Esi gatavs Pastardienai

22.septembris 2010
Zinātnieki paredz 2013. gadā milzīgu Saules uzliesmojumu, kam sekos mums ierastās pasaules kārtības sabrukums. Ir cilvēki, kas civilizācijas galam ir jau gatavi.

 puikaNekas nav beidzies, jo vēl nekas nav sācies — arī pēc komunisma bloka sabrukuma viņi ir gatavi kodolkaram vai citām globālām šausmām. Ziemeļamerikā ir vairāk nekā 60 kopienu, kas visā nopietnībā vēlas pārciest Pastardienas šausmas.

Vajadzīgi amatnieki, nevis politiķi
<st1:city><st1:place>Toronto</st1:place></st1:city> (Kanādā) vien darbojas 12 izdzīvotāju grupas. „Es personiski pazīstu četras un esmu dzirdējis vēl par trim vai četrām. Vairākums ir ļoti slepenas,” teic radiologs Brūss Bīčs. Šiem ļaudīm ir savas treniņnometnes, un kuru katru pulciņā neuzņem. Vispirms jau atsijā gribētājus ar kriminālu pagātni, pārējiem ir jāspēj pierādīt, ka viņu prasmes un zināšanas būs noderīgas jaunajā pasaulē pēc civilizācijas sabrukuma.

Bīča kunga vadītās komandas patvertne ierīkota Kaledonijas kalnos 90 kilometrus no <st1:city><st1:place>Toronto</st1:place></st1:city>. Viņi dēvē sevi par ļoti atvērtu un iecietīgu kopienu (tajā pārstāvētas trīs lielākās reliģijas un vairāki kristietības virzieni, tāpat arī dažādas tautības), arī no jauniem biedriem prasot toleranci un kalpošanas garu.
Daži piemēri. Anna, diplomēta mikrobioloģe, komandā ir vairāk nekā 15 gadus, izglītota jautājumos par radiācijas ietekmi uz augiem un pārtiku, pārzina kopienas apgabala floru un faunu. Bonnars ir neatliekamās medicīniskās palīdzības speciālists, Deivs ir pieredzējis namdaris, Harijs — agronoms, Džons — mehāniķis.

Visi kaut ko prot vai kā citādi spēj palīdzēt izdzīvošanas mērķim. Pievienoties aicināti ir mediķi, farmaceiti, automehāniķi, lauksaimnieki, drošības speciālisti, pat naftas ieguves inženieri. Un neviens advokāts, politiķis vai biržas mākleris.

Izdzīvošanas deva

Kanādas ārkārtējo situāciju organizācijas brošūra „11 izdzīvošanas soļi” paredz, ka patvertņu iemītnieki jāapgādā ar pārtiku 14 dienām: diviem siera rituļiem, 14 piena pakām, 14 graudaugu pārslu paciņām, divām gaļas pakām, divām cepumu pakām, divām bundžām ar ceptām pupām, divām mārciņām stikleņu un košļājamo gumiju. Varbūt plūdu gadījumā tas derētu, bet ne jau pēc kodolkara, kad radiācija nerimtos gadiem ilgi.

Milzu patvērums tunelī
Izdzīvotāji Kanādas kalnos varbūt šķiet dīvaiņi, bet arī Šveices valdība joprojām ir gatava kodolkaram. Ceļā uz Itāliju apkārt gleznainajai Lucernai vijas 1550 metru garais Zonenberga tunelis. Vēl nesen tā bija arī pasaules lielākā kodolpatvertne — 20 000 cilvēkiem.
Šveices likums kopš 1963. gada paģēr pašvaldībām gādāt, lai katrs iedzīvotājs ir nodrošināts ar patvērumu no atomkara. 70. gados Lucernā bija patvertnes vien ar dažiem tūkstošiem vietu, un risinājumu izdevās rast ar tuneli. Ideja gūta no britu pieredzes, Otrā pasaules kara laikā slēpjoties metro pazemē.

Apokalipses gadījumam

Londonieši glābās no vācu bumbām, kas tomēr nebija atomieroči. Zonenberga tunelis teorētiski var izturēt vienas megatonnas kodolbumbas sprādzienu kilometra attālumā. Un tas nav maz — 70 Hirosimas! Ja tuvākajā apkārtnē pelnos pārvērtīsies akmeņi, ļaudis tunelī izdzīvos. Milzu patvertnes durvis ir pusotru metru biezas un sver 350 tonnu.
Radio BBC žurnālists ir bijis aiz tām un atzinis, ka te slēpjas „sirreāls piemineklis neitrālās Šveices alkām izdzīvot totālā karā”. Plašas guļamtelpas ar kojām, komandpostenis un pat cietums. „Kodolkarš ārpusē nenozīmē, ka mums šeit nerastos sociālas problēmas,” paskaidro Lucernas civilās aizsardzības šefs Verners Fišers.

Jaudīgi filtri nodrošinātu no radiācijas attīrīta gaisa piegādi. Krāsainas gaismas rādītu, kad ārā ir diena, kad nakts. Runā, ka bijusi pat iecere par pasta nodaļu, tikai kāds skeptiķis iejautājies, kam tad rakstīs vēstules, ja pasaule degs liesmās. Tomēr pārbaudē 1987. gadā neizdevās noslēgt tuneļa durvis, un pēc ilgiem strīdiem milzu patvertne ir slēgta (protams, joprojām kalpojot autobraucējiem). Lielākās mūsdienu patvertnes ir domātas 2000 līdz 3000 cilvēku.

 image002

Aiz šīm hermētiskajām durvīm „Gaiļezera” patvertnē ir vieta 1200 cilvēku.

Pagrabs vīniem un pret atombumbu
Kopumā Šveicē ir ap 250 000 patvertņu — pat 19 gadus pēc aukstā kara. Galu galā ir arī islāma fanātiķi, un — kas zina, kādi cilvēknīdēji saradīsies vēl. Daudzi šveicieši patvertnes ierīkojuši savu māju pagrabos, kur ikdienā glabā vīnus un slēpes. Ceļot jaunas mājas, būvnieki neaizmirst par kārtīgu, aizsargātu pagrabu, patvērums izmaksā 4% no ēkas cenas.
„Kādi draudi?” piktojas sociāldemokrāti Šveices parlamentā. „Putnu gripa? Terorisms? Pazemes bunkurs pret to nepasargās, bet mēs būvējam ļoti dārgus vīna pagrabus.” Valdība kreisos galvā neņem un turpina savu patvertņu misiju. Arī Norvēģijā sabiedriskajās ēkās pagrabi būvēti tā, lai varētu kalpot par patvertnēm vai komandpunktiem.

Tomēr šveiciešu izdevumi nieks vien ir. Tiem, kas nevēlas slēpties kā kurmji pazemē, amerikāņu firma „Parliament Coach Corp” pat piedāvā patvērumu uz riteņiem. Pret radiāciju, bioloģiskajiem un ķīmiskajiem uzbrukumiem pasargāts luksusa treileris ir 1,2 miljonus latu vērts, turklāt piedāvā glābties ar glanci — greznos apstākļos. Atzveļoties sofā, pasaules bojāeju varēsiet vērot platekrāna televizorā.

Pirmklasnieki pagaldēs, vidusskolēni ar automātiem
Vēl 1991. gadā Latvijā bija vairāk nekā 1000 patvertņu. Katrs vidusskolēns, gan puiši, gan meitenes, prata rīkoties ar Kalašņikova automātu un uzvilkt gāzmasku, pirmklasnieki trenējās slēpties no atomsprādziena zem galda — tik nopietni tā laika režīms gatavojās karam.
Katru gadu trīs dienas Latvijā notika vienas nopietnas civilās aizsardzības mācības, imitējot gan cietušo glābšanu, gan ēku un tiltu sabrukšanu. Ilggadējais Katastrofu medicīnas centra vadītājs Mārtiņš Šics atceras: „Tas bija ar sadzīvisku, ļoti racionālu pielietojumu. Pēc scenārija, tilts bija sabrucis un bija jāatjauno, un uz mācību rēķina divās vai trīs dienās vienmēr uzcēla kādu jaunu tiltu. Tas arī palika, protams, pēc tam bija jāpabeidz līdz galam, bet pirmā mašīna pārbrauca pāri jau mācībās.”

Tomēr Černobiļas gadījumā mācību rūdījums neizpaudās. Šics atzīst: „Tā režīma attieksme bija labāk slēpt nekā darīt zināmu pasaulei. Briesmīgākais bija nehumānā attieksme pret apstarotajiem cilvēkiem tā vietā, lai paziņotu un izvestu. Cietušo būtu daudz mazāk, ja strādātu uzreiz, nevis trīs dienas klusētu pasaulei. Tas nav vienīgais šāds Krievijas gājiens. Mēs tikai 80. gadu beigās uzzinājām par reaktora sprādzienu Urālos. Ja nebūtu jaunie laiki, klusētu arī par uzbrukumu Maskavas teātrim.”
Kodolkara draudus viņš neatminas, tāda trauksme neesot ne reizi izsludināta. „Damanskas konflikta laikā, kad biju parasts karavīriņš, puiši gan gulēja kazarmā jau ar izdalītiem automātiem,” 1970. gadu atceras Šics. Toreiz sīkas saliņas <st1:state><st1:place>dēļ</st1:place></st1:state> draudēja karš starp PSRS un Ķīnu.

Trīs mēnešus pazemē
Patvertnes bija daudzviet, gan Bolderājā kara flotei, gan Grīziņkalnā (tagad atdots „Lattelecom”), gan zem valdības ēkas un slimnīcām. PSRS visnopietnākajās patvertnēs jeb pazemes vadības centros varētu pārlaist trīs mēnešus. „Lai pēc tam, kad karš ir beidzies, kā šausmu filmās izietu augšā, kur visa pasaule ir pelēka,” pasmaida Šics. Tikai diez vai sagrautajā pasaulē kāds ar atplestām rokām vairs gaidītu vadoņus no Kremļa vai Baltā nama.
Divās nedēļās radioaktīvais piesārņojums būtu nokrities tik daudz, lai izietu virspusē, neriskējot ar tūlītēju nāvi, apgalvo Šics. Te vietā piemērs no kodolizmēģinājumiem Klusā okeāna atolos — daba ir spējusi tos atgūt, atolos ligzdo putni, ūdenī ir zivis, lai arī ir biežas mutācijas. Pēc Černobiļas katastrofas tuvējās Pripetes upes apkārtne bez cilvēkiem pārtapusi par lielisku, tikai slēgtu putnu vērošanas vietu.

Slimnīcas „Gaiļezers” patvertnes apkārtnē būtu gana lielas izredzes izdzīvot. Raķetes bija notēmētas uz Rīgas centru, kur bija Baltijas kara apgabala štābs un vietējā vadība. Vismaz pēc mācību scenārija, mērķi bija arī Liepājas, Ventspils un Rīgas ostas un abas lielās hidroelektrostacijas. HES sabrukšana izraisītu milzīgus plūdus galvaspilsētā — vismaz līdz otrajam stāvam.

 image004

1961. gadā Lielbritānija pabeidza būvēt pazemes pilsētu ar 4000 vietām laukos pie Korshemas. 36 metrus zem zemes bija izvietots premjera birojs, visas ministrijas un pat Londonas valdības rajona Vaithola slavenais krogs „Sarkanā lauva”, gan ar citu nosaukumu „Roze un kronis”.

Perfektums nav vēlams
Mūsdienās „katastrofu spēles” bijušas Ventspilī, Daugavpilī, Jelgavā, lidostā ne reizi vien inscenēta aviokatastrofa. Tomēr Latvijā valsts mēroga mācības vairs nav bijušas. „Jaunajās likumdošanas iniciatīvās paredzēts, ka ne retāk kā reizi gadā jārīko valsts līmeņa mācības, vienas vai divas reģionā,” teic Šics. „Mēs esam labi trenēti, ar racionālu medicīnas sistēmu,” par gatavību reālai katastrofai viņš ir pārliecināts. Starp citu, mācībās visam nav jābūt perfekti, jo jāatklāj kļūdas. „Ja ar visu tiek galā, plānošana bijusi slikta.”

Patvertnes par miljardu
Ja piepildītos vairākus gadus veci Latvijas valdības plāni, šobrīd katrā lielveikalā, jaunajā biroju ēkā un dzīvokļu namā būtu vieta, kur glābties no naidnieka uzbrukuma — patvertne. Valdība jau 2001. gadā grasījās pieņemt civilās aizsardzības aizsargbūvju koncepciju, paredzot desmit gadu laikā nodrošināt visu Latvijas iedzīvotāju kolektīvo aizsardzību.
Bija iecerēts pielāgot par patvertnēm pagrabus, garāžas, citas pazemes telpas, atjaunot bojātās aizsargbūves un ārpilsētas vadības punktus, izbūvēt jaunas patvertnes jaunajās ēkās, kā arī kapitālā remonta un rekonstrukcijas laikā.

Toreizējie aprēķini liecināja, ka šī vērienīgā gatavošanās karam un stihijām izmaksātu 1,06 miljardus latu. Valsts plānoja aprobežoties ar regulāciju un uzraudzību, atmetot vien 29,7 miljonus. Pašvaldībām vajadzētu šķirties no 71 miljona, bet privātīpašniekiem — no 962,7 miljoniem latu!
Vērienīgie plāni izčibēja, un ne tikai nav uzbūvētas jaunas patvertnes, bet vēl zudumā gājušas vecās. Toties Latvijas PSR valdībai domātais bunkurs — vadības punkts — zem Līgatnes rehabilitācijas centra, lai arī kalpo tūristu izklaidei, ir gatavs arī uzņemt valsts vadību.

Darbs pie virpas kodolkara laikā
1991. gada 1. janvārī Latvijā vēl bija 980 aizsargbūves un 35 ārpilsētas rezerves vadības punkti. „Ziņojumā par 2005. gadu norādītas 324 patvertnes. Vieta ir 118 000 cilvēku,” informē Maigurs Ludbāržs, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks. Patvertnes ir septiņās pilsētās, bet mazajos miestos neviena. <st1:city><st1:place>Rīgā</st1:place></st1:city> lielākās joprojām atrodas uzņēmuma „Dambis” teritorijā — divas, katra 2000 cilvēku. Padomju laikā gandrīz katrā rūpnīcā bija patvertne.

„Bija paredzēts, ka, sākoties karam, iedzīvotājus no pilsētas evakuē, un paliek tie, kas strādā aizsardzības vajadzībām,” atgādina Ludbāržs. Grūti gan iztēloties pirmrindniekus virpojam patronas kodolkara apstākļos...
Katram resoram bija sava patvertne. Nu jau likvidētā slēptuve Kalēju ielā zem universālveikala „Centrs” varēja uzņemt 400 cilvēku. Šie izredzētie bija universālveikala un Tirdzniecības ministrijas darbinieki. Padomju laikā rīkoja gan mācības, gan viltus trauksmes, pārdevējai bija jāprot rīkoties ne tikai ar kases aparātu, bet arī gāzmasku.

Eiropā katrs dara, kā grib
Lai arī šķiet, ka Briseles ierēdņiem tīk regulēt visu un visus, par patvertnēm viņi neliekas ne zinis. Pat NATO neuzskata par vajadzīgu regulēt šo jautājumu.
Katra Eiropas Savienības valsts dara, kā grib. „Ir valstis, kas vispār ir atteikušās no patvertnēm, piemēram, Nīderlande,” teic Ludbāržs. Skandināvijā pret to izturas nopietni — patvērums sarūpēts visai tautai simtprocentīgi. Ludbāržs atgādina: „Jāņem vērā vietējie apstākļi, viņi izmanto klintis. Daudz vienkāršāk ir arī pilsētās ar metro, jo arī to var aprīkot ar hermētiskām durvīm, un metro staciju ietilpība ir milzīga.”

Zem katra lielveikala slēptuves nebūs
Kad likvidēja patvertni zem lielveikala „Centrs”, VUGD neviens atļauju neprasīja — dienestam šajos gadījumos nav ne tiesību aizliegt, ne atļaut. Ludbāržs: „Varam tikai ieteikt, tas arī viss. Ja pieņems noteikumus, būsim tikuši pie normatīvā akta, kas nodrošina tiesisku pamatojumu.”
Jaunie noteikumi nenozīmē, ka nu būvēsimies pazemē visās malās. Patvertne būs jāierīko tikai jaunceļamās publiskās ēkās, kur vienlaikus uzturēsies vismaz 500 cilvēku, un tuvumā atrodas paaugstinātas bīstamības objekts, kur ražo, lieto, apsaimnieko vai uzglabā bīstamas vielas. Turklāt patvertne nedrīkstēs būt iespējamu plūdu zonā.

Vienkāršāk skaidrojot — par patvērumu jāgādā, piemēram, stadionā, ja turpat netālu ir kodolspēkstacija (tādas mums vēl nav) vai bīstama ķīmiskā ražotne. Ja netālu top privātmāju ciemats, nekāda patvertne nebūs prasīta un iemītnieki nelaimes gadījumā varēs glābties vien savos pagrabos vai aizlīmēt logus un izslēgt ventilāciju. „Viss atkarīgs no ķīmiskās vielas. Piemēram, amonjaks iztvaiko ļoti ātri, un pēc pusstundas nekā nebūs,” saka speciālists.
Lielākā jēga no patvertnēm patiesībā būtu situācijās no fantastikas filmām, piemēram, patvērumam no meteorītu triecieniem, milzīgas vētras vai Saules uzliesmojuma. Ludbāržs: „Nespēju atcerēties nevienu gadījumu, kad patvertnes būtu izmantotas, izņemot mācības.”

Slimnīca pazemē
Četrarpus metrus zem slimnīcas „Gaiļezers” darbinieku autostāvvietas joprojām atrodas patvertne 1200 cilvēku, kuru sāka būvēt pirms 30 gadiem. Latvijas PSR Ministru padomes un Maskavas rīkojums bija uzbūvēt <st1:city><st1:place>Rīgā</st1:place></st1:city> pazemes hospitāli. Patvertni projektēja militārs institūts Maskavā, tolaik Kremlis ik mirkli bija gatavs, ka aukstais karš pāraugs karstajā.
„Celtniecību kūrēja Civilās aizsardzības štābs. Ģenerālmajors Ābols mani pieveda pie būvbedres un pateica — skaties, tu ar savu galvu atbildi. Un tā es kopš 1980. gada atbildu par visu civilo aizsardzību „Gaiļezerā”,” stāsta patvertnes šefs Vasilijs Vasiļjevs. Kad būvēja patvertni, viņam bija divi padotie, nu Vasilijs ir vienīgais — gan inženieris, gan noliktavas pārzinis un atslēgu turētājs. Viņš ar prieku un lepnumu gatavs izrādīt savu saimniecību.
„Kad izstrādājām civilās aizsardzības plānu, saskaitījām, ka dienā slimnīcā vienlaikus var atrasties 3500 cilvēku. Un par viņiem esam atbildīgi, ja kas atgadīsies,” teic Vasiļjevs. Reāli galvenais jautājums gan mūsdienās nav karš, bet ugunsdrošība.

Patversme joprojām ir uzturēta kārtībā, un vajadzības gadījumā te var izvietot 1200 cilvēku. Evakuācijas gadījumā vieglāk slimos izrakstītu uz mājām, bet smagāk sasirgušos pārvestu uz pazemi. Slimniekiem bija paredzētas 300 gultas. Kad slimnīcai bijuši īpaši grūti laiki, mediķiem virszemē atdota liela daļa gultu, un patvertnē palikušas 80.
1981. un 1982. gadā civilās aizsardzības mācības apvienoja ar talku onkoloģiskās slimnīcas un bērnu slimnīcas „Gaiļezers” būvniecībai. Ļaudis ar tehniku no laukiem devās uz Rīgu. „Paņēmuši līdzi savu pārtiku, viņi šeit pavadīja nedēļu. Saskaņā ar mācībām tie bija atjaunošanas darbi. Man šeit, patvertnē, pārbaudot tās spējas, dzīvoja 300 cilvēku. Pa dienu strādāja, vakaros — trinkš, pa bundžām,” smejas Vasiļjevs.

image005Šajā dzelzceļa tunelī ceļā uz Londonu netālu no Bātas ir slepenas durvis. Aiz tām slēpjas pazemes pilsēta, kur patverties Lielbritānijas valdībai.

15 minūtes līdz NATO uzlidojumam
„Trīs kilogrami uz kvadrātcentimetru,” patvertnes izturību skaidro Vasiļjevs. „Vai trīs tonnas uz kvadrātmetru.” Pēc padomju laika klasifikācijas „Gaiļezera” patvertne atbilst otrajai klasei — ir apgādāta ar dīzeļelektroģeneratoru, apkuri, ventilācijas un gaisa filtru sistēmu, savu kanalizāciju un artēzisko aku. Pirmās klases patvertnēs no ārpuses iesūknēto gaisu attīra un vēlāk atkārtoti „apstrādā”, lai elpotu atkal.

Cilvēku ievešanai patvertnē bija atvēlētas 15 minūtes — militāristi rēķināja, ka tieši tik ilgā laikā ar bumbu kravu atlidos NATO lidmašīnas. Tomēr kodolkara trauksme nav bijusi ne reizi. Pēdējā un vienīgā ārkārtējā situācija pārdzīvota 1991. gadā, barikāžu laikā, kad nodaļās izdalīja gāzmaskas un patvertne bija gatava darbam.
„Pēc tā laika prasībām, mums šeit bija jāatrodas trīs diennaktis,” stāsta Vasiļjevs. Līdz ar to ūdens, pārtikas, degvielas krājumi arī bija paredzēti tik īsam laikam. „Radioaktīvā un ķīmiskā piesārņojuma līmenis trīs diennaktīs nokrītas, un tad varam evakuēties,” vecās „direktīvas” atklāj Vasiļjevs.

Ļoti optimistiski — ārsti ar pacientiem iziet virszemē pēc kodolsprādzieniem… Sevišķi, ja 22 gadus pēc Černobiļas katastrofas 30 kilometru rādiusā ap eksplodējušo kodolspēkstaciju joprojām aizliegts dzīvot.

Gatavs mērīt radiāciju
Slimnīcā arī mūsdienās glabā pārtiku trim diennaktīm, gan ne patvertnē. Te vienīgi aizķērušās humānās palīdzības bundžas no Šveices ar sauso „paiku” no 90. gadiem. Katram „Gaiļezera” darbiniekam ir gāzmaska. 2006. gadā laboratorijā saņemts sertifikāts, ka tās ir derīgas vēl piecus gadus.

Slimnīcas direktors var justies mierīgi — Vasilijs speciāli mērojis ceļu uz Baltkrieviju, lai iegādātos divas radiācijas kontrolierīces. Viņu pat pārsteidz, ka žurnālistam nav ne mazākās sajēgas par dabīgo radiācijas fonu: „Tā ir liela problēma parastajiem ļaudīm. Nav pat elementāri nekas darīts, lai cilvēki orientētos ekstremālās situācijās. Radiācijas fons 12 līdz 15 rentgeni stundā, atkarībā no Saules aktivitātes. Pieļaujamā norma ir 50 rentgeni. Pēc tam jāpatveras drošībā.” Redzēs, kā būs, ja piepildīsies zinātnieku prognoze par milzu uzliesmojumu uz Saules...

Būs atkal civilāa aizsardzības mācība
Vasilijs ir noraizējies — civilo aizsardzību skolās nemāca, bet vajadzētu gan: „Pasaule taču ir nemierīga. Bet cilvēki pat nezina, ka jāieslēdz radio informācijas saņemšanai, ja atskan sirēnas.”
Vasilija sirdsmieram — jau 2007. gadā, zīmīgajā 11. septembrī pieņemtie valdības noteikumi paredz civilās aizsardzības mācības atjaunošanu skolās un pat darba kolektīvos. Augstskolās kursu apjomu nosaka rektors atkarībā no specialitātes. Darba vietās — vadītājs. VUGD pārstāvji varēšot pārbaudīt, vai tas tiešām darīts. Katrai biroja sekretārei gan nebūs jātrenējas ar gāzmasku, bet pirmās palīdzības prasmes un evakuācijas ceļus gan der zināt. Skolās apmācība jāievieš 2012. gadā.

Tomēr ar teoriju vien nepietiek. Padomju laikā katrs zināja, kā rīkoties ar gāzmasku, bet par Černobiļas katastrofu 1986. gadā cilvēki PSRS uzzināja pēdējie. Avīzes par to sāka rakstīt nedēļu pēc nelaimes, kad radiāciju savā zemē bija atklājuši somi un zviedri. „Pokazuha,” padomjlaika izrādīšanos ar gatavību it visam raksturo Ludbāržs. „Bija ne tikai Černobiļa. Arī zemestrīce Armēnijā 1988. gadā parādīja tehnikas trūkumu un daudz ko citu.”

Oriģinālu lasiet šeit