Devītās planētas noslēpums.

Aleksandra Stela raksts no izdevuma "Taini Vseļennoj", 2017. gada 1. numura.

2016. gada janvārī avīžu un žurnālu lappuses aplidoja sensacionāla ziņa. Zinātnieki ziņoja par epohālu atklājumu - Saules sistēmā atklāja jaunu, 9. planētu. Tā atrodas tumšajās kosmosa dzīlēs, tālu aiz Plutona... Kas tā bija - sensācija vai tikai jauna teorija?

Planētas atklāšana uz "spalvas gala".

Par pilnvērtīgu atklājumu runāt pagaidām ir par ātru - iespējamo planētu pagaidām nav fiksējis neviens teleskops. Taču astronomi Maikls Brauns un Konstantīns Batigins uzskata, ka ar matemātisku aprēķinu palīdzību izdevās pierādīt, ka Saules sistēmā eksistē vēl viena, mums nezināma liela planēta - apmēram 10 reizes smagāka par Zemi.

Šim atklājumam bija ilga priekšvēsture. Tūkstošiem gadu laikā cilvēkiem (neskaitot Zemi) bija pazīstamas piecas lielas planētas: Merkurs, Venēra, Marss, Jupiters un Saturns. Taču 1781. gadā Viljams Heršels atklāja aiz Saturna atrodošos planētu Urānu, ko nevarēja redzēt ar neapbruņotu aci. Astronomi pētīja atrastās planētas orbītu un jau 1789. gadā atklāja noslēpumainas anomālijas Urāna kustībā - debesu ķermenis te "atpalika" no aprēķinātās atrašanās vietas, te apsteidza to. Daudzi zinātnieki uzskatīja, ka Urāna kustības anomālijas rodas no tā, ka to iespaido neatklāta planēta, kas atradās aiz tās.

[Taču, kā toreiz domāja - jaunu planētu, atklāšana notika citā vietā. Bija zināms, ka katra nākamā planēta atrodas divas reizes tālāk no Saules, kā iepriekšējā. Ar vienu izņēmumu: starp Marsu un Jupiteru šis likums nedarbojas. Tātad tur vajadzēja atrasties kādai neatklātai planētai. 1801. gada 1. janvārī tā arī tika atklāta. To nosauca par Cerēru, taču tad tika atklātas vēl vairākas planētas: Pallāda (1802. gada 28. martā), Jūnona (1804. gada 1. septembrī), Vesta (1807. gada 29. martā). Planētas bija mazas un it kā pārkāpa iepriekš minēto likumu, jo visas atradās starp Marsu un Jupiteru. Radās pat versija, ka tās ir atliekas no kādas bojā gājušas planētas - Faetona. Napoleona kari pārtrauca šāda veida atklājumus, arī astronomi uzskatīja, ka šajā rajonā viss jau ir atklāts. Meklējumi turpinājās tikai 30. gados, piekto mazo planētu Astraju atklāj 1845. gada 8. decembrī, tad jau rodas šaubas, vai nosaukums "planēta" ir vietā. Drīz pēc tam, jauni objekti tika atrasti paātrinātā tempā, un skaitīt tos par planētām kļuva arvien grūtāk. 1847. gadā atklāj veselus trīs tādus objektus (Hēbe 1. jūlijā; Irīda 13. augustā; Flora 18. oktobrī) un pēc tam atklājumi seko katru gadu: Metīda (1848. gada 25. aprīlī), Higieja (1849. gada 12. aprīlī). Galu galā, tās izņemt no planētu saraksta pirmais ierosināja Aleksandrs fon Humbolts 1850. gada sākumā, un Viljams Heršels izvēlas komponista Čārlza Bērnija piedāvāto nosaukumu "zvaigznei līdzīgais" jeb "asteroīds" (teleskopos tie bija redzami kā spoži punkti), šo vārdu izmanto līdz ar nosaukumu "mazās planētas", tagad gan pēdējais vairs nav dzirdēts, īpaši tāpēc, ka radies jauns jēdziens - "pundurplanētas" - t.p.]

XIX gadsimta četrdesmitajos gados divi astronomi (francūzis Leverjē un anglis Adamss) mēģināja aprēķināt, kur atrodas nezināmais debess ķermenis. 1846. gadā Leverjē Francijas Zinātnes Akadēmijai sniedza savu pētījumu rezultātu - Urāna kustības analīzi, norādot, kur būtu jāmeklē Urāna kustību iespaidojošo, jauno planētu.

Francijas astronomi nekādu lielu interesi neizrādīja, tāpēc 1846. gada 18. septembrī Leverjē griezās pie Berlīnes observatorijas asistenta Johana Golfrīda Halles. Vēstulē viņš rakstīja: "Pavērsiet teleskopu uz Ūdensvīra zvaigznāju ekliptikas punktā ar garumu 326o, un viena grāda robežās jūs atradīsiet jaunu planētu. Tā būs devītā zvaigžņu lielumā un ar jūtami pamanāmu disku!"

Halle sekoja padomam un - jau pirmajā vakarā jaunā planēta tika atrasta!

Planētas atklāšana uz "spalvas gala" bija viens no izcilākajiem debesu mehānikas triumfam, bet Leverjē kļuva par pirmā lieluma zinātnieku (arī Adamss, kurš neatkarīgi no Leverjē bija nonācis pie tādiem pašiem secinājumiem, tika pagodināts).

Planētas Neptūna atklāšana un tās orbītas parametru precizēšana ļāva desmitām reižu samazināt nesaistes starp aprēķinātiem lielumiem un novērojumu rezultātiem. Taču pilnīgi izskaidrot debess ķermeņu kustības anomālijas neizdevās.

Astronomu domas nemainījās - anomālijas tika skaidrotas ar to pašu, tātad - eksistē vēl kāda neatklāta planēta, kas kustās pa orbītu vēl tālāku par Neptūna orbītu.

1915. gadā amerikāņu astronoms Persijs Lovels publicēja "Traktātu par Transneptūna planētu", kur tika norādīts, kādā vietā tāda planēta varētu atrasties. Lovela aprēķini kļuva par iemeslu ilgiem nezināmās planētas meklējumiem. Tikai 1930. gada 18. februārī astronoms-amatieris Klaids Viljams Tombo spēja iegūt ticamu jaunās planētas, kas atradās aiz Neptūna orbītas, fotoattēlu.

Interesanti, ka vārdu "Plutons" lika priekšā vienpadsmit gadus veca skolniece Venēcija Bērnija. Meitene nolēma, ka pazemes valstības dieva vārds ir piemērots tumšajai un aukstajai pasaulei, kas atrodas tik tālu no Saules.

Par savu atklājumu 24 gadu vecais Klaids Tombo no Kanzasas pavalsts ieguva stipendiju, lai mācītos vietējā universitātē - pirms tam Tombo bija pabeidzis tikai lauku skolu.

No planētas par punduri.

Plutona atklāšanu ar entuziasmu uztvēra astronomi, taču ātri parādījās arī kritiski izteikumi. Kā rādīja pētījumi, Plutona atklāšana lielā mērā bija nejauša, tā kā tā masa bija par mazu, lai jūtami ietekmētu Urāna un Neptūna kustību. Plutons ir pārāk mazs, lai būtu "īsta" planēta (tas ir mazāks pat par Mēnesi) tas kustas pa orbītu, kas vairāk atbilst asteroīdam. [Brīžiem tas atrodas tuvāk Saulei nekā Neptūns - t.p.]

Turklāt tālākos Saules sistēmas apvidos vienu pēc otra atklāja debesu ķermeņus, kas bija apmēram tādā pašā lielumā kā Plutons - Haumea, Makemake, Sedna... Pēdējo triecienu Plutona statusam deva Erīdas atklāšana 2006. gadā - tas bija kosmiskais ķermenis, lielāks par Plutonu. Rezultātā 2006. gada 24. augustā Vispasaules Astronomu kongresā zinātnieki izslēdza Plutonu no lielo planētu saimes. Īpaši pundurplanētām Transplutona orbītās tika radīts termins "plutoīds". Pie plutoīdiem pieskaitīja pundurplanētas Plutonu, Eridu, Makemaki un Haumea, taču uzskata, ka šis četrnieks ir tikai niecīga daļa no daudziem, pagaidām vēl neatklātiem plutoīdiem, kas griežas orbītās Koipera joslā - kosmosa apgabalā Saules sistēmas nomalē aiz Neptūna orbītas. [Pundurplanētas statusu ieguva arī lielākais "klasiskais" asteroīds Cerēra. Vēl ir vismaz seši kandidāti no tālā kosmosa: Orks, Kvavars, (225088) 2007 OR10, Sedna, (307261) 2002 MS4, Salacija (diviem no tiem vēl nav oficiālu nosaukumu) - t.p.]

Apkārt Saulei 20 tūkstošu gadu laikā.

Šajā maz pētītajā Saules sistēmas nomalē griežas mazu astronomisku objektu miriādes. Daudzi no tiem, kā redzams, nav nemaz tik mazi - pat lielāki par mūsu pavadoni Mēnesi, taču, salīdzinot ar "īstajām" planētām, tie tomēr ir punduri. Koipera joslu uzskata par komētu - milzīgu ledus blāķu, kas kustās pa izstieptām orbītām - dzimtajām mājām. Domā, ka Koipera joslā var atrasties simtiem miljonu komētu, taču pagaidām apstiprinātas tikai 1300 komētu eksistence.

Tad astronomi veica jaunu atklājumu, vērojot debesu ķermeņus Koipera joslā. Pētot kosmisko ķermeņu trajektorijas, viņi pamanīja dažādas neskaidrības - objekti kustējās ne tā, kā tiem bija jākustas. Saskaņā ar aprēķiniem izmainīt to orbītas spēj tikai kaut kāds liels debess ķermenis, tāda varētu būt Saules sistēmas 9. planēta.

Zinātniekiem izdevās izskaitļot šādas planētas parametrus. Tā ir gāzes-ledus gigants. Tās diametrs ir 2-4 lielāks par Zemi, bet masa ir apmēram 10 reizes lielāka par Zemi.

Jaunā planēta atrodas ļoti tālu no Saules - attālums starp spīdekli un planētu varētu būt apmēram 90 miljardi kilometru (salīdzinājumā, zināmā tālākā "lielā" planēta Neptūns atrodas 4,5 miljardu kilometru attālumā no Saules).

Jaunajai planētai ir jābūt pašai lielākai orbītai ap Sauli un pašam lielākajam riņķojuma periodam. Pilnu apgriezienu ap spīdekli tai būtu jāveic 10 līdz 20 tūkstošu gadu laikā! Tas ir, uz šīs planētas Zemes vēsture no ledus laikmeta līdz atomenerģijas laikmetam ir notikusi tikai viena gada laikā.

"Nāves planēta" glabā savus noslēpumus.

Protams, ka atklājums iedvesmoja paranormālo parādību pētniekus. Ufologi pat paspējuši nokristīt jaunatklāto kosmisko objektu par "nāves planētu". Protams, ka sāka rasties teorijas, ka jaunā planēta esot tā pati planēta "Nibiru", kas galu galā atnesīšot Apokalipsi.

Taču visiem šiem spriedumiem ir tikai prātojumu raksturs. Astronomi uzskata vienīgi to, ka tāda planēta varētu būt, balstoties uz kosmisko ķermeņu kustības anomāliju statistiku, ko varētu radīt lielas planētas gravitācijas spēku iespaids. Šīm anomālijām var būt arī cits skaidrojums. Debess objekta eksistēšanu apstiprināt var tikai tā vizuāla novērošana.

Taču, tā kā hipotētiskā planēta atrodas ļoti tālu no Zemes, tās meklēšanas process solās būt ilgs un sarežģīts. Brauns un Batigins jau ir rezervējuši sev vietu Subaru teleskopā, observatorijā Havaju salās. Pēc Brauna aprēķina, debess apgabala pētīšana, kur var atrasties planēta, var aizņemt vairākus gadus. Par veiksmīgu rezultātu viņš nešaubās: "Būs patiešām lieliski, kad mēs to ieraudzīsim. Kad intriģējošā teorija pārvērtīsies par reālu faktu, tik daudz tad dzīvē būs jāmaina - būs jāpārraksta astronomijas mācību grāmatas, bērnu grāmatas".

Īpašu pikantumu atklājumam piedod fakts, ka jauno planētu ir atklājis cilvēks, kurš savā laikā atņēma Plutonam planētas statusu. Tieši Brauns (Erīdas pirmatklājējs) pārliecināja starptautisko astronomu sabiedrību pārcelt Plutonu mazo kosmisko ķermeņu rangā - par to Braunu pat iesauca par Plutona slepkavu. Tāpēc paziņojums par 9. planētu izsauca jokus, ka Brauns, redz, cenšas "reabilitēties" par "slepkavību".

Vispār, vai nu apstiprināsies jaunās, 9. planētas atklāšana, vai arī neapstiprināsies - katrā gadījumā astronomija atrodas sensacionālu atklājumu priekšā. jau nav nekādu šaubu par Koipera joslas eksistenci - un tā ir tikai niecīga iekšējā daļa no milzīgā Oorta mākoņa - milzīgas, ļoti tālas ledainu ķermeņu sfēras, kas aptver Saules sistēmu. Domājams, ka Oorta mākonis plešas līdz tuvāko zvaigžņu sistēmu robežām. Pamatā tā sastāv no triljoniem ledainu ķermeņu, taču iespējams, ka tur var būt arī supergigantiskā planēta Tihe (Tiheja) [planētu matemātiski izskaitļojuši astronomi Džons Matiss un Deniels Vitmirs, taču viņu hipotēze pagaidām nav apstiprināta - t.p.] vai pat tumšā zvaigzne Nemezīda, kas nav redzama milzīgo attālumu un blāvās gaismas dēļ. [Nemezīda un arī minētā 9. planēta ir alternatīvi skaidrojumi kustību anomālijām - t.p.]

Tā kā kosmosa apgabalu pētījumi aiz Neptūna orbītas bez šaubām atnesīs vēl daudz apbrīnojumu atklājumu.

[Post Scriptum.

XIX gadsimtā kādu laiku pastāvēja hipotēze par to, ka starp Sauli un Merkūru eksistē vēl viena planēta - Vulkāns, taču tā tā arī netika atrasta.

1848. gadā Žaks Babinē apšaubīja Leverjē aprēķinus, uzskatot, ka aiz Neptūna orbītas atrodas planēta Hiperions, kas 12 reizes lielāka par Zemi.

Pēc tam regulāri tika veikti aprēķini, lai atklātu kādu Transneptūna planētu, vai pat vairākas: tomēr tas neizdevās ne 1850., ne 1879., ne 1900. un 1901., ne 1909. gadā. Ļoti optimistisks bija britu indiešu izcelsmes astronoms Venkatešs Ketakars, kurš 1911. gadā aprēķināja, ka aiz Neptūna ir divas planētas, kurām pat deva nosaukumus: Brahma un Višnu.

1906. gadā nezināmo, devīto planētu ar amerikāņa Persivala Lovela vieglo roku sāka saukt par "Planētu X".

Pēc atklāšanas nākamo pundurplanētu Sednu kādu laiku presē dēvēja par jaunu planētu.

Laikam jāpiemin arī vēl Senajā Grieķijā pitagoriešu izdomātā teorija par Antizemi jeb Pretzemi - Antihtonu (sākumā atbilstoši ģeocentriskai sistēmai). Vēlāk to pārceļ heliocentriskajā sistēmā: planētas Zeme līdziniece, kas mūžīgi atrodas Saules otrā pusē, tāpēc mēs to neredzam. Mūsu dienām tuvāk, pazīstami arī citi tās nosaukumi - Glorija (tā to nosauc astronoms K. Butusovs), Gora (Džona Normana fantastisko romānu sērija), Vulkāns vai vienkārši Terra (japāņu fantastiskajā kaidzju žanra filmā "Gamera pret Gironu"). Nekādi astronomijas dati neliecina, ka tāda planēta eksistē.

2014. gadā radās hipotēzes par planētu - Supezemju eksistēšanu aiz Plutona orbītas. Līdz 2016. gads iezīmējās ar iepriekš minēto ticamo pētījumu - t.p.]