Dieviete un dēmons

image002Lai gan parasti, runājot par sfinksām, mums nāk prātā Senā Ēģipte, patiesībā sfinksas sastopamas pat Eiropas karaļpiļu dārzos, piemēram, Belvederes pils parkā Austrijā.

image003Blakus vairākiem tempļiem un valdnieku kapenēm Ēģiptē rindās sagūlušas neskaitāmas sfinksas. Šīs – ar aunu galvām – sargā Amona Ra templi Karnakā.

Kad runājam par sfinksu, acu priekšā iznirst daudzkārt redzētais attēls ar milzu figūru un Gīzas piramīdām tās fonā. Taču slavenā Ēģiptes lielā sfinksa nav vienīgā. Pasaulē ir daudz tās māsu – sfinksas var sastapt gan austrumos, gan rietumos.

 

 

Ēģiptē atrasts daudz sfinksu – gan kapenēs, gan blakus tām. Nav zināms, kā ēģiptieši dēvējuši spārnainās radības, vienīgi visslavenākā no sfinksām – milzene pie Gīzas piramīdām – atklājusi pētniekiem savu vārdu. Blakus tai aptuveni t1ukstoti gadu pēc Lielās Sfinksas uzcelšanas uzslieta stēla, kurā minēti trīs vārdi, kas apzīmē tālaika Saules dievību – Khepera, Re un Atum. Gadu gaitā šīs skulptūras kļuva ļoti iecienītas, un ne viens vien faraons lika izveidot sfinksas statuju ar savu galvu, kam bija jāsargā valdnieks pēc aiziešanas viņsaulē, kā arī jādemonstrē faraona saikne ar vareno Saules dievību Sehmetu, ko attēloja kā lauvu. Slavenākās Ēģiptes sfinksas līdztekus Gīzas skulptūrai ir granītā kalts valdnieces Hatšepsutas atveids ar lauvas ķermeni un alabastra sfinksa no Memfisas.

Sfinksu popularitātes uzplaukuma laikā Ēģiptē parādī`jas mītisko būtņu avēnijas – tās ciešās rindās cita pie citas sargāja ceļu uz valdnieku kapenēm un tempļiem. Piemēram, Tēbās, attēlojot dievu Amonu, bija 900 sfinksu ar auna galvu.

Iespējams, pati pirmā Ēģiptes sfinksa attēloja 4.dinastijas valdnieci Heteferesu II, kas bija viena no šīs dinastijas visilgāk dzīvojošajiem valdniekiem. Taču pati slavenākā, protams, ir Lielā Sfinksa, kas atrodas Gīzā Nīlas rietumu krastā un raugās uz austrumiem. Lai arī tam nav pierādījumu, daži pētnieki uzskata, ka Lielās Sfinksas galva veidota pēc faraona Hefrena līdzības.

Grieķu dēmons

Jau bronzas laikmeta sākumā hellēņiem bija nodibinātas tirdznieciskas un kultūras saites ar Ēģipti, tāpēc nav nekas pārsteidzošs, ka mītiskais tēls ieguva kopīgu grieķu vārdu spbnix. Šis vārds grieķu valodā acīmredzot cēlies no darbības vārda, kas nozīmē saspiest, savilkt. Mītiskās spārnotās būtnes šādi dēvēt, iespējams, pamudinājis fakts, ka lauvas, medījot barā, nereti tik ilgi kož upurim kaklā, ka tas tiek nožņaugts. Daži vēsturnieki piedāvā citu versiju – viņuprāt, vārds sfinksa ir grieķu nepaieza interpretācija ēģiptiešu vārdam, kas nozīmē dzīvs attēls. Šajā gadījumā runa ir tieši par skulptūrām, nevis mītiskajiem dzīvniekiem, jo sfinksas nereti tika veidotas no dzīva akmens, tas ir, no tāda materiāla, kas bija pieejams skulptoram konkrētajā vietā, nevis tika vests no tālienes.

image005Grieķu mitoloģijā sfinksa bija neveiksmes un sabrukuma dēmons. Saskaņā ar sengrieķu dzejnieka Hēsioda rakstīto sfinksa bija Ehidnas, Himeras vai kāda cita briesmīga neradījuma meita, kas nešaubīgi cēlusies no htoniskās – pazemes un tumsas – pasaules. Ehidna un Himera pārstāv ļoti senu grieķu mitoloģijas daļu – tās parādījās krietnu laiku pirms grieķu daudzajiem dieviem, kas mita Olimpa kalnā. Grieķu sfinksa ir briesmonis ar sievietes galvu, lauvas ķermeni, ērgļa spārniem un asti, kas beidzas ar čūskas galvu.

Tomēr, neraugoties uz draudīgo dabu, sfinksa kļuva par Senās Grieķijas pilsētvalsts Hiosas simbolu, kā arī parādījās zīmogos un monētu aversos laikā no 6.gadsimta pirms mūsu ēras līdz3.gadsimtam mūsu ērā.

Sfinksas mīkla

Saskaņā ar mītu sfinksa sargājusi ieeju Tēbās un uzdevusi mīklu katram ceļiniekam, kas vēlējies ieiet pa pilsētas vārtiem. Tas, kā skanēja šī mīkla, sākotnēji leģendās netika minēts, taču laika gaitā stāsts mainījās un tā vēstītāji runāja par vienu konkrētu mīklu.

Sfinksa Grieķijā nonākusi, pateicoties dievietei Hērai, - tā šo radību atsūtījusi no savas dzimtās Etiopijas uz Tēbām par sargu. Un mīkla, ko neradījums uzdevis ceļiniekiem, skanējusi šādi: „Kas rītausmā staigā uz četrām kājām, dienvidū uz divām un vakarā uz trim?” Sfinksa nošņaukusi un aprijusi ikvienu nelaimīgo, kurš nav spējis atbildēt uz šo jautājumu. Mīklu esot atrisinājis valdnieks Edips, sfinksai atbildot, ka runa ir par cilvēku, kurš rāpo uz visām četrām, kamēr ir bērns un vēl nav iemācījies staigāt, pieaugot pieceļas un pārvietojas uz divām kājām, bet, sasniedzot vecumu, atbalstam nepieciešama trešā kāja – kūja vai spieķis. Saskaņā ar dažiem avotiem sfinksai bijusi vēl viena mīkla: „Kas ir divas māsas, no kurām viena dzemdina otru un otrā – pirmo?” Atbilde ir diena un nakts, bet mīta versija par divām mīklām nav tik populāra, kā pirmā.

Kad mīkla beidzot bijusi atminēta, sfinksa metusies lejā no klints un nonāvējusies. Otra stāsta versija vēsta, ka tā aprijusi pati sevi. Tādējādi Edipu šajā mītā var uzskatīt par robežfigūru vai slieksni, kas ar savu rīcību un atjautību simbolizē pāreju no vecās reliģijas uz jauno, kad sfinksas vietā stājās Olimpa dievi.

Savu versiju par to, kas notika ar grieķu sfinksu, uzrakstīja Žans Kokto. Lugā Elles mašīna sfinksa pati pasaka Edipam mīklas atminējumu, lai varētu doties nāvē un tai nebūtu vairs neviens jānogalina.

Austrumu bērni

Būtne ar lauvas ķermeni un cilvēka galvu sastopama arī Dienvidu un Dienvidaustrumāzijas mitoloģijā, mākslā un tradīcijās. Tā dēvēta par cilvēkzvēru, cilvēkkaķi, cilveklauvu un daudzos citos vārdos. Atšķirībā no Ēģiptes un Grieķijas sfinksām, kuru nozīme un jēga līdz ar attiecīgo civilizāciju beigusi pastāvēt, Āzijas sfinksas dzīvo vēl šodien. Agrākie sfinksu atveidojumi šajā pasaules daļā atrasti Dienvidāzijā, un, šķiet, tos ir ietekmējusi grieķu māksla un literatūra. Tātad skulptūras, visticamāk, attiecināmas uz laiku, kad budistu mākslu sāka spēcīgi ietekmēt grieķu tradīcijas.

 

image006Mantikoras un citi pusdzīvnieki – puscilvēki sastopami daudzu tautu folklorā un mitoloģijā

Sfinksu radinieki

Ne visi dzīvnieki ar cilvēku galvām, kas parādījušies dažādu tautu mītos, dēvējami par sfinksām. Piemēram, Asīrijā tempļu ieejas sargāja buļļi ar karaļu galvām, bet to mītiskais raksturs bija pilnīgi atšķirīgs no sfinksām. Savukārt Grieķijas mitoloģijā, kad sfinksas no tās jau bija pagaisušas, parādījās to attāli radinieki – būtnes, kurām piemita gan cilvēku, gan dzīvnieku īpašības, kā Lamija un Medūza. Arī lielākā daļa Olimpa dievību spēja pieņemts dzīvnieka formu. Paralēli sfinksām mītos pastāvējuši citi radījumi ar cilvēka un dzīvnieka īpašībām, piemēram, mantikoras.

 

Dienvidindijā sfinksu dēvē par cilvēkzvēru vai cilvēkbriesmoni. Tās atveids tempļu un piļu rotājumos kalpo aizsardzības nolūkiem gluži tāpat kā tās māsas Ēģiptē un Grieķijā. Tradīcija vēsta, ka sfinksas pie tempļu ieejām noņem visu tajos iegājušo cilvēku grēkus un sargā dievlūdzējus no ļauna. Tādēļ sfinksas tempļos nereti novietotas netālu no altāra vai kādā citā zīmīgā vietā.

Dienvidindijas sfinksai ir liela nozīme gan ikdienā, gan ikgadējā Šivas rituālā, kas tiek izpildīts līdz pat sešām reizēm vienas dienas laikā. Dažos tempļos sfinksa ir viens no dievību tēliem, kas tiek vesti pa ielām reliģiskās procesijās. Kādā Dienvidindijas reģionā īpašā naktī ticīgie noskrien 75 kilometrus, lai lūgtos 12 Šivas tempļos. Šis rituāls ir saistīts ar eposā Mahābhārata attēloto sfinksas un viena no centrālajiem varoņiem Bhīmas cīņu.

Indiešu sfinksa vizuāli ir tuva grieķu idejai par šo mistisko radījumu – arī šeit sfinksai nereti ir ne tikai lauvas ķermenis un cilvēka seja, bet arī liela putna spārni.

 

 image007

Brīvmūrnieku simbols

Sfinksas tēls mēdz parādīties arhitektūrā, kas saistīta ar brīvmūrnieku jeb masonu organizāciju. Tas izskaidrojams ar sfinksas izcelsmi no Senās Ēģiptes, kur tā sargāja ieeju tempļos, tātad arī tajos noslēptās zināšanas. Masoniem sfinksa simbolizē formu, kurā priestera patiesā būtība ir apslēpta pārējiem cilvēkiem un pieejama tikai iniciētajiem, kas ir iesvaidīti rituālos. Sfinksa parādās arī brīvmūrnieku dokumentos, taču to nevar nešaubīgi dēvēt par senu un atzītu brīvmūrnieku brālības simbolu, jo sfinksas tēls saistībā ar masoniem ir samērā jauna parādība. Tādēļ daži pētnieki to sliecas uzskatīt par brīvmūrnieku iecienītu dekoru, nevis simbolu ar dziļāku nozīmi.

 

Eksotiska pieeja

Filipīniešiem sfinksa ir pa pusei cilvēks, pa pusei ērglis, kurš, tāpat kā Grieķijā, uzdod cilvēkiem mīklas, lai viņi varētu iekļūt konkrētajā vietā. Ikviens, kurš nespēj mīklu atminēt, tiek iemests vulkāna krāterī un tādējādi tiek ziedots vulkāna dievam, lai aizturētu tā dusmas.

Šrilankā sfinksai ir lauvas ķermenis un cilvēka galva, taču to nekādā gadījumā nedrīkst sajaukt ar Narašimu – Višnu ceturto reinkarnāciju, kam ir cilvēka ķermenis un lauvas galva. Narašima, tāpat kā daudzviet sfinksas, kalpo par sargu.

Birmā sfinksas figūras tiek izvietotas budistu stūpu stūros, un leģenda vēsta, ka šos radījumus savulaik atdzīvinājuši budistu mūki, lai pasargātu bērnus no briesmoņiem, kas tos gribējuši aprīt.

Taizemē sfinksas ir būtnes, kas staigā uz divām kājām un kam ķermeņa augšdaļa ir kā cilvēkam, bet apakšdaļa – kā lauvai vai briedim. Interesanti, ka šīs sfinksas nereti sastopamas pāros, ko veido abu dzimumu būtnes. Arī Taizemes sfinksas ir sargi.

Sfinksu triumfs Eiropā

16.gadsimtā Eiropā parādījās tā sauktā manierisma sfinksa, kuras spilgtākais piemērs aplūkojams Belvederes pils kompleksā Vīnē Austrijā. Tās skaisti safrizētā galva ir lepni paslieta, un tai ir jaunas sievietes krūtis. Nereti manierisma sfinksas grezno pērļu un dārgakmeņu rotas, bet ķermeņi atgādina jaunas lauvas. Šīs sfinksas kļuva populāras pēc tam, kad 15.gadsimta beigās Romā tika atrakta imperatora Nerona Domus Aurea jeb Zelta nams, un līdz ar to pasauli vēlreiz ieraudzīja šīs sievišķīgās sfinksas. Tās drīz vien kļuva populāras, un viņu atveidi 16. Un 17.gadsimtā izplatījās visā Eiropā. Kārdinošās sfinksas pat rotāja Vatikāna pili – tas bija slavenā mākslinieka Rafaela roku darbs.

Franču mākslā pirmās sfinksas ienāca 16.gadsimta 20.gados un bija populāras līdz pat vēlīnajam barokam – 18.gadsimta 20.gadiem. Tieši no Francijas sākās sfinksu uzvaras gājiens Eiropā, un jau 18.gadsimtā tās kļuva par piļu dārzu rotu. Sfinksas mīt ne tikai jau minētajā Belvederē, bet arī Sansusī parkā Potsdamā Vācijā, Le Granja pils parkā Spānijā, Braņicka pils dārzos Polijā, kā arī daidzviet citur.

18.gadsimta vidū neoklasicisms arī atstāja iespaidu uz sfinksu dzīvi Eiropā – šī mākslas stila ietekmē mītiskās radības no piļu parkiem ienāca iekštelpu interjerā. Sfinksas šķita pievilcīgas arī 19.gadsimta simbolistiem. Šajā laikā mākslinieki atgriezās pie pirmavota un savos darbos atveidoja Senās Ēģiptes un Grieķijas sfinksas.