Dvēseļu pārdzimšana. Nāve, mācības debesīs, atgriešanās uz zemes

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/38201/dveselu-pardzimsana-nave-macibas-debesis-atgriesanas-uz-zemes?news_com=1

20.janvāris 2011

image001Ja pieņem, ka dvēseles ir nemirstīgas, tad ko gan tās iesāk, kad mūsu vairs nav... Un kā tās nonāk pie mums?! Par to konsultē astroloģe Gita Priede.

Psiholoģiskais tests

Dvēseles vecumu (un tam nav nekādas saistības ar tavu bioloģisko briedumu) vari noteikt arī, ņemot talkā psiholoģiju. Kurš raksturojums tev piestāv vislabāk, tādā personības attīstības līmenī arī esi dvēseliski.


•    Zīdainis. Pilnībā atkarīgs no apkārtējiem, neapzinās sevi kā personību, bet ir labi attīstīta intuīcija un emocionālā pieķeršanās.
•    Bērns. Ziņkārīgs un pasaulei atvērts. Galvenais šī vecuma uzdevums – personības meklējumi. Ne velti bērnu iecienītākā frāze ir: «Es pats!»
•    Pusaudzis. Galvenais ir pašapliecināties. Viņš vienmēr cīnās par savu taisnību, turklāt ir ļoti ievainojams. Parasti šis vecums ilgst trīs līdz piecus gadus, bet citiem – pat visu mūžu.
•    Pieaugušais. Pilnībā nobriedusi, stabila un droša personība. Biežāk paļaujas uz pieredzi un zināšanām, nevis intuīciju. Dažreiz tas liek uzvesties konservatīvi pat tad, ja ir garlaicīgi. Viņiem šķiet, ka pasaule ir prognozējama.
•    Padzīvojis cilvēks. Pārliecināts pesimists, kuru vairs nekas nespēj pārsteigt.
•    Vecenīte. Līdzinās sausam kokam – nelokās, bet lūst.

Dvēseles dzīves ceļš
Slavenajam dvēseļu pētniekam Maiklam Ņūtonam, kas izbūries cauri ļoti daudzu ļaužu iepriekšējām dzīvēm (ar hipnozes palīdzību, protams), ir savs dvēseles dzīves scenārijs. Tāds noteikti ir arī citiem, taču šoreiz paliksim pie šī.
Kā tad dzīvo dvēsele pēc Ņūtona scenārija?

1. solis: mazgātava
Pēc nāves dvēsele nokļūst debesīs. Pirms pārkāpt slieksni, tai jānomazgājas, lai ar negatīvajām domām un sliktajiem darbiem nepiesārņotu debesu telpu. Ja uz zemes gadījies paprāvs „feileris” (tas, ko uz zemes sauktu par krimināliem nodarījumiem), viedie sarūpē dvēselei pamatīgu pirti: izjauc to detaļās un izskalo katru tās stūrīti. Diemžēl šāda dvēseles pirts pazudina arī labās īpašības un talantus, kas nozīmē, ka nākamajā dzīvē viss būs jāsāk no nulles.

2. solis: studijas bibliotēkā
Tur, augšā, ir maģiska bibliotēka. Tajā ir tikai digitālas grāmatas, un katrs lasīšanai var ņemt tikai vienu – savējo. Pāršķirstot lapas, dvēsele kā filmā redz visu iepriekšējo dzīvi. Kāpēc tas vajadzīgs? Lai ieraudzītu pieļautās kļūdas, apzinātu tās un nolemtu, kā labot nākamajā dzīvē.

Dvēseļu fakti

•    Katrai dvēselei ir savs vārds. Bieži tas līdzinās vārdam, kas tev dots uz zemes. Viedie dvēseles vārdu iedod, ņemot vērā tavas gara vibrācijas un rakstura īpašības.
•    Dvēseles attīstības līmeni uz zemes nevar noteikt, izvērtējot cilvēka piederību kādam sociālajam slānim. Pat tad, ja esi piedzimusi maznodrošinātā daudzbērnu ģimenē, tas nenozīmē, ka dzīvo tikai pirmo dzīvi. Iespējams, iepriekšējā biji ļoti augstprātīga pret nabadzīgajiem, tad nu tev tagad laiks atstrādāt savu kļūdu.
•    Dvēseles klasificē noteiktās grupās, un katrai no tām ir savs mērķis, pēc kā tiekties. Tieši tāpēc tev lielākoties būs darīšana ar vienas grupas dvēselēm.
•    Jo dvēsele vecāka un gudrāka, jo vieglāk šīs dzīves laikā cilvēks iekļaujas sabiedrībā.
•    Godīgi atbildi sev uz jautājumu – par ko savā dzīvē esi uzņēmusies atbildību? Jo atbildība lielāka un globālāka, jo vecāka esi. Ja šajā dzīvē nevis labosi līdzi paņemto karmu, bet gan to vēl vairāk sašmucēsi, rēķinies – tevi var par vairākām dvēseles attīstības klasēm atsviest atpakaļ, kas nozīmē, ka nākamā dzīve būs maijrozītēm klāts ceļš.

3. solis: atskaite pie viedajiem
Kad dvēsele kļūdas apzinājusi, tai jātiekas ar padomi, kurā sēž vecajie – dvēseles, kas ķermenisko dzīvi jau sen apguvušas un tagad palīdz citām dvēselēm iziet reālās dzīves skolu. Dvēseles uzdevums ir te sniegt īsu rezumē par pēdējo nodzīvoto dzīvi. Tā kā šī tikšanās nav nekāds joks, tad dvēselei līdzi dodas sargeņģelis. Tikai tur, augšā, viņus sauc par dvēseles pavadoņiem.

4. solis: atvaļinājums
Debesīs dvēsele saprot, ka vienīgā eksistējošā elle patiesībā ir dzīve, kas jāizdzīvo cilvēka ķermenī. Bet tā vajadzīga, lai dvēsele pilnveidotos un attīstītos. Tā kā darbs uz zemes tiešām ir smags, pēc tikšanās ar viedajiem dvēselei tiek piešķirts atvaļinājums: paslaistīties, satikt sev pazīstamās dvēseles, pačalot un uzkrāt spēkus.

5. solis: apmācības
Kad spēki uzkrāti gana, lai ķertos pie nākamās dzīves, dvēsele kopā ar savu sargeņģeli izveido tādu kā plānu, kādi lieli darbi būtu jāpaveic, kurā valstī un kādā ģimenē būtu labāk iedzimt. Pirms galējā lēmuma dvēselei atļauts veikt pilottestu: tā tiesīga nolaisties uz zemes un apskatīt, kāda izskatās izvēlētā vieta, kā tur cilvēki dzīvo un kurus no tiem izvēlēties sev par vecākiem. Dienu pirms iemiesošanās ķermenī dvēselei jāiziet ļoti svarīgas apmācības, jo tajās atklāj, pēc kādām pazīmēm reālās dzīves laikā var sazināties ar sargeņģeli. Dažas dvēseles apmācības neņem par pilnu, bet pēc tam sūkstās, ka sargātājs pametis, kaut vienkārši nav zināms, kā tā komunicē ar dvēseli.

6. solis: grūtniecība
Deviņu mēnešu laikā dvēselei ir jāsavienojas ar ķermeni. Ja savienošanās notikusi veiksmīgi, dzemdībās visu piedzīvoto dvēsele aizmirst un sāk dzīvi kā balta lapa. Vien zemapziņā kā akmenī iecirsts tavs dzīves uzdevums.

Veca vai jauna?
Ir dzirdēts: viņa tādā jauna, bet dvēsele gan šai veca. Nezin ko šie runātāji ar to domāja, taču dvēsele patiesi var nebūt tava vienaudze. Nē, precīzu tās vecumu gados tev neviens nenosauks, tāpat kā nepateiks, kuru dzīvi tā jau «nolauž» te – uz zemes. Toties ir trīs pazīmes, kas ļaus tev vispārīgi izspriest – jauna vai veca ir tava dvēsele.

Apstākļi. Vecas dvēseles parasti izvēlas dzīvi skarbos apstākļos – gan klimatiskajos, gan sociāli ekonomiskajos, tādējādi paātrinot savu attīstību. Turpretī jaunas dvēseles tiecas pēc vieglākas dzīves, piemēram, piedzimstot ģimenēs, kurās nav materiālu problēmu, vai arī tuvāk ekvatoram, kur siltāks. Tas tādēļ, lai dvēsele pārāk nenobītos no dzīves reālijām un arī nākamajā vēlētos atgriezties uz šīs zemes. Ezoteriķi uzskata, ka Latviju par mājvietu sev bieži izvēlas vecas dvēseles. Un patiešām – laika apstākļi mūs nelutina, šķiešanos ar naudu ātri vien nomaina galējs tās trūkums. Skarba dzīves reālija.

Talanti. Tie saglabājas no iepriekšējām dzīvēm, tāpēc ir raksturīgi vecām dvēselēm. Te atkal jāsecina, ka Latvija ir vecu dvēseļu mājvieta: ja pasaulē vidēji katrs simtais ir īpašais (ar spēcīgu intuīciju un gaišredzības spējām apveltīts) cilvēks, tad Latvijā tāds ir katrs desmitais. To esam pārmantojuši no iepriekšējām dzīvēm.

Atbildības līmenis. Par ko tu uzņemies atbildību? Tikai par sevi? Ģimeni? Vai valsts ekonomiku? Jo lielāka tava atbildība, jo nobriedušāka dvēsele. Bet nejauc – ar aprēķinu pieņemta atbildība („Voi, cik daudz naudas tad pelnīšu un kā visi baidīsies no manis!”) liecina vien par infantilismu. Jaunās dvēseles nemāk uzņemties atbildību, jo cer, ka kļūdas paskries garām, neviena nepamanītas. Vecās savukārt jau zina – visam ir savas sekas, tāpēc arī ir atbildīgākas.

Ja tagad bailēs drebi – ka tik šī nav mana pēdējā dzīve, jo dvēsele šķiet veca, veca, vari būt mierīga –  līdz finišam vēl tālu. Tie, kuriem šī patiesi ir pēdējā dzīve, no tā nebaidās. Turklāt dzīvo ārpus materiālās pasaules. Viņiem svarīgāk nesavtīgi uzņemties rūpes par globālām problēmām.

Oriģinālu lasiet šeit