Debesu radības.

Aleksandras Mahinas raksts no krievu žurnāla "Kinopark" 2010. gada #1/2 numura.

 Vispār jau eņģeļi dzīvo Paradīzē. Dzer nektāru, ved patīkamas sarunas, tīra spalviņas. Nekas īpašs. Taču dažreiz viņi nolaižas uz mūsu Zemes galerām un tad jau galvenais ir noskaidrot, vai šīs mīļās radības ar patīkamu balsi sāks strostēt grēciniekus, vai arī uzreiz vilks laukā no drēbju krokām ugunīgu zobenu.

 

Sargeņģeļi

Bez šaubām, kino tas ir pats izplatītākais eņģeļu tips. Ja ņem klasisko variantu, tad aiz tāda eksemplāra muguras ir spārnu pāris, virs galvas spīd varens nimbs, bet viņa drēbes sastāda plašs, balts balahons. Vismaz tādu ainu iztēlojamies, ja domājam Dieva vēstnešiem. Kinematogrāfisti gan uzreiz nonāca pie kopēja viedokļa, ka heruvims no Ziemassvētku atklātnītēm ir pilnīgi banāls. Tā kā uz desmit filmām par eņģeļiem ir labi ja viena, kur šis eņģelis atbilst kādreiz itāļu gleznotāju izstrādātam standartam (kā piemēru var minēt brāļu Koenu filmu “Hadsakera izpalīgs” - The Hudsucker Proxy, lai gan no viņiem tādu ortodoksalitāti varēja gaidīt pēdējā kārtā). Pārējos deviņos gadījumos radītāju pašizteiksme ir dziļi individuāla.

Piemēram, 1941. gada filmā “Lūk, arī misters Džordans” pats misters Džordans (eņģelis, kas vada mirušo nosūtīšanu no starpstacijas uz viņpasauli) skatītāju priekšā parādās kā avialainera pilots. Pats laineris arī te ir, kā tranzīta līdzeklis uz gala staciju, Paradīzi vai arī Elli. Aleksandra Holla lentei bija apskaužams liktenis, tā tika izvirzīta uz Oskaru septiņās nominācijās un ieguva divas statuetes – viena no tām bija par labāko adaptēto scenāriju. Otrkārt, tā radīja veselu masu variāciju par tēmu un pilnvērtīgu rimeiku. Atceramies kaut vai Vorena Bitija “Debesis var pagaidīt” (1978.) un brāļu Vaicu “Atpakaļ uz Zemi” (2001.).

Pēckara “Kāpnēs uz debesīm” aviatēma turpinās: karavīri, kas gājuši bojā 2. pasaules karā, uz brīdi nonāk vietā, kas atgādina gan lidostu, gan biroju. Dvēseļu šķirošanu veic stingras lēdijas, kas atgādina lidotājas, bet ne visai uzcītīgs eņģelis, kas palaiž garām galvenā varoņa nāvi, tiek sūtīts uz Zemi pēc viņa dvēseles, izskatās kā XVIII gadsimta beigu Parīzes frants. Nav brīnums: debesīs viņš ir nokļuvis Lielās franču revolūcijas laikā pēc īsas iepazīšanās ar giljotīnu, kas, kā zināms, ir “labākās zāles pret galvas sāpēm”.

Sākot ar melodrāmu “Bīskapa sieva” 1947. gadā (pēc pusgadsimta to skurpulozi pārfilmē Penija Māršala, nomainot visus aktierus uz afroamerikāņiem), par modes trendu kļūst, neķēpāties ar eņģelisko ārieni vispār. Kerijs Grants, kas tēlo eņģeli un palīdz bīskapam Broghemam noskaidrot dzīves prioritātes, izskatās kā naturāls Kerijs Grants. Fraciņa, šlipsīte, “Atvainojiet, ka šodien bez spārniem...” - un viss, izgrozījās. Tas pats arī “Dārgais, uz mūžu!” ar Lusillu Bollu un Džeimsu Meisonu. “Ja jau jūs esat eņģelis, tad kāpēc jūs izskatieties kā Džeimss Meisons?” - vietā jautā Bolla laipni smaidošajam vīrietim pieklājīgā kostīmā, kas pēc paša teiktā esot ieradies, lai glābtu viņas laulību. “Es izskatos tā, kā jūs gribētu, lai es izskatos,” - tas atsit pretī. - “ja es palīdzētu jūsu vīram, tad es izskatītos kā Ava Gārdnere.”

Vispār jau noticēt Kerija Granta un Avas Gārdneres dievišķajai dabai nav nemaz tik grūti. Lai atpazītu eņģeli nošņurkušā vīrā ar spārniem (Noras Efronas “Maikls”),  žurnālistiem no National Mirror bija vajadzīgs laiks. Sākumā viņi kaut kā sliecās uz bezjēdzīgo versiju, ka viņš ir vienkārši vecis ar spārniem. Vai tad var iedomāties eņģeli ģimenes apakšbiksēs, ar cigareti vienā un alu otrā rokā – tas jau ir par daudz.

Tajā ziņā visvairāk paveicās Andrē – marokānu izcelsmes amerikānim, kas cieši bija nokļuvis Parīzes kriminālo autoritāšu ķetnās (“Eņģelis-A”). Jā, viņa dzīve varēja bezjēdzīgi aprauties nesamaksātu parādu dēļ ilgā kritienā no Eifeļa torņa, taču, kāda tam nozīme, ja kopā ar tevi ir koķets eņģelis ar dāņu aktrises Rī Rasmusenas ārieni?

 Eņģeļi-antagonisti

Dažreiz sargeņģeļi darbojas pārī ar eņģeļiem, kas cenšas novest cilvēku no pareizā ceļa, kas piedod nomaldījušos dvēseļu glābšanas procedūrai īpašu pikantumu. Viskolorītākais tandēms, bez šaubām, ir Lola un Karmena multieiropiešu drāmā “Nav ziņu no Dieva”. Lola (Viktorija Abrila) – Paradīzes sūtne, ideāla sieva un visu kristīgo vērtību iemiesojums. Karmena (Penelope Krusa) – karsta lietiņa no Elles, tāda vēl putana. Abām mērķis ir viens – iegūt saviem kantoriem boksera-neveiksminieka Mani dvēseli. Likmes aug – Ellē norisinās savas apslēptas spēles – mainās noteikumi un lūk, jau eņģelim ir vispirms jābūt gatavam pildīt sievas pienākumus, lai tikai noturētu Mani savā pusē, bet pēc tam vispār – pat jāņem rokās ierocis...

Vai arī cits makabrisks pārītis no dienvidslāvu ārthausa komēdijas ”Mēs neesam eņģeļi” (1992.). Pozitīvais heruvīms te līdzinās ar pomādi sasmērētam, plikpaurainam transvestītam neiedomājami baltā kostīmā ar metāla kniedēm, bet negatīvo – prasti runājot, velnu – ragu izaugumi un smaids, kas prasa steidzamu dentista iejaukšanos. Šie divi nepārtraukti izspēlē klaunu intermēdijas mežonīgas krāsas interjeros (atmiņā nāk krievu filma “Nirvana”), nemitīgi apčubinot savas sacensības objektu un dara to, nevis kaut kādu augstāku interešu vadīti kā Lola un Karmena, bet tāpat – sava prieka pēc. Apskatāmā gadījumā strīda rezultāts izšķirsies no tā, vai meitu ģēģeris Nikola spēs atteikties no permanentās staigāšanas pa kreisi un radīs sabiedrības šūniņu ar meiču Marinu, kura it kā gaida, it kā negaida no viņa bērnu. Sižeta kolīzija, teiksim tā, nav jauna, bet izpildījums noteikti ir uzmanības vērts.

 Eņģeļi-novērotāji

Sākumā kinematogrāfs eņģeļiem iedalīja, kaut arī svarīgu, taču noteikti palīgfunkciju – pasargāt no dažādām muļķībām viņiem uzticētos cilvēkus. Un vēl novilka starp vieniem un otriem platu robežu, kuru Dieva vēstnešiem nedrīkstēja šķērsot pat domās: eņģeļi vērās savos aizbilstamajos ar gudru, patiesību zinošu skatienu, bet, padarījuši labos darbus, atkal pacēlās virs mākoņiem. Dievam – Dieva tiesa. Bija reizes, kad viņi, protams, apskauda cilvēkus par spēju just (šī iemesla dēļ jau minētais Kerija Grānta eņģelis gandrīz krita grēkā ar sava “pacienta” sievu), taču šī jautājuma puse nevienu īpaši neinteresēja. Viss mainījās, kad 1987. gadā vācu režisors Vims Venderss uzdeva jautājumu, vai tiešām ir tik lieliski – būt eņģelim.

Pareizāk sakot, jautājums skanēja nedaudz savādāk: vai cilvēka dzīve – tas ir, iespēja mīlēt, ciest, apdedzināties ar karstu kafiju, sajust vēja plūsmu, sajust sāpes – vai tā ir nemirstības un miera vērta? “Debesīs virs Berlīnes” eņģeļi nedzīvo debesīs, bet gan uz zemes – cilvēku vidū, pulcējoties bariņos bibliotēkās, kur, esot neredzami, ieklausās svešās domās, vēlmēs, noslēpumos. Un kādā jaukā brīdī eņģelis Damiels iemīlas akrobātē Marionā un nolemj kļūt par cilvēku. Filma, kas ir iecerēta kā himna dzīvei visā tās daudzveidībā, beidzas ar vilinošu turpinājuma solījumu. Pēc sešiem gadiem tas arī seko. Šoreiz no savas eņģeļa būtības atsakās Damiela draugs Kassiels Oto Zandera izpildījumā. Villems Defo šeit tēlo tumšo eņģeli un viņa radītais tēls ar negatīvo harismu – tāds, kas mūžīgi vēlas ļauno, bet mūžīgi veic labus darbus – ne reizi vien tiek izmantots “eņģeļu” tēmas filmās.

1998. gadā Holivuda nobriest pirmās filmas rimeikam. Galvenās lomas melodrāmā ar caurspīdīgu nosaukumu “Eņģeļu pilsēta” tēlo Nikolass Keidžs un Mega Raiena – iespējams paši sentimentālākie “zvaigžņu fabrikas” aktieri savā gendera vecuma kategorijā. Tos apvienojot kopā, rodas tandēms, kas spēj pat grāvēju pēc Tarantino scenārija dažās minūtēs pārvērst par asaru izspiedēju – stāstam par eņģeļiem nebija izredžu. Darbība šeit tiek pārnesta uz Losandželosu, cirka mākslinieci nomaina ķirurģe, ilgie aizkadra monologi ir pazuduši, bet par intelektualitāti atbildīgs ir Hemingvejs, kura romāns “Fiesta” kā ceļojošs karogs klejo no varoņa pie varoņa un ar izjūtu tiek citēts.

 Eņģeļi-karotāji

 Ne vienam nav noslēpums, ka ļaunais vienmēr ir pievilcīgāks par labo, bet persona ar tumšu pagātni un miglainu nākotni ir interesantāks par pravieti ar neaptraipītu biogrāfiju. Piemēram, Sātans “tumšās pievilcības” ziņā jebkuram var dot handikapu un ar to nu neko nevar darīt. Popularitātes ziņā ar viņu cīkstēties var tikai tie Dieva bruņinieki, kas no ekrāna vēstot par mīlestību uz tuvāko, dūri slēpjot kabatā, iztaisa figu.

No svēto tekstu, reliģijas, mītu un to murgaino tekstu, kurus radīt spēj tikai radoši cilvēki ar tieksmi uz grafomāniju, salikuma radās jauna spārnotā kasta. Kā likums, tās galvgalā stāv erceņģelis Gabriels un kritušais eņģelis Lucifers. 1995. gadā iznāk Gregorija Vaidena “Pareģojums”, kurā abi saduras dīvainā divkaujā: Gabriels, jūtot skaudību uz Dievu cilvēku dēļ, nolemj iznīcināt visu cilvēci. Lucifers pretojas šai iecerei, jo rezultātā uz zemes sāksies elle, bet divas elles – zemes un debess – tas jau ir par daudz. Pats interesantākais, ka “Pareģojumā” Gabriela lomu – darījumu cilvēku stingrā uzvalkā – tēloja Kristofers Vokens, bet viņa pretinieku – Vigo Mortensens.

Filmai bija pieci turpinājumi, viens par otru nesaprotamāki. Mortensens no projekta izstājās uzreiz, Vokens izturēja līdz trešajai daļai un tad aizbēga. Taču sēkla tika iesēta un uz tūkstošgades robežas eņģeļu kauju ideja ieguva otro piedzimšanu Kevina Smita komēgijgrāvējā “Dogma”, kurā, pateicoties kardinālai kampaņai “Katolicisms – tas ir kruti!” divi kritušie eņģeļi Lokijs un Bārtlbijs iegūst iespēju atgriezties debesīs par spīti Dieva gribai. Bet pretošanās Dieva gribai neatvairāmi izsauc Apokalipsi... Savā šedevrā Smits pārkāpj visas klasiskās baznīcas dogmas, kādas vien spēj atcerēties, līdz tam, ka Dievs viņam ir – sieviete (Alanisa Moriseta). Nemaz nerunājot par eņģeļiem (Mets Deimons un Bens Aflekss), kas finālā sarīko paraugkautiņu, ko pavada pašu kliedzieni: “Nožēlojiet grēkus!”

2005. gada “Konstantīns” atkal saved kopā vecos paziņas – Gabrielu un Luciferu. Pirmais šeit ir ruda sterva bikšu kostīmā (Tilda Svintone), otrais – frīkam līdzīgs tips ar trakonama iemītnieka izturēšanos (Peters Stormare). Nabaga Gabrielam, ja kas, no kino ļaudīm nākas ciest visvairāk: kristīgā tradīcijā viņš ir visai pozitīvs tips, viens no tuvākajiem Dieva līdzgaitniekiem un priecīgās, labās vēsts nesējs (tieši viņš paziņo Jaunavai Marijai, ka viņa kļūs māte). Taisnību pret erceņģeli nedaudz atjauno kapeiku vērtais Šeina Ebesa “Gaismas enģelis”, taču tur galvenā ļaundara lomā ir cits tuvākais Dieva līdzgaitnieks – Mihails. Tagad mēs gaidām “Leģionu”, kas atkal visu nostādīs ar kājām gaisā.

Un beigās – labas ziņas visiem tiem, kuriem šīs debesu-zemes peripetijas izraisa dzīvu interesi: liekas, ka drīz eņģeļi kārtīgi un uz ilgu laiku atkal būs kino mode – pateicoties... vampīriem. Pārītis no “Krēslas” palīdzēja producentiem apzināties, ka augstas jūtas starp pievilcīgām mistiskām būtnēm un trauslām, mirstīgām meitenēm ir – zelta dzīsla. Un kas aizņems Edvarda Kallena svēto vietu, kad bālvaidži – asinssūcēji izsauks alerģiju pat visuzticīgākajiem žanra pielūdzējiem? Protams, ka eņģelis. Dāmas-literātores kā parasti pirmās sajuta, no kurienes pūš vējš un rezultātā amerikāņu pusaudži jau aizgūtnēm lasa Lorenas Keitas “Kritušos” un Bekijas Ficpatrikas “Klusāk, klusāk”. ”Kritušajos” runa ir par skolnieci, kas raujas uz pusēm, nespējot izšķirties starp diviem, eņģeļiem līdzīgiem puišiem, kuri – kāds brīnums – patiešām izrādās eņģeļi. Tas fakts, ka abus romānus visai rezervēti kaunina par pārlieko līdzību slavenajai “Krēslai”, nav kavējis Disneja studiju novērtēt lielās iespējas un iegādāties tiesības ekranizēt Keitas grāmatu. Ar vienu vārdu sakot, debesis ir kļuvušas tuvākas