Fantāzija vai īstenība

Varētu domāt, ka uz Zemes vairs nav neizpētītu vietu. Zinātnieki strādā Antarktīdā un Arktikā, ielaužas kosmosā. Ik gadu tūkstoš dažādu ekspedīciju darbojas visās zemeslodes malās. Taču izrādās, ka daudz kas vēl nav izpētīts un atklāts pat mūsu dzīvnieku pasaulē. Pēdējo simt gadu laikā atrasti un aprakstīti desmiti jaunu dzīvnieku. Piemēram, 1851.gadā Parīzes muzejam uzdāvināja divas milzu putna vorompatra olas, kas bija atvestas no Madagaskaras salas. Vienas olas tilpums ir apmēram 9 litri, tas ir 140 reizes lielāks par vistas olas tilpumu. Ar tādas olas omleti varētu paēdināt 70 cilvēkus. Milzīgie putni bija dzīvojuši purvos, bet vēlāk sakarā ar purvu izžūšanu un mežu izciršanu tos uzskatīja par izmirušiem. Tagad atkal saņemtas ziņas, tiesa, vēl nepārbaudītas, par sastapšanos ar tiem. Vorompatrs ir prototips noslēpumainajam likteņa putnam no arābu pasakām par jūrasbraucēju Sindbadu.

Jaunzēlandē 1849.gadā atklāja interesantu putnu tahaku. Dž. Ortels 1948.gadā rakstīja, ka, pēc viņa domām, vēl dzīvojot ap 100 šo putnu.

1926.gadā majors A.Kupers Āfrikā Dienvidrodēzijā sastapa milzīgu neparastu kaķi, kas līdzinājās gan leopardam, gan hiēnai. Nesen dzīvi sagūstīti vairāki šādi kaķi.

Centrālajā Āfrikā, ja ticam nostāstiem, mīt kaķis ēzeļa lielumā, tā sauktā nunda. Ilgu laiku eiropieši uzskatīja to par izdomājumu. Taču nesen saņemtas ziņas, ka nunda noķerta. Beļģu zoologs B.Eivelmanss raksta par to: „Šis dzīvnieks, kas ir lielāks par lauvu, straujāks par leopardu un viltīgāks par lūsi, gadsimtiem ilgi palicis nepazīts.”

1938.gadā B.Belosļudovs un B.Bažanovs aprakstīja jaunu tuksneša gulētājpeli no Betpakdalas tuksneša.

Ziņas par tikšanos ar jauniem, dažkārt fantastiskiem dzīvniekiem pienāk joprojām. Visas šīs ziņas var iedalīt divās lielās grupās. Pirmajā ieskaitāmi tādi vai citādi „aizvēsturiski”, bet otrajā – „reāli” dzīvnieki.

LOHNESAS NEZVĒRS UN CITI BRIESMOŅI

Skotijas iedzīvotāji kopš seniem laikiem uzskata Lohnesas ezeru par nelabu, jo tajā dzīvojot briesmonis. 1933.gada vasarā A.Palmers ziņoja, ka redzējis nezvēru ar čūskas galvu, kas izniris no ezera. Ezers ir 38 kilometrus garš, 3 kilometrus plats un apmēram 300 metrus dziļš. Vēlāk nezvērs redzēts vēl 118 reizes, ir pat tā neskaidri fotoattēli. K.Vaits, sakopojis visas ziņas, sniedza tā aprakstu. Nesijai (tā šis dzīvnieks iesaukts) ir tārpveida ķermenis ar čūskas galvu. Daļa zinātnieku noliedza tā pastāvēšanu, citi uzskata, ka tas ir tuvs mezozoja pleziozauriem, kas izmiruši pirms 70 miljoniem gadu. Iespējams, ka tuvākajā laikā noskaidrosies viens no interesantākajiem dabas noslēpumiem, vai arī pārliecināsimies, ka nesija ir vienkārši cilvēku fantāzijas auglis.

1907.gadā ceļotājs H.Šemburgs ļoti izbrīnījās, neatrazdams Bangveolo ezerā Ziemeļrodēzijā begemotud. Šī vieta viņiem bija ļoti piemērota: purvaini krasti ar niedru audzēm. Pavadoņi begemotu trūkumu izskaidroja ar to, ka ezerā dzīvojot briesmīgs nezvērs, kas aprij begemotus.

1913.gadā ekspedīcijas vadītājs fon Šteins dzirdēja Rietumāfrikā Kamerūnas iedzīvotājus stāstām par fantastisku nezvēru mokelembembiju. Pie tam dažādos rajonos sniegtie apraksti bija līdzīgi. Pastāv nostāsti par to, ka Zambezi upē mītot rāpuļi, kas apmēru ziņā ir lielāki par ziloni. Aculiecinieki stāsta, ka briesmonim ir garš kakls, maza čūskas galva un ķetnas kā ķirzakai.

Līdzīgas ziņas pienāk no dažādām Āfrikas valstīm.

Austrālijā dzird nostāstus par ūdens dzīvnieku guargi. To parasti apraksta kā Austrālijas strausu emu bez spalvām. Iespējams, ka tas ir strausam līdzīgs dinozaurs, kādi dzīvoja terciārajā periodā.

Zoologs I.Sandersons savā pārskatā par ekspedīciju 1932. – 1933.gadā uz Kamerūnas iekšējiem rajoniem ziņo par sastapšanos ar interesantu spārnainu ķirzaku, kas atgādinājis pterodaktili. Līdzīgus faktus min arī cits pētnieks – Pitmens. Šis dzīvnieks mīt Kongo ielejas biezajos purvainajos mežos. Ja tas neeksistētu, tad kā gan vietējie mednieki un zvejnieki, kas nepazīst paleontoloģiju, varētu dot precīzu aizvēsturisku dzīvnieka aprakstu? Viņi to dēvē par „nāves spoku”.

NANDIBERS. PLANKUMAINAIS LAUVA UN CITI

Austrumāfrikas teritorijā stāsta leģendas par nandi cilts milzu lāci – nandiberu. 1905.gadā kādas angļu ekspedīcijas dalībnieki negaidot sastapa savādu dzīvnieku, kas atgādināja lāci. 1927.gada vasarā angļu administrācijas ierēdnis redzēja nandibera sagrautu ciemu un zvēra milzīgo pēdu nospiedumus. Noķert šo dzīvnieku vēl nav izdevies.

Samērā nesen zoologu rokās nonāca divu plankumainu lauvu ādas. Nostāstu par šiem dzīvniekiem jau sen dzirdēja no Āfrikas iedzīvotajiem. Britu muzeja speciālisti, kuru glabāšanā ir ādas, vēl nav pilnīgā skaidrībā par dzīvnieku sugu – tam nepieciešami galvaskauss un skeleta kauli.

Dienvidamerkā stāsta par noslēpumainu bruņām klātu zvēru miņjokao, kas laužot kokus kā smilgas. Iespējams, ka tas ir milzīgs sliņķis – megatērijs. Visi indiāņi, kas zvēru sastapuši, apgalvo, ka to nevar ievainot ne tikai ar bultām, bet par ar lodi. 1898.gadā profesors Amegino Buenosairesā saņēma gabali centimetru biezas ādas ar lūgumu noteikt, kādam dzīvniekam tā pieder. Ādu klāja ruda vilna, bet zem pašas ādas atradās blīvs kaulu slānis. Kauliņi bija pupas lielumā. Profesors nosprieda, ka šī nesen nodīrātā āda piederējusi dzīvniekam, kas radniecīgs milodontam (pēdējais tuvais megatērija radinieks). Neilgi pirms tam kāda ekspedīcija sastapa lielu zvēru, kas pilnīgi nereaģēja uz šāvieniem. Vēl lielāku sensāciju izraisīja alu templī atrastā āda, tāda pati kā profesora Amegino saņemtā, tikai šo bija apstrādājis cilvēks. Alas izpēte liecināja, ka milodonti tajā turēti kā mājdzīvnieki. Iespējams, ka tos pieradinājusi kāda indiāņu cilts. Tā mitodonti varbūt nodzīvojuši līdz mūsdienām, bet pēdējā laikā atkal pārgājuši savvaļā.

Acīmredzot, šķietami izmirušu un gluži nepazīstamu dzīvnieku atklāšana vēl nav beigusies. Darba vēl daudz. Mēs vēl nepietiekami pazīstam savas planētas dzīvniekus. Bez šaubām, ne visus dzīvniekus, par kuriem dzird nostāstus, atradīs un izpētīs, taču daudzi, ko pirms 50 un 100 gadiem uzskatīja par izdomājumiem, ir jau atrasti. Milzu baltais degunradzis iekļuva mūsu planētas dzīvnieku sarakstā tikai 1900.gadā, bet pundurdegunradzis – 1912.gadā. melni balto pandu zinātne atzinusi pavisam nesen. Pat krustām šķērsām apceļotajā Šveicē atradās zooloģiska mīkla – tatacelvurms (tārps ar ķetnām), kura eksistenci ilgi noliedza. Tagad zinātnieki nevar izlemt, kāda vieta tam ierādāma dzīvnieku klasifikācijā. Bet milzu varanu (mabomaboaba), kura skeleta daļas un fotoattēli glabājas Britu muzejā, vēl nesen uzskatīja par pasaku. Šis milzu dzīvnieks mājo Centrālās Āfrikas kalnu purvos. Vācu zinātnieks Pertolds savām acīm redzējis milžus ar īsām, neveiklām kājām, garu asti, garu kaklu un mazu galviņu. Viņš saka, ka katrs, kas redzējis mabomaboabu, kad tas paceļ nelielo galvu gandrīz 15 metru augstumā, lai notaurētu pār Vela kalnu purviem savu dziesmu, tic: cilvēku uz Zemes vēl gaida daudzas neparedzētas satikšanās.

Vai dinozauri varēja saglabāties līdz mūsdienām? Āfrikā, piemēram, kur klimats kopš seniem laikiem nav būtiski mainījies, tas ir iespējams. Te atrod ļoti daudzus senus dzīvniekus okapijus, Eiropā un Āzijā pirms desmitiem miljoniem gadu izmirušus, kas pieder pie ļoti senas pirmatnējās žirafu dzimtas. Milzu ķirzaka pangolions, zemesracējs, demans un daudzi pērtiķi ir 450 miljonu gadu seni relikti. Galapagosu arhipelāga iguānas ir aizvēsturisko rāpuļu pēcteces.

Tas, ka dažām ekspedīcijām nav izdevies atrast nostāstos minētos dzīvniekus, pierāda nevis to, ka tādu nav, bet gan tikai to, ka šie dzīvnieki ir liels retums un mīt nepieejamos rajonos, piemēram, plašos purvos. Tātad gaidīsim jaunus pētījumus un varbūt jaunus interesantus atklājumus.