Elfi literatūrā, kino un spēlēs.

1 Literatūra.

Tā, kā literatūra ir ievērojami senāks mākslas žanrs, nekā kino vai spēles, tad sāksim tieši ar to.

Uzreiz jāatzīmē, ka pirmsākumi mūsdienu literatūrā sastopamajiem elfiem ir meklējami dažādu tautu pasakās, kur gan ar vārdu elf, alf,elv un citiem līdzīgiem skaņu sakopojumiem bieži vien tiek apzīmētas pavisam atšķirīgas lietas, pārsvarā gadījumu - ne īpaši pozitīvas. Pie mitoloģiskajiem priekšstatiem par elfiem ilgi uzkavēties šoreiz nevēlos, jo tie jau paši par sevi ir atsevišķa priekšlasījuma vērti. Lai nu kā, bet uzreiz jāatzīst, ka pirmais literatūras avots, kas mūsdienu cilvēkos izraisīja nopietnu interesi par elfiem ir JRRT "The Hobbit". Tieši šeit pirmo reizi parādās tā elfu variācija, pie kuras mēs visi esam vairāk vai mazāk pieraduši, un kas ir veidojusi lielas daļas mūsdienu cilvēku priekšstatus par elfiem, kā par lieliskiem lokšāvējiem, veikliem dzejdariem un vispār būtnēm, kam labpatīkas pavadīt laiku jautrās dziesmās un kas neatsakās no laba vīna, bet ar zināmu neuzticību izturas pret rūķiem. Elfiem rakstūrīgas smailas ausis ar nedaudz pagarinātu augšējo daļu.

 

 

Protams, ka Hobbitam seko "Lord of the Rings", un vēlēk - "Silmarillion", kur "Tolkiena elfi" tiek aprakstīti un izskaidroti, cik nu vien tas labi ir iespējams. Tā kā lielākā daļa no klātesošajiem, neapšaubāmi, ir lasījuši šos darbus, vai vismaz daļu no tiem, tad, domāju, ka nav nepieciešams iegrimt detaļās, tikai pieminēšu, ka tieši Tolkienam pirmo reizi parādās dalījums "Meža elfos" un "Augstajos elfos". Arī elfu valodas pirmo reizi tiek aprakstītas un izstrādātas tieši šajos darbos. Lai cik dīvaini tas arī neliktos, pēc Tolkina krietnu laiku fantasy žanrā notiek "otrreizēja konana atklāšana" un lētajās grāmatās, kas tiek raktītas pa pilnam, pārsvarā figurē muskuļiem neapdalīti un prāta nastas nepārslogoti vīriešu dzimuma varoņi, kas galvenokārt nodarbojas ar to, ka glābj kādu nebūt princesi vai ielasmeitu no ļaunā burvja/raganas/kaimiņu dižciltīgā ķetnām. Skaidrs, ka šajos darbos elfiem nebija ko darīt - kur nu veiklam lokšāvējam, kam labāk patīk sacerēt dzeju un dziedāt mēnessgaismā sacensties pievilcībā, vismaz priekš jaunākās paaudzes lasītāja, ar muskuļoto tēviņu? Tomēr, laiki mainās, un, vienlaicīgi ar citu izklaides nozaru attīstību, attīstās arī lomu spēles, to skaitā arī plaši pazīstamā "Dungeons and Dragons", kuras pirmās versojas noteikumos ir iekļauta tāda spēlētāju klase kā elfs. Kā jau katrai komerciāli veiksmīgai spēlei, arī D&D parādās atveidi literatūrā, un sākas D&D elfu "uzvaras gājiens" literatūrā. Kā vienu no pazīstamākajiem darbiem jāmin grāmatu sērija par Krynn pasauli, kuras autori ir Margaret Weis and Tracy Hickman: "Dragonlance" sērija. Šeit tiek aprakstīti tieši Krynn pasaules elfi, kas ar vairākām iezīmēm ievērojami atšķiras no kādreiz Tolkiena aprakstītajiem - pazudusi ir elfu mūžīgā dzīve, tā vietā viņu dzīve ir ļoti ilga - līdz pat 1000 gadiem, tie ir sadalīti vairākās apakšrasēs - Qualinesti elfi, Silvanesti elfi, Dragonesti elfi... katrai no šīm apakšrasēm ir savas raksturīgas iezīmes, un tās bieži vien ne pārāk labi satiek savā starpā, nemaz jau nerunājot par citām rasēm - cilvēki tiek uzskatīti par zemākajiem radījumiem, līdzīgi kā rūķi. Parādās arī t.s tumšie elfi, par ko sauc jebkuru elfu, kurš ir padzīts no elfu sabiedrības.

Tomēr "Dragonlance" nebūt nebija vienīgā grāmatu sērija, kas tiek izveidota, bāzējoties uz D&D pasaulēm - otra visplašāk pazīstamā pasaule(mūsdienās tā ir pat ievērojami labāk zināma, kā "Dragonlance") ir "Forgotten Realms" pasaule, kuras radītājs ir Ed Greenwood. Šī pasaule ir piesātināta ar maģiju, kas arī ir ievērojam ietekmējusi priekšstatus par tās elfiem. Šeit elfu apakšrases arī ir mazliet savadākas kā citur - Saules elfi, Mēness elfi, Meža elfi, Ūdens elfi, Avariel (gaisa elfi), Drow (Tumšie, jeb tumsas elfi). Katrai no šīm apakšrasēm ir savas īpatnības - Avariel var lidot, Ūdens elfi mitinās zem ūdens, bet Drow dzīvo Underdark - pazemes alu sistēmās, un ir naidīgi visiem pārējiem elfiem, kā arī visām citām dzīvajām un nedzīvajām būtnēm, ieskaitot sevi J. Jāatzīmē, ka tieši Forgotten realms pasaules ietvaros ir strādājuši tādi pazīstami autori ka Robert Salvatore (pie viņa daiļrades saistībā ar elfiem mēs vēl atgriezīsimies nedaudz vēlāk), Elaine Cunningham (viņas spalvai pieder grāmatu sērija par FR elfiem - "Evermeet - island of the elves", "Elfstone" un citas) kā arī daudzi citi autori.

"Dark Sun" - pasaule, kas maģias ietekmē ir pārvērtusies par tuksnesi. Šeit elfi ir jau kas pavisam cits, nekā pierasts - klejojoši mežoņi, kas tērpjas no cilvēku matiem pītās drēbēs, un jā kādam no šiem elfiem ir manāms vairāk par gurnautu, tad skaidrs, ka no tāda labāk turēties pa gabalu J. Tiesa gan, šeit visas mums pierastās fantasy rases ir ievērojami pārveidotas - halflingi, piemēram, kļuvuši par kanibāliem.

"Greyhawk" - tieši šo pasauli Garry Gygax radīja kā pirmo D&D pasauli, un šīs pasaules aprakstā attēlotie elfi ilgu laiku noteica to, kā elfus attēloja fantasy literatūrā, jo daudzi rakstnieki ietekmējās no RPG. Tātad, elfi šeit tika dalīti trīs apakšrasēs - High elves, Wood elves un Dark elves(Drow). Augstie un meža elfi visvairāk atbilst Tolkina priekšstatiem par elfiem, tikai to dzīves ilgums bija samazināts, acīmredzot, lai varētu ērtāk sabalansēt spēles noteikumus. Tumšie elfi gan bija "jaunievedums" - tie mitinās pazemes alu sistēmās, pielūdz ļaunus dievus, un nepārtraukti cīnās par varu savā starpā, tiesa gan, sleptā veidā. Tie ir lieliski burvji un karotāji, jo tie, kas šādā sabiedrībā izdzīvo, ir visvairāk šādai dzīvei piemērotie. Pārējie vienkārši nomirst. Tomēr šīs apakšrases "ziedu laiki" iestājās Forgotten Realms pasaulē, pateicoties, galvenokārt, Robert Salvatore, kas radīja vairākus ārkārtīgi interesantus tumšo elfu tēlus - drovu atkritēju Drizzt D'ourden, kas atstāja Menzoberanzen - pilsētu, kurā piedzima kā kādas drovu "ģimenes" trešais princis, un būtu upurēts Losai - drovu panteona galvenajai dievietei, taču viens no viņa vecākajiem brāļiem pamanījās tieši tad nogalināt otru, un viņš kļuva par otro dēlu, tādējādi paglābjoties no nāves. Sava tēva, ģimenes weaponmaster vadībā viņš apguva cīņas mākslas, bet nespēja samierināties ar ļaunumu, kas valdīja lielākajā daļā sabiedrības, un dabūja aizbēgt no šīs pilsētas, un nonācis virszemē kļuva par reindžeru un plaši pazīstamu varoni, cīnoties ar ļaunajiem humanoīdiem un vairākas reizes aizdzenot uz pekli vienu no dēmonu valdniekiem - Errtu.

Otrs intereseantākais tumšo elfu varonis, ko radījis Roberts Salvatore ir Jarlaxle - drovu algotņu bandas vadonis, kas, kādreiz dzimis kā Menzoberanzan ietekmīgākās ģimenes dēls, tagad vada Bregnan Daerthe - drovu vīriešu algotņu grupu, un gadsimtiem ilgi iesaistās drovu politikā kā algotnis visiem, kas labi maksā. Nodzīvojis ne vienu vien gadsimtu pilsētā, kur valda absolūts reliģiozs matriarhāts, viņš ir panācis situāciju, kad tiek uzskatīts par pārāk vajadzīgu, lai iznīcinātu, un veikli lavierā starp dažādām problēmām, lai gūtu sev labumu.

Par "Greyhawk" pasauli ir rakstījuši daudzi slaveni rakstnieki, to skaitā arī Andrew Norton.

Jau pieminētais Roberts Salvatore ir sarakstījis arī daudzus oriģināldarbus, no kuriem pazīstama ir viņa grāmatu sērija "Demonwars" par paša izdomātu pasauli. Šeit elfi ir aprakstīti kā aptuveni 5 pēdas augsti radījumi ar spārniem, kas dzīvo apslēpti, bet laiku pa laikam palīdz cilvēkiem, un dažķārt apmāca vientuļus cilvēkus reindžeru zinībās, to skaitā arī sērijas sākuma galveno varoni.

Nepilnīgs būtu sttāstījums par elfiem, je nepieminētu Terry Brooks "Shanarra" pasauli. Tajā aprakstītie elfi ir diezgan līdzīgi "klasiskajiem" jeb Tolkiena elfiem.

Laikam ritot, rodas iespaids, ka daudziem autoriem bija apnicis aprakstīt pārsvarā pozitīvos elfu tālus līdzīgi Tolkienam, un dark elves bija raksturīgi tikai uz D&D bāzētajām pasaulēm. Rezultātā, dažādi autori sāka eksperimentēt ar elfu tēliem, pārveidojot tos pa savam:

Kristopher Rowley savā sērijā "Bazil Broketail" apraksta elfus, kas "dzimst" no kokiem, lai gan vizuāli atgādina pierastos Wood elves, tie tomēr ir ārkārtīgi augstprātīgi, un cilvēkus izskata par rotaļlietām.

Andrew Norton savā diloģijā "Elvenbane" apraksta elfus, kas vizuāli izskatās pēc High elves, taču pēc izturēšanās tiem īstā vieta būtu drowu vidū. Tie ir paverdzinājuši cilvēkus ar savas maģijas palīdzību, un iznīcina visus cilvēkus, kas izrāda kaut minimālas maģijas spējas.

Margaret Wis un Trecey Hickman "Deathgate" sērijā elfi lielākoties ir augstprātīgi radījumi, kas visus pārējos vai nu izmanto kā vergus, vai arī ir tirgotāji, kas kontrolē visu tirdzniecību.

Robert Salvatore "Dragonslayer" - elfi ir samērā augstprātīgi radījumi, kas nekautrējas visus pārējos izmantot saviem mērķiem, tomēr tie neatstāj pārējos pasaules iedzīvotājus ļaunumam, bet palīdz tiem

Maks Frai. Elfi ir sena, nemirstīga rase...kas piekļuvusi alkoholam, un nodzērusies. Nomirt viņi nevar... iztēlojaties, ka izskatās dzērājs, kas delīrija murgos ir dzēris kādus pārtūkstoš gadus?

Andžejs Sapkovskis, "Vedjmak". Elfu dzīve ir sagrauta, jo tiem vairs nekad nebūs pēcnācēju. Rezultātā tie ir skaisti, taču pret visu pasaulio negatīvi noskaņoti tēli.

2  Kino:

Ilgu laiku Elfi kino parādās tikai un vienīgi kā mazbudžeta filmu otrā plāna personāži, ja neskaita veselu grupu filmu, tādas kā "Pēdējais elfs", "Elfu karaļvalsts" un vēl dažas citas tamlīdzīgas filmas attēlo elfus, kas bāzēti uz mitoloģiskajiem tēliem. (Mazi, rūķīšiem vai gobliniem līdzīgi tēli). Tikai animācijas filmās notiek mēģinājumi attēlot elfus, taču, šeit tie jau ievērojami atšķiras no mums pierastākajiem, Tolkiena iedvesmotajiem cēlajiem tēliem - pārsvarā absolūti haotiski un mirkļa iegribām pakļauti radījumi, kas redzami, piemēram "Records of the Lodos wars" vairāk atbilst "posttolkienisma" elfiem.

Interesanti atzīmēt, ka tieši filmā "Dungeons & Dragons" elfi tika attēloti, lielākoties, absolūtu neatbilstoši D&D pierastajiem elfim - puselfiene - afroamerikānis, meža elfi, kas izskatījās pēc spalvām un kauliem apkārušamies pimejiem, bruņoti ar arbaletiem...

"Lord of the Rings". Nu šīs filmas patreiz iznākušās abas daļas, jādomā, ir redzējuši visi klātesošie. Elfi šeit ir attēloti.. kā elfi. Tas, manuprāt, ir augstākais novērtējums, kādu var saņemt filma, kurā parādās elfi. Jāsaka, ka te tiek ideāli attēloti elfi dažādās situācijās un laikmetos - gan Legolass, Tranduila meža karalistes princis, kas ceļo vispār bez bruņām, un tikai aizstāvot cietoksni uzvelk kādu aizsargtērpu, gan Lorienas elfi, kas savus mežus sargā ietērpušies ķēdīsu bruņās, bet uz aplenktu cietoksni ierodās pilnās plākšņu bruņās, kas redzamas arī kaujā, kurā pirmo reizi tiek sakauts Saurons.

3. Spēles.

Spēles, kā zināms, pārsvarā gadījumu ietekmējas no literatūras un kino, tālab nav nekāds brīnums, ka liela daļa datorspēļu un galda spēļu ataino elfus, kas līdzīgi pierastajiem "Tolkina" elfiem. Par D&D elfiem jau esmu stāstījis, tādēļ tikai mazliet pievērsīšos citiem variantiem:

Elder Scrolls series - šeit sastopami visdažādākie elfi, kas gan, bieži vien, ir stipri līdzīgi "Tolkina elfiem", ja neņem vērā to, kā pēdējā sērijas versijā "Morrorwind" tiek parādītas to sejas - ja tāds ir skaistuma ideāls... brr!

Might & Magic series - smieklīgi, taču ja Heroes of Might and magic stratēģijā elfi ir praktiski klasiski pēc vizuālā veidola, tad šeit tie vairāk izskatās pēc notetovētiem maoru cilts locekļiem.

Wizardry series - stipri līdzīgi pierastajiem elfiem.

Gribētos atzīmēt Divine Divinity datorspēli ar tās lielisko elfu ciematu, kur var noklausīties fantastiskas sarunas elfu vidū, it īpaši par gaidāmo karu ar rūķiem, kur dažādi elfi apspriež savus viedokļus par to - gan šovinistiskos "sen jau vajadzēja tos mērgļus izkaut", gan "varbūt tomēr varam atrast mierīgu risinājumu? Karš - tas tomēr nav labi" un tamlīdzīgi.

Secinājumi.

Laika gaitā ir ievērojami mainījušies cilvēku priekšstati par elfiem, pamazām aizvien attālinoties no J.R.R. Tolkiena izveidotajiem, tomēr saglabājot vairākas raksturīgas iezīmes, pirmkārt vizuālo veidolu, un, otrkārt, ilgo mūžu