Dinozauru pēcteči.

Vasīlija Škoļņikova raksts no žurnāla “Taini XX veka”, 2008. gada 10. numura.

Kādus tik fantastiskas būtnes nav radījusi cilvēku iztēle. Taču aculiecinieki apliecina, ka daži no neticamākajiem monstriem patiešām eksistē!

 

Mutanti no alas.

Dienvidamerikā eksistē slavenie činkanasi – neparastas alas, kas pārvērtušās savstarpēji saistītos labirintos. Runā, ka tieši šajās alās vajagot meklēt inku pazudušo zeltu. Taču maz ir tādu pētnieku, kas iedrošinās doties iekšā činkanosos – izpētītas ir tikai pašas tuvākās alas, labirintu dziļumos vēl neviens nav devies... Pareizāk sakot, atsevišķi drosminieki ir devušies gan, taču neviens no viņiem nav atgriezies.

Izņemot dažus cilvēkus, taču viņi visi ir sajukuši prātā. No atsevišķām frāzēm, ko viņi ir teikuši, var saprast, ka alu labirintos viņi ir redzējuši kaut ko tik šausmīgu, ka tas ir traumējis viņu saprātu. Spriežot pēc atsevišķām replikām, viņi ir sastapuši arī dzīvas būtnes – cilvēkus-pūķus ar garām astēm un cilvēka ķermeni...

Šie stāsti un daudzu ekspedīciju, kuras devās medīt alu briesmoņus, pazušana ir novedusi pie tā, ka šodien visi činkanasi ir aizslēgti ar drošiem režģiem.

Visu to varētu pieņemt par izdomu, ja vietējās leģendās jau sen netiktu stāstīts par cilvēkiem-čūskām un cilvēkiem-rāpuļiem, kas dzīvo dziļi zem zemes un nekad nenāk virszemē...

Interesanti, ka līdzīgi mutanti sastopami, ne tikai Dienvidamerikas folklorā, bet arī citās valstīs, piemēram Indijā. Šeit eksistē teiksmas par nagasiem – zem zemes dzīvojošiem puscilvēkiem-pusčūskām. Pēc indiešu ticējumiem, nagasi glabā zem zemes savāktās, neskaitāmās bagātības. Aukstasinīgi kā ķirzakas, šie radījumi nespēj izjust cilvēcīgas jūtas. Viņi nespēj sasildīties un zog siltumu: miesas un dvēseles no citām dzīvām būtnēm. Pasaulē viņi ir atnesuši: melus, izlikšanos, bailes, tumšos laikus...

Melnais kalns.

Leģendas par cilvēkiem-čūskām eksistē arī kontinentā, kas atrodas tālu no Indijas un Dienvidamerikas. Austrālijā ir slavenie Melnie kalni, kuru noslēpumus ne vienu vien desmitgadi cenšas atklāt zinātnieki.

Šie kalni izskatās pēc milzīgiem, iegareniem uzbērumiem no melniem, daudztonnīgiem, milzīgu apmēru klintsbluķiem. Akmeņi, no kuriem ir uzbērti kalni, nekur apkārtnē vairs nav sastopami, tāpēc grūti pateikt, no kurienes tie šeit gadījušies.

Šos kalnus apvij šausmīgas leģendas. Cilvēki, kas dodas iekšā tajos, pazūd vai atgriežas garīgi slimi. Pēc leģendām, kalnus ir būvējuši briesmīgi radījumi... [Latvijā jau arī laukakmeņus sanesa velni. - t.p.] Aborigēni stāsta, ka Melno kalnu iekšienē ir ieeja apakšzemes pilsētā, kurā dzīvo cilvēki-čūskas.

Leģendas paliek leģendas, bet Melnajos kalnos ir pazudis ne viens vien cilvēks – šeit pazūd tūristi, fermeri, iezemieši, lopu ganāmpulki. Dokumentāli šos atgadījumus sāka datēt no XIX gadsimta. Tā 1877. gadā Melno kalnu apkārtnē pazuda gans, kas devās meklēt no ganāmpulka noklīdušu teļu. Ne teļu, ne ganu, ne viņa zirgu tā arī neatrada...

Pēc pāris gadiem Melnajos kalnos pazuda divi izbēguši katordznieki. No tā laika katru gadu Melnie kalni bez žēlastības vāc savus upurus... [Austrālijā ir kādas 4-5 vietas ar nosaukumu Melnie kalni, nav īsti skaidrs, par kuru no tām ir runa. - t.p.]

Cilvēki ar dzelkšņiem.

Pati sensacionālākā lieta par cilvēkiem-reptīļiem ir tā, ka viņu eksistence patiešām tika pierādīta! Zairas džungļos franču etnogrāfiskā ekspedīcija atrada līdz šim nepazīstamu pigmeju cilti. No muguras tiem slējās ārā dzelkšņi, kas atgādināja izaugumus uz dažu dinozauru un citu reptīļu mugurām. “Pārsteidzoši, ka šie “ērkšķi”, kas sasniedz līdz 35 cm garumu, aug ārā tieši no muguras, - stāsta doktore Džīna Lavtone, pētnieku grupas vadītāja, - Tie ir pat bērniem. Augšanas iemesls laikam ir kāda ģenētiska mutācija.”

Taču pigmeju dīvainais izskats tālu nav pats interesantākais. Pigmeju audu un asins analīze parādīja, ka viņi pieskaitāmi aukstasiņu radījumiem, kuriem temperatūra mainās atkarībā no āra vides. No mūsdienu aukstasiņu dzīvniekiem var minēt rāpuļus un zivis, bet no izmirušajiem – dinozaurus... Pats noslēpumainākais bija tas, ka Džīna Lavtone atteicās paziņot koordinātes vietai, kur ekspedīcija šos noslēpumainos cilvēkus atrada – lai pasargātu tos no bojā ejas...

Zvīņnešu civilizācija.

Žurnālā “Nauka i Religija” 1994. gadā tika publicēta biologa A. Stegalina raksts. Tajā viņš pierāda, ka pagātnē esot eksistējusi serpentoīdu, tas ir, cilvēku-čūsku civilizācija. A. Stegaļins uzskata, ka pirmie serpentoīdu rases pārstāvji ir parādījušies uz Zemes vēl pirms 270 miljoniem gadu..

Stegaļins uzskata, ka tolaik eksistējuši nelieli saprātīgi dinozauri, kas pārvietojušies uz divām kājām. Viņi rūpējās par lielāko sugu pārstāvjiem, kurus izmantoja saviem mērķiem. Biologs raksta: “Tāpēc varēja eksistēt tādi no mūsu redzes viedokļa, nedzīvotspējīgi radījumi kā seismozauri – par tiem rūpējās serpentoīdi. Iespējams, ka milzīgās dinozauru kapsētas ir izbrāķēto eksemplāru izgāztuve.”

Kanādiešu paleontologs Deils Rasels, pētot dinozauru fosīlijas, negaidīti atklāja zvīņnesi, kas ļoti atgādina pēc izskata A. Stegaļina serpentoīdus.

Rasels tos nosauca par stehonihozauriem.

Stehonihozaurs bija sīks (augstums – apmēram 1,5m), uz divām kājām staigājoss zvīņnesis. Viņam bija ļoti liela galva, kas liecināja par visai lielām smadzenēm. “Tāpēc zvīņnesim bija jāstaigā uz taisni. Augšējās un apakšējās ekstremitātes bija kaut kur līdzīgas kā cilvēkam. Pēc Rasela domām tas pilnīgi varēja būt saprātīgs, smadzeņu uzbūve tam bija diezgan līdzīga cilvēka pērtiķveidīgo senču smadzenēm...

Ne tikai šie biologi nosliecas uz to, ka aizlaikos uz Zemes ir eksistējusi dinozauru civilizācija. Pazīstamais amerikāņu zinātnieks Karls Sagans arī uzskatīja, ka seno zvīņnešu vidū, evolūcijas ceļā varēja parādīties “cilvēkzauri” - augstākā forma, kas pēc intelekta būtu visai tuva cilvēkam.

Cilvēku-dinozauru eksistence varētu izskaidrot daudzus noslēpumainus atradumus, kas veikti pēdējos gados. Tie ir, gan senos kalnu iežos, kuru vecums – vairāki desmiti miljonu gadu, atrastas pēdas, gan slavenie, melnie Iki akmeņi, uz kuriem ir attēloti dinozauri, kurus vada divkājaiņi, un daudzi citi fakti, kas neierakstās oficiālajā Zemes dzīvās pasaules attīstības vēsturē.

Kaut kādas kataklizmas neļāva saprātīgajiem dinozauriem izdzīvot un pieveikt cilvēku civilizāciju. Pamazām viņi izmira. Senās, izzūdošās cilvēku-dinozauru rases pārstāvji nodzīvoja līdz brīdim, kad par Zemes saimnieku kļuva cilvēks. Dažos gadījumos cilvēki-dinozauri kļuva par primitīvo cilvēku cilšu skolotājiem, kā pēc dažu pētnieku domām tas notika Amerikā, Indijā, Babilonijā, kur eksistēja leģendas par gudrajiem zvīņnešiem.

Taču biežāk notika, ka saprātīgajiem reptīļiem uzbruka Zemes jaunās civilizācijas pārstāvji un tad cilvēku leģendās sāka stāstīt par viltīgajām čūskām un ļaunajiem pūķiem, ar kuriem viņi nežēlīgi cīnījās. Beidzās ar to, ka saprātīgos reptīļus pakāpeniski atspieda no Zemes virsmas uz alām un neapgūtām, praktiski apdzīvošanai nederīgām mūsu planētas teritorijām...

Raksta interneta adrese:

www.ufostation.net/readarticle.php

Plašāka informācija par tēmu:

www.awesta.sibirjak.ru/page-id-9.htm

deserthunter.narod.ru/lecture15.html

www.sf.perm.ru/kd_cerpent.shtml