Drakula - patriots, tirāns un vampīrs.

XV gadsimts dāvāja pasaulei pārsteidzošu piemēru, cik viegli vīrišķību var pārsaukt par viltus labvēlību, spēku - par cietsirdību un par to, cik ātri varoni var pārvērst briesmonī. Šī šausmīgā pārvērtība notika ar Valahijas kņazu Vladu Drakulu.

Jekaterinas Kravcovas raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 24. numura.

Neatkarības ķīlnieks.

Iesauku, ar ko viņu pazīst visa pasaule, Vlads III Cepešs mantoja no tēva - Vlada II Basaraba, kas tieši viņa dzimšanas gadā iestājās Pūķa (Drakona - Drakulas) bruņinieku ordenī, ko 1408. gadā dibināja Ungārijas karalis Sigismunds I Luksemburgs, lai aizsargātos no ienaidniekiem. No XV gadsimta sākuma Osmaņu impērija nežēlīgi postīja Valahijas zemes. Osmaņi saņēma meslus naudā un pārtikā, taču pats galvenais - aizdzina gūstā mazus zēnus, lai padarītu tos par janičāriem. Valahijas kņazs negribēja tādu likteni savu padoto bērniem, taču citas izejas viņam nebija. Vēl vairāk, kādā reizē kā padevības zīmi viņam nācās sūtīt uz turku sultāna galmu arī divus paša dēlus.

Valahijas nepadevības gadījumā bērniem draudēja nāve, tā kā Vladam II nācās rīkoties saprātīgi, bet apmaiņā puisēniem vajadzēja iegūt labu izglītību un iedvest domas par Turcijas varenību. Osmaņu Portas valsts mašīna pakļāva arī daudz spēcīgākus par Valahijas zēniem. Taču mazajam Vladam izdevās izturēt, pie viena viņš iemācījās turku kara mākslu, māku domāt stratēģiski un visdažādākos paņēmienus, kā sodīt noziedzniekus. Pēdējo māku turki bija apguvuši perfekti: sodīto mocības varēja ilgt diennaktis, nāvi viņi sagaidīja kā atpestīšanu. īpaši populāra pie osmaņiem bija uzsēdināšana uz mieta, taču ar ne mazāku baudu viņi dedzināja, kāra, vārīja verdošā ūdenī, dzīviem novilka ādu, cirta galvas un locekļus. lai audzinātu kareivīgumu puisēnus spieda vērot sodīšanu un, iespējams, tieši tad Vlads iemantoja lielo cietsirdību, pat lielāku, nekā bija pieņemts tajos laikos.

Pagāja vairāki gadi, taču atgriešanās Valahijā jauneklim bija nepiepildāms sapnis. Vlada tēvs un vecākais brālis krita bajāru dumpja laikā (sazvērnieki viņus apglabāja dzīvus), jaunākais brālis Radu bija kļuvis par sultāna, kas deva priekšroku zēniem, favorītu un nākotne likās pavisam neskaidra. taču sultāns acīmredzot uzskatīja, ka ideoloģiskā apstrāde ir notikusi sekmīgi, un kādā reizē paziņoja Vladam, ka atlaiž viņu uz dzimteni. Jauneklis varēja ieņemt savu senču troni ar nosacījumu, ka paliks uzticīgs Turcijas kalps.

Šausmīgais cilvēks un despots.

Valahijā tajā laikā valdīja pagrimums. Visas lietas pārvaldīja bajāri, kuri izlaupīja kņaza naudas krātuvi. Pilsētās un ciematos zēla zagšana un laupīšana, visur notika linčošana. Savest kārtībā valsti bez spēka pielietošanas likās neiespējami, taču jaunais valdnieks spēja ieviest kārtību. Sāka viņš ar bajāriem. Leģenda vēsta, ka Vlads sapulcināja bajāru visu augšgalu savā pilī uz dzīrēm, piedzirdīja un paēdināja viesus, bet pēc tam paziņoja, ka viņi ir nodevēji un pavēlēja visus nogalināt. Hronikas gan apraksta šo epizodi savādāk: īstenībā Drakula vienkārši kā nākas sabaidīja pārāk aizrāvušos kungus, bet sodīja tikai 11 cilvēkus, kurus uzskatīja par vainīgiem nodevībā un tēva un brāļa nāvē.

Pēc tam pienāca laiks noziedzniekiem, kas pārpludināja valsti. Valahijas valdnieks izdeva likumu, pēc kura jebkāds noziegums, no zagšanas līdz slepkavībai, tika sodīts vienādi - ar nāves sodu. Metode izrādījās ārkārtīgi iedarbīga: pietika tautai apjaust, ka kņazs nejoko, kā iedzīvotāju godīgums un labvēlība uzkāpa līdz debesīm. Stāsta, ka pie katras pilsētas akas atstāja pa zelta kausam, lai katrs garāmgājējs varētu padzerties. kausus neviens neaiztika, tāpēc ka īsā laika sprīdī valstī vairs nebija palicis neviens zaglis.

Lai atjaunotu ekonomiku, Drakula līdz minimumam samazināja nodokļus Valahijas tirgoņiem, bet ārzemju "tirgus viesiem", tieši otrādi, maksimāli pacēla visus maksājumus un meslus. par nepaklausību, gan savus padotos, gan iebraukušos komersantus viņš sodīja ar nāvi. Apvainotie tirgoņi nepalika parādā: viņi finansēja pamfleta "Par kādu lielu izdzimteni" izdošanu, no turienes pēc tam vairākus gadsimtus tika ņemti baismie stāsti par Cepeša zvērībām. Tā tika uzsākts vesels informatīvs karš pret Valahijas kņazu, kas gandrīz pazudināja viņa godīgo vārdu. Bet Vlads cēla baznīcas un klosterus, dibināja tagadējo Rumānijas galvaspilsētu Bukaresti un neilgā laika sprīdī spēja iegūt nopietna, pamatīga savas nelielās kņazistes saimnieka reputāciju. Pagāja daži gadi, kņaza stāvoklis tronī bija kļuvis tik stiprs, ka viņš jau sāka atklāti nepakļauties turku sultānam - atteicās maksāt viņam meslus.

Partizānu karš.

Tas bija riskants gājiens, tāpēc ka no kaimiņiem Drakulu atbalstīja tikai ungāru monarhs Matjašs Korvins. Taču arī viņš apturēja savu karaspēku pie Valahijas robežas, nesteidzoties iesaistīties karā. Tajā pašā laikā Osmaņu sultāns virzīja uz kņazisti 100-120 tūkstoš karavīru un Vladam priekšā bija gandrīz bezcerīga cīņa par savu valsti. Valahijas pavēlnieks izmantoja vienīgo iespēju, kas bija viņa rīcībā – pārvērta kņazisti par partizānu nometni. Ciematus turku armijas ceļā nodedzināja, akas saindēja. Turkus gaidīja slēpņi katrā valsts punktā, kur tos varēja ierīkot, lai negaidot uzbruktu. Visbiežāk uzbruka naktīs, kad nevarēja saprast, kas metas tev virsū no tumsas ar šausmīgu gaudoņu, momentā nobeidzot katru turku, kas pagadījās pie rokas. Rezultātā osmaņu karavīri uzskatīja, ka viņiem uzbrūk vilkači un pretoties šiem neradījumiem nav jēgas. Vienā no tādiem uzbrukumiem tikko neaizgāja bojā pats sultāns – izglāba tikai tas, ka viņu sajauca ar vezīru.

Citā sadursmē Vladu gaidīja liels satricinājums: janičāru vienības komandierī viņš pazina savu brāli Radu – tas bija pārgājis musulmaņu ticībā un kļuvis par uzticamu sultāna kalpu. Nogalināt brāli Drakula nespēja un tāpēc zaudēja. Radu sazinājās ar bajāriem, kurus neapmierināja kņaza stingrā roka un viņi atbalstīja turku iebrukumu. Ar šo momentu Vlada sakāve bija tikai laika jautājums. Drīz viņam nācās bēgt uz ungāru karaļa galmu, kur viņš cerēja atrast palīdzību.

Šausmīgs gadsimts – šausmīgas sirdis.

Taču tikko Drakulam nokļuva līdz Ungārijai, kā viņu arestēja. Karalis Matjašs apvainoja viņu nodevīgās sarunās ar turkiem un parādīja vēstules, ko Vlads it kā esot rakstījis sultānam. Neuzklausījis kaimiņu un draugu, Korvins iemeta viņu cietumā, kur Vlads pavadīja vairāk nekā desmit gadus.

Vēlāk izrādījās, ka negaidītai ungāru monarha attieksmes maiņai bija svarīgs finansiāls iemesls. Pāvests bija izdalījis naudu, lai sarīkotu krusta gājienu pret turkiem, Matjašs Korvins to bija saņēmis un vienā mierā bija iztērējis līdz pēdējam grasim – savas karalistes vajadzībām. Lai saglabātu savu reputāciju viņam nebija kauns - falsificēt vēstules un apvainot nodevībā un līdzekļu iztērēšanā Drakulu. Kamēr Valahijas valdnieks smaka ieslodzījumā, viņa persona apauga ar melu un aprunāšanas tīkliem. Iznācis no cietuma, Vlads atklāja, ka no cietsirdīga, bet taisnīga valdnieka viņš ir pārvērties briesmīgā izdzimtenī, īstā elles briesmonī.

Viņu arī atbrīvoja tikai tāpēc, ka turku karaspēks bija pietuvojies pašām Ungārijas robežām, vija vajadzīgs pavēlnieks, kurš spētu iedvest osmaņiem bailes. Drakula šim uzdevumam derēja vislabāk. Viņam iedeva karaspēku un nosūtīja cīnīties. Kara veiksme sekoja Vladam – drīz viņš pat atguva Valahijas troni. Taču kā valdnieks pabija neilgu brīdi – pārbijušies no stingrās rokas atgriešanās, bajāri nolīga slepkavas, kas cīņas laikā ar turkiem piebeidza Drakulu ar triecienu mugurā. Vladu apglabāja vienā no klosteriem, kas bija uzcelts pēc viņa pavēles. Taču, kad pēc dažiem gadiem kapu atvēra – tur atklāja tikai atkritumus un dzīvnieku kaulus. „Izdzimteņa Drakulas” mirstīgās atliekas bez pēdām bija pazudušas. Tā vietā tautā radās leģenda, ka valdnieks-atbrīvotājs ir palicis dzīvs un kādreiz atgriezīsies savās zemēs, lai iznīcinātu visus ienaidniekus, un padarīs valsti laimīgu.

Vai monstrs ir bijis?

Tā arī paliktu Vlads III par cīnītāju pret osmaņu jūgu, traģisku figūru Valahijas vēsturē, ja ne īru literāta Brēma Stokera darbi. Viņa mistiskos stāstus pārdeva visai slikti, taču kādreiz viņam pastāstīja par asiņaino despotu no noslēpumainajiem Rumānijas mežiem. Stokers pasauca palīgā savu fantāziju, pārdēvēja kņazu par grāfu un, darbs sāka kūsāt. Ar Stokera radītās grāmatas „Drakula” iznākšanu, Valahijas valdnieks uz neatgriešanos pārvērtās par šausmu mīļotāju ikonu.

Autors netaupīja krāsas, lai attēlotu šausmīgu monstru, kurš dzīvo pilī, Transilvānijas mežu vidū. Stokera Drakula kā no uguns baidījās saules gaismu, gulēja zārkā un dzēra asinis katram, kuru satika. Vampīra sakostie uz mūžu palika par viņa padevīgiem kalpiem. Personāža āriene pilnīgi atbilda viņa tieksmēm: āda bāla kā mironim, iekaisušas acis, koši sarkanas lūpas un baigi ilkņi, lai kostu savus upurus. Iespaidīga aina, vai ne tā? Īstenībā, pats to nezinādams, Stokers aprakstīja slimības porfīrijas simptomus, arī tai ir raksturīga saules staru nepanesamība, bāla āda un ilkņu palielināšanās. Saglabājušies Valahijas kņaza ārienes apraksti skaidri norāda, ka viņš ne no kādas porfīrijas necieta. Pilnīgi skaidrs, ka arī īstais Drakula nebija vampīrs. Šodien viņu pazīst visa pasaule. Taču tikai reto interesē, kāds īstenībā ir bijis Vlads Drakula, Valahijas valdnieks, kurš pārāk dārgi samaksāja - par to, ka vēlējās redzēt savu Dzimteni brīvu.

P.S. Personāži, kas dzer asinis, rumāņu pasakās nav atrodami. Vārds "vampīrs" arī vispār nav rumāņu valodā, to rumāņi aizņēmās no vecbulgāru valodas "въмпиръ".