Eiropas fantastika

Vecajos padomju laikos, kad sākās mana interese par fantastisko literatūru, mēģināju iegūt to visos iespējamos veidos. Interese ātri pārauga tās iespējas, ko deva pašmāju  izdevniecības, sāku lasīt krievu valodā, vēlāk ielauzījos arī poļu mēlē. Iepazinu, cik nu tajos laikos varēju galvenos zinātniskās fantastikas strāvojumus. Fantāzija bija sastopama zāļu devās, vai maskējās zem nosaukuma tīrā sapņu fantastika. Protams, vismaz 3/4 no lasītā toreiz sastādīja krievu-padomju fantastika, kaut kas patrāpījās arī no galvenās fantastiskās literatūras straumes - angļu-amerikāņu fantastikas. Samērā plaši bija pārstāvēta socvalstu, Austrumeiropas fantastika, no kuras, pateicoties Stanislavam Lemam un klasiķim Žulavskim, īpaši attīstīta bija poļu fantastika, kas jūtami izcēlās ar savu kvalitāti pārējo valstu vidū.

Franciju pārstāvēja Žils Verns, pāris Ronī - vecākā romānu ("Cīņa par uguni") un Frensiss Karsaks ("Atnācēji no nekurienes"). Vēl - pāris
japāņu, un tas arī viss. Ak, jā. Latvija - praktiski tikai humoristiskā fantastika: Skailis un Ezītis.Izskatās, ka arī mūsdienās mēs fantastiku galvenokārt pazīstam no abām pasaules galvenajām angļu un krievu ZF literatūras straumēm, jo arī Rietumeiropā savākt Eiropas fantastu krājumu var tikai ar zināmām pūlēm. To kādā grāmatā, kas tulkota krievu valodā, ir paveicis vācu rakstnieks Andreass Ešbahs. (Andreas Eschbach. Eine Trillion Euro.) Pats gan tūlīt atrunājoties, ka krājums nemaz nav pilnīgs un, tā kā viņa mērķis ir arī pārējā Eiropa, tad var gaidīt arī citus sējumus. Grāmatai ir visai interesants Andreasa priekšvārds, kuru pacentīšos iztulkot, jo tas sniedz kaut nelielu, bet ieskatu Rietumeiropas neangļu valodas fantastikā. Par vācu fantastiem krājuma autors nerunā, taču krājumā tie ir, tāpēc pieminēšu viņu vārdus: pats Andreass Ešbahs, Mihaels Maraks, Markuss Hammeršmits, Volfgangs Ješke.
Un tagad vārds Andreasam Ešbaham.

Eiropas zinātnisko fantastiku meklējot.

Sākās tas viss tieši tāpat, kā visas avantūras - ar neprātīgu ideju. 2002. gada sākumā Eiropas valūta tikko bija nākusi apgrozībā un tāpēc visur par to vien runāja, bet es tieši biju iegājis savā izdevniecībā "Lübbe". Parunājām par to, par šo, arī par projekta "Viens triljons dolāru" noformējuma, kas noveda pie nosaukuma "Triljons eiro" un joka pēc uzdota jautājuma, vai tāds nevarētu būt manas jaunās grāmatas nosaukums? Beng! - lūk, arī ideja - kāpēc nē? Kāpēc neizdot krājumu, zem kura vākiem būtu savākti eirozonas labāko ZF rakstnieku stāsti, ar šo nosaukumu - un vienotas naudas, eiro, vienotas ekonomikas, vienotas Eiropas tēmu? Tā jau man nav problēma: vairums autoru es pazīstu pēc Nantes starptautiskā festivāla "Utopiales". Izdevēji ar entuziasmu uztvēra šo ideju. Un sākās.

Sākums bija viegls. Man bija personiski kontakti ar vadošajiem Francijas, Itālijas, Nīderlandes ZF autoriem un... khm, ēē, jā. Protams, es pazinu arī daudzus citus autorus, taču viņi nedzīvoja eirozonā, bet gan Dānijā, Lielbritānijā vai Krievijā. Nemaz jau nerunājot par Kubu, Kanādu un ASV. ("Utopiales" neiztiek bez viesiem no Jaunās Pasaules). Ko tur priekšlaikus mocīties? Vajag visu pēc kārtas. Sākšu ar pazīstamu teritoriju un pēc tam metīšos nepazīstamajā. Un sākt, protams, mums vajag ar Franciju.
Kas attiecas uz masu saziņas līdzekļiem un žanru literatūru, tad Francijā to starpā valda citas attiecības nekā Vācijā. Piemēram, komiksi Vācijā ilgu laiku tika uzskatīti par nicināmu bulvāru literatūru un par avīžu kioskiem tālāk nenokļuva; Francijā toties uzskata, ka tie (tur tos sauc par "Bandes dessines" jeb BD) patstāvīga populārās mākslas forma, bet komiksu māksliniekiem ir gandrīz vai zvaigžņu statuss. Ar zinātnisko fantastiku ir gandrīz tas pats. Protams, ZF neuzskata par līdzvērtīgu "īstai" literatūrai - citādi jau diez vai tur eksistētu Association Mauvais Genres (kaut kas līdzīgs "Zemās literatūras apvienībai"), kura apvieno ZF, detektīvus un tam līdzīgi. Tomēr, tas nekavē pat pašas solīdākās avīzes recenzēt ZF jaunumus un dot to autoriemiespēju sniegt plašas intervijas. Autors ir autors un punkts. Katra daiļrade ir cienījama. Tāda pieeja kopā ar komiksu popularitāti, tie savās ainās efektīgi izmanto ZF pasaules un tēmas, laikam izskaidro to, kāpēc Francijā ir iespējamas lietas, kuras citur grūti pat iedomāties. "Utopiales" budžets tiek rēķināts miljonos (protams, ka eiro), bet tā apmeklētāju skaits - desmitos tūkstošu. Televīzija pārraida no turienes reportāžas, politiķi saka apsveikuma runas no turienes skatuvēm, bet reklāmas plakāti par to vēsta jau no tālās Strasbūras. Ja arī ZF Eiropā ir dzimtene, tad tā ir Francija.
Svarīgāko ZF autoru, kas raksta franču valodā, vidū jāmin Pjēru Bordāžu, kas ar brīnišķīgu fantastiku aizpilda vienu sējumu pēc otra, Žanu Klodu Duniaku, kas pretstatā Bordāžam raksta īsos stāstus,
Žanu Marku Lignī, Francijas ZF hārdrokeri, Eijerdālu, kas pats sevi dēvē par nehumanitāro zinātņu un nepierādāmo teoriju speciālistu, Žojolu Vinterebertu, kas ZF raksta pamīšus pieaugušajiem un bērniem, Kristianu Grenjē, vienu no vadošajiem franču autoriem jaunatnei, ražīgo Rolandu K. Vāgneru, Silviju Milleri, kas prēmijas ieguvusi, ne tikai par saviem darbiem, bet arī par tulkojumiem, Lorēnu Ženefortu,
kas ar savām kosmiskajām operām ir radījis savu universu, Žanu Pjēru Fontanā, kas ne tikai raksta  ZF, bet organizē arī pirmo franču ZF konventu un radījis pirmo franču literatūras prēmiju ZF žanrā, un tā tālāk un tā joprojām. Franču izdevniecības pēdējos gados pastiprināti importē ZF arī no Vācijas, taču kustību pretējā virzienā atliek tikai gaidīt. Turklāt, atklāt, bez šaubām, būs ko.
Spānija, kā runā, piedāvā ne mazāku apdzīvotu ZF skatuvi, taču Vācijai vēl vairāk nepieejamu, jo ir daudzi spāņu autori, kas vispār nerunā pat angliski. Vēl vairāk, "Utopiales" gadiem ilgi ir sakritis ar lielu spāņu ZF festivālu, kura rezultātā neviens spānis nebija redzēts Puatjē vai Nantē. Kopš situācija ir mainījusies, viņi tur brauc bariem. Kas attiecas uz spāņu ZF, neuzņemšos apgalvot, ka esmu liels tās pazinājs, taču bez šaubām pie pašiem ievērojamākajiem vārdiem pieder spāņu ZF "grand dame" Elija Barselo, inženieris - aeronavigators Eduardo Vakverizo, kam patīk nodarboties ar fantastiku literatūrā un kino, un Čezārs Maljorks, ārkārtīgi produktīvs un prēmijām apbērts bijušais reklāmas klipu režisors. Citi svarīgi vārdi - Havjers Negre, kā arī Huans Migels Agilera, rakstnieks un kino speciālists: viņš 2001. gadā uzņēma mākslas filmu "Izsēšanās", par pirmo ekaspedīciju uz Marsa, un, kas lielākoties tika filmēta Lansarotā.
Itālija - grāmatu tirgus apjoma ziņā ir maza valsts. Mūsu interesējošajā sfērā pati redzamākā figūra ir Valerio Evangelisti. Pēc daudziem gadiem, ko viņš ir pavadījis vēsturiskiem pētījumiem Boloņas universitātē -, kurā viņš dzīvo līdz šai dienai - viņš 1994. gadā iznāca uz ZF skatuves ar savu romānu "Inkvizitors Nikolass Emerihs" un no tā laikā valda uz tās. Viduslaiku inkvizitora piedzīvojumus, kas pa šo laiku jau izpletušies septiņu romānu ciklā, var lasīt franču, vācu un spāņu valodā, tiek gatavoti arī portugāļu, brazīliešu, krievu un angļu izdevumi. Paša Evangelisti sarakstītais inscenējums 90 (!) sērijās Itālijas radio 2000. gadā tika atzīts par labāko radiolugu. Vairāki Heavy-Metal stila albūmi tiek uzskatīti par minētā inkvizitora stāstu radītiem, Francijā un Itālijā visai populāri ir komiksi par Emerihu un, protams, tiek vestas sarunas par ekranizāciju. Starp citiem svarīgiem vārdiem jāmin Luku Mazali, pasionāru aviatoru, kas uz Nanti mēdz atlidot ar personīgu, mazu lidmašīnu un, kura stāsti par ceļojumiem laikā notiek vecajos, labajos biplānu laikos, un arī Tomazo Pinkio, kas konfrontē ar "Dvēseļu rījējiem" nodeldētajos stāstos ar leģendāro "Nirvanas" solistu Kurtu Kobeinu.
Kā izskatās holandiešu ZF skatuve, es īsti nezinu. Es biju tik spēcīgā iespaidā no tikšanās ar nīderlandiešu muzikantu un rakstnieku Vimu Merisonu, ka pat nemeklēju citu autoru antoloģijai. No viņa es uzzināju, ka daudzi holandieši bez pūlēm lasa vāciski, angliski un franciski romānus, vairums no kuriem nekad nav lemts tikt izdotiem holandiešu tulkojumā.
Beļģija, tā fakta dēļ, ka franču valoda ir viena no galvenajām valstī, no seniem laikiem cieši ir saistīta ar Franciju. Beļģu autori vienmēr labi pārstāvēti "Utopiales". Redzamas figūras tur ir Alens Dartevels, kas arī iedeva man savu stāstu antoloģijai, un Alens Le Bissi un Dominiks
Varfā. Šajā sakarā man atmiņā ir palicis viens neveikls gadījums, kad savos meklējumos es izsūtīju e-vēstules visiem franču valodā rakstošajiem žurnālistiem, kurus pazinu, starp tiem arī kādai Sārai Doukai, ar kuru iepazinos Briselē, kad man pasniedza "Prix Bob Morane". Viņa man tūlīt atbildēja un nosauca tieši augstāk minētos vārdus un tikai no citiem žurnālistiem es uzzināju, ka  arī viņa pati Beļģijā ir jauna, daudzsološa rakstniece! Protams, man nācās rakstīt viņai vēlreiz... Tālāk sākās jau īsti piedzīvojumi: iekļūšana pavisam neizzinātā teritorijā. Kas ir pats nozīmīgākais ZF autors Somijā? Kā sokas ar fantastiku Grieķijā? Portugālē? Īriju varētu pārstāvēt Iens Makdonalds. Es vairākas reizes centos ar viņu sazināties, iepriekš man pāris reizes bija izdevība ar viņu tikties, taču diezin vai viņš mani iegaumēja, nekas man neizdevās. Un es metu mieru tā iemesla dēļ, ka Īrijā jau arī runā un raksta angliski, bet angļu valodas ZF viegli atrod ceļu uz Vāciju, lai kur tā arī nebūtu sarakstīta. Un drudžaini meklēt vēl kādu īru ZF autoru būtu jau par traku.
Par laimi, sieviete, kuru es pēc izrunas biju iedomājies kā austrieti, izrādījās Insbrukā dzīvojoša spāniete Elija Barselo. Viņu, kā autori man cītīgi ieteica no visām pusēm, tikai sākumā es nesaistīju kopā personu un vārdu. Viņa apņēmās manā vārdā nodibināt sakarus ar Spāniju. Bez viņas es atdurtosnepārvaramā valodas barjerā. [Krājumā vēl ir Spānijas autoru Eduardo Vakverizo un Čezara Maljorka stasti.]
Ak, jā, Austrija. Arī Eiropas valsts, taču piederoša vācu valodas telpai, labi pārskatāma un sasniedzama, jo starp mūsu valstīm eksistē tāda pat kopība kā starp Beļģiju un Franciju. Pavisam cita lieta, Somija. Atrodas kaut kur malā, ar valodu, kas vairāk radniecīga Tolkina elfiem, nekā citām mūsu kontinenta valodām, un pazīstama galvenokārt ar saunām un mobilajiem telefoniem, - kāda gan ziemeļos var būt fantastika, mežu un ezeru zemē?
Šai ekspedīcijai es izmantoju internetu un to faktu, ka visi somi pārzina angļu valodu tik labi, ka mums atliek tikai sarkt un bālēt no skaudības. Vienu vārdu somu vebsaitos es izdalīju diezgan ātri, taču, lai pārliecinātos par atraduma pareizību, tomēr nosūtīju lūgumus vairākiem somiem, kurus es pozicionēju kā organizatorus, sastādītājus vai cita veida somu fendoma centrālās figūras. Votums izrādījās pārsteidzoši vienbalsīgs: somu ZF pārstāvēt Eiropas antoloģijā var tikai Pāsi Jāskelainens.
Tādejādi par labāko somu ZF autoru atzītajam rakstniekam ir 37 gadi, viņš dzīvo mazā mājiņā meža vidū, 20 km no tuvākās pilsētas Juvjaskila, kur strādā ģimnāzijā par somu valodas pasniedzēju un savu slavu ir iekarojis ar kādiem desmit īsajiem stāstiem, kurus viņš publicējis somu žurnālos. Katrs no šiem stāstiem ir ieguvis kādu pirmo prēmiju ikgadējos konkursos, bet kad viņam beidzot iznāca grāmata, tad tā tika atzīta par labāko Somijā publicēto ZF grāmatu.
Pāsi Jāskelainens atsūtīja man stāstus, kuriem viņam bija tulkojums angļu valodā, lai es varētu iegūt priekšstatu par viņu. Un tie saucās - īsie stāsti?! Ak, Kungs, viens no tiem bija garāks par simts lapām! Somi laikam mīl ļoti samezglotus stāstus, kas pilni ar visādiem mājieniem, grūtiem vārdiem un frāzēm, kurus jāizlasa vairākas reizes, lai saprastu, kur tie sākas un kur beidzas. Par laimi, pats īsākais stāsts izrādījās arī pats labākais: "Haunted House, Nr.1 Rocket Factory Street", lielisks, melanholisks stāsts, par kuru nekaunētos pats Filips K. Diks. Lai nebūtu tikai viens autors, minēsim vēl Johannu Sinisalo, vēl vienu pazīstamu somu autori, kura raksta ZF žanrā jau divdesmit gadus.

Ļoti svarīgi man bija atrast ZF Grieķijā, valstī, kurā eiro banknotes tiek aprakstītas ar diviem dažādiem alfabetiem. Es pamēģināju pielietot to pašu triku, kas noveda mani pie mērķa Somijā, taču šoreiz nenostrādāja, laikam, tieši alfabetu atšķirības dēļ. Man galvā iešāvās doma parakņāties saņemtajās e-pasta vēstulēs. Daudzu gadu laikā es esmu saņēmis arī lasītāju vēstules no Grieķijas: tagad es aizrakstīju viņiem un jautāju, ko viņi zina par grieķu ZF.
Neko - tāda bija vienprātīga atbilde. Neviens gan neapzvērēja, ka Grieķijā tādas literatūras nav, bet par tādu neviens nebija dzirdējis. Tomēr, galu galā, man izdevās nodibināt kontaktus ar vienu sievieti, doktori Domnu Pasturmatci, literatūras docenti Saloniku universitātē, kura savukārt man norādīja uz Hristodoulosu Litarisu, fantastikas tulku un bijušo Atēnu ZF kluba mantzini. Ar viņa palīdzību tad es arī atradu Grieķijas ZF pēdas.
Grieķu ZF autori izrādās patiesi tīri noteikti ir, taču ZF viņiem nav maizes darbs: Grieķijas grāmatu tirgus priekš tās ir par mazu, bet par tulkojumiem uz ārzemēm nekas nav dzirdēts.Turklāt pēc dažām ziņām šī literatūras daļa Grieķijā drīzāk cenšas norobežoties no ārpasaules, nevis meklēt apmaiņas ceļus: kā man teica, tā vispār ir mūsdienu grieķu kultūras iezīme. Un, ja jau pārstāvēt grieķu ZF Eiropas antoloģijā, Litariss bez šaubīšanās nosauca man Tanasisu Vembosu. Cilvēks ar datorprogrammista izglītību, nodarbojas ar žurnālistiku, raksta ZF, tulko, pēta paranormālās parādības visā pasaulē, par ko sarakstījis vairākas speciālas grāmatas un simtiem rakstu. No ZF viņam ir nopublicēti divi īso stāstu krājumi un romāns, kurā nesabrūk vis PSRS, bet gan Rietumi un PSRS nosūta pirmo ekspedīciju uz Marsu.
Citi vārdi, kurus man izdevās uziet, meklējot grieķu ZF, bija Kostass Haritoss, Mihaliss Manolioss, kā arī rakstniece Vasso Hristou.
Pavisam noslēgta man tā arī palika Portugāle. Šeit es arī sāku meklējumus internetā. Eksistē vairāki ZF mīļotāju žurnāli, daži no tiem iegūstami onlainā, taču es, saprotams, nevaru tos izlasīt. Es atfiltrēju visas interneta adreses, kādas spēju atrast un aizrakstīju viņiem angļu valodā lūgumu,atsūtīt kādas ziņas par portugāļu ZF.
Atbildes: nulle. Pastāstīju par situāciju savai kolēģei Elijai Barselo, kura dibināja kontaktus ar Spāniju, cerībā, ka ģeogrāfiskais tuvums palīdzēs. Viņa, būdama apzinīgs cilvēks, nosūtīja manu vēstuļu kopijas cilvēkiem, kurus pazina, taču rezultāts bija tāds pats.
Te sākās kārtējā "Utopiales" un es tur satiku vienu portugāli, attiecīga žurnāla izdevēju. Debesu dāvana! Mēs pamatīgi parunājām un viņš iedvesmojies apsolīja man izplatīt informāciju par krājumu portugāļu ZF autoru vidū. Kaut arī viņš kautrīgi piebilda, ka Portugāles fantasti ir ļoti noslēgti uz sevi un īpaši necenšas nokļūt ārpus robežām. Tā arī izrādījās. No Portugāles vairāk nebija nekādu ziņu.
Eiropa, protams, ir daudz plašāka par eirozonu, plašāka par pašu Eiropas Savienību. Kā tad ir ar šīm lietām pārējās valstīs? Turklāt, tuvoties Lielbritānijai es pat necentos, Vācijas lasītājiem tāpat ir labi zināms, kas tur notiek.
Dānijā dzīvo visai enerģiski strādājošais Hanss Henrihs Loihe, kurš, kā nekā, jau publicējis piecas grāmatas. Tur notiek festivāli un drukā fanu žurnālus, protams, dāņu valodas telpa ir maza, tāpēc to skaits, kas lasa ZF dāņu valodā arī ir mazs.
Zviedrijā, liekas, praktiski nenotiek nekas. Kad es uz dažām dienām nokļuvu Stokholmā, turienes grāmatu veikalos es protams ieraudzīju plauktu ar uzrakstu "Zinātniskā fantastika", taču no grāmatām zviedru valodā tur atradās tikai dažādi "Gredzenu pavēlnieka" izdevumi, bet īsta ZF bija pārstāvēta tikai ar angļu izdevumiem. Zviedru autoru darbus ZF žanrā es tā arī neatradu. Bet kā ir ar Šveici? Tā tikko ir iestājusies ANO un grūti bija teikt, vai tā jūtas kā Eiropas daļa, vai arī tikai kā sala tās ielenkumā, taču muzejs Maison d'Ailleurs Iverdonā ir viens no pašiem lielākajiem ZF un fantastiskās mākslas muzejiem un tas ir atradis mājvietu tieši Šveicē. Tomēr es atcerējos, ka pašā pirmajājā festivālā "Utopiales" noteikti tika apgalvots, ka Šveicē neviena ZF autora nav. Tagad gan daži vārdi ir parādījušies: Oižens, kas patiesību sakot dzimis ir Bukarestē, Žans Marks Paskjū, kaut arī dzimis Šveicē, bet no franko-krievu mātes un tēva - haitieša, un izaudzis Ganā un Ziloņkaula Krastā, kā arī Dāvids Ružička, pēc izcelsmes čehs.Ir gan vēl Fransuā Rualjē, vienkārši šveicietis, turklāt vēl Maison d'Ailleurs darbinieks, kas bez dažiem īsajiem stāstiem ir publicējis vēl arī oriģinālu un fantāzijas pilnu komiksu sējumu. kas attiecas uz valstīm, kuras es šeit neesmu minējis, tad man jāizlaiž gājiens. Polijā tieši tagad ir laisti klajā mani "Vilnas paklāju audēji" un mani uzaicināja uz turieni; varbūt pēc tam man būs ko pastāstīt. Pašlaik es nevienu citu, kā vien Stanislavu Lemu, nevaru atcerēties.
[Es dažus varētu nosaukt, tie gan būs pagājušā gadsimta 70-tie - 80-tie gadi. Biju aizrāvies ar poļu fantastiku, kas, kā jau teicu, bija klase par sevi. Tātad: Bogdans Peteckis, Janušs Zaidels, Česlavs Hruščevskis, Adams Holaneks, Konrads Fialkovskis, Jaceks Savaškevičs, Adams Višņevskis-Snergs - tīri laba fantastika dažādām gaumēm, kas tā laika slavenajās veikala "Globuss" socvalstu - šeit konkrēti, poļu - grāmatu dekādēs bija nopērkamas Rīgā - ila piez.]
Kas notiek Čehijā, Slovākijā, Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā? Vai ZF ir bijušās Dienvidslāvijas valstīs?  Prakse rāda, ka ZF-fani ir katrā valstī, bet nav obligāti, ka tur ir arī ZF autori. Un jautājums, kas mani moca pastāvīgi: vai kaut kādā mazā eirozonas valstiņā nav kāds
neatklāts ZF-autors? Varbūt, ka Luksemburgā, Monako vai Sanmarino, ja nu pat Vatikānā? Tas būtu laimīgs gadījums, lai gan ne par ko tādu man nav nācies dzirdēt. Principā jau tas neko nenozīmē, jo manā zibensreidā pa Eiropas zinātniskās fantastikas neizpētītajām teritorijām daudzi jautājumi tā arī ir palikuši atklāti. Joprojām var teikt, ka par Mēness otro pusi mēs zinām vairāk, nekā par ZF valstīs, ar kurām mums ir kopējs parlaments, kopēja valūta un daļēji arī kopējas robežas. Mums jāvelta viens otram lielāka interese, ja mēs gribam šo stāvokli mainīt.
Ja mana antoloģija "Triljons eiro" kaut nedaudz rosinās šo interesi, tad manas pūles nebūs veltīgas.