Dinozauru laikmeta instruments. Vai "Londonas veserītis" pierāda senas civilizācijas eksistenci?

pirmais skan 182Irinas Jerofejevas raksts no izdevuma "Zagadki istoriji", 2014. gada 34. numura.

Vairums zinātnieki uzskata, ka pirmais pasaulē āmurs tika izgudrots akmens laikmetā. Taču ir uz Zemes eksemplārs, kuram - bez jokiem - esot 140 miljoni gadu!

"Londonas veserītis", ko atrada 1934. gadā, saskaņā ar zinātnisko evolūcijas teoriju ir radies dinozauru laikmetā. Taču, kas bija šī dzelzs instrumenta autors? Uz šo jautājumu speciālisti atbildi nespēj atrast.

Nejaušais atradums.

Reiz, 1934. gadā kāds mīlnieku pārītis no Teksasas pilsētas Londonas (nekādi brīnumi - ASV, piemēram, ir arī sava Odesa, Maskava, Pēterburga) nolēma sarīkot nelielu pikniku. Pēc sātīgām pusdienām Hanu pāris nolēma pastaigāties gar klintīm, kas ieskāva pilsētiņu. Viss bija kā parasti, kamēr misis Emma Hana nepaklupa pār akmens gabalu, kas bija izlīdis no klints. Kaut kāda detaļa ierosināja Emmu pieliekties un pacelt smago akmeni. Tajā iekšā izrādījās veserītis. Pēc skata visai parasts, kaut arī diezgan liels - piecpadsmit centimetrus garš, ar koka rokturi. Taču, lūk, kas bija savādi: veserītis bija burtiski ieaudzis kaļķakmens gabalā. Vispār, pārītis atskaldīja akmeni un nolēma parādīt atradumu zinātniekiem.

Eksperti apskatīja atradumu un viennozīmīgi novērtēja to kā mistifikāciju. Par nesaprotamo artefaktu uz laiku aizmirsa.

Kaislības ap veserīti sāka iedegties pagājušā gadsimta 80. gados. Tieši šajā laikā atradumu nopirka kreacionisti - cilvēki, kas nepieņem evolūcijas teoriju - un novietoja to muzejā, pārliecināti, ka atraduma vecums ir ne mazāk kā 100 miljoni gadu.

Kā, neklausot iebildumus, paziņoja Fosīlo senlietu muzeja direktors, doktors K. J. Bafs (muzejā tagad atrodas dīvainais instruments), atradums nākot no agrīnā Krīta perioda un tātad, tā vecums ir miljoni gadu.

Lai apstiprinātu savus vārdus, doktors pastāstīja, ka artefaktu izpētīja dažādu zinātnisku iestāžu speciālisti, tajā skaitā slavenā Batelevas laboratorija (ASV). Tieši pazīstamie zinātnieki esot noteikuši atraduma izgatavošanas datumu.

Pirmkārt, koka rokturis, uz kura uzmaukts veseris, no ārpuses arī esot pārakmeņojies, bet vidū vispār pārvērties par ogli. Tātad arī tā vecumu var vērtēt miljonos gadu. Otrkārt, Kolumbusas Metalurģiskā institūta (Ohaio) speciālistus ir pārsteidzis paša vesera ķīmiskais sastāvs: 96,6% dzelzs, 2,6% hlors un 0,74% sērs. Nekādu citu piemaisījumu atrast neizdevās. Tik tīra dzelzs nav iegūta visā Zemes metalurģijas pastāvēšanas vēsturē.

Metālā nesot atrasts nevien burbulītis. Dzelzs kvalitāte arī pēc mūsdienu mērauklas esot izcili augsta un izsauc daudzus jautājumus, tā kā nesatur metālus, ko izmanto metalurģijā, lai ražotu dažādas tērauda šķirnes (mangānu, kobaltu, niķeli, volframu, vanādiju vai molibdenu). Tāpat trūkst arī nevajadzīgu piejaukumu, bet procentuāli hlora saturs ir neparasti liels. Pārsteidz arī, ka dzelzī nav atrastas nekādas oglekļa pēdas, tāpēc ka dzelzs rūdā no Zemes atradnēm vienmēr atrodams ogleklis un citi piemaisījumi.

Un vēl viens sensacionāls paziņojums – dzelzs no “Londonas veserīša” nerūsē! Kad 1934. gadā no klints atskaldīja grunts gabalu ar ieaugušo instrumentu, metālu vienā vietā spēcīgi saskrāpēja. Desmitu gadu laikā skrāpējuma vietā nav parādījušās ne vismazākās rūsas pēdas... No tā doktors Hanss-Joahims Cilmers no Vācijas, kas cītīgi pētīja noslēpumaino atradumu, izdara secinājumu: “Šis veseris ir izgatavots pēc mums nezināmas tehnoloģijas”.

Versijas un minējumi.

Dabiski, ka pēc tādiem paziņojumiem ziņa par brīnumu aplidoja visu pasauli. Ap dīvaino priekšmetu tūlīt sākās nikni strīdi. Vieni uzskatīja, ka veserīti ir pazaudējuši atnācēji no kosmosa, kas remontēja savu lidojošo šķīvīti. (Tikai dīvaini, kā tik augstu tehnoloģiju sasniegusi civilizācija izmanto tik primitīvu ierīci.)Salabojuši savu zvaigžņu kuģi, viņi esot pametuši savu darbarīku un aizmirsuši paņemt to līdzi. Saskaņā ar citu versiju, veserīti esot izgatavojuši Zemes cilvēki, kas apguvuši pārvietošanos laikā. Nākotnes cilvēki rīkojot dinozauru medības. Acīmredzot, arī viens no šāda safari dalībniekiem ir izsējis veserīti.

Vēl radikālāka hipotēze izskata varbūtību, ka aizvēsturiskos laikos meteorīts ar unikālu ķīmisku sastāvu ir nokritis uz Zemes un saķepis kopā ar koka gabalu.

Daudzi vispār uzskata, ka artefakts ir mistifikācija. Daži zinātnieki uzstāj, ka hipotēzei par atraduma relikto vecumu pierādījumu ir par maz. Kad veserīti atrada Maksis un Emma Hani, viņi nepiefiksēja tieši kurā vietā viņi to atrada. Rezultātā nav iespējams noteikt tieši kurā ģeoloģiskajā slānī atradās veserītis, kas ir būtiskākais faktors, lai noteiktu tā vecumu. Daži vispār uzskata, ka tas nekad nav atradies zem zemes, bet tika atrasts grunts virspusē.

Kā tad Batelevas laboratorijas slēdziens? Ar šo pētījumu viss ir diezgan miglaini.

Batelevas laboratorija paziņo, ka veserīti neviens no viņiem nav ne acīs redzējuši. Respektīvi, veserīša saimnieks praktiski to pētīt nedod, pat pēc ļoti uzstājīgiem lūgumiem, tāpēc paziņojumi par tā sastāvu un nespēju rūsēt ir pilnīgi uz saimnieka sirdsapziņas. Starp citu, paši apstākļi un atrašanas vieta mainās atkarībā no īpašnieka garastāvokļa.

Ģeologs Glens Kubens skeptiski attiecas pret veserīti un 1997. gadā sarakstīja rakstu ar nosaukumu “Londonas veserītis: iespējami nevietā radies artefakts”. Tur, starp citu, Kubens norāda, ka akmens var saturēt materiālus, kuriem ir vairāk nekā 100 miljoni gadu, taču tas nenozīmē, ka akmens materiāls ap veserīti ir izveidojies tieši tajā pašā laikā. Daži kaļķakmeņi ir veidojušies ap artefaktiem, kas precīzi datēti ar XX gadsimtu. Savukārt artefakta īpašnieks liecina, ka pārakmeņojumi akmenī, kas aptver veserīti, “satur detaļas, kas norāda, ka tās nav tikušas otrreiz pārstrādātas, bet ir daļa no oriģinālā materiāla”. Tas dod iespēju spriest, ka pārakmeņojumi un veserītis ir radušies vienā un tajā pašā laika periodā, ka pārakmeņojumi nav tikuši ieslēgti materiālā, kas vēlāk izveidojis akmeni ap veserīti.

Punktu strīdā palīdzēja uzlikt vēl viens pētījums. 1990. gadu beigās īpašnieks deva atļauju veikt radioaktīvo oglekļa analīzi koka roktura atliekām, uz kurām bija uzsēdināts veserītis. Uzskatīja, ka to vecums rēķināms miljonos gadu. Taču laboratorijas pētījumi deva termiņu “no mūsu laikiem līdz 700 gadu pagātnei”. Tāds visai neliels laika sprīža posms tomēr deva īpašniekam iemeslu iztulkot to kā kļūdu, kas atgadījusies pētījumos.

Taču, kā uzskata Glens Kubens, veserītis, ap kuru tiek būvētas visādas Ārpuszemes teorijas, nav nekas cits, kā parasts XIX gadsimta kalnrača instruments. Veserīša nokļūšanu akmenī var izskaidrot vienkārši: daži minerāli viegli izšķīst un viegli arī sacietē. Ja priekšmetu ir iebāzuši kādā grunts spraugā un aizmirsuši, tas pilnīgi mierīgi varēja tajā “iekust”.

Tātad, vai veserītis ir piederējis pirmajiem amerikāņu kalnračiem, esot dažu simtu gadu vecs instruments, kas pārdzīvojis paātrinātu pārakmeņošanos? Vai arī šis apbrīnojamais atradums ir liecība tam, ka uz mūsu planētas sensenos laikos ir eksistējusi augsti attīstīta civilizācija? 100% pierādījumu trūkuma dēļ mēs varam tikai minēt.