Donbasa kara banālie iemesli.

Kā saka klasiķi: karš ir politikas turpinājums, bet politika - ekonomikas turpinājums.

Plašām masām Putina režīms rada savas murgainās konstrukcijas, lai attaisnotu savu agresīvo politiku, bet īstenībā runa ir vienīgi par pilnīgi reālu naudu.

Nedaudz par cenām.

Tātad, kas kļuva par šī kara bāzi. Kā sacīts augstāk, katra kara saknes aug ekonomikā. Jāatceras, ka gāzes cena ir piesaistīta naftas cenai. Atceramies, kāda bija naftas cena 1999. gadā, kad Putins nāca pie varas. Šī gada februārī Brent markas nafta maksāja ap 10 dolāri par mucu. Pēc tam naftas cena nepārtraukti auga, līdz 2008. gadā bija jau 135 dolāri par mucu. Visātrāk cenas kāpa 2004. gadā, Krievija ieguva tādus virsienākumus, pārdodot savas zemes resursus, ka Putins mierīgi varēja piemērot sev mačo tēlu, bet viņa priekšgājējs ieguva - alkaša un neveiksminieka lomu.

Cenu dinamika bija tāda, ka valsts vadītājiem iestājās intoksikācija no ienākumu pārdozēšanas. Likās, ka cenas kāps bezgalīgi. Jāatceras, ka naftu var pārvadāt ar tankkuģiem, bet gāzi izdevīgāk transportēt pa cauruļvadiem. Krievijas varas pārstāvji toreiz runāja par to,m ka gāzes krājumi ir galīgi, tāpēc gāzes cena tikai augs un augs.

Savu rokrakstu meklējot.

Tomēr 2008. gadā notika pirmā, satraucošā katastrofa. Sākās krīze un cenas bruka lejā, Krievija vēl cerēja, ka tas ir uz laiku, lai vēl nepamazinātu cenas, Krievija tika vaļā no Turkmenistānas gāzes, par ko jau bija kontrakts par piegādēm Eiropai. Ļoti savlaicīgi uzsprāga gāzeskompresoru staciju ar gabalu no gāzesvada. Tad vēl likās, ka tā bija nejaušība, tagad skaidrs - diversija! Turkmenistāna nodibināja sakarus ar Ķīnu, bet Eiropā Krievijai par vienu konkurentu kļuva mazāk.

Gruzija.

Pirmais jaunās politikas izmēģinājums bija agresija pret Gruziju. To noteica vēlēšanās radīt saspringtu situāciju ar gāzes vadu "Nabuko", kas bija alternatīvs projekts Azerbaidžānas, Kazahstānas un Turkmenistānas gāzes nogādāšanai uz Eiropu. Ņemot vērā to, ka pret Irānu bija vērstas sankcijas, vienīgais gāzes vada koridors veda caur Gruziju [Armēnija un Azerbaidžāna faktiski atrodas kara stāvoklī ar iesaldēto kofliktu Kalnu Karabahā - t.p.], mērķi sasniedza - "Nabuko" būvi apturēja.

Iebrukuma brutalitāte prasīja steidzamu informācijas un politikas piesedzošu akciju. Tieši tad sākās totāla smadzeņu skalošana tiem, kuriem nepaveicās ar to, ka nācās skatīties un lasīt Krievijas MIL. Iedzīvotājus sekmīgi inficēja ar neoimperiālisma vīrusu. Ne mazākas pūles tika veltītas arī caurules otrajam galam! Eiropā gāja vaļā vairum- un mazumtirdzniecība: tika uzpirkti politiķi un veselas partijas. Naftas dolāri tecēja lobistu un Eiropas MIL kabatās. Rezultātā radās absurda situācija - eiropieši sāka skaļi runāt par to, ka Gruzija bija uzbrukusi Krievijai un tai vajadzēja aizstāvēties.

Ar šo momentu KF vadība saprata, ka Eiropas struktūrām trūkst mugurkaula. Tas ir, nesodāmības elements tika izmēģināts un par labu atzīts.

Kremlis nolēma, ka situāciju Eiropas noieta tirgū ir stingri jākontrolē. Gigantiskas summas no ienākumiem nonāk ne vien KF vadības, bet arī tās Eiropas ietekmēšanas aģentu kabatās. Bija ar ko barot daudzus miljonus lielo ierēdņu un spēka struktūru darbinieku armiju. Līdzekļu plūsmas samazināšanās kļūst pašnāvnieciska. Taču augstās cenas iekustina kompensācijas mehānismu kustību: enerģijas taupīšanu, jaunas izejvielu iegūšanas metodes.

ASV - Katāra.

Nelaime nāk no negaidītās puses. ASV slānekļa gāze kļūst par zibeni no skaidrām debesīm. Kaut arī Gazproma vadītājs Millers ņirgājās par amerikāņiem, sakot, ka tas ir piārs un pārplīsīs kā ziepju burbulis jau rīt vai parīt. Gāzes cena ASV nokrita līdz 100 dolāriem, salīdzinot ar Krievijas 450 dolāriem tas jau bija kaut kas.

ASV rietumos uzsāka būvēt sašķidrinātās gāzes terminālus, Dienvidkoreja būvēja gāzesvedējkuģus. Floti pasūtīja maziņa valstiņa ar milzīgiem gāzes krājumiem - Katāra. Par to, cik tā bagāta, liecina kaut vai fakts, ka tās aviokompānija drīz būs apgādāta ar 178 vismodernākiem aviolaineriem. Aeroflotē ir 144 aiviolaineri un visi ne jau paši modernākie.

Sīrija.

Taču ASV nolemj atsacīties no Katāras gāzes, sākas sarunas par Katāras gāzes piegādi Eiropai. Katāra var piegādāt gāzi, cik vien vajag, tikai, lai to saņemtu, ir vajadzīgi termināli. Lai tos būvētu, ir vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi, būvēšana notiek, taču masveidīgas piegādes vēl nenotiek. Šķērslis - Eiropai nav gāzesvada ar Līča valstīm.

Katara to cenšas atrisināt pati. It kā vienkārši, jāaizvelk gāzes vads līdz Turcijai. Tālāk, atkal restartēs "Nabuko" projektu. Līdz Turcijai cauruļvads var nokļūt vai nu caur Irāku, vai caur Sīriju. Taču Irākā notiek permaments pilsoņkarš. Sīrijā vēl pirms pāris gadiem bija klusums. Izvēle bija likumsakarīga, Katara ieguldīja 10 miljardus dolāru, Asads piekrīt būvēt vadu. Tomēr, pēc sarunām ar saviem krievu draugiem, galu galā atsaka. Tālākie notikumi ir jau pavisam svaigi. Karš Sīrijā noslēdz šo koridoru.

Ukraina.

It kā labi pastrādāts, visas caurules nošķeltas, visur karš vai saspringta situācija, kas neļauj finansēt alternatīvus cauruļvadus. Taču tad izrādās, ka Ukraina nav ar mieru kā Baltkrievija nodot savu cauruli, tur pat izrādās lielākās slānekļa gāzes atradnes Eiropā! Turklāt, pati lielākā daļa - Doņeckas un Harkovas apgabalu teritorijā (re no kurienes pasaciņa par Novorosiju radusies!). Rodas reāla perspektīva, ka uz Eiropu trecēs Ukrainas gāze. Ar šo brīdi iebrukums kļūst par vienīgo alternatīvu. Ja naftas un gāzes caurules uz Eiropu tiek slēgtas - Krievijas izdzīvošana vienotā ģeogrāfiskā telpā kļūst problemātiska, enerģētiskā supervalsts mirst - ātri un ar garantiju.

Epilogs.

Tieši tādā veidā tiek iedarbināti iebrukšanas elementi. Eiropas lobiji saņem komandu noslīcināt veselīgi spēku reakciju demagoģijā, MIL - paši ziniet, ko darīja - vietējā Krievijas specdienestu kreatūra, kas sastāvēja no tiesībsargu un bandītu sasaistes - deva triecienu no iekšpuses un Krima iekrita rokās kā nogatavojies ābols. To pašu scenāriju realizēja Donbasā. Iespējams, ka KF agresija pret Ukrainu tika plānota jau agrāk, acīmredzot Katāra to mazliet aizkavēja [nācās nogriezt ceļus vadam uz Turciju - t.p.].

Es domāju, ka šo karu izkaro Gazproms un neliela cilvēku grupa, kas neatraujami ir piezīdušies caurulei un skaidri apzinās, ka caurule īpašumā vai pazaudēta caurule ir viņu personīgās dzīves vai nāves jautājums. Visu apskatot no šāda redzes leņķa, Maskavas darbībām atrodams vienkāršs skaidrojums. Cita lieta, ka piespiest Eiropu pirkt gāzi un naftu tikai no viņiem, bet mūs - mīlēt savu vecāko brāli - vairs nav iespējams.

Kas tad atrodas šīs asiņu straumes un iznīcības pamatā? Alkatība! Dzīvnieciska, vispārēja un bezgalīga! Ja Putins būtu gudrs politiķis, viņš piebremzētu savu apetīti (pats salaupījis jau vairāk par 100 miljardiem!) , apcirptu dažas absurdas budžeta programmas, nomestu cenu, lai slānekļa gāze kļūtu nerentabla. Taču neviens to nav darījis. Bet tagad jau ir par vēlu. Ieguves tehnoloģijas attīstās zibenīgi. Slānekļa gāzes jau seko slānekļa nafta. Pašizmaksa nemitīgi krīt, bet ASV ekonomika patērē lētus energonesējus.

Mēs vēl neesam izvilkuši līdz "enerģētiskās superlielvalsts" kraham un sabrukumam, taču mums ir jānoturas un mēs noturēsimies!

http://uainfo.org/blognews/410215-banalnye-prichiny-voyny-na-donbasse.html