Frankenšteinu mīlot

image001Dienas izklaide, o4.10.2012.

Tims Bērtons izaicina un atzīstas mīlestībā šausmu filmu klasikai

Saprotu, ka uzbāsties ar kaut kādām vecām melnbaltām filmām, kas tapušas tāltālos laikos, kad cilvēce mita mežonīgā melnbaltā tumsā, filmas filmēja uz celuloīda lentes un nepārvietojās pa virtuālās realitātes slāņiem ar blusas jestrumu, ir neglīti. Taču Tima Bērtona Frankenkrancis ir īpašs gadījums, kad ne tikai veco filmu piesaukšana, bet arī to skatīšanās vai vismaz priekšstats par to eksistenci ir teju obligāts. Galu galā bez izpratnes, kas ir Frankenšteins, kas viņa darbs un kāds tam visam sakars ar daudzu kvēli mīlēto Timu Bērtonu, šajā animācijas filmā vispār nav ko darīt. Un gan jau būs arī kāds impulsīvs pircējs kinogājējs, kurš kinozālē būs iemaldījies nejauši, dies nedod, ar košas krāsas un jaukus stāstiņus mīlošu mazuli. Vilšanās būs smaga. Neizpratne – drūma. Jo, lai mīlētu Frankenkranci, ir jāmīl Tims Bērtons un visa plašā Frankenšteinu dzimta.

image002Filma Frankenkrancis ir par puiku, kurš atdzīvina savu sabraukto suni, ir režisora Tima Bērtona veidots paša filmas rimeiks. 1984.gadā viņš uzņēma 30 minūšu garu spēlfilmu Frankenvīnijs, par ko tika atlaists no darba studijā Disney

Vizionārs un huligāns

Apbrīnoju Timu Bērtonu – šo atraktīvo, nu jau krietnā pusmūžā esošo vizionāru un kuligānu, vienu no spilgtākajiem mūsdienu amerikāņu kino autoriem, kura unikālo rokrakstu un intuitīvo noslieci uz depresivitāti un spokainību pazīst jebkurš, kurš kaut lielos vilcienos seko kino procesiem. Šeit vienkārši nav vietas, lai dāsni izplūstu slavas dziesmās Timam Bērtonam, vēlreiz čakli iztipinot pa viņa slavas taku, - un tomēr ātri, ātri pieskarsimies tiem punktiem, kas pierāda, ka bez Bērtona mūsdienu amerikāņu kino būtu daudz vienmuļāks un daudz banālāks, nekā tas ir.

Sācis kā animators un mākslinieks, Bērtons jaunībā neiedzīvojās Holivudas animācijas meinstrīmā, kaut pēc studijām viņu darbā uzaicināja pati Disneja studija. Galu galā viņa darbiņi tika atzīti par pārāk bezcerīgiem un drūmiem, lai būtu komerciāli pievilcīgi. Tomēr Bērtomam paveicās, ai, kā paveicās, viņa gotiskais, depresīvai, vizuāli izteiksmīgais stils un redzējums izrādījās ideāls Betmena komiksa turpinājumiem un daudziem citiem sižetiem, pie kuriem ķērās Bērtons, daudz nerēķinoties, ka viņa filmas, spokainās un padrūmās pasakas, varētu tikt uzskatitas par pārāk dīvainām un masu skatītājam neērtām.

Skaistā atriebība

Pēc Betmena komercuzvarām un pasakainās peļņas Tims Bērtons varēja atļauties būt zvaigzne ar dīvainīmām. Skumjā pasaka par puiku ar šķērēm ruku vietā Edvards Šķērrocis, melnbaltā filma par visu laiku vissliktāko režisoru Edu Vudu Eds Vuds, nekrofilais sērijslepkavas mūzikls Svīnijs Tods, stindzinoši krāšņais Čārlijs un šokolādes fabrika – šī elegantā ņirgāšanās par amerikāņu ģimenes filmu saldmi -, tās visas ir izcilas filmas ar Bērtona vistuvāko domubiedru – aktieri Džoniju Depu. Un tā ir tikai daļiņa no Bērtona devuma un interešu loka, kurā ir bijušas gan komerciālas megaveiksmes (nesenā Alise Brīnumzemē, kas ir viena no visu laiku labāk pelnošajām filmām), gan izaicinoši eksperimenti – animācijas filmas. Līgava – līķis un Murgi pirms Ziemassvētkiem (Bērtons gan oficiāli skaitās tās scenārists un producents, nevis režisors).

Visdrīzāk jūs to visu zināt, ja tā – gājiens uz Frankenkranci var kļūt par azartisku kultūtcitātu, referenču un atsauču meklējumu procesu, iedvesmojošu sarežģīta teksta lasīšanas spēli, kurā bravūrīgi spoguļojas paša Tima Bērtona krāšņā personība. Arī viņa bērnības traumas un fanātiskā aizraušanās ar šausmu filmām, kuras Holivudā tapušas kopš 30.gadiem un kuru saknes iestiepjas Eiropas kultūrā – vācu ekspresionisma pieredzē.

Bērtons sen ir klasiķa statusā. Tālab viņa pievēršanās pašam savai daiļradei, proti, 1984. gadā uzņemtajai 30 minūšu spēlfilmiņai Frankenweennie, ir klasiķa cienīgs žests. Pēc šīs drūmās filmas censoni Bērtonu atlaida no studijas Disney. Savukārt jaunā filma ir Bērtona jaunības darba rimeiks un skaista „atriebe” tiem, kuri viņu savulaik atlaida no darba. 1984.gada sākumā īsfilmu Frankenweennie var noskatīties YouTube.

Frankenšteina mīts

Stāsts par Frankenšteinu, kura pamatā ir Mērijas Šellijas 1818.gadā tapušais darbs – literarizēts mīts par cilvēku, kurš iejūtas Dieva lomā, atdzīvinot mirušo un radot monstru, - kinovēsturē ir kvēli mīlēts. Pats Tims Bērtons šī mīta atskaņas – kaut romantizētā un melodramatiskā veidā – izmantojis jau Edvardā Šķērrocī (apsēstais zinātnieks Edvarda „tēvs” arīdzan ir sava veida Frankenšteins).

image003Jau kopš Holivudas oriģināla – filmas Frankenšteins (1931) – tapšanas, kam sekoja Frankenšteina līgava (1935) u.c., stāsts par cilvēku, kurš uzurpē Dieva funkcijas, radot destruktīvu monstru, ir filmēts neskaitāmas reizes. Ko ar to dara Tims Bērtons? Viņš rada animācijas filmu, kuras galvenais varonis ir puika, vārdā Frankenšteins. Pēc mīļotā suņuka nāves – krancis paskrien zem auto – Viktors liek lietā dēmoniskā fizikas skolotāja stundās gūtās zinības par elektrisko strāvu. Viņš ne tikai dodas uz kapiņiem izrakt mīļoto sunīti (Bērtons ar baudu nocitē ainu no klasiskās filmas Frankenšteins), bet arī ķeras pie rafinētām manipulācijām, lai liktu lietā zibens elektrisko lādiņu un atdabūtu suņuku dzīvo vidū.

Frankenšteina eksperimenta atskaņas sasniedz klasesbiedru ausis, un rotaļas ar zibens spēku kļūst par mazās pilsētiņas jaunās paaudzes kaislīgāko izklaidi. Savukārt Frankenšteina aitdzīvinātais suns Frankenvīnijs no saviem priekšgājējiem kinovēsturē atšķiras ar sirsnību un lādzīgu dabu. Viņš arī savā otrajā dzīvē mīl savu saimnieku un mazo dievu.

Vai no visa šī stāsta par mazu bērnu rotaļām ar elektrību un trauslo robežu starp dzīvību un nāvi Bērtons cenšas uzspiest kādus īpašus morālētiskus secināumus? Visdrīzāk – nē, viņš mīkstina Frankenšteina mīlas asumus, padara to piemērotāku bērnu auditorijai. Tik vien ka bērnam, šīs filmas ideālajam skatītājam, ir jābūt līdzīgam vismaz pasam Timam Bērtonam bērnībā. Viņam ir jāmīl melnbaltais kino un šausmenes – vecas un klasiskas. Un, protams, suņi.