Daži jautājumi Laurai Dreižei

Laura_DreizeKā sāki rakstīt un kāpēc tieši vampīrromānus?

Rakstīt sāku pavisam vienkārša iemesla dēļ – lai nesajuktu prātā. Ar literatūru esmu uz "tu" jau no agras bērnības, kad vakara pasaciņas vietā mamma man priekšā lasīja "Gredzenu pavēlnieku" un "Jūrzemes burvi", un, tā kā man nepietika ar grāmatās aprakstītajām varoņu gaitām, es sāku viņiem izgudrot jaunus piedzīvojumus. Un tad vienā brīdī ideju jau bija tik daudz, ka vajadzēja tās dabūt ārā no galvas, lai tur pietiktu vietas arī man pašai. Tuvumā gadījās papīrs un pildspalva, un ātri vien sapratu, ka bez šīm divām lietām vairs nespēju dzīvot.

Runājot par izvēlēto žanru, vēlos precizēt – no četriem izdotajiem romāniem tikai viens ir vampīrromāns. Tiesa, visi mani darbi ir tapuši fantāzijas un fantastikas žanrā, jo man patīk laiku pa laikam paņemt atvaļinājumu no realitātes un paciemoties vietās un laikos, ko mūsu pasaulē nekad nevarēšu apmeklēt.

Tevi var uzskatīt par ļoti ražīgu rakstnieci. Katru gadu Tev iznāk jauns romāns. Kur smelies idejas saviem romāniem?

Idejas ir mums visapkārt, vajag tikai mācēt tās saskatīt. Atslēga uz nākamo romānu var slēpties tajā vienā saules starā, kas ir izlauzies cauri ozola lapotnei, tūkstošiem cilvēku lielā pūlī, kas dejo līdzi savas iemīļotājās grupas koncertā, lietus pilienā, kas rit lejup pa autobusa loga rūti... jebkur. Tomēr esmu ievērojusi, ka visbiežāk idejas mani apmeklē sapņos. Tā bija gan ar "Nepabeigto skūpstu", gan "Laimes monitoringu", gan "Grāmatu tārpu", kas pašlaik vēl tikai gaida pārrakstīšanu. Tāpat ļoti liela nozīme ir mūzikai – katram romānam ir savs skaņu celiņš, kas palīdz uztaustīt pareizo noskaņu un attīstīt idejas. Un vēl man patīk vērot cilvēkus un klausīties viņu sarunās. Ne viens vien autobusā nejauši dzirdēts dialoga fragments ir atradis mājas manās grāmatās.

Kā intensīvais rakstnieces darbs iespaido Tavu dzīves ritmu? Un – kā izdevās apvienot rakstīšanu ar studijām LU? Tu taču šogad absolvēji LU un ieguvi bakalaura grādu....

Tā kā idejas ir visvieglāk noķeramas tieši pēc tumsas iestāšanās, tad man ir paradums mēģināt pārskaņoties uz naktsdzīvi. Mierīgi varu rakstīt līdz trijiem, četriem rītā un nejust nogurumu. Sarežģījumi sākas tad, ja nākamajā rītā jau astoņos jābūt universitātē, taču mācību laikā esmu atklājusi, ka garlaicīgās lekcijās arī var ļoti daudz uzrakstīt. Turklāt tas ir diezgan droši, jo rakstu ar roku un pasniedzējs pēc skata vien uzreiz nevar saprast, ka kladē drudžaini skribelēju ne jau viņa nodarbības vielu. Tiesa gan, reizēm gribas palūgt mācībspēkiem, lai viņi brītiņu paklusē, jo rakstu ļoti saspringtu ainu un viņu runāšana traucē koncentrēties...

Tu ļoti aktīvi darbojies forumā Karneola. Kā atradi sev šo forumu?

Karneolu atradu jau krietni sen, tālajā 2005. gadā. Ellenas R. Landaras parakstā Kurbijkurnē pamanīju aicinājumu reģistrēties jaunā rakstniecībai veltītā forumā un nekavējoties pieteicos. Aktīvāk darboties sāku vien pāris gadus vēlāk, kad arī beidzot sadūšojos apmeklēt Karneolas biedru rīkotos pasākumus un sapratu, ka tas viss mani trakoti interesē. Kopš tā laika esmu kļuvusi par foruma moderatoru, palīdzējusi rīkot vairākus brīvdabas seminārus jaunajiem rakstniekiem un tur sastapusi gan domubiedrus, gan cilvēkus, kuri laika gaitā ir kļuvuši par maniem labākajiem draugiem.

Jau gadus trīs man ir prieks Tevi redzēt LatCon laikā. Diemžēl Tev ar to laiku vienmēr ir kā ir. Tu ierodies praktiski tikai uz to mazo laika brīsniņu, kas ir Tavējais pasākuma laikā. Vai ir cerība, ka pienāks tāds LatCon, kuru izbaudīsi no sākta gala līdz beigu punktam?

Līdz šim LatCon vienmēr ir sakritis ar studiju noslēguma darbiem – pirmos divus gadus tajā pašā laikā rakstīju kursa darbu, savukārt šogad biju līdz ausīm ierakusies bakalaura darbā un brīvais laiks bija deficīts. Redzēsim, kā būs nākamgad.