Daži jautājumi Laumai Klintsonei

LaumaKā „ielasījies” fantāzijā un fantastikā?

Tāda procesa man nekad nav bijis, jo es vienmēr esmu lasījusi šos žanrus. Paskaidrošu savu domu – bērniem domātā literatūrā fantastiskā vienmēr ir daudz, arī, kā mēdz teikt, meinstrīma literatūrā. Kad man bija deviņi gadi un no bērnu literatūras man būtu jāsāk pāriet uz pusaudžu literatūras lauciņu, Latvijā iznāca pasaules bestsellers – grāmata “Harijs Poters un Filozofu akmens”. Šo grāmatu un tās ietekmē turpmāk diezgan plašā klāstā iznākošo jauniešu fantāzijas un fantastikas literatūru tad sāka lasīt vairākums manu vienaudžu, tāpēc tas, ka šie žanri eksistē, man nekad nebija īpašs atklājums, un pat tas, ka man šie žanri interesē nopietnāk, nekā vairākumu, man nebija skaidrs vēl pāris gadus. Taču pēc šiem pāris gadiem – kādu 11 gadu vecumā – man šī atklāsme beidzot nāca... Atklāsme, ka, izrādās, citiem nemaz negribas tik pārlieku detalizēti iedziļināties izdomātās pasaulēs, mācīties izdomātas valodas, atainot izdomātas radības spēlēs. Tad es sapratu, ka gribu par šiem žanriem zināt vairāk un sekot tiem nopietnāk. Vēl desmit gadus vēlāk nekas nav mainījies, varbūt vienīgi tas, ka man vairs negribas pusaudziski naivi apgalvot, ka šie žanri pašā būtībā ir kaut kā objektīvi pārāki par citiem žanriem.

Kā atradi sev LFFB?

Šis stāsts, manuprāt, izklausīsies diezgan pazīstams daudziem – tolaik, kad es biju tikko iegrimusi fantastiskā detalizētā izpētē un analīzē, es nevarēju lepoties ar pārāk plašu draugu pulku. Biju mazliet savādniece savā klasē, un, tā kā internets tolaik man vēl nebija pieejams, trūka arī iespēju atrast domubiedrus ārpus klases. Mana mamma zināja, ka man tas liek justies diezgan vientuļi, un tāpēc, kad viņa no Evijas Zandbergas (Sindras) dzirdēja par LFFB, viņa par to tūdaļ pastāstīja man, un tā 2003. gada novembra lekciju pasākumā es pirmo reizi sastapos ar citiem cilvēkiem, kuriem arī nebija pilnīgi vienaldzīgi elfu raduraksti vai maģijas likumības.

Oficiāli gan es LFFB iestājos tikai vēlāk, šķiet, tas bija 2010. gadā. Sākumā jutos pārāk maza un kautrīga, lai aktīvi kaut kur iesaistītos. Bet abas šīs kaites ir pārgājušas.

Ko cerēji atrast biedrīun ko tad īsti atradi?

11 gadu vecumā mana vienīgā cerība bija atrast draugus un pārliecināties, ka neesmu jocīga. To es tiešām izdarīju, kaut no šodienas skatupunkta, protams, tas viss ir mazliet citādi. Bet tieši LFFB dēļ man tagad ir ļoti plašs paziņu loks, kurā ietilpst daudzveidīgas un aizraujošas personības. Arī ceļš pie daudzu manu tuvāko draugu iepazīšanas ir sācies ar manu pievienošanos LFFB pasākumu apmeklētājiem.

Taču es atradu vēl daudz ko vairāk. Es ieguvu jaunas aizraušanās – dažādu formu lomu spēles, pasākumos es uzzināju daudz interesanta par ļoti plašu tēmu loku, klausoties lekcijas un prezentācijas.

Tu kopš 2013.gada 11.maija esi LFFB valdes priekšsēdētāja. Tava vīzija darbam šajā amatā?

Man, protams, ir arī ideālistiska vīzija, kā es vēlos redzēt biedrību, bet tie ir sapņi un par sapņiem labāk nerunāt. Šobrīd esmu apņēmusies strādāt pie konkrētiem mērķiem – atjaunot kvalitatīvus ikmēneša lekciju un spēļu pasākumus, uzlabot biedrības reklāmu, lai sasniegtu iespējami lielu žanra entuziastu grupu, veidot sadarbību ar dažādām organizācijām un uzņēmējiem, kam tas būtu interesanti.

Ko sagaidi no pārējās valdes un LFFB kopumā?

Es ideālistiski ceru sagaidīt brīdi, kad biedri apzināsies, ka viņi ir tie, kuri var un kuriem vajadzētu ietekmēt procesus, kas notiek. Es gribētu biežāk dzirdēt idejas no biedriem par to, ko viņi vēlētos no biedrības un ko viņi būtu gatavi darīt, lai šīs lietas norisinātos. Mums ir jāsaprot, ka organizācija pastāv tieši tāpēc, lai mūsu visu kopīgās un katra individuālās idejas atrastu atbalstu un tās būtu vieglāk realizēt. Tas prasa dažādus resursus – finansiālus, laika, arī emocionālus resursus. Es esmu pārliecināta, ka ikvienam mūsu biedram ir kaut kas, ko dot – vai nu kādi no minētajiem resursiem, vai kāda interesanta pieredze vai zināšanas, ar kurām būtu vērts dalīties biedrības pasākumu ietvaros. Tas, ko es sagaidu, pirmkārt ir atsaucība to tiešām realizēt.

Kā vērtē savu līdzšinējo pieredzi biedrībā?

Man zināmā mērā ir sajūta, ka oficiāli es biedrībā iestājos tikai tad, kad tās aktivitāte sāka mazināties. Jāsaka godīgi, ka ar procesiem pēdējo gadu laikā es nebūt neesmu apmierināta. Taču es arī atceros laiku, kad notika daudz vairāk lietu, kuras sniedza gandarījumu un bija aizraujošas daudziem cilvēkiem, un tieši tāpēc es izvēlos nevis no biedrības distancēties, bet rīkoties, lai LFFB izdotos atgriezties pie labākā agrāk pieredzētā un rast iespēju piedāvāt interesentiem ko vēl labāku.