Fantāzijas vēsture

Kopsavilkums no Bārbalas Strodas esejas "Literārās fantāzijas vēsture un attīstība",
kas publicēts žurnāla "Karogs" 2007. gada augusta numurā. Pats raksts atrodams
Bārbalas Strodas personiskajā arhīvā un, lai to izlasītu pilnā apjomā,
lūdzams meklēt iespējas kontaktiem ar autori.

Jau kopš aizvēstures laikiem fantāzija bijusi nozīmīga kultūras sastāvdaļa - pat tik senos mutvārdu avotos kā mīti un pasakas atrodami visi klasiskā brīnumstāsta principi, kas raksturo konkrētā laikmeta domu, mijiedarbojas ar aktuālajiem literatūras virzieniem un stāsta par neizskaidrojamo un neparasto. Vairākkārt, sevišķi 19. un 20. gadsimtā, tā tikusi atstumta literatūras perifērijā, taču tieši gadsimtu mijā šī tradīcija piedzīvoja uzplaukumu - radās fantāzijas klasiķu darbi, kas formulēja mūsdienu fantāzijas žanru.

MĪTS ir neatņemama fantastiskā stāsta sastāvdaļa. Tas realitāti izsaka tēlaini, pārmet metaforas "tiltu" starp tēlu un tā nozīmi, piesātina redzamo ar garīgo un otrādi, sapludina iespējamību un neiespējamību. Mīts kā fantastiskā stāsta pamatmodelis jau kopš cilvēces rītausmas ieņēma stabilu pozīciju senā cilvēka prātā.

 

 

Mūsdienās stāstījumus iedala divās kopās:

1)     mitoloģija, kas tiek uzskatīta par pagātnes reliģisko uzskatu atliekām, kam reiz tiešām ticēja, un

2)     pasakas, kas vienmēr uzskatītas par klajiem izdomājumiem cilvēku izklaidei.

Modernā fantāzija acīmredzami pieder pasaku paveidam, bet no mitoloģijas tā aizņēmusies labu daļu materiāla un apslēptā spēka. Fantāzijas žanrā svarīgāko ieguldījumu devušas indoeiropiešu (grieķu, ķeltu, ģermāņu u.c.) mitoloģijas sistēmas.

Agrīno fantāziju iespējams iedalīt līdzīgi:

1)       tajos, kas sakņojas mīta, eposa un romances grandiozajās tēmās, simbolos un valodā (liela apjoma episki stāsti, pilni ar aizraujošiem varoņu piedzīvojumiem, kaujām, kuru likme ir pasaules vai vismaz karaļvalsts liktenis), un

2)       tajos, kas sakņojas folklorā un pasakās (mazāka apjoma intīmāki stāsti - individuālās iniciācijas ceļš un personiskas transformācijas apraksti).

Jau fantāzijas pirmformās redzams šāds dalījums:
varoņteikas, kur varonis alkst uzvaras, slavas un statusa, un brīnumpasakas, kur varonis ilgojas pēc ģimenes laimes un miera.

Kopš rakstības izgudrošanas fantastiskais elements literatūrā bijis pastāvīgi klātesošs. Neskaitāmi senie teksti balstās fantāzijas materiālā: Ījaba grāmata, Jesajas grāmatas, Pirmā Mozus grāmatas fragmenti, Ēģiptes Mirušo grāmata un Austrumindijas Vēdas. Sākotnēji robeža starp stāstu un vēsturi bija izplūdusi, vēsturi bieži mītiskoja, bet leģendas kļuva par neapstrīdamu faktu. Kā piemēru reālu notikumu iemūžināšanai fantastiskā formā var minēt Homēra "Iliādu" un "Odiseju", Rodas Apolonija "Argonautiku" un Vergīlija "Eneīdu". Mīti un varoņdziesmas būtiski ieteikmēja fanāzijas žanra attīstību, ienesot tajā tādus sižeta elementus kā karuun varoņa meklējumus, mītiskas būtnes un fantastisko ģeogrāfiju.

Vēlākā perioda grieķu literatūrā fantāzija dominēja galvenokārt dramaturģijā. Sākotnēji grieķu literatūras valoda bija dzeja, taču, pieaugot Romas impērijas ietekmei, arvien populārāka kļuva proza kā izklaidējošās literatūras žanrs. Parādījās pirmie romāni, kas mīta struktūras papildināja ar jaunizgudroto fantastisko elementu klāstu. Šā laika sacerējumos folkloras motīvi iegūst komplicētu sižetisko struktūru, stilistisko krāsainību un bagātu zemteksta slāni. Kaut gan mītiem tajā laikā neviens vairs neticēja, gan folkloras stāstījumi, gan brīvi literāro darbu atstāsti cirkulēja nelasošās publikas vidū vēl nākamos septiņpadsmit astoņpadsmit gadsimtus.

Agrīnajos viduslaikos fantastiskā tradīcija turpināja pastāvēt dažādos vēstījuma veidos. Episkās poēmas papildināja kristietības elementi - raksturīgs piemērs ir anlosakšu "Beovulfs"; turpināja cirkulēt mutvārdu leģendu cikli, piemēram, par karali Artūru un svēto Grālu. Leģendas papildināja fantāzijas stāsta izveidi ar tādiem elementiem kā tipiski varoņtēli, folkloras būtnes (elfi, rūķi, rēgi), maģiski talismani (jo sevišķi galvenā varoņa zobens). Viduslaikos populāri bija arī svēto dzīves apraksti, kur biogrāfiskus datus bieži papildināja fantastiski izpušķojumi, reliģiskas alegorijas un mistēriju drāmas. Mīts un fantastiskais stāsts saplūda un pārklājās, taču literatūrā netika vilktas stingras robežas starp reālo un nereālo.

Tikai renesanses laikmetā mīta jēdziens ieguva nepatiesības skanējumu, priekšroka tika dota reālistiskiem dzīves attēlojumiem, kas savukārt apzīmogoja fantāzijas darbus kā neuzticamu literatūru. Mītiskais tika atvirzīts sabiedriskās domas perifērijā un, iespējams - tieši tāpēc, sāka uzplaukt romāna žanrs, kas nepretendēja uz patiesības statusu un balstījās uz mītiskajiem principiem. XVI gadsimtā parādījās tā saucamo bruņinieku romānu popularitātes vilnis. Bruņinieku romāns uzskatāms par tiešu mūsdienu fantāzijas priekšteci, no kura žanrs pārmantojis vairākus pamatprincipus. Pirmkārt, tas bija pirmais "tīras daiļliteratūras" žanrs, tam pamatā gandrīz nebija vēsturiskas patiesības vai mitoloģijas. Otrkārt, tas sapludināja agrāko laiku literatūras elementus, radot stāstījumu, kur uz eksotiskas ainavas, viduslaiku arhitektūras un pārdabisku būtņu fona paralēli izvērsta kara un varoņa meklējumu tematika. Par jaunievedumu var uzskatīt arī burvjus, maģiju un mistiku. Treškārt, stāsta varoņi kļūst "civilizētāki", tiek atklāta to iekšējā pasaule un individualitāte.

Jau XVII gadsimta beigās papildus bruņinieku romāniem Francijā populāras kļuva tautas pasaku apdares galma izklaidei, ko publicēja Šarls Perro un D'Olnē. Notika arī pretējais process - literārās apdares pārceļoja atpakaļ tautas mutē.

Apgaismības laikmetā pasakas sāka uzskatīt tikai par līdzekli bērnu morālajai un sociālajai audzināšanai, un arī citās fantāzijas formās sāka dominēt lietderīguma faktors. Šā laikmeta fantāzijas attīstību raksturo tādi darbi kā Dž. Banjana alegorija "Svētceļnieka gaita", T. Kampanellas utopija "Saules pilsēta" un F. Bēkona utopija "Jaunā Atlantīda". Šā laikmeta utopijas un antiutopijas uzskata par mūsdienu zinātniskās fantastikas priekštecēm. Arvien vairāk tika nodalīta nopietnā un triviālā literatūra, fantāzijas elementi tiek izmantoti kā metaforas un līdzekļi filozofisku un satīrisku viedokļu paušanai. Par literatūras uzdevumu izvirzījās morāle, didaktika, dzīvot mācīšana un informēšana, atbīdot malā cilvēcisko tieksmi nodoties bezmērķīgām fantāzijām un stāstīt stāstus pašu stāstu dēļ.

Kā reakcija pret šo ievirzi XVIII gadsimta beigās uzplauka neredzēti populārs žanrs - gotiskais romāns, kur uzmanības centrā bija jaunavas konflikts ar briesmoni, jeb, mūsdienu terminos runājot, starp apziņu un zemapziņu, ilustrējot pretrunu starp sabiedrībā valdošo progresa filozofiju un acīmredzamo cilvēka kā personības degradāciju. Gotiskajā romānā parādās jauna veida pārvērtību koncepcija, kas liecina, ka viena objekta pārtapšana par citu vairs nenes sevī atpestīšanas nolūkus, bet norāda, ka kroplais un nedabiskais tēls ir guvis prioritāti pār cilvēka vai maģiska subjekta pārvērtībām utopiskajā iztēlē.

Ar protestu pret klasicisma vēsumu XIX gadsimta literatūrā ienāca romantisms, kas vistiešāk ietekmēja fantāzijas literatūras uzplaukumu un ko veicināja dedzīgā interese par nacionālajām kultūrām un folkloras mantojumu. Nozīmīgu ieguldījumu sniedza folkloristi, piemēram, Jakobs un Vilhelms Grimmi, kas pirmie pievērsa uzmanību mīta un pasakas kopsakarībām, tautas pasakās saklausot senu mītu atbalsis. Brāļu Grimmu savāktās un pašu literāri stilizētās pasakas izveidoja klasisko pasaku kanonu, kas vēlāk kalpoja par atskaites punktu pasaku pētījumiem. Grimmu pētītā saikne starp pasaku un mītu, motīvu līdzība, kā arī maģijas un reliģijas kopsakarību meklēšana (pasaka kā mīts, kurā izzudušas reliģiskās atbalsis) ļauj saskatīt daudzu fantāzijas darbu saknes folklorā.

XIX gadsimtāvācu romantiķi sāk arī pētīt un apjūsmot mītus, sevišķi klasiskos, kā literārus darbus un vēstures liecības. Mītu sāk uzskatīt par augstākās dievu dāvanas - iztēles - iemiesošanās veidu, dzejas un reliģijas sintēzi. Sāk veidoties priekšstats par iztēles spēju radīt pasaulesun noteikt tās likumus. Mītus un pasakas sāk uztvert par vispatiesāko literatūras formu, jo tajā cilvēks var izausties bez ierobežojumiem.

Par jaunās filosofijas nesēju tiek izstrādāta galvenokārt pasaka, jo to uzskata par ideālu žanru romantisma principu - radošās brīvības un neikdienišķā - izpausmei. Attīstās literārās pasakas žanrs (T.A.Hofmanis, Novāliss, Frīdrihs de la Mote Foks), izmantojot gan Eiropas, gan Austrumu tautu motīvus un ietērpjot tajās sarežģītus, metaforiskus un filosofiskus vēstījumus. Šajās pasakās antagonisti vairs neiemiesoja kristīgās alegorijas, bet gan negatīvos dzīves aspektus, liekulīgo, vienaldzīgo sabiedrību. Šādas literārās pasakas ir viens no fantāzijai vistuvākajiem žanriem. Šai laikā Eiropu arīdzan pāršalc vesela bērnu grāmatu izdošanas eksplozija, un šā iemesla dēļ fantāzija daļēji iegūst "vieglās" bērnu literatūras statusu.

Fantāzijas žanra izveidē noteikta loma bija arī romantiskajam romānam, kurā izpaudās nostaļģija pēc "zelta laikmeta" - cēlajiem viduslaikiem, galantās mīlas. Romantisma ietvaros notiek mēģinājumi atdzīvināt romantiskā žanra pirmformu, priekšplānā izvirzot
varoni individuālistu, pieblīvējot tekstus ar pārdabiskiem tēliem un simboliem, ar bagātīgu biblisko un mitoloģisko alūziju materiālu. Romantisma laikmetā meklējami arī pirmsākumi vēlākajiem fantāzijas kanona elementiem - melanholiskajam noslēgumam, tipiskajām fantāzijas kultūrām un ainavām, kuras pastāv ne tika daudz pašas par sevi, cik ir garīgu parādību atspoguļojums. Atšķirībā no viduslaiku romānu varoņa, kurā reti manāmas personības pretrunas, romantiskā romāna centrā ir vientuļš, neparasti spējīgs un ar bagātu iztēli apveltīts varonis, kas alkst izprast dabas likumus un vēstures loģiku, tomēr īsti neiekļaujas nevienā sabiedrībā. Romantisma norietā dominējošajā dēmoniskā varoņa tēlā, tā ciešanu un izolācijas kultā var saskatīt aizsākumus episkā varoņa deheroizācijai XX gadsimta literatūrā.

Romantisma periodā literatūra pirmo reizi vēsturē tiek apzināti mītiskota, robežas starp faktu un izdomu tiek sistemātiski nojauktas, tādējādi novēršoties no principa, ka mākslai pēc iespējas rūpīgāk jāatspoguļo dzīve. Pasakai un romantiskajam romānam saplūstot, veidojās mūsdienu fantāzijas žanra kodols.

Tūlīt pēc romantisma beigām fantastiskās literatūras jomā sāka dominēt anglofonās, nevis vācvalodīgās zemes. Angļu un amerikāņu rakstnieki gan vairāk izmantoja vācu un franču, nevis dzimtās zemes folkloru. Šai laikā plauka interese par visu noslēpumaino, un radās tādi žanri kā okultā fantāzija, karmiskā romance, groteski fantastiskais stāsts (E.A.Po). Aktuālais jautājums par personības duālismu radīja vienu no žanra ikonām - dubultnieku (R.L.Stīvensona "Neparasts notikums ar doktoru Džekilu un misteru Haidu"). Ģeogrāfiskie atklājumi iedvesmo stāstus par zudušajām pasaulēm (R. Hegards, A.K.Doils). Herberts Velss un Žils Verns iedibina zinātniskās fantastikas žanru. Zinātnisko atklājumu un materiālisma ietekmē spēku zaudē kristietiskās vērtības, bet ticība augšāmcelšanās faktam un dvēseles nemirstībai pārveidojās spoku un vampīru tēlos. Jaunus arhetipus fantāzijas žanrā radīja Mērijas Šellijas "Frankenšteins" un Brema Stokera "Drakula". Kritika šo darbu popularitāti skaidro ar pamazām zūdošo reliģisko pārliecību, kas veicināja māņticības uzplaukumu, bet faktiski turpināja gotisko pašanalīzes tradīciju. Kontrasts starp "savu" un "svešo" ļauj atklāt cilvēciskās dabas kroplīgumu un mudina lasītājus to atpazīt sevī, tādējādi fantāzija pirmo reizi kļūst apzināti introspektīva. Šie divi romāni pat ļauj fantāziju iedalīt divos veidos - Frankenšteina un Drakulaspamattipos atkarībā no tā, vai briesmu saknes meklējamas attiecīgi varonī vai ārpus tā.

Sākot ar XIX-XX gadsimtu miju, fantāzijas žanra attīstību noteica divu atšķirīgu literāro tradīciju - angļu mītopoētiskā romāna un amerikāņu lubu žurnālu sintēze. Mītopoētiskā romāna pārstāvja Viljama Morisa darbos pirmo reizi parādās citpasaule ar izstrādātu nomenklatūru, romantizētu viduslaiku vidi un romantiskā romāna tradīcijās ieturētu meklējumu sižetu. Savukārt lords Dansenijs, cits šā virziena pārstāvis, deva lielu ieguldījumu žanra valodnieciskajā aspektā, savos darbos izmantojot fantāzijai raksturīgo arhaiski episko stilu un daudznozīmīgo nobeigumu.

XX gadsimta sākumā fantāzija bija nostiprinājusies galvenokārt bērnu literatūras statusā, taču to lielā mērā ietekmēja tolaik populārie lubu romāni, kuri specializējās sensacionālās un sentimentālās literatūras jomās, un kuros pirmo reizi parādās stāsti, kuru darbība nerisinās ne Mežonīgajos Rietumos, ne Āfrikas biezokņos un pat ne uz citas planētas, bet gan "brīnumainā zemē, (..) kur mudžēt mudžēja pilis klinšu virsotnēs, daiļas princeses, drosmīgi bruņinieki, vareni burvji un šausmīgi briesmoņi". Lubu žurnāli arī nostabilizēja biežāk izmantoto fantāzijas kanonu - alternatīvās vēstures, meklējumus, līgumus ar nelabo, dubultniekus, sapņa un realitātes attiecības, spokošanos u.c. Šai laikā aizsākas arī kolektīvās rakstīšanas un fanstāstu sacerēšanas fenomens. XX gadsimta sākumā tika skaidrāk noteiktas žanru robežas, un fantāzija plašajā literatūras klāstā nošķirta atsevišķi kā stāsts, kura darbība pilnīgi vai daļēji norisinās paralēlā pasaulē, kur pārdabiskais darbojas bez zinātniska vai psiholoģiska rakstura paskaidrojumiem.

Lielākie nopelni žanra definēšanā piedēvējami neformālam Oksfordas pasniedzēju, topošo un esošo autoru klubam "Inklingi", kura aktīvo biedru sarakstā ietilpa arī K.S. Lūiss, O.Bārfīlds, Č.Viljamss, kā arī Dž.R.R.Tolkīns, kura episkais fantāzijas darbs "Gredzenu pavēlnieks" kļuva par pagrieziena punktu žanra vēsturē un iemantoja sociokulturāla fenomena statusu. 1960.-70. gadu mijā Rietumvalstīs Tolkīna darbu lasīšana bija savdabīgs protests pret sabiedrībā notiekošajiem procesiem, vides piesārņošanu, tehnoloģizāciju un mietpilsonību - lielā mērā atkārtojās romantisma laikmeta situācija, kad izeja no krīzes tika meklēta iztēles glorificēšanā.

Nosaukt Tolkīnu par fantāzijas žanra pirmatklājēju nebūtu vēsturiski pareizi, taču viņš neapšaubāmi uzskatāms par vienu no pirmajiem žanra teorētiķiem, kura esejā "Par teiksmainajiem stāstiem" pirmo reizi formulēti žanra pamatprincipi. Tolkīna ietekmē fantāzijas literatūrā uzplauka pilnīgi izdomātas, neatkarīgas citpasaules jēdziens, ko autori vairs nemēģināja aizbildināt ar laika un telpas nobīdēm, sapņiem u.tml. Tolkīnam radās neskaitāmi sekotāji un apstrīdētāji, adot gan Tolkīna kanonam atbilstošus darbus, gan jaunus žanra novirzienus - feministisko fantāziju (Ursula le Gvina), šausmu fantāziju (Stīvens Kings), "artūrisko fantāziju" (T.H.Vaita "Zobens akmenī"), kristīgo fantāziju (K.S.Lūisa "Nārnijas hronikas") u.c. Sākot ar XX gadsimta 60. gadiem, fantāzija eksperimentē ar formām un stilu, cenšoties lauzt iepriekšējo gadu desmitu kanonus, pievēršoties iepriekš neskartām tēmām vai sapludinot dažādu žanru robežas. Fantāzijas žanrs attīstās joprojām.

Raugoties no vēsturiskā redzes viedokļa, fantāzijas literatūra visos laikmetos ir attīstījusies kā protests pret statiskiem un nemainīgiem domāšanas modeļiem. Mūsdienās iespējams runāt par zināmu kontrastu: šis ir laiks, kad tiek atceltas normas, nojauktas barjeras un robežas, bet tai pašā laikā augšāmceļas daudzas laika gaitā pārbaudītas vērtības. Tas, ka fantāzija joprojām ir populāra, apliecina modernā cilvēka nepieciešamību pēc līdzsvara: ja postmodernajā literatūrā dominē tendence visu defragmentēt, izpētīt zemapziņas dzīles un palaist brīvībā haosu, fantāzija kā mīta un pasakas ideoloģiskā mantiniece funkcionē kā harmonizējoša alternatīva. Postmodernā literatūra cenšas pārkāpt vai nojaukt robežas, fantāzija cenšas pacelties tām pāri, darbojoties kā stabilizētāja un piedāvājot vispārzināmas vadlīnijas lasītājam, kas nomaldījies postmodernajā vērtību jūklī. Fantāzijas literatūras popularitāte ir apliecinājums, ka postmodernais mūsdienu cilvēks joprojām meklē atpakaļceļu uz pašizpratni, kas ir vienlaikus fantāzijas izejas punkts un galamērķi.