Eņģeļu pasaules vēstnesis

image002Emanuils Svēdenborgs (1688 – 17772) mūsdienās tiek pieminēts galvenokārt kā mistiķis, teologs u aizkapa dzīves aprakstītājs, taču šis zviedrs bija ļoti vispusīga un praktiska personība: fiziķis, ķīmiķis, astronoms, izgudrotājs, kalnrūpniecības un metalurģijas inženieris, viens no sava laika ievērojamākajiem dabszinātņu vīriem.

Bīskapa dēls

Mazā Emanuila bērnība pagāja nodrošinātā un turīgā vidē – viņa tēvs Jespers Svedbergs (Jesper Swedberg), senas kalnrūpnieku dzimtas atvase, bija studējis teoloģiju un izveidojis teicamu karjeru, kļūstot par Zviedrijas karaļa Kārļa XII kapelānu, Upsalas universitātes profesoru un Skaras bīskapu. Zēns ieguva labu izglītību, sekmīgi beidzot universitātes kursu Upsalā, un devās studiju ceļojumā pa Eiropu – toreiz ierasta prakse augstāko aprindu jauniešiem. Emanuils apceļoja Nīderlandi, Franciju, Vāciju un visbeidzot ieradās Londonā, kur vairākus gadus studēja fiziku, mehāniku un filozofiju. Starp citu, viņa pirmā ierašanās šajā Eiropas zinātņu centrā bija briesmu pilna – nākamais izcilais mistiķis gandrīz aizgāja bojā. Kuģis, uz kura atradās jaunais zviedrs, biezās miglas dēļ tikko neuzskrēja uz sēkļa. Šīs briesmas vēl nebija galā, kad kuģim uzbruka pirāti, bet nākamajā dienā nelaimīgo burinieku apšaudīja britu krasta apsardze, noturēdama to par laupītāju kuģi. Visbeidzot, lietai noskaidrojoties, pasažieriem un komandai tika dots rīkojums sešas nedēļas palikt uz kuģa karantīnas dēļ, jo Londonā bija saņemtas ziņas, ka Zviedrijā plosoties kāda epidēmija. Tomēr Emanuils neatļauti izsēdās krastā, pateicoties dažu tautiešu palīdzībai un pierunāšanai, kuri ar jahtu bija pietuvojušies kuģim. Kad britu varas iestādes to uzzināja, sekoja izmeklēšana, un Emanuils tikko izglābās no karātavām.

 

 

Kalnrūpnieks un metalurgs

1715.gadā jaunais Svedbergs atgriezās Zviedrijā. Viņa pirmie darbi veltīti galvenokārt kalnrūpniecībai un mineraloģijai, kā arī matemātikai. Viņa Algebra (1717.gads) bija pirmā šajā nozarē izdotā grāmata zviedru valodā. Svedbergs vērsās pie toreizējā Zviedrijas karaļa Kārļa XII ar lūgumu atbalstīt observatorijas izveidi Zviedrijas ziemeļos, tomēr kareivīgajam monarham šis projekts nešķita pietiekami svarīgs. Taču viņš norīkoja jauno zinātnieku par Zviedrijas Raktuvju kolēģijas (Bergskollegium) asesoru (pārzini), un šajā amatā Emanuils nokalpoja 30 raženus darba gadus.

Pēc Kārļa XII nāves 1718.gadā karaliene Ulrika Elenora piešķīra Emanuilam Svedbergam kā bīskapa dēlam muižnieka tiesības, un, kā Zviedrijā tolaik bija pieņemts, viņš mainīja uzvārdu, kļūstot par Svēdenbogu.

Pamazām līdztekus rosīgai darbībai kalnrūpniecības jomā Svēdenborgs aizvien vairāk sāka interesēties par lielajām Visuma izcelšanās un uzbūves problēmām. Jau savā 1733.gada grāmatā Principia (Principi; Svēdenborgs savus zinātniskos darbus rakstīja tolaik pieņemtajā zinātnes valodā, proti, latīniski) viņš izvirzīja teorijas par vielas izcelšanos un magnētisko spēku būtību. Svēdenborgs pirmais izteica minējumu par Saules sistēmas izcelšanos no kosmiskās vielas miglāja (kas vēlāk kļuva zināma kā Kanta-Laplasa teorija). Trīsdesmit gadu vecumā viņam piedāvāja astronomijas profesora vietu Upsalas universitātē, taču viņš atteicās no šā posteņa. Astoņpadsmitā gadsimta 30.gados Svēdeborgs pievērsās arī anatomijai un fizioloģijai. Kā gan iespējams apvienot tik atšķirīgas zinātņu jomas? Taču tas bija laimīgais zinātnes jaunības laiks, kad dabazinātnes vēl nebija tik šauri specializējušās. Tā laika zinātnieki bieži vien sekmīgi darbojās vairākās jomās. Tā arī Svēdeborgs bija pirmais, kurš izvirzīja ideju, ka eksistē neironi – īpašs nervu šūnas, ko zinātniski apstiprināja tikai gadsimtu vēlāk.

Dvēseles meklējumi

Svēdeborgs vēlējās atklāt, kur tieši ir tas krustpunkts, sasaiste, kur cilvēka dvēsele un gars savienojas ar ķermeni vienā veselumā. Kur satiekas pasaules uzbūves garīgie principi (ka tādi eksistē, viņš bija stingri pārliecināts jau kopš agras jaunības) ar matēriju? 1735.gadā Leipcigā viņš publicēja zinātnisku darbu trijos sējumos Opera philosophica et mineralis (Filozofiskie un mineraloģiskie darbi), kurā centās savienot filozofiju un metalurģiju. Protams, kā visi tā laika zinātnieki, viņš bija pazīstams arī ar alķīmijas un astroloģijas pamatuzskatiem. Taču vienlaikus viņš bija arī sava laika bērns un tiecās viduslaicīgos, pa pusei mītiskos priekšstatus racionalizēt un konkretizēt. Šis darbs, kurš veltīts dzelzs un vara ieguvei, atnesa Svēdeborgam starptautisku autoritāti metalurģijas jomā. Tajā pašā gadā viņš gāja tālāk filozofijā, publicēdams darbu De infinito (Par bezgalību), kurā centās skaidrot, kā galīgais attiecas pret bezgalīgo un kā dvēsele top savienota ar ķermeni. Atšķirībā no oficiālās teoloģijas Svēdeborgs pauda uzskatu, ka arī tā sauktā dvēsele ir materiālas dabas substance, tikai atšķirībā no taustāmā fiziskā ķermeņa smalkāka.

Sapņi un vīzijas

1744.gadā, kad zinātniekam bija 55 gadi, pamazām notika tas, ko viņš sauca par garīgo atmodu. Kāda ceļojuma laikā viņš sāka redzēt dīvainus un neparasti spilgtus sapņus. Daži no tiem bija patīkami, citi – satraucoši un nomācoši. Viņam parādījās gan eņģeliskas gaismas būtnes, gan dēmoni. Pēc dabas būdams sistemātisks un pedantisks, Svēdeborgs visos savos ceļojumos – arī šajā – rakstīja ceļojuma dienasgrāmatu, tāpēc ir iespējams izsekot šai „atmodai”. Neparastie sapņi turpinājās sešus mēnešus. Ceļojuma dienasgrāmatas pēdējā ierakstā Svēdeborgs rakstīja, ka jūtot aicinājumu pamest pašreizējos projektus un rakstīt jaunu grāmatu par Dieva godību. Patiešām, viņš iesāka manuskriptu De cultu et amore Dei (Par Dieva godināšanu un mīlestību), kurš tā arī palika līdz galam nepabeigts. Kāpēc? 1745.gada aprīlī Svēdeborgs pusdienoja kādas Londonas tavernas atsevišķā viesistabā. Kad maltīte jau gāja uz beigām, viņa acu priekšā satumsa un istabas apveidi šķietami izmanījās. Pēkšņi viņš ieraudzīja istabas stūrī sēžam kādu personu, un šis cilvēks teica: neēd tik daudz! Pārbijies Svēdeborgs steidzās mājās. Tajā pašā naktī Svēdeborgs nepazīstamo ieraudzīja sapnī – viņš izstāstīja, ka ir pats Dievs Tas Kungs, un teica, ka nodomājis atklāt Svēdeborgam Bībeles garīgo jēgu un turpmāk vadīšot Svēdeborgu rakstniecības darbā. Tas bija lūzuma punkts dabaszinātnieka pārtapšanā par mistiķi. Vēlāk pats Svēdeborgs rakstīja, ka šajā naktī viņam atvērusies „garīgā pasaule”.

 

Garīgais mantojums

Pats Svēdeborgs nekad nav dibinājis savu sekotāju sektas vai citas organizācijas, taču pēc viņa aiziešanas mūžībā Anglijā nodibinājās neliels viņa darbu cienītāju pulciņš. Vēlāk dibināta arī vairākas tā sauktās svēdeborģiešu draudzes Ziemeļamerikā un Eiropā – dažas no tām pastāv vēl šobaltdien. Tomēr vislielāko ietekmi Svēdeborga misticisms atstājis uz XIX gadsimtā uzplaukušo spiritisma kustību – ievērojamākie spiritisma teorētiķi Svēdeborgu nešaubīgi uzskata par savas kustības garīgo tēvu.

 

Debesu noslēpumi

1747.gadā Svēdeborgs atstāja Raktuvju kolēģijas asesora amatu, lai pilnībā pievērstos savam garīgajam aicinājumam. Viņš intensīvi studēja senebreju valodu un Svētos Rakstus, tapa viena no viņa atslēgas darbiem Arcana Coelestia (Debesu noslēpumi) – tālāko teoloģisko pētījumu izejas punkts. Šeit Svēdeborgs rakstīja, ka Bībeles radīšanas mīts nav jāsaprot burtiski, bet gan alegoriskā nozīmē, proti, stāsts par Zemes radīšanu sešās dienās jāsaprot kā stāsts par cilvēka garīgo atdzimšanu sešos soļos. Tajā laikā šāda pieeja bija pretrunā ar valdošo luterānisma teoloģiju. Otra lielākā ķecerība bija Svētās Trīsvienības koncepta noraidīšana – Svēdeborgs rakstīja, ka agrīnā kristietība nekādu trīsvienību nav pazinusi, tas izdomāts vēlāk, ceturtajā gadsimtā.

Svēdeborga meklējumi noveda viņu pie uzskata, ka pasaule ir bezgalīgās mīlestības izpausme un tajā valda kāds augstāks dievišķs mērķis. Dzīvība un mīlestība ir viens un tas pats. Savukārt cilvēka uzdevums pasaulē ir brīvi, nepiespiesti atmaksāt dievišķo mīlestību ar mīlestību.

Gari, eņģeļi un viņpasaule

Svēdeborgs uzskatīja, ka cilvēka dzīve nebeidzas ar fiziskā ķermeņa nāvi, bet turpinās garu pasaulē. Viņš apgalvoja, ka tur atrodas visi, kas jebkad ir dzīvojuši virs zemes. Garu pasaule sastāv no dažādiem līmeņiem, kuros dvēseles nonāk saskaņā ar to, kā tās dzīvojušas savu fizisko dzīvi. Ļaunie cilvēki nonāk dēmoniskos līmeņos, bet labie – pie eņģeļiem. Nav runas par sodu vai atalgojumu, tur darbojas likums „līdzīgais pievelk līdzīgo”. Nožēla uz nāves gultas ne vienmēr ietekmē nokļūšanu „labākā sabiedrībā”, jo nozīme ir visai cilvēka dzīves gaitai. Svēdeborgs šo viņpasauli apraksta kā mūsu sabiedrības līdzinieci – tur ir gan mājas, kur dzīvo ģimenes, gan baznīcas, gan pilis, kurās mājo tās pasaules varenie. Mirstot cilvēks paliek tāds pats kā dzīvē – ar savu domāšanas veidu, atmiņām, aizspriedumiem. Bieži vien cilvēks pat uzreiz nesaprot, ka nomiris. Piemēram, par kāda sava paziņas inženiera Polhema nāvi viņš rakstīja: „Viņš nomira pirmdien, bet jau otrdien sarunājās ar mani. Es biju ielūgts bērēs. Polhems bija redzējis katafalku un redzējis, kā viņa zārku ielaiž kapā. Viņš apsprieda ar mani bēru ceremoniju un jautāja man: kāpēc viņu apglabājuši, ja viņš joprojām esot dzīvs?” Svēdeborgs smalki aprakstīja, kā notiek dvēseles šķiršanās no fiziskā ķermeņa – šie apraksti līdzinās mūsdienu klīnisko nāvi pārcietušo cilvēku pieredzei, proti, dvēsele it kā paceļas virs ķermeņa un ierauga to no malas. Arī pats Svēdeborgs piedzīvoja šo ārpusķermeņa pieredzi – tieši tādā stāvoklī viņš sarunājās ar gariem.

Garīgajā pasaulē cilvēki turpina dzīvot un attīstīties, paceļoties arvien augstākās sfērās. Savukārt bērni aizkapa pasaulē turpina augt – par viņiem rūpējas jaunas sievietes, līdz tie sastop savas īstās mātes. Notiek arī „aizkapa kāzas” – divu mīlošu dvēseļu garīgās savienības veidā. Tie, kas miruši veci un slimi, garu pasaulē atkal atgūst savu dzīves enerģiju. Precētie var turpināt kopdzīvi, taču tikai tad, ja to mīlestība bijusi patiesa. „Īsteni mīlošos nāve nespēj šķirt. Mirušā gars paliek kopā ar dzīvā garu. Līdz ar pēdējā nāvi šie gari savienojas atkal mūžībā un turpina mīlēt viens otru vēl stiprāk nekā pirms nāves,” rakstīja Svēdeborgs.

Gaišreģa spējas

Līdz ar garīgo atmodu Svēdeborgs bija iemantojis arī gaišreģa spējas. Viszināmākais un labāk dokumentētais ir gadījums ar Stokholmas ugunsgrēku 1759.gada 19.jūlijā. Zviedrijas galvaspilsētā tajā dienā bija izcēlies postošs un plašs ugunsgrēks – stiprā vēja dēļ uguns izplatījās ārkārtīgi strauji. Nodega 300 mājas, bez pajumtes atstājot ap 2000 cilvēku. Tajā dienā Svēdeborgs pusdienoja ar draugiem Gēteborgā, aptuveni 400 kilometru no Stokholmas – tolaik tas bija vienā dienā nepārvarams attālums. Ap pulksten sešiem viņš esot kļuvis nemierīgs un draugiem teicis, ka Stokholmā esot izcēlies liels ugunsgrēks, kurā jau cietusi viņa iela, un uguns tuvojoties arī viņa nama. Divas stundas vēlāk viņš paziņoja, ka nu uguns esot apturēta – trīs mājas no viņa mītnes. Draugi bijuši šokā – kā viņš to tik skaidri varēja zināt? Ar nepacietību tika gaidītas ziņas no Stokholmas. Un tiešām – pēc pāris dienām ieradās divi kurjeri, un abi neatkarīgi viens no otra apstiprināja Svēdeborga teikto.

Savukārt jūrnieki, kas kuģoja starp Stokholmu un Londonu – šo ceļu Svēdeborgs mēroja diezgan bieži -, allaž bija priecīgi redzēt ievērojamo zinātnieku uz saviem kuģiem, jo viņa klātbūtne burtiski garantēja labu laiku un ceļojuma izdošanos.

 

Daži fakti

  • Svēdeborgs bija arī viens no pirmajiem mūsdienu veģetārisma aizsācējiem. Viņš uzskatīja, ka gaļas ēšana ir mantojums no cilvēces attīstības agrīnajām stadijām un garīgi attīstītiem cilvēkiem gaļu ēst nevajadzētu.
  • Nekad nav bijis precējies.