Fantastiskais ceļojums

Tas varētu būt savdabīgs papildinājums fantastiskajiem priekšstatiem par citām planētām, ar kurām mūs iepazīstina pašlaik žurnāls «Mir fantastiki». Ja runājam par fantastisko Zemi. Izmantoti Vikipēdijas dati.

 Fantastiskais ceļojums ir stāsts par izdomātām zemēm vai arī neticamiem brīnumiem tālās zemēs, senākā stāstījuma (narāciju) forma, kas ģenētiski cēlusies no rituālas viņpasaules apmeklēšanas - «došanās lejup» (katabasis — grieķu valodā — došanās uz elli).

ANTĪKIE UN VIDUSLAIKI.

Vissenākie līdz mums nonākušie ceļojumu paraugi ir «Eposs par Gilgamešu» un «Odiseja» [droši vien nevajag aizmirst arī senindiešu eposus — t.p.]. Homēra poēma vispār lielā mērā noteica žanra attīstību. Pēc «Odisejas» modeļa ir veidots cits pazīstams antīkais sižets, argonautu ceļojums pēc Zelta aunādas (tas nav sens mīts, bet gan vēlākās, zinātniskās mītogrāfijas produkts — vispirms aprakstīts Rodas Apolonija poēmā «Argonautika», pēc tam Apolodora pārlikumā prozā). Apmēram ap to pašu laiku rodas arī zināmās, pirmās literārās utopijas, kas veidotas kā fantastisks ceļojums uz izolētām salām, kuras apdzīvo ciltis, kas brīnumainā kārtā ir saglabājušas Zelta laikmeta iekārtu (šo utopiju prototips ir Homēra «svētlaimīgo salas», kas vēl glabā «tās pasaules» iezīmes). Tādas ir Eihemēra «Svētie pieraksti», Jambula «Saules salas». Parodijas veidā šo tēmu attīsta Lukiāna menipeja «Patiesais stāsts». Antonijs Diogēns «Neparastajos piedzīvojumos Tules otrā pusē» kombinē fantastiskā ceļojuma un mīlas romāna formas. «Indijas brīnumi» bagātīgi ir pārstāvēti anonīmā pseidovēsturiskā romānā «Stāsts par Aleksandru Lielo». Tas bija vienīgais grieķu romāns, kas bija populārs Viduslaiku Eiropā un tas atstāja savu iespaidu uz turpmāko fantastikas sasaisti ar Austrumu tēmu Viduslaiku literatūrā.

Īru literatūrā bija pat speciāls žanrs «ehtra» - par varoņu ceļojumiem uz citām pasaulēm; savukārt tas sasaucās ar citu žanru «imrama», tas ir, jūras ceļojumu aprakstiem, tāpēc ka ķeltu mitoloģijā pārsvarā ir salu elizejas [Elizeja — latinizēts sengrieķu vārds, kas nozīmē pazemes valstības daļu, kur mīt svētlaimīgo dvēseles — t.p.].

Viduslaikos plaši pazīstams ir «Svētā Brendana kuģojums» (Navigatio Sancti Brendani, 10. vai 11. gs.), kurā stāstīts par ceļojumu uz «svētlaimīgo salu» un kas balstās uz ķeltu mītiem.

[1145. gadā parādās mīts par presvitera Jāņa valsti — kaut kur Austrumos un visādiem brīnumiem, kas tur sastopami, bet par to jau var pastāstīt atsevišķi — t.p.]

Vēl viens populārs teksts ir franču valodā sarakstītais «Sēra Džona Mandevila ceļojums» (XIV gs.), kur bagātīgi pārstāvēta «Austrumu fantastika». Šo ligu gadsimtu iepriekš neizbēg arī Marko Polo [Šo fantastikas elementu dēļ daži vēsturnieki vispār uzskata viņa stāstīto par izdomājumu — t.p.].

[Es vēl šajā sadaļā pieminētu arī Fransuā Rablē un viņa «Gargantiju un Pantagrielu» (1532.) - t.p.]

XVII UN XVIII GADSIMTS.

Eihemēra un Jambula antīko tradīciju garā ir sarakstītas arī pirmās Jauno laiku utopijas, sākot ar Tomasa Mora «Utopiju», ieskaitot arī Tomazo Kampanellas «Saules pilsētu» (1623.) un Frēnsisa Bēkona «Jauno Atlantīdu» (1627.), kā arī mazāk zināmās: Denī Verasa «Sevarambu stāstu» (1675.), Gabriela de Fuanjī «Dienvidu zemi» (1676.), Kloda Žilbēra «Stāstu par Kaležavu» (1700.), Lorāna Bordelona «Hipohondriķa Bekafora negribēto ceļojumu» (1709.). Šī arhaiskā pirmsromānu forma saglabā savu nozīmi arī vēlākajās utopijās, kā vēstītāja tēls: stāstījums notiek pirmajā personā, kas fantastiskā veidā ir nokļuvusi ideālā nākotnes sabiedrībā, taču šī persona ir tikai pasīvs vērotājs viņam redzamās «brīnumu» panorāmas priekšā. Tāds ir arī Edvarda Bellamī «Skatiens atpakaļ» un agrīnās padomju utopijas.

Šai tradīcijai pieder arī pirmie kosmisko ceļojumu apraksti: Johana Keplera «Sapnis» (1634.), Frensisa Godvina «Cilvēks uz Mēness» (1638.), Džona Vilkinsa «Mēness pasaules atklāšana» (1638.), Afanasija Kirhera «Ekstatiskais ceļojums» (1656.), Savinjena Sirano de Beržeraka «Cita pasaule» (1657.), Dēvida Rusēna «Ceļojums uz Mēnesi» (1703.), Diego de Toresa Viljaroela «Fantastiskais ceļojums» (1724.).

Jau pašā 17. gadsimta sākumā atdzimst Lukiāna līnija — fantastiskais ceļojums kā satīras metode. Pirmie mēģinājumi šajā lauciņā tagad ir aizmirsti: bīskapa Džozefa Holla «Mundus Alter et Idem» (1605.), Mārgaretes Kevendišas «Liesmojošā pasaule» (1666.), Bernāra Fontenela «Ziņojums par Borneo salu» (1686.), taču tie bruģē ceļu tādiem darbiem kā Ludviga Holberga «Nilsa Klima klejojumi pazemē» (1723.) un Džonatana Svifta «Gulivera ceļojumiem» (1726.). jau 1730. gadā parādās Pjēra Defontēna «Jaunais Gulivers».

Pēc «Odisejas» motīviem ir sarakstīts Fransuā Fenelona didaktiskais romāns «Telemaha piedzīvojumi» (1699., Vasīlija Trediakovska slavenā «Tilemahida» ir šī darba tulkojums dzejā). Šī ir savam laikmetam ļoti būtiska grāmata, kas liek arī citiem rakstīt ko līdzīgu, piemēram, Pjēra Lekonvela «Ceļojumu uz Naudelijas salu» (1703.).

Džona Banjana «Cvētceļnieka ceļā» (1678.) fantastiskais ceļojums transformējas alegoriskā svētceļojumā.

Francijā no 1787. līdz 1789. gadam tiek izdota sērija «Iedomu ceļojumi» (Voyages imaginaires) 36 sējumos. Te tiek izdoti Lukiāna, Verasa, Svifta, Holberga sacerējumi, Daniela Defo «Robinsons Kruzo», Apuleja «Metamorfozes», Kazota «Iemīlējies sātans» un daudzi citi darbi.

XIX UN XX GADSIMTS.

«80 DIENĀS APKĀRT PASAULEI»

XIX gadsimtā žanra tradīcijas turpina Žils Verns ar saviem «Neparastajiem ceļojumiem». Vispirms šeit var minēt «Ceļojumu uz Zemes centru», «20 000 ljē zem ūdens», «No lielgabala uz Mēnesi», «80 dienās apkārt Zemeslodei».

Zinātniskā fantastika bagātina tradicionālo fantastisko ceļojumu klāstu (eksotiskas zemes, tālas salas, Mēness un citas Saules sistēmas planētas, beidzot, vidū tukљā Zeme) ar jaunām iztēles ainavām: zemūdens pasaule (Ћils Verns), ceļojumi laikā (Herberts Velss), makrokosmoss (Flamarions), mikrokosmoss (Rejs Kamings), paralēlās pasaules (Edmonds Hamoltons), alternatīvās pasaules laikā (Dћeks Viljamsons), psihiskais «iekљējais kosmoss».

Lūisa Kerola «Alise Brīnumzemē» modificē fantastiskā ceļojuma paņēmienu ad usum delphini.

XIX gadsimta beigās fantastiskā ceļojuma žanra forma beidzot apvienojas ar romāna formu, pa vidu radot hibrīdformu, ko nevar viennozīmīgi klasificēt: visraksturīgākie piemēri šeit ir E. R. Berouza un A. Merita darbi.

[Domāju, ka no latviešiem šiet der atcerēties Kārļa Skalbes pasaku «Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties» (1904.) un sava veida fantastiskais ceļojums ir arī Edvarda Virzas poēma «Straumēni» (1933.) - t.p.]

XX gadsimtā fantastiskā ceļojuma forma dažreiz tiek izmantota arī meinstrīmā satīriskiem vai alegoriskiem mērķiem: Fridješa Karinti «Gulivera piektais ceļojums», Dēvida Lindseja «ceļojums uz Arktūru».

Modernajā fantastikā kaut kādi fantastiskā ceļojuma žanra elementi ir gandrīz katrā darbā. Šajā ziņā tīrākie paraugi ir Džeka Vensa «Lielā planēta», Aizeka Azimova «Fantastiskais ceļojums», Sterlinga Lanjē «Ijero ceļojums», Duglasa Adamsa «Galaktikas ceļvedis stopētājiem».

[Arī Larija Nivena «Pasaule-gredzens» un daudzi citi darbi; fantāzijas žanrā ceļojums ir gandrīz vai galvenais elements milzums darbos - t.p.]

KRIEVIJĀ.

Krievijā pirmās apgaismojošās utopijas fantastiskā ceļojuma veidā parādās 1784. gadā: Vasilija Ļevšina «Jaunākais ceļojums» un Mihaila Ščerbatova «Ceļojums uz Ofīras zemi» (pēdējais gan publicēts tikai 1896. gadā): pirmajā darbā utopija atrodas uz Mēness, otrajā —  Dienvidpolā.

Alegoriskie karamzinista Nikolaja Brusilova darbi «ceļojums uz Neliešu salu» un «Ceļojums uz gaumes templi» (Путешествие в храм вкуса) (abi — 1805.) izmanto šo paņēmienu satīriskiem un didaktiskiem mērķiem.

1830. gadā lielu popularitāti iekaro Osipa Senkovska «Barona Brambeusa fantastiskie ceļojumi», kas sarakstīt Lukiāna parodju tradīcijas garā. No tiem sevišķi interesants ir «Sentimentālais ceļojums uz Etnas kalnu», kas attīsta pazemes pasaules un tukšās Zemes tēmu (acīmredzot Holberga grāmatas iespaidā).

Fantastiskā ceļojuma žanram bieži pievēršas Fadejs Bulgarins (galvenokārt izklaidei, taču ar satīras elementiem) - «Ticamās muļķības jeb Ceļojumi pa XXIX gadsimta pasauli», «Neticamās muļķības jeb Ceļojums uz Zemes vidu», «Ceļojums pie antipodiem uz Dziedējošo salu».

Attīstoties zinātniskajai fantastikai kā masveidīgam žanram XIX gadsimta beigās fantastisko ceļojumu tēmatika paplašinās: kosmoss (Ananija Lakidē «Zvaigžņu okeānā»), pazudušās rases (Nikolaja Sokolova «Ariasvati»), tālā senatne (P. Džunkovska «Gadsimtu dzīlēs»), cilvēka ķermenis (Alekseja Ačkasova «Elfa ceļojums pa cilvēka asinsvadiem»), fotogrāfija (Aleksandra Ivanova «Stereoskops»), ceturtā dimensija (Nikolaja Morozova «Ceļojums telpas ceturtajā dimensijā»).

Padomju fantastikā fantastiskā ceļojuma žanram nav noieta, no klasiskajām lietām var minēt tikai tādus sacerējumus kā Vladimira Obručeva «Plutoniju» un «Saņņikova Zemi». Toties šis žanrs plaukst bērnu literatūrā (Jana Lari «Karika un Vaļas neparastie piedzīvojumi», Vitālija Gubareva pasaku garstāsti, Nikolaja Nosova «Nezinītis Saules pilsētā» un «Nezinītis uz Mēness», Aleksandra Svirina un Mihaila Ļašenko «Zinību grāmata», Kirila Dombrovska «Nemākulīgo fiziķu sala», Vitālija Melentjeva «Rozā zemes zilie ļaudis», Vladimira Ļevšina «Izklaidīgo Zinātņu maģistrs», Georgija Sadovņikova «Piedzīvojumu pārdevējs» - tie ir tikai pazīstamākie darbi).

[Obručeva «Plutonija» gan ir sarakstīta jau 1915. gadā, taču tiek publicēta tikai 1924. gadā — t.p.]

Oriģinālā saite:

http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A4%D0%B0%D0%BD%D1%82%D0%B0%D1%81%D1%82%D0%B8%D1%87%D0%B5%D1%81%D0%BA%D0%BE%D0%B5_%D0%BF%D1%83%D1%82%D0%B5%D1%88%D0%B5%D1%81%D1%82%D0%B2%D0%B8%D0%B5