Dziednieks, kuru svētījusi Zilākalna Marta. Viņš runā maz, par viņu runā darbi

12.novembris 2016  

Zilākalna Marta, iepazinusies ar Jāni, teikusi: par dotajām spējām jāpadomā nopietni. Vecie dziednieki aiziet, jaunajiem jānāk vietā. Un tā Jānis Vanags jau trīsdesmit gadus dara, ko var. Un var dziednieks daudz.

image001

Par dziednieku Jāni Vanagu uzzināju, pateicoties Bauskas pusē dzīvojošās Anitas pastāstītajam. Pirms pāris gadiem viņas divdesmit divus gadus vecais dēls neveiksmīgi nokrita no stalažām. Kritiens viņu ne tikai piekala pie gultas, triecienā jaunais vīrietis zaudēja arī runas spējas.

Mediķu pūliņi panākumiem nevainagojās, bet Anita cerības nezaudēja, bija gatava darīt visu, lai dēlu atkal dabūtu uz kājām. Sieviete ticēja brīnumam. Un tas pie viņiem atnāca. Pēc dziednieka Jāņa Vanaga pacietīga gadu ilga darba dēls atsāka gan staigāt, gan runāt. Turklāt – vispirms angļu valodā, ko iepriekš prata ne visai labi.

Kas dziedniekam pateikts no augšas
Uz Jāņa Vanaga mājām iegriežamies pa meža ceļu. Esam slavenajos Birzgales pagasta Taurkalnes mežos, un drīz vien pretī vīd divi māju puduri, tālākās no tām ir Pulgas. Lai gan ir dziļa pēcpusdiena, pie mājām stāv vairākas mašīnas, pagalmā, gaidīdamas savu rindu pie dziednieka, lēni klīst pāris sievietes, priekštelpā pie istabas, kurā pieņem dziednieks, sēž divi vīrieši un sieviete.

Kad no dziednieka kabineta iznāk klients, uzdrošinos tajā iespraukties pirmā – lai vismaz pavēstītu dziedniekam, ka esmu ieradusies. Bet viņš mudina droši nākt iekšā – pārējie pagaidīšot. Vai nebūšu izpelnījusies visu rindā gaidītāju dusmas? Lai neuztraucoties – viņš šeit esot saimnieks un nosakot savu kārtību. Tikai no runātīgajiem gan viņš neesot, lai par viņu stāstot darbi. Un kā mēs vispār viņu atraduši, ja viņš ar žurnālistiem neesot runājis jau astoņus, deviņus gadus!
 

image002– Tāda rinda kā šodien pie jums ir katru dienu?

–Šī jau nav tā garākā. Visus pie manis tikt gribētājus pierakstu uz noteiktu laiku, tikai reizēm saruna ieilgst, un tāpēc rinda iekavējas. Bet par to nedrīkst īgņoties, visiem jāsaprot, ka ar cilvēku strādāt nav tas pats, kas malku skaldīt. Daļa no rindā stāvētājiem iepriekš jau bijuši pie vairākiem dziedniekiem, tikai neviens nav līdzējis, un nu ir pavisam apjukuši un skatās uz mani teju vai ar pēdējo cerību.

– Gadījies apmainīties pieredzē ar citiem dziedniekiem?

– Esmu bijis tikai dažos dziednieku semināros. Zinu, ka citi tos apmeklē regulāri, un tad brīnos, kur viņiem tam laiks, man nav kad apkārt braukāt. Es nevienam neko nepārmetu, katrs dara, kā grib un var. Arī strādā katrs dziednieks ar savām metodēm. Pats uzskatu, ka cilvēku nevar atveseļot vienā piegājienā, vienai vainai tam vajadzīgs īsāks, citai garāks laiks. Lai uzreiz tas notiktu, man viņš jālauž. Viens otrs, pie manis ienācis, tā arī teicis: ņem mani priekšā droši, dari, ko vajag! Tad arī tā daru. Pēc pāris dienām viņš zvana – kaulus tā laužot, ka paiet nevarot. Bet tā ir reakcija – es vainu tīrīju laukā strauji, un tagad tā iet prom. Un, protams, ka caur sāpēm. Tomēr bieži un ar visiem tā strādāt nedrīkst – tas dziedniekiem pieteikts no augšas. Tāpēc ikdienā ar cilvēku ilgi nestrādāju, katram pieaugušajam veltu 10–15 minūtes, bērniem tikai piecas. Ilgāks darbs no manis paņem pārāk daudz enerģijas, un cilvēkam tas ir par šerpu, tāpēc arī pēc tam jāmokās ar sāpēm. Labāk apbruņoties ar pacietību un vainu prom dabūt mierīgākā ceļā.

– Par ko atbraukušie sūdzas visbiežāk?

– Vīriešus šurp atved muguras problēmas, kuņģa čūla, aizkuņģa dziedzera un aknu darbības traucējumi, osteohondroze, prostatas dziedzera iekaisums, brauc arī cukurnieki. Sievietes sūdzas galvenokārt par savām sieviešu vainām, sāpēm locītavās, nervozitāti, kādu iekšējo orgānu slimībām. Es cilvēku vispirms caurskatu ar acīm, tad pieslēdzos viņa enerģijas laukam, izjūtu viņu ar rokām. Vainas jūtu uzreiz, bet, pirms ko teikt cilvēkam, drošības labad pārbaudu vēlreiz. Papildus vēl saņemu impulsu caur galvu no augšas, bet bieži to neizmantoju, jo neuzskatu sevi par tik īpašu, augstāk stāvošu, lai to atļautos vienkāršot līdz ikdienai. Lai gan dziedniecībā strādāju jau kopš 1986. gada, bijību no augstākiem spēkiem, kas man devuši spējas dziedināt, neesmu zaudējis.

image003– Kas tieši mudināja pievērsties šai tolaik vēl it kā aizliegtajai, daudzu nopulgotajai jomai?

– Jau bērnībā biju īpatns, bet dziļāk dziedniecībā mani iebīdīja Zilākalna Marta. Dzīvoju Iecavā, kur tolaik dzīvoja arī Marta, un, saklausījies nostāstus par tanti ar brīnumainām spējām, ziņkārības dzīts pie viņas aizgāju. Marta paskatījās uz mani un jautāja, ko es no viņas gribu. Uz brīdi apjuku, tad pateicu, kā ir, – tikai iepazīties ar viņu. Palēnām Marta manu mēli atraisīja tiktāl, ka izstāstīju, ko neparastu bērnībā esmu darījis. Pats to par neko īpašu neuzskatīju, bet, tā kā citos tas izraisīja izbrīnu, tad izstāstīju, ka skolā zināju, kurās stundās mani izsauks, uz kuru stundu skolotājs neieradīsies, un darīju to zināmu arī klasesbiedriem. Ja arī daži skolotāju bija redzējuši īsi pirms stundas un par manu pareģojumu nosmēja, taisnība izrādījās man – skolotājai pēkšņi uzradās neatliekamas darīšanas, un stunda tiešām nenotika. Un, tā kā šādi paredzējumi piepildījās pārāk bieži, arī smējēji manī sāka ieklausīties. Vēlāk, jau strādājot kolhozā, nereti brīdināju šoferus, lai viņi noteikti iemet mašīnā tādu vai šitādu instrumentu, jo tas ceļā noderēs. Un tā arī notika. Pastāstīju Martai arī par dažādiem saviem redzējumiem, garus ieskaitot, pavisam agrā bērnībā, ko atklāju arī mammai, tikai viņa domāja, ka neesmu īsti riktīgs. Marta klausījās ar interesi, pētīja mani un tad teica, ka man par savām spējām un to lietošanu jādomā nopietni – vecie dziednieki aizejot, jaunajiem jānākot vietā. Tikai viņa man savas zināšanas nevarēšot nodot, jo mana enerģija esot pārāk spēcīga, turklāt viss dziedniekam vajadzīgo zināšanu pūrs manī jau esot iekšā ielikts – vajadzēšot tikai iemācīties tās lietot un laika gaitā izkopt. Jutos diezgan pārsteigts, pirmo laiku taustījos apkārt, neko lāgā nesaprazdams. Tiku iebīdīts Dziednieku savienībā, bet tur man īsti nepatika, tāpēc aizgāju uz Dziednieku asociāciju, jo tajā esošie dziednieki bija tādi kā maigāki, izteiktākas personības. Arī runātīgāki, deva cits citam padomu. Paklausījos seminārus, līdz pats tajos saku runāt, lai gan par dziedniecību nebiju lasījis nevienu grāmatu. Informācija manī nāca no augšas un nāk arī tagad. Šad tad papļāpāju arī ar mājas gariņu – viņš apsēžas man blakus, un es izprašņāju, kas viņam patīk, kas nepatīk. Mans mājas gariņš, starp citu, ir sieviete. Un viņa man pasaka, kādi notikumi gaidāmi, brīdina, kad vairāk jāuzmana māja. Es gariņu cienu, svētkos vienmēr uz galda atstāju ēdamo.
 

Dāmas, nēsājiet kārtīgus zeķturus!
– Strādājat pārsvarā ar enerģijām?

– Jā, pie daudzām vainām jāattīra cilvēka enerģijas plūsmas centri – čakras. Piemēram, ja cilvēkam bieži streiko bronhi, plaušas, iekaist kakls vai ir runas traucējumi, tad uzreiz skatos, vai nav ciet kakla čakra. Sirds un sirds asinsvadu, asinsrites problēmas bieži izraisa sastrēgums sirds čakrā. Ja vajag, lietoju gan parasto, gan bezkontakta masāžu. Arī to daru, vadoties no sajūtām. Ja cilvēki pēcāk saka, ka masāža palīdzējusi, tātad tās manas rokas vada pareizi.

– Tomēr anatomija dziedniekam tā kā būtu jāzina...

– Skolā to mācījos, tikai man tajās stundās īsti nebija ko darīt. Skolotājam pat nevajadzēja mani izsaukt, es vienmēr pats cēlu roku, lai atbildētu uz jautājumiem. Par mani tad smēja, ka laikam būšu ārsts, un es pikti atteicu, lai pat nedomā, ka strādāšu par ārstu. Bet redz, kā tas atsita atpakaļ! Tāpēc nekad nesakiet – nekad.

image004– Kā veicat enerģētisko tīrīšanu?

– Sajūtu vainu ar rokām un ar tām arī velku laukā, caur rokām saskatu arī vainas cēloni. Kad to izstāstu, slimnieks ir izbrīnīts – es kā no Bībeles visu esot nolasījis! Tā atnāk pie manis stīvs, līks cilvēks – kas par vainu, neviens nezina. Bet es, viņu apsekojot, ar rokām sajūtu plūstam vēju. “Jūs guļat pārāk tuvu atvērtam logam,” saku, “un gultas novietojums nav pareizs.” Kāds vīrietis sūdzas par sāpēm kreisajā plecā, arī šajā gadījumā sajutu vēju. Sāpju cēlonis izrādījās gaužām vienkāršs – viņš ir šoferis, daudz smēķē, un logs vienmēr ir atvērts. Mediķi tādas lietas neizjūt, par sadzīves, darba apstākļiem cilvēkus neiztaujā, tāpēc uzreiz ķeras pie medikamentu izrakstīšanas. Es šādos gadījumos samazinu akūtās sāpes, ja vajag, pastrādājam vēl, bet pārējais ir atkarīgs no tā, vai cilvēks mainīs savus ieradumus. Daudzu problēmu cēlonis ir strādāšana caurvējā, no tā vispār vajag izvairīties. Tāpat no smagumu cilāšanas. Vīriešiem tad mugurkaula diski iziet no vietas, sievietēm var noslīdēt dzemde, nobīdās gurnu kauli un saspiež kāju asins artērijas. Sieviešu un vīriešu kaulu salikums ir atšķirīgs. Viens padoms vairākus bērnus dzemdējušām sievietēm – nēsājiet zeķturus, un ne jau modernās štripītes, bet kārtīgus, jo tie satur dzemdi. Agrāk sievietes tādus nēsāja, un tāpēc dzemdes noslīdēšana bija mazāk izplatīta problēma. Jaunās un vecākās meitenes, ja negribat iedzīvoties nieru, olnīcu vainās, neskrieniet plikiem vēderiem un dibeniem, nesēdiet uz aukstām betona, akmens virsmām. Ja kaut ko tādu redzu sava ciema robežās, vienmēr pabrīdinu, tikai nez vai kāda klausās veca vīra teiktajā.

– Vai tad pats vecāku, vecvecāku teiktajā klausījāties?

– Vecomammu un mammu klausīju, ar tēti gan pastrīdējos. Tētis bija pilsētas cilvēks, pamazām arī mamma par tādu kļuva, bet es vairāk dzīvoju laukos pie vecāsmātes Skaistkalnē. Lauki man bija svēta vieta, tur zināju visus putniņus, kukainīšus, kurā grāvī var zivtiņu dabūt. Un ne no kā nebaidījos, viens visur gāju. Pēc smaržas gaisā varēju pateikt, kāds zvērs mežā ir vistuvāk. Tāpat arī katram cilvēkam ir sava smarža.

– Baidīties neesot vēlams, jo bailes piesaucot bailes.

– Taisnība. Roze arī metas no bailēm, uztraukuma. Tas saistīts ar asinsrites darbību – spēja satraukuma, baiļu dēļ plīst kāds asinsvads un tad seko tālākais process. Baiļu sajūta, saprotams, ir mūsos visos, tomēr to vajag kontrolēt. Ja māte visu nakti negulēs bailēs par bērnu, kurš teicis, ka pēc balles paliks pie draugiem un mājās būs tikai no rīta, tad viņa ar savu satraukumu pat var izaicināt sliktas situācijas, jo informācija aiziet debesīs. Un arī bērns sajūt mātes bailes. Tāpēc labāk domās, iztēlē pārkrusti bērnu un ej gulēt. Līdzīgi sievas, saucot vīrus par dzērājiem un tā arī par viņiem domājot, pašas piesauc viņu dzeršanu. Bailes ir jāatlaiž, mēs ar savām bailēm nevienu nedrīkstam nospiest – ne vīru vai sievu, ne bērnus. Turklāt Kosmoss priedēkli -ne ignorē. Ja saka – nedrīkst, tas augšā tiek sadzirdēts kā – drīkst. Dievs mūs māca saprast, ka vārds meklē vietu. Tāpēc sev katru dienu jāsaka – es esmu vesels, paldies Dievam par labu veselību! Un vēl Dievs saka, ka mēs neesam saimnieki par savu dvēseli, kur nu vēl par otra. Tas ļoti jāielāgo mātēm, kuras negrib atlaist savus pieaugušos bērnus, seko katram viņu solim arī tad, kad viņi jau dzīvo savu dzīvi. Citādi, ja māte no viņiem prasīs pārāk lielu uzmanību un tomēr to nesagaidīs, viņa šo aplamo sirdēstu dēļ pati var iedzīvoties kādā nepatīkamā vainā.

– Jūsu spēks ir rokās – tātad tās jāsaudzē.

– Bet kādam tak’ saimniecībā ar’ jāstrādā! Un tas nāk tikai par labu – rokām nav jābīstas darba, lai tās izvingrojas. Pa starpu šiem darbiem vēl rītos un vakaros jāstrādā arī pašam ar sevi. Kā? Kāds noslēpums pie sevis jāatstāj!

Ķermenis ir gudrāks par mums
– Vārdojumus dziedināšanā izmantojat?

– Pārsvarā pie rozēm.

– Un Dieva vārdu?

– Man ar Dievu ir ļoti labas attiecības, tikai, lai Dievs uzklausītu, ar Viņu ir jārunā. Uzskatu, ka Dievs cilvēkiem palīdz vienmēr. Jautājums – kā kurš to uztver un izprot. Arī slimība bieži vien tiek uzsūtīta ar nolūku likt cilvēkam kaut ko saprast. Tāpēc dažkārt saņemu stingru norādījumu – šim cilvēkam neķeries klāt, vispirms viņam pašam jāsaprot, kāpēc slimība viņu piemeklējusi. Tad atbraukušajam varu dot tikai padomu vainu dziedināt sākt pašam, sevi enerģētiski attīrot. Lai iet uz baznīcu, izsūdz grēkus, lūdz Dievu. Jo man atļauja ar viņu strādāt tiks dota tikai šādā gadījumā. Gadās cilvēki, kas to negrib saprast, viņi saka, ka dziednieks muld pa tukšo, jo neko nevar izdarīt. Es klusēju – ja kādam nav dots saskatīt un saprast likumsakarības starp garīgo, emocionālo un fizisko pasauli, tad tur neko nevaru palīdzēt. Ar varu nevienam neko neuzspiežu.

image005– Piemēram, ja cilvēks sevī nēsā aizvainojumu, dusmas, tad tas ietekmē arī viņa fizisko veselību?

– Tas noteikti iespaido aizkuņģa dziedzera, vēdera darbību, nervu sistēmu. Ja viņš savam aizvainotājam piedos, vainas mitēsies. Piedošana ir ļoti svarīga, tā mums jāiemācās.

– Augus dziedināšanā izmantojat?

– Kā tad bez tiem! Katrai vainai iesaku dzert vēlamo tēju, diezgan daudz, bet ne pārdozējot. Daru to arī tādēļ, lai cilvēks savas veselības labā arī pats mazliet papūlētos, vismaz pirms vai pēc ēšanas iedzertu tēju. Pēc laika viena tēja varbūt jānomaina pret citu. Muguras vainām tējas maz ko līdzēs, te vajadzēs pastrādāt ar kompresēm. Pie skriemeļu amortizācijas gan var līdzēt iekšķīgi lietoti želantīnu saturoši produkti un augi: cūku kājas un āda, ķirbju mizas, kalmju viducis. Vispār labi, ja cilvēkam mājās ir dažādas tējas, tad pāris dienu var padzert te vienu, te otru – vispārējai profilaksei. Tikai cukurniekiem jāuzmanās, viņi visas tējas dzert nedrīkst, tāpat tiem, kam ir zems vai augsts asinsspiediens. Pelašķi asinis sabiezina, asinszāle tās šķidrina. Tāpat pārlieku nevar aizrauties ar ļoti vērtīgo sarkano biešu ēšanu, jo arī tās sabiezina asinis, tad sirdij grūti kļūst. Ja ir asiņošana, tad gan tās jāpaēd. Es veselam cilvēkam ikdienā iesaku ēst sabalansētu pārtiku, bet reizē ieklausīties organismā. Tas ir ļoti gudrs, gudrāks par mums, tāpēc ir svarīgi iemācīties tā signalizētajā ieklausīties.

– Tātad, ja veģetārietim traki sakārojas apēst gabalu gaļas, tad šis ķermeņa pieprasījums ir jāizpilda!

– Kā tad. Turklāt jau pierādīts, ka ziemeļu un dienvidu zemēs dzīvojošajiem ir atšķirīgs kuņģa skābes sastāvs, un ar to jārēķinās. Mums, ziemeļniekiem, tajā ir vairāk skābas vielas, kas paredzēta tieši gaļas pārstrādei. Tāpēc nevajag pārlieku aizrauties ar dienvidnieku gudrībām un ēšanas paradumiem – katram savs. Pats esmu redzējis, kā ārzemēs strādājošie, atbraukuši paciemoties mājās, lūdz, lai viņiem dod rupjo maizi un gaļu, speķi. Kuņģis pats to pieprasa. Ja kuņģa skābe netiek nodarbināta, tā ķermenim nevar dot to, kam nav paredzēta. Rezultāts – cilvēks kļūst pelēks, pašam šķiet, ka viņš ir stiprs, bet izrādās, ka organisms ir švaks. Viens mans draugs labu laiku neēda gaļu, tad uzprasījās atbraukt ciemos – gribot pastrādāt svaigā gaisā. Gājām abi malku zāģēt, viņam, kā jau ciemiņam, liku tikai zarus pacilāt. Bet arī to viņš neizturēja ne trīs stundas, bija nosvīdis cauri slapjš. Pusdienās pats ēdu maizi ar speķi – lai būtu spēks strādāt, bet šis knakstījās. Tad gan teicu, lai beidz ākstīties, lai beidzot paēd gaļu, jo citādi muskuļi nedabū tiem vajadzīgās vielas. Uzēda, nekas slikts nenotika, un pēc brīža teica, ka acis gaišākas kļuvušas. Acīs taču arī ir muskuļi. Es jau nesaku, ka gaļa jāēd tā, ka acis riņķī griežas, bet vismaz pāris reizes nedēļā gan.

Lombardā iepirkties nevajadzētu
– Savā mājā jūtaties kā cietoksnī – pasargāts no negatīvajām enerģijām?

– Tās un cilvēkus – enerģētiskos vampīrus – vislabāk var sajust sabiedriskajā transportā, ieejot lielākā cilvēku pūlī. Ja kāds iet kā tanks, grūstās, zibina niknas acis, tad man ir skaidrs, ka viņš citus izaicina, lai dabūtu no viņiem enerģiju. Tāpat pūlī redzu daudz ko citu, ko citi neredz. Mīlu teātri, baletu, operu, bet tik bieži, kā gribētos, tos neapmeklēju, jo redzētais un sajustais mani spiež nost. Tad uzreiz sevi tīru un lieku aizsargājošu bloku. Vienkāršākie veidi – sakrustoju rokas vai kājas vai domās sev priekšā nolieku sienu. It kā vienkārši, pirmie divi pat ikdienišķi žesti, tikai tas nepavisam nenozīmē, ka visi cilvēki sev tādējādi uztaisa spēcīgu bloku. Vajadzīgas īpašas zināšanas, tāpat spēja sajust, kad to uzlikt. Ja cilvēks psiholoģiski ir gana spēcīgs, tad viņš sevi spēj aizsargāt.

image006– Esmu dzirdējusi, ka ar mērķi sevi aizsargāt var skaitīt tautasdziesmu – vārdojumu: Bur man buris, skauž man skauģis/Nevar mani izpostīt/ Dieviņš taisa dzelžu sētu/ Apkārt manu augumiņ’!

– Skaitīt var, par sliktu tas nenāks, tikai ar skaitīšanu vien nekas diži līdzēts nebūs. Vārdos ir jāieliek darbība, enerģija, tikai atkal – ne visi to spēj.

– Cilvēki bieži izrunā nepārdomātus vārdus, lādējas. Kurā mirklī tas kļūst nopietni?

– Iespējams, kā saka, kaķa lāsti debesīs nekāpj, tomēr drošības dēļ jāapskatās cilvēku, kas tos izteicis un kam tie izteikti, enerģētiskie lauki. Šādā un arī citos gadījumos varu strādāt, izmantojot fotogrāfijas. Izvelku no tām cilvēku un tad ar viņu strādāju. Tikai fotogrāfijas man kaut kā jāatgādā, no internetā atsūtītajām cilvēku izdabūt nevaru. Turklāt gan dators, gan pulksteņi manā klātbūtnē mēdz streikot. Bērnu gānīšanos īsti nav ko ņemt vērā, jo viņi parasti neapzinās, ka vārds meklē vietu, toties veci cilvēki gan tādējādi var pierunāt nelabas lietas. Labi, ja cilvēks šos vārdus spēj atvairīt kā vairogs bultas, ja domās viņš uz tiem atsmaida ar domu – uz slimiem nedusmojas!

– Pārlaižot acis preses izdevumos publicētajām cilvēku fotogrāfijām, jūtat, kuram kas kait, kuram kaut kas uzlikts?

– Redzēt jau var – kaut kādu pleķu veidā, bet necenšos to darīt. Tāpat kā strādājot ar bildēm cilvēka atveseļošanas nolūkā, es varu no tām cilvēku izvilkt laukā, bet ej nu sazini, ko pēc tam ar viņu iesākt, jo šis cilvēks manu palīdzību nav lūdzis. Tāpēc to darīt nedrīkst. Tāda pati nostāja man bija, kad daudzi teica, ka mironi var piecelt kājās. Tikai – kādā pakāpē šis mironis bija, cik tālu bija paguvusi aiziet viņa dvēsele? Ja velkam cilvēku ar varu atpakaļ šajā pasaulē, bet dvēsele vēl ir tikai pusceļā, tad tā jālauž. Bet dvēselei jāļauj aiziet mierīgi, lai tā varētu atdzimt un atkal caur materiālo ķermeni izpirkt grēkus. Dievs cilvēkam, kurā tā iemiesojusies, rada dažādas situācijas, uzsūta dažādas vainas, tikai nepasaka tieši, kāpēc tā jānotiek. Un dziednieki ir vienīgi starpnieki, kas cilvēkam ar vainām, problēmām palīdz tikt galā. Būtībā tā ir diezgan smaga loma. Galvenais ir nepārpūlēties līdz bezspēkam, pēc iespējas biežāk jānoskalojas tekošā ūdenī – lai tas aiznes prom negatīvo informāciju.

– Amuletus atzīstat?

– Ja tas ar cilvēku saaudzis, tad kāpēc gan ne? Tikai nevajag ar tiem pārspīlēt, kā, piemēram, dažkārt dara sievietes, apgredzenojot visus pirkstus. Jo katrs gredzens, uzlikts uz pirksta, ietekmē enerģētikas plūsmu. Turklāt ne tikai sievietes pašas, bet arī viņas bērnu – bērni raud, slimo, jo bērns līdz noteiktam vecumam ir enerģētiski saistīts ar māti, un gredzeni nospiež arī noteiktus viņu enerģētiskos kanālus.

– Sievietes laulības gredzenu dažkārt nenoņem gadiem ilgi, turpina to nēsāt arī pēc vīra nāves un teju vai lepojas, ka tas tā ieaudzis pirkstā, ka to vairs pat nevar noņemt.

– Jebkurš gredzens ik pa laikam ir jānoņem – jāatpūtina gan pirksts, gan gredzens. Ja tas iegriezies miesā, tad tas jāpārkniebj. Uz katra pirksta, tāpat kā pēdā, atrodas īpaši punkti, uz kuriem uzspiežot var ietekmēt kādu orgānu – tātad gredzeni nedrīkst spiesties miesā arī fiziskās veselības dēļ. Ja mamma vai omīte uzdāvinājusi savu gredzenu, to uzreiz nevar likt pirkstā, jo ej nu sazini, kādu enerģiju tas sevī uzsūcis. Tāpat nevienam neiesaku iepirkties lombardā.

 Velns nāk!
– Lauku cilvēku un pilsētnieku veselības problēmas atšķiras?

– Pat ļoti. Lauciniekiem tās vairāk ir smago zemes darbu sekas – sāp rokas, kājas, mugura, bet pilsētniekiem nepareiza un neveselīga ēšana, darba un sadzīves radītais stress, vampīrisms – daudzdzīvokļu mājās dzīvojot, par neko tādu nav jābrīnās. Arī lauku cilvēki neiztiek bez stresa, bet tas ir atšķirīgs, es pat teiktu – tā ir dabiska uztraukšanās par kaut ko. Kaut nolītu lietus, ka tik nebūtu salnas! Citādi viņi ir daudz mierīgāki, rimtāki, viņiem katru dienu nav jāskrien uz veikalu – viņi sev vajadzīgo tajā sapērk nedēļai. Bet pārējais aug dārzā. Līdz ar to arī par naudu lauku cilvēkam mazāk kreņķu, īpaši ziemā. Ja pagrabs pilns un malka sagādāta, to var pārlaist pavisam mierīgi.

image007– Onkoloģijai klāt ķeraties?

– Esmu to darījis, galvenokārt pa sieviešu līniju. Papildus savam darbam iesaku vēlamās augu vanniņas, dzert vēlamās tējas, un rezultāts ir labs. Cilvēkam jāsakārto arī sava galva, tajā jābūt tikai domām par to, ka slimība tiks uzvarēta, baidīties no tās nedrīkst. Jādzīvo ar domu – kā slimība atnāca, tā aizies.

– Sievietei, kura man par jums pastāstīja, nelaimes gadījumā bija cietis dēls. Pateicoties jums, viņš atguva gan spēju staigāt, gan runāt – arī angļu valodā. Kā tas iespējams?

– Kritienā puisim bija aizsitusies piektā čakra, kas saistīta ar balseni, runātspēju. Angļu valodā viņš pēkšņi runāt mācēja tāpēc, ka ilgajā atveseļošanas laikā internetā daudz bija klausījies angļu valodu. Un, kad čakra atnāca vaļā, varēja izspurgt arī valodā uzkrātās zināšanas.

– Daudzus guļošos esat piecēlis?

– Gana daudzus. Šim puisim bija smagas traumas, bet es arī paralīzes noguldītos esmu piecēlis. Darbs nav viegls, prasa pacietību un laiku, bet rezultāts ir. Ar tiem, kam tikai kāja vai roka paralizēta, mazāk darba. Es caurskatu muskuļus un tad zinu, kurš muskulis nestrādā, ar kuru jāstrādā. Tikai pēcinsulta paralīze man negrib padoties – varu cilvēku vienīgi apārstēt. Galvas smadzenes ir pārākas par manu varēšanu. Arī savai otrajai sievai pēc insulta nespēju palīdzēt. Uz kājām gan dabūju, bet atmiņu atgriezt nevaru.

– Atveseļošanās brīnumus esat piedzīvojis ne mazums. Kādi brīnumi atgadījušies ar jums pašu?

– Visādi piedzīvoti! Tik vai visus var atcerēties? Kad biju maziņš, pētīdams kukainīšus, iekritu dziļā dīķī, bet no tā, aplipis ar dūņām, pats četrāpus izkūņojos laukā. Māsa, tādu briesmoni ieraudzījusi, nobijās un bļāva: “Velns nāk!” Vēl, mazs būdams, redzēju savu sargeņģeli un tā pie viņa pieradu, ka sāku ar eņģeli spēlēties. Mamma, manu savādo darbošanos un sarunāšanos nekādi nevarēdama saprast, veda mani gan uz Jelgavas psihiatrisko slimnīcu, gan Kalna ielu Rīgā. Ārsti nekādas novirzes neatklāja, pat teica, ka es savam vecumam esot pārāk gudrs, zinot tādas lietas, ko retais pieaugušais. Tāpēc vecākiem, kas man sūdzas par bērnu savādo uzvedību, saku, lai liek viņus mierā. Jo bērnībā daudzi redz un sajūt to, ko pieaugušie neredz, maziem bērniem vēl ir dzīva saikne ar to pasauli, no kurienes viņi nesen šurp atnākuši. Tā kā arī tagad redzu un sajūtu vairāk nekā citi, tad garlaicīgi man nav ne mirkli. Kas zina, varbūt manu dzīvi ietekmējis arī tas, ka esmu dzimis Debesbraukšanas dienas saullēktā un kā čigāns – zirga ratos.


http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/236006/dziednieks-kuru-svetijusi-zilakalna-marta-vins-runa-maz-par-vinu-runa-darbi

Top of Form

Bottom of Form

Top of Form