

Klinšu pakājē, pretī aizas mutei no zemes cēlās savāda konstrukcija. Tās sudraboti pelēcīgais tonis Deilam pēkšņi atsauca atmiņā tanivhu alas vairogu. Konstrukcijas milzīgumu slēpa attālums, taču blakus esošie, izgāztie koku stumbri likās kā mazi krūmi.

Pamazām arvien augstāk slējās liels, trīsstūrains stabs, pie kura skaldnēm sānos bija piestiprināti tādi kā atspoles tipa kosmoplāni, tikai noapaļotākām formām. Pilieni, kas nezin kāpēc nolēmuši krist augšup.

Pēc brīža stabs apstājās. Kļuva redzams, ka tas balstās uz tādas kā pussfēras – puskupola, kas daļēji vēl slēpās zemē. Tam visapkārt veidojās ar saknēm izrautu koku krāvumi. Zemestrīce bija beigusies.

Pēkšņi Deila smadzenēs atplaiksnīja kaut kad bērnībā redzēts attēls no kādas nodriskātas grāmatiņas par kosmosu. Attēls, kurā redzams zvaigžņu kuģis ar fotonu dzinēju. Liekas, ka pat bija tāds utopisks romāns par drosmīgajiem astronautiem – kosmosa iekarotājiem.

“Ak, Dievs! Tās taču tanivhas un tūlīt tās startēs un te būs tāda uguns jūra, ka pilsēta pazudīs no Zemes virsmas, izkūpēs gaisā...” - doma bija asa un stindzinoša.

Zemestrīce patiešām bija beigusies. Bonds piecēlās kājās un nedrošiem soļiem piegāja pie dārza vārtiņiem. Uz ielas jau bija izskrējuši daži pārbijušies kaimiņi.

Deils nokratīja sastingumu un arī izgāja uz ielas.

“Kas noticis, doktor?” - satraukts pie Deila piesteidzās viens no vasarniekiem.

“Draud lielas briesmas. Faktiski mums ir atlikusi tikai viena iespēja glābties – jāskrien uz upi un jāpaslēpjas aiz stāvās nogāzes. Citādi mūs visus sadedzinās tā tur startējošās kosmiskās mašīnas liesmas”, - Deils skaļi izkliedza savu spriedumu par notiekošo.

Aicinoši pamājis ar roku, Bonds metās pa ielu uz upes pusi. Sākumā it kā nedroši, neticot viņam piebiedrojās arī pārējie cilvēki.

Viņiem aiz muguras ar vien jaušamāk cēlās spēcīga rēkoņa, kas ātri pārauga dārdošos auros. Kalnu pakājē dzima otra saule, lai uznestu jaunās tanivhas kosmosa plašumos, kur tās varētu turpināt savas sugas bezgalīgos klejojumus no vienas zvaigznes uz otru, trešo, ceturto, līdz spēcīgā vairošanās dziņa tām atkal neliks atrast kādu nelaimīgu planētu, kurai būs lemts kļūt par jaunu kosmisko briesmoņu “bērnudārzu”.

Iela izgriezās krastmalā. Pēdējiem spēkiem Bonds pārmetās pāri nožogojumam un vēlās pa nogāzi lejā. Aiz viņa lēca ātrākie kaimiņi. Bet tālāk ātri tuvojās liesmu jūra. Aiz pilsētas, institūta rajonā debesīs cēlās liesmojošs, neciešami spilgts, dzeltenbalts, ugunīgs stabs.