Dzintara princis

Borisa Ņevska raksts par Robertu Želazniju no žurnāla "Mir fantastiki" 2008. g. janvāra numura.

1990.-to gadu pirmajā pusē Krievijas plašumos ieplūda tulkotās fantastikas straumes. Īpašu popularitāti ieguva līdz šim gandrīz nezināmais fantāzijas žanrs. Sevišķu ievērību uz pašmāju neofītiem tad ieguva "Amberas hroniku" cikls, pilnīgi savādāks nekā toreiz jau zināmie Tolkina un Hovarda darbi. Arī autora vārds patīkami skanēja ausīs ar savu neparastumu - Rodžers Želaznijs. Tajā jutās kaut kas tuvs, slāvisks...

Rūpīgi sagatavotais starts.

Amerikāņi ir emigrantu nācija no visām mūsu planētas malām.Turklāt cilvēki, kas iebrauc Štatos, pārsteidzoši ātri sajaucas ar citu tautu pārstāvjiem. Kad polis Juzefs Franks Želaznijs Čikāgā iepazinās ar simpātisku īru izcelsmes amerikānieti Džozefīnu Floru Svītu, viņš ilgi nestiepa laiku ar ģimenes izveidošanu. Poļu-īru savienības rezultātā radās simtprocentīgs amerikānis Rodžers Džozefs Kristofers Želaznijs, kas piedzima 1937. gada 13. maijā, mazā pilsētiņā Eiklīdā, kas atrodas netālu no Klīvlendas - Ohaio štata rūpniecības centra.

Rodžera māte, kā jau īsta īriete, dievināja mitoloģiju un no agras bērnības cītīgi iebaroja savam vienīgajam pēcnācējam vienu pasaku un leģendu pēc otras. Rodžers ļoti agri iemācījās lasīt un, būdams vēl mazs puisēns nodevās vētrainai fantāzijai par izlasīto grāmatu un to varoņu tēmu. Sākumā jaunais talants pierakstīja savus pasaku stāstus uz visa, kas patrāpījās pie rokas, kamēr tēvs viņa vienpadsmitajā dzimšanas dienā neuzdāvināja dēlam rakstāmmašīnu. Rodžers pārslēdzās uz ZF-stāstiem, jo apmēram tajā pat laikā aizrāvās ar fantastiku. Turklāt, zēns priekš saviem gadiem izrādīja pārsteidzošu apdomību un skurpulozumu. Sapratis, ka viņam nav pietiekama zināšanu
bagāža, lai profesionāli sāktu darboties ar daiļradi, Rodžers cītīgi sāka apgūt teoriju, pētot rakstniecības un literatūras paņēmienus. Tāda pieeja atnesa savus augļus - jau skolas laikā zēns kļūst par skolas avīzes redaktoru un vietējā rakstnieku kluba biedru. Taču godkārīgajam
pusaudzim nepavisam negribējās kļūt par vienu no daudzajiem literatūras amatniekiem - viņš sapņoja par slavu un naudu. Tāpēc pēc pirmās neveiksmes (Rodžers aizsūtīja stāstu, kas bija veidots pēc Bredberija "Marsiešu hroniku" motīviem, pašam Džonam Kempbelam, taču atbilde nesekoja) pusaudzis nolēma pāris gadu pagaidīt. Kā saka, smelties dzīves pieredzi un zināšanas, un tikai tad štūrmēt literatūras virsotnes.
Želaznijs bieži publicēja dzejoļus un prozu skolas žurnālos, divas reizes kļūst par Finley Foster Poetry Prize (1957. un 1959. gadā) laureātu. 1955. gadā pēc koledžas, Rodžers iestājas psiholoģijas nodaļā Klīvlendas Rietumu universitātē, taču visai ātri pāriet uz angļu valodas fakultāti, kur arī iegūst bakalaura grādu. 1960. gada beigās viņš pusgadu nodien Nacionālajā gvardē - galvenokārt Teksasā. Pārcēlies uz Ņujorku, Rodžers atkal ķeras pie mācībām, 1962. gadā iegūstot maģistra grādu Kolumbijas universitātē, kur aizstāv disertāciju par Elizabetes I laiku angļu dramaturģiju. Un visur Želaznijs krāj to pašu dzīves pieredzi, bez kuras uzskata nodarbošanos ar literatūru par bezjēdzīgu: trenējas paukošanā, austrumu cīņās un dzenbudismā, raksta dzeju, spēlē šahu, mācās hindi un japāņu valodu. Un ļoti daudz raksta... Dažas reizes Rodžeram izdodas pārdot savus stāstus dažādiem fantastikas žurnāliem - pirmo reizi Amazing Stories 1962. gadā ("Kaislību spēle" - honorārs 20 dolāri). Taču daiļrade nespēj viņu uzturēt, tāpēc Želaznijs sāk strādāt Sociālā nodrošinājuma federālajā pārvaldē - sākumā Klīvlendā, pēc tam Baltimorā, vienlaikus rakstot arī fantastiku.
1964. gads atnes Železnijam divus satricinājumus: vispirms pēkšņi nomirst viņa tēvs un tad pats Rodžers tik tikko neaiziet bojā, iekļuvis nopietnā avārijā. Taču pateicoties katastrofai Rodžers iepazīstas ar Šeronu Stiberlu, kuru drīz apprec.Tomēr šīs precības par laimīgām nenosauksi - nepaiet ne divi gadi, kad viņi izšķiras. Burtiski pāris mēnešus pēc šķiršanās, jau Baltimorā, Rodžers satiek Džuditu Ellenu Kellahanu - lieta visai ātri beidzas ar kāzām. Liekas, ka pie rakstīšanas Želaznijs ķeras ar daudz lielāku apdomību, nekā izvēloties dzīves draudzenes. Par valsts kalpotāju Želaznijs strādā vēl trīs gadus, bet no 1969. gada 1. maija sevi pilnībā velta literatūrai. Uz to laiku viņu jau uzskata par redzamāko amerikāņu ZF pārstāvi. Turklāt,  fantastikas lauku iekarošanu Želaznijs ir saplānojis kā kara stratēģis un vienmēr gūst panākumus. Jau 1964. gadā stāsts "Roze Ekleziastam" tiek nominēts Hugo balvai. Bet 1966. gadā Želaznijs iegūst uzreiz divas Nebulas par garstāstiem un Hugo par romānu "Šis nemirstīgais". Lielu  rezunansi iegūst arī romāni "Sapņu meistars", "Mirušo sala", "Gaismas valdnieks". Tā burtiski pāris gadu laikā Želaznijs kļūst par amerikāņu "jaunā viļņa" simbolu.
[Tā sauc fantastikas strāvojumu, kas nāk "zelta laikmeta" fantastikas vietā, vispār, tāda pat parādība, kā mūzikā, kad sāk valdīt rokenrols. Sīkākam skaidrojumam būtu jāvelta vesels raksts, šeit tikai pateikšu, ka "jaunais vilnis" padarīja pirms tam diezgan "plakanos" ZF varoņus par pilnasinīgiem cilvēkiem, kas ne tikai veic vienu varoņdarbu pēc otra, bet arī nodarbojas ar tādām ikdienišķām lietām, kā ēšana, pārdomas par dzīvi, mīlestība, sekss un, vajadzības spiesti, apmeklē arī tualeti. - ila piez.]

Jaunie horizonti.

Lai nopelnītu iztikau tikai ar literāru darbu, vajadzēja rakstīt vairāk romānus - vēlams radīt kādu ciklu, ko varētu labi pārdot. Taču, kad Želaznijs sāka darbu pie romāna "Deviņi Amberas prinči", tad viņam nebija doma iesākt sēriju, labākā gadījumā bija iecerēta diloģija.
Romāns iznāca 1970. gadā un pēc diviem gadiem Želaznijs izlaida otro Amberas sējumu "Avalonas ieroči". Stāsts par trakulīgo "dzintara" aristokrātu ģimenīti tā iepatikās lasītājiem, ka Želaznijs burtiski bija spiests turpināt to. Patiesību sakot, tajos gados pats Rodžers ne visai tiecās uz konveijerveida rakstu darbiem, priekšroku dodot žanru, virzienu un ideju variēšanai. 1970-tie gadi ir laiks, kad vētraini uzplaukst viņa rakstnieka talants, kad gadu no gada parādās spilgti, pa lielāko tiesu nestandarta darbi. Par garo stāstu "Bendes atgriešanās" (1976.) Želaznijs iegūst visprestižāko fantastikas prēmiju dubli - Hugo un Nebulu, bet Amerikas bibliotēku asociācija nosauc "Durvis smiltīs" par gada labāko grāmatu pusaudžiem. 1977. gadā parādās pirmā akranizācija - filma "Lāstu ieleja" (kaut, ne visai  sekmīga). Bet šīs vētrainās desmitgades beigās iznāk Amberas hroniku noslēdzošais romāns. [Tobrīd - piektais.]
Negaidot, necerot tieši Amberas sērija pārtop par Rodžera Želaznija vizītkarti - tieši to viņš nemaz nebija plānojis! Amerikā pakešu veidā "Amberas hronikas" tika izdotas katru gadu, vervējot zem saviem karogiem arvien vairāk pielūdzēju. Cikls radīja daudzus klubus, lomu spēles, parādījās fanu žurnāli un fanfiku sērijas, turklāt, ne tikai Štatos.
Satvēris veiksmi aiz astes, Želaznijs nolemj nelaist to vaļā. Viņš dibina nelielu korporāciju "Amber" un sāk rakstīt otro "Hroniku" pentaloģiju. Šoreiz pilnīgi apzināti sacerot sēriju. Par tās galveno varoni kļūst princis Merlins, pirmo piecu grāmatu protagonista Korvina dēls. "Merlina hronikas" stipri zaudē, salīdzinot ar iepriekšējiem Amberas romāniem. Taču Želaznija meistarība nekur nav zudusi - viņa enerģiski sarakstītās grāmatas tiek izpirktas vienā mirklī. Turklāt "Ambera" [latviski "Dzintars"] jau ir ieguvusi kulta statusu - šajā gadījumā
komerciālie panākumi ir neizbēgami.
Kaut gan, apvainot Želazniju daiļrades komercializācijā neceļas roka. Galu galā, viņam vajadzēja uzturēt ģimeni, jo 1970-tie gadi viņam bija sekmīgi, ne tikai literatūrā - Rodžers trīs reizes kļūst par tēvu. 1975. gadā Želazniju ģimene pārceļas uz Santafe (Ņumeksikas štatā),
rakstniekam radās vēlēšanās dabūt īpašumā māju kalnos.

Pēdējās robežas.

"Amberas hronikas" labi pirka arī pārējā pasaulē - tā Želaznijs ieguva finansiālo neatkarību. Tāpēc 1980-to gadu otrajā pusē viņš jūtami samazina savu rakstīšanas degsmi. Arī daudzi vecie pielūdzēji ir kaut kā atsaluši no viņa - tā bieži notiek ar komerciāli veiksmīgiem autoriem. Tomēr, daži mazo formu darbi iegūst prestižas prēmijas - garais stāsts "Hokusaja otas radītie divdesmit četri skati uz Fudzi" (1986.) un stāsts "Mūžīgais sasalums" (1987.) iegūst Hugo balvu.
Želaznijs atkal ķeras pie poēzijas un izdod vairākus dzejoļu krājumus. Kopā ar mākslinieku  Greju Morovu viņš izdod ilustrētu grāmatu - Želaznijs izdomā, bet Morovs realizē viņa fantāzijas.1990-tajos gados Rodžers atklāj sevī vēl vienu talantu - daiļlasīšanu. Viņa monoizrādes, lasot, gan savas grāmatas, gan citu autoru darbus, vienmēr bija labi apmeklētas.
Vairākas reizes Želaznijs ķeras pie romānu rakstīšanas kopā ar kādu līdzautoru. Vēl 1976. gadā bija izdots "Niknuma dievs", kas bija sarakstīts kopā ar Filipu Diku. Vēlāk ir "Vijumi" (1982.) un "Melnais Tronis" (1990.), kas bija sacerēti kopā ar veco draugu Fredu Saberhagenu. Divos romānos ar Tomasu T. Tomasu un "dēmoniskajā" triloģijā ar Robertu Šekliju Želaznijs tikai piedāvā sižetus un idejas, kurus uz papīra izliek viņa līdzautori. Kas attiecas uz solo daiļradi, tad viņa vēlīnā perioda labākā grāmata, liekas, ir postmodernistiski ironiskā fantāzija "Nakts skumjajā oktobrī" (1993.), kuru Želaznijs rakstīja jau būdams slims.
Dažādu iemeslu dēļ Rodžeram šajā laikā nebija īsti laika nodarboties ar daiļradi. 1980-to gadi beigās viņš iepazīstas ar rakstnieci - iesācēju Džeinu Lindskoldu, kura bija zvērināta viņa grāmatu fane.
Pirmoreiz, aci pret aci viņi satiekas 1989. gadā Ņujorkā. Pēc čertiem gadiem slavenais rakstnieks izšķiras no sievas un aiziet pie Džeinas Lindskoldas.Liekas, viņš bija laimīgs ar viņu. Taču ilga tas īsu brīdi.

Želaznijam bija kuņģa vēzis, viņš jau sen zināja par savu slimību, ārstējās ar ķīmijas terapiju, pateicoties kurai sāka likties, ka slimība lēnām atkāpjas. Taču 1995. gada 13. jūnijā viņam ir asa nieru nepietiekamības lēkme. Viņš steidzami tiek hospitalizēts, bet nekas nepalīdz. Pēc dienas, 14. jūnijā Santafe pilsētas Sentvinsentas slimnīcā, 58 gadu vecumā Rodžers Želaznijs mirst. Līdz pēdējai minūtei viņam blakus ir uzticīgā Džeina, jaunākais dēls Trents un daži draugi no vietējā fantastikas mīļotāju kluba. Pēc kremācijas rakstnieka pelni tiek izkaisīti virs kalniem, kurus viņš tā bija mīlējis.

Cukura glazūras maestro.

Kur slēpjas Želaznija panākumu atslēga? Viņa darbi ir apburoši skaisti un daudzslāņaini. Kaut gan tas nenozīmē, ka viņa grāmatās ir kāda neparasti dziļa jēga. Drīzāk - tās imitācija. Kā saka redzamais fantasts un kritiķis Braians Oldiss, Želaznijs spēj pagatavot izcilu cukura
glazūru, bet torti lasītājs tā arī nesaņem.
Liekas, ne velti par pašu populārāko Želaznija darbu kļūst Dzintara karalistes hronikas, kuros "cukura glazūras" princips ir realizēts vispilnīgāk. Asa avantūra sižetā - viens. Spilgti varoņu tēli - divi. Daudzveidīga, neparasta realitāte ar labi izdomātiem likumiem un noteikumiem - trīs. No visām pusēm savākti filosofiskie, mītiskie un ezotēriskie simboli, kas rada teksta daudznozīmības ilūziju - četri. Tēlaina valoda, kas pilna ar reminiscenci un vārdu spēlēm - pieci. Ironiskais stāstījuma stils - seši. Un rezultējošais pluss - reta spēja savākt to visu savā darbā vienotā veselumā. Kaut ko līdzīgu krietni vēlāk iespēja brāļi Vačovski "matricas" triloģijā, radot traku ekšenu, kas savienots ar kiberpanka ietinamo papīru un vaeselu jūru daudznozīmīgām sarunām, kuras katrs var tulkot pēc sava prāta. Dziļdomīga filozofiska sāga vai tīri komerciāls grāvējs? Katrs pats var izspriest...

Rodžeram Želaznijam izdevās pārsteidzoši precīzi uztaustīt saprātīgu balansu starp izklaidi, izziņu un pamācību. Viņa grāmatas ir elegantas, gudras, tās ir interesanti lasīt, reizēm tās spiež palauzīt galvu...  Ko vēl var vēlēties pilnīgai laimei?

Tas ir interesanti.

# Rodžeru Želazniju pie mums bieži sauc par tālu pēcteci kādam emigrantam no Austrumeiropas. Īstenībā pa tēva līniju viņš ir amerikānis tikai pirmajā paaudzē (pievelkot - otrajā). Viņa tēvs Juzefs ir dzimis Ripinā, nelielā Polijas Piejūras (Pomerānijas) pilsētiņā, kas atrodas 169 km attālumā no Varšavas. Kad Juzeks vēl bija bērns, ģimene devās aiz okeāna meklēt labāku dzīvi.

# Vēl no samizdata laikiem Krievijā ir tradīcija rakstīt rakstnieka uzvārdu kā Želazni. No vienas puses, tas tā kā nebūtu pareizi, jo vārda angļu versijas izruna ir Zelazni. No otras puses, viņa tēva uzvārds poliski tiek rakstīts kā Zelazny. Tātad krieviskais Želazni ir tuvu oriģinālam.

# Rodžeram Želaznijam bija trīs bērni, visi no Džuditas Kellahanas. Divi dēli - Deivids (1971.) un Džonatans Trents (1976.), 1979. gadā piedzima meita Šenona.

# Dažas grāmatas Rodžers Želaznijs ir izdevis ar pseidonīmu Harisons Denmarks.

# Rodžeram Želaznijam ir daudz balvu: sešas Hugo Award (1966., 1968., 1976.,1982., 1986., 1987.) un 8 nominācijas, trīs Nebula Award (1965. - divas un 1975.) un 12 nominācijas, pa divām Locus Poll Award (1984., 1986.) un Balrog Award (1980., 1984.), kā arī Apollo Award - 1972., austrāliešu Ditmar Award - 1977., japāņu Seiun Award - 1984.

# Amberas hroniku sižetu veidojošās idejas - pasauļu - atspulgu multiverss un to kontrolējoša ļaužu grupa, kas savstarpēji konkurē - Želaznijs ir aizņēmies no Filipa Žozē Fārmera Toanas cikla.

# Pēc Želaznija grāmatām ir izdoti 6 komiksi: pašu pazīstamāko ir izdevis DC Comics 1996. gadā pēc Amberas hroniku pirmajiem diviem romāniem.

# Entomologs doktors Mārtenss rakstniekam par godu ir nosaucis jaunu zirnekļu sugu - Sclerocypris zelaznyi.