Džuutku-najen – ziemeļu murgs.

Katrs makšķernieks sapņo noķert lielu, bet vēl labāk – gigantisku zivi. Dažas zivis sapņo noķert makšķernieku.

Tādas plēsoņas dzīvo, ne vien jūras dzelmē un tropiskās upē, bet arī Krievijas ziemeļos.

Milzīgie Sibīrijas plašumi ir ērti vērojami kartēs. Vienlaidus zaļš plankums, ko šķērso tievi upju diedziņi. Tas atduras Kamčatkas kalnos, Ziemeļu Ledus okeānā un kazahu stepēs.

Viss kompakti un saprotami. Īstenībā ir pat grūti iedomāties milzīgo taigu un tundru – desmitiem tūkstoši kilometru nomaļu teritorijas, kur vēl nav spēris kāju cilvēks. Daudzi Sibīrijas rajoni ir pazīstami tikai, pateicoties aerofotogrāfēšanai, pat ģeologi pēta to, pārsvarā virzoties pa upju ielejām. Gar upēm mīl apmesties arī vietējie iedzīvotāji – hanti, mansi un jakuti Sibīrijas centrā, bet vairāk austrumos un ziemeļos – čukči, dolgani, nganasani, jukagiri.

Ko slēpj taigas brikšņi, nezina neviens. Klīst baumas, ka šeit joprojām dzīvo mamuti un milžu gari, kas līdzīgi pirmatnējiem cilvēkiem. Ir arī citas noslēpumainas būtnes, tajā skaitā gigantiskas līdakas-cilvēkēdājas.

Leģendas stāsta, ka šīs zivis var sastapt lielos ezeros. Seļkupi stāsta, ka līdaka, kas sasniegusi simt gadu vecumu, īpaši meklē dziļu ūdenskrātuvi, kad upes ir izgājušas no krastiem plūdu laikā un paliek tur līdz pašai nāvei. Monstra dzīves vietu var pazīt viegli – tādam ezeram nav iztekas, no tā izvairās putni un zvēri. Seļkupi tādus ezerus sauc par purulto – „melnā ūdens ezeriem” un nekad nemakšķerēs te zivis vai brauks ar laivu. Viņi baidās tuvoties tam pat ziemā, uzskatot, ka briesmīgās līdakas var uzlauzt ledu un panašķoties ar ceļiniekiem.

Līdzīgus stāstus stāsta jakuti. Padomju etnogrāfs Aleksejs Okladņikovs ir pierakstījis kāda mednieka stāstu, kā līdaka apēdusi jaunieti.

„Reiz dzīvoja vecs vīrs ar puisi. Kādā karstā dienā no vecā vīra aizpeldēja brieži uz salu, kas atradās ezerā. Puisis iesēdās bērzu tāss laiviņā un dzinās briežiem pakaļ, lai tie neaiziet par tālu. Vecais vīrs šajā laikā sēdēja mājās. Pēkšņi ūdens saviļņojās bez vēja. Parādījās liela aste un milzīgā zivs-līdaka aprija puisi, apgāžot laivu ar lielu vilni. Arī briedī līdaka ar žokļiem iekodās. Vecais vīrs sāka gauži raudāt, izmisis par dēla bojā eju. Nākamā rītā viņš uz brieža apbrauca apkārt visam ezeram, mēģinot atrast kaut vai bojā gājušā puiša kaulus.

Vecā vīra rokās bija cirvis. Pēkšņi, kad viņš jāja pie paša krasta, ūdens kā uzkalns pacēlās, saviļņojās. No ezera pie viņa milzu līdaka metās. Krasts bija zems un lēzens. Līdaka metās ar tādu spēku, ka palika sausumā, krastā, taču veco vīru nesasniedza. Vecais vīrs savukārt pieskrēja tai klāt un ar cirvi nosita. Atgrieza vēderu – atrada kaulus – no dēla bija palikuši, no laivas tikai šķēpeles tur bija. Vecais vīrs šīs zivs žokļus paņēma un kā vārtus uzstādīja uz ceļa, kas veda uz šo kalnu ezeru, Sialaha ezeru. Caur šiem vārtiem varēja izjāt, nenokāpjot no brieža, tik lieli bija šie žokļi.

Jakutus un seļkupus šķir daudzi necaurejamu purvu un brikšņu kilometri. Diez vai viņi spētu aizņemties viens no otra stāstus par cilvēkēdājiem. Vēl grūtāk ir noticēt, ka tādus stāstus no viņiem ir uzzinājuši čukči. Taču arī tie stāsta par milzu līdakām.

Lieliskajā Vladimira Bogoraza monogrāfijā „Čukči” ir atsevišķa nodaļa, kas veltīta briesmoņiem. Minētas tur ir arī līdakas, tās Kolimas iedzīvotāji sauc par džuutku-najen – „kodīgās zivis”. Saskaņā ar leģendu gigantiskās zivis dzīvo tālos tundras ezeros un medī cilvēkus, īpaši tos, kas dodas peldēties. Nesmādē arī makšķerniekus un zvejniekus.

[Tad man atmiņā stāsts, ko kādreiz, sen kāda kolēģe stāstīja. Viņa dzīvojusi arī Sibīrijā, gājusi makšķerēt arī līdakas. Reiz bijis tā, pieķērusies viena un tad tā rāvusies prom, ka, ierāvusi viņu upē, kā ūdens slēpotāju. Līdakas tur esot bijušas metru, pusotru garas un metušās uz āķi pat bez ēsmas. Ziemā tur sniegs sasnidzis pāri māju jumtiem. Ne notīrīt, tāpēc cilvēki ieminuši tikai takas. Tur sniegs sablietējies, bet blakus – irdens. Ja kāds nejauši no takas nokāpis, viens ejot, tad to tikai pavasarī uzgājuši, kad sniegs nokusis – t.p.]

Čukčiem ir stāsts par to, kā līdaka aprija jaunekli, kas makšķerēja ezerā. Cilvēkēdāju noķēra visai oriģinālā veidā. Čukči ievilka ezerā četras nartas ar briežu gaļu. Kad līdaka centās aprīt ēsmu, tās zobi iestrēga kamanu kokos. Bija vajadzīgi vairāki cilvēki, lai izvilktu zivi krastā.

Jukagiri, kas dzīvo blakus čukčiem, arī pazīst gigantiskās līdakas. Viņi stāsta stāstu par zvejnieku, kurš aizbrauca apskatīt savus tīklus un ūdenī – abās pusēs vienkocei – ieraudzīja divas lielas, dzeltenas acis, starp kurām attālums bija divi airi. Pēc zvejnieka vārdiem tā bija milzīga līdaka, kas nekustīgi gulēja ūdenī.

Līdzīgus stāstus no jakutiem dzirdēja Okladņikovs: „Ezerā agrāk līdaku redzēja: acis tai abās pusēs tāšu laivai bija redzamas”.

Pārvietosimies sešus tūkstošus kilometru no Kolimas uz rietumiem, uz Jamalu, kur klīst leģendas par pirju – zivi-cilvēkēdāju ar ragiem uz galvas. Valērijs Čerņecovs, kurš pierakstīja vietējās leģendas, uzskatīja, briesmoņa prototips ir bijusī milzīga līdaka. Ņencu mednieks reiz stāstīja viņam, ka kādā reizē trīs vīri nogalināja Jeņisejas deltas ezerā milzīgu zivi, tās vēderā atrada jostas sprādzi. Tajās vietās haizivis ir retums. Haizivju-cilvēkēdāju nav vispār, jo vairāk saldūdens ezeros. Čerņecovs uzskatīja, ka runa ir par milzīgu līdaku.

Tagad nolaidīsimies uz dienvidiem, varenās Obas baseinā, pie hantiem, kuri uzskata, gigantiskajās līdakās pārvēršas ūdens gars Sart-lungs. Zivs-vilkatis dzīvo dziļos ūdeņos upēs un ezeros, un viegli var pārkost laivu.

Starp citu, hanti uzskata, ka līdaka nav zivs, bet ir zvērs, ko augstākais dievs Torums radīja bez galvas acīmredzot, baidoties no tā cietsirdības. Taču līdaka neapjuka un iztaisīja sev pati. Viņa peldēja pa Obu, aprijot visu, kas pagadījās ceļā – alni, lāci, sievieti ar malkas saišķi, zvejnieku, kraukli. No apēstā sanāca galva.

Gatavojot līdaku, hanti saplēš tās galvaskausu gabalos, stāstot bērniem, ko ir apēdusi pirmā līdaka. Līdakas galvas kauli patiešām pēc formas atgādina cilvēku, dzīvnieku un putnu figūriņas. Tādā veidā hanti ne vien izklaidē bērnus, bet arī iedveš viņiem, cik bīstams ir ūdens cilvēkēdājs.

Par briesmoņu eksistenci zina arī hantu kaimiņi. Mansi stāstīja folkloristiem par jur-sortu – gigantisku ezera līdaku ar izkāmējušu ķermeni un lielu galvu – un par aņten-sortu – četru asu garu, ragainu līdaku, kas var apēst arī cilvēku, ja pagadīsies.

Neticami, ka tik dažādas tautas, kā čukči un mansi, stāstītu vienādas teiksmas par vienu un to pašu dzīvnieku, ja tam nebūti svarīgi iemesli. Labi, pieņemsim, ka, kaut kādā nesaprotamā veidā stāstus par līdakām-cilvēkēdājām izdomāja, piemēram, seļkupi, bet visām pārējām tautībām tie tā patika, ka tie tos sāka pārstāstīt savā veidā. Tādā gadījumā nav saprotams, kā būt ar analoģiskiem stāstiem, kas ir kanādiešiem, somiem un pat kalmikiem.

Kanādas eskimosu teiksmās tiek stāstīts, ka gigantiska zivs apēda uzreiz divus zvejniekus. Tas notika, kad trīs vīrieši brauca pāri lielam ezeram pie Saninaiokas. Divi sēdēja kopā sasietos kajakos, trešais peldēja atsevišķi un pēkšņi izdzirdēja skaļu kliedzienu pēc palīdzības. Tur milzīga zivs uzbruka sastiprinātajiem kajakiem un aprija tos. Eskimoss saprata, ka izglābt biedrus neizdosies, un ātri īrās uz krastu. Briesmonis steidzās viņam pakaļ. Tas traucās tik ātri, ka sev priekšā dzina viļņus un tie grūda kajaku uzpriekšu. Tikko laiva skāra krastu, cilvēks izlēca no tās un aizbēga.

Somu eposā „Kalevala” stāstīts par līdaku no Tuonelas upes, no tās žokļiem bija taisītas liela kantele – somu kokle.

Pats interesantākais ticējums ir kalmikiem, kuri uzskata, ka attālos stepju ezeros mīt ļoti vecas, sūnām klātas līdakas, kas aprij cilvēkus un laivas. Vēl vairāk, pilnmēnesī tās iznāk krastā un rāpo pa laukiem, meklējot ēdamo, uzbrūkot teļiem un govīm.

Teiksmas par līdakām-gigantiem ir izplatītas ļoti plaši. Zīmīgi, ka par tām runā nevis vienkārši par zivīm-cilvēkēdājām, bet tieši par līdakām. Diez vai tas ir nejauši. Bez līdakām mitoloģijā ir daudz citu briesmoņu, tajā skaitā, cietsirdīgi ūdens gari. Kāpēc tad visas nelaimes un katastrofas nepierakstīt tiem? Kāpēc tās pierakstīt zivīm, turklāt ne taimiņiem vai, piemēram, samiem, bet tieši līdakām?

Tātad stāstiem ir kaut kāds reāls pamats? Kāpēc gigantiskas līdakas nav sastopamas nekur citur, kā tikai folklorā? Tur jau tā lieta, ka tās var satikt. Tie paši etnogrāfi nereti ir redzējuši baismīgu līdaku atliekas.

Viens no vecajiem, vēl Sibīrijas tautību pirmsrevolūcijas laika pētniekiem N. Grigorovskis savā darbā „Narimas novada apraksti” rakstīja, ka gigantiskas līdakas patiešām ir sastopamas „šejienes nomaļās vietās, kur vēl nav spēris savu kāju cilvēks”. Viņš stāstīja, ka mežā „Ketskas ciema tuvumā” ilgu laiku karājās pie koka pienaglots līdakas apakšžoklis zirga galvas garumā. Starp citu, pēc viņa vārdiem, vietējie iedzīvotāji līdakas žokļus sauca par ragaviņām, kas arī runā par to nemaz ne tik mazo izmēru.

Milzīgās paliekas redzēja arī padomju zinātnieki. Etnogrāfi Vladislavs Kuļemzins un Nadežda Lukina vienā no savām grāmatām min līdakas žokli, kas piesists pie hantu būdiņas sienas. Žoklī bija tādi zobi, ka zvejnieki kāra uz tiem savus lietusmēteļus un vateņus.

Kāda stāstnieka vecvectēvs, kurš dzīvoja pie Donas, lielu plūdu laikā, applūdušā pļavā ieraudzīja siena zārda tuvumā milzīgu līdaku, kas bija līdzīga apsūnojušam baļķim. Viņš to nogalināja ar dakšām un izbaroja cūkām.

Ceļotājs Anatolijs Pankovs „Oimjakonas meridiānā” stāsta par buldozeristu, kurš nošāva gigantisku līdaku ar ieroci. Tas notika Jakutijā, Indigirkas zemienēs. Zivs bija veca (to klāja ūdenszāles) zaļi-brūna, sadēdējusi kā vate. Garumā tā sasniedza četrus metrus. Pankovs piemin vēl kādu interesantu stāstu.

„Sovhoza „Siļanņahskij”, kura centrs atrodas pie Indigirkas pietekas, darbinieks, jauns, erudīts speciālists, uzzinājis par manu kaislību uz ūdens ceļojumiem, piedāvāja sevi par ceļabiedru.

-Vai pa Siļanņahu peldēsim? – es pa pusei pa jokam jautāju.

-Pa Siļanņahu?! Ar brezenta smailīti? Tur taču tādas līdakas dzīvo, ka vai nu smailīti saplosīs, vai pašu no laivas izvilks. Cik nav bijuši gadījumi, kad līdakas kājās iekodušās. Tik lielas, ka bail pat iedomāties...”

Biologi neatzīst gigantisku, turklāt vēl gigantisku līdaku eksistenci. Pats lielākais, ko viņi ir gatavi atzīt, ka tās var sasniegt divu metru garumu. Taču, kas traucē līdakai izaugt vēl lielākai – viņa tāpat, kā vairums zivju, aug visas savas dzīves laikā!

Etnogrāfu pieraksti par žokļiem, kas lielāki par vispāratzītiem līdaku lielumiem, visdažādāko tautu teiksmas, kas veltītas līdakām, liecina, ka tās patiešām var sasniegt milzīgus izmērus.

Kāpēc tās nav pazīstamas zinātniekiem? Atbilde ir pavisam vienkārša. Gandrīz visi stāsti ir par ezera, ne upju zivīm. Tas nav brīnums – upēs līdakām ir nopietni konkurenti, tās izķer zvejnieki, makšķernieki un tāpēc vecumdienās tās nevar sasniegt milzu apmērus.

Ezeros līdakām nekas netraucē, jo vairāk nomaļās taigas ūdenskrātuvēs. Cilvēki te ir reti, lielu plēsoņu tikpat kā nav. Ar barības nemaz tik daudz nav. Varbūt ar to izskaidrojams fakts, ka līdakas uzbrūk cilvēkiem. Ja četrus metrus gara plēsoņa var ievilkt zem ūdens alni vai cilvēku, kāpēc viņai to nedarīt? Jo vairāk, tāpēc ka viņa ir izsalkusi.

Vairums no taigas un tundras ezeriem, kuros var dzīvot šādi giganti, nekad nav pētīti. Nav bijusi nekāda vajadzība. Milzu līdakas acīmredzot sastopamas reti. Iemesls arī vienkāršs – lai izaugtu līdz gigantiskiem izmēriem, līdakai ir jānodzīvo vismaz simts gadu.

Jāšaubās, ka vienā ūdenskrātuvē varētu dzīvot uzreiz vairāki briesmoņi – pat liela ezera ekosistēma diez vai spētu pabarot divus gigantus. Tātad pēc viena monstra nāves būtu jāpaiet vismaz simts gadiem, lai rastos nākošais. Visdrīzāk paies vēl vairāk laika – ne jau katra līdaka spēj nodzīvot līdz tik lielam vecumam.

Tāpēc diez vai šis retais zvērs drīzumā nonāks zinātnieku rokās. Taču, ja jūs pēkšņi nokļūsiet nomaļā vietā un sāksiet makšķerēt zivis tumšā ezerā bez iztekām, esiet uzmanīgs. Varbūt ieraudzīsiet milzīgu - daudzus metrus garu līdaku un nolemsiet noķert to zinātnes vārdā. Tomēr, es ieteiktu jums labāk ātrāk tikt krastā. Iespējams, ka briesmonis peld, lai pagaršotu jūs. Noķert to tik un tā neizdosies. Tādu līdaku neķer ne ar makšķeri, ne ar spiningu.

http://www.ohotniki.ru/editions/oir/news/2008/11/24/11512-dzhuutkunaen-koshmar-severa-.html