Daži jautājumi Kasparam Bērziņam

Kaspars_1Tu biedrībā esi no pašiem pirmsākumiem un ar mainīgiem biežuma periodiem piedalies biedrības aktivitātēs. Kā atradi sev fantāzijas un fantastikas žanru un LFFB?

Fantastikas un fantāzijas žanrs man vienmēr bijis tuvs, cik nu sevi atceros. Nu, pirmsākumos, protams, zinātniskā fantastika. Fantāzija, kā žanrs man atklājās vēlāk. Pirmais zinātniski fantastiskais darbs, ko izlasīju, laikam, bija R. Bredberija "Marsiešu hronikas". Jāatzīst, tas nebija pats piemērotākais stāsts bērnam. Sāku lasīt tāpēc, ka žurnālā "Zinātne un Tehnika", šis Bredberija darbs bija interesanti ilustrēts. Tas arī piesaistīja, bet pats darbs, bērna prātam jau nav īsti sagremojams. Ja godīgi, tas arī, laikam ir vienīgais no Bredberija darbiem, kas man patīk. Reiz esmu „Marsiešu hronikas” pārlasījis vēlāk, jau ar citu izjūtu. Arī ilustrācijām ir ļoti liela nozīme, ne tikai bērnu literatūrā. Bet pirmais darbs, atbilstoši vecumam un "tēmas izjūtai" bija F. Karsaka „Atnācēji no nekurienes”. Tad man varēja būt kādi 12 vai 13 gadi. Karsaka grāmata jau bija pavisam cita lieta! :) Viss skaidrs un saprotams, zināmi ļaunie, zināmi labie un nav nekādu grūti uztveramu alegoriju, metaforu un aizplīvurotu mājienu. :) Tad jau nāca H. Katners ar saviem jautrajiem „Hogbenierm”, R. Šeklijs ar „Absolūto ieroci” un maisam gals bija vaļā... „Marsiešu hronikas” uzgāju pats, šķirstot vecus žurnālus, „Atnācējus no nekurienes” man ar putām uz lūpām reklamēja viens no draugiem, vēl daudzus stāstu sižetus man atstāstīja tēvs. Atlika tikai sameklēt mājas bibliotēkā grāmatas un izlasīt pašam.

Laikam nebūtu pareizi teikt, ka es atradu LFFB. Uzdrošinos apgalvot, ka esmu viens no šis idejas ģeneratoriem, ne tikai dibinātājiem, kas iesaistījās vēlāk. Viens no pirmajiem cilvēkiem ar kuru sāku runāt, ka vajadzētu pašiem savu, oficiālu organizāciju, bija Gunta Deģe (tolaik vēl Gunta Bērziņa). Vēl pirms biedrības dibināšanas, izdevējs Imants Belogrīvs, mūs ar Guntu aizveda uz Lithuanicon, Kauņā. Tas bija mans pirmais kons pēc kā apņēmība, ka vajag pašiem savu biedrību nostiprinājās vēl vairāk. Kā tieši risēja dibināšanas lietas pēc tam, tagad jau piemirsies, tad krietni ilgāk jāšķetina atmiņu kamols.

Pēdējos gados aktīvi piedalies LatCon rīkošanā. Savus viedokļus esi izteicis atskaitēs šo pasākumu izskaņā. Ko Tev dod šie pasākumi un vai plāno arī turpināt piedalīties to rīkošanā?

Jā, par LatCon un tā rīkošanu esmu jau vairāk izteicies, šobrīd neatkārtošos. Pati pasākumu rīkošana dod pieredzi, kas var arī citur dzīvē noderēt un, principā, man patīk organizēt lietas. Te gan jāpiebilst, ja ir kaut cik atbildīgi sadarbības partneri, cilvēki, ar kuriem jāsadarbojas procesa gaitā. Plānoju piedalīties organizēšanā arī turpmāk, vēl neesmu tik ļoti no pacietības izvests. Ceru, ka ar jauno valdi lietas ies raitāk. Līdz šim nav bijis tādas 100% līdz galam padarītās darba sajūtas. Visu laiku pēc koniem ir tāda sajūta, ka to un to vajadzēja izdarīt labāk, tas un tas nebija līdz galam izdomāts... Ir tiekšanās pēc ideālā kona, bet tas, kā zināms, ir neaizsniedzams, kā horizonts. Lai gan par perfekciju konu izpildījumā vēl absolūti nevar runāt. Lai kā arī būtu, gribas vēl uztaisīt kādu konu, labāku par iepriekšējo.

Kā vērtē biedrības paveikto tās pastāvēšanas 13 gados?

Galvenais pozitīvais, laikam, ir tas, ka biedrība vēl pastāv, nav likvidējusies. Ja to var saukt par ieguvumu, tad tas ir galvenais. 13 gados var paveikt daudz, daudz vairāk, bet mēs esam apmēram turpat, kur bijām kad dibinājāmies. Varbūt pat nedaudz atšļukuši atpakaļ, salīdzinājumā ar pirmajiem diviem gadiem. Bija mājaslapa kurā regulāri biedri sazinājās. Toreiz vēl nebija daudz alternatīvo vietu internetā, kur izpausties un tajā lapā bija dzīvība. Bet atceros, tiklīdz parādījās kurbijkurne, tā komentu skaits lffb lapā strauji samazinājās. Bija pašu drukātais izdevumiņš Pūķis. Nekāds ļoti kvalitatīvais saturs tajā vēl nebija, bet iesākumam nebija slikti. Atzīstu gan, ka drukātajam izdevumam mūsu datorizētajā laikmetā būtu visai grūti pastāvēt. Pirmsākumos biedrības biedri brauca arī uz ārzemju koniem. Tagad es pat neatceros, kad pēdējo reizi organizēti no biedrības fanu grupa būtu braukusi uz starptautisko konu. Sākotnēji bija biedrībā lielās idejas bīdīt literāras lietas, taisīt literārās nometnes, bija cilvēki, kas rakstīja un meklēja iespējas publicēties, bet tad tas viss kaut kur pačibēja. Toms Kreicbergs prātā palicis, tāds mazs puisītis Bija tāda Inga Krastiņa, ļoti inteliģents cilvēks, labus stāstiņus rakstīja. Arī pamuka no biedrības, nevienam nav ne jausmas, kur viņa tagad ir. Tā ārišķīgākā un izklaidējošā biedrības aktivitāšu daļa izspieda citu, manuprāt, būtiskāko daļu ar ko vajadzēja nodarboties. Lieta tāda, ka cilvēki biedrību uztvēra arvien vairāk un vairāk kā izklaides klubiņu ļaudīm ar līdzīgām interesēm. Vienu brīdi man likās, ka biedrība pārvērtusies par lomu spēļu klubu un tērpu izrādīšanas pasākumu, jo šķita, ka cilvēki par to vien runā. Tagad šis vilnis laikam ir noplacis. Cilvēki izklīduši, nav regulāru tikšanās reižu , kā pirmsākumos bija kopā sanākšanas ceturtdienās. Šiem klātesamības tusiņiem, manuprāt, ir fundamentāla nozīme, bet nu visi sēž skaipā, feisbukā... Un pastāv viedoklis, ka tā tam jābūt, ka tā ir loģiska socializācijas evolūcija, ka nevajag vairāk nemaz klātienē tikties, nu mums ir jauna, moderna, paaudze, klātbūtnes tikšanās esot tikai bonuss, ar ko reizi gadā pilnīgi pietiekot. Absolūti nepiekrītu. Zūd cilvēciskuma sajūta, biedriskuma sajūta. Turklāt to interneta vietņu tagad ir daudz, dalība tajās visās saskalda spēkus, izsēj "sīknaudā". Šobrīd biedrība ir tādā kā punktā, kad visu varētu sākt no jauna. Tāpēc, ka faktiski, pa šiem gadiem izaugusi jauna paaudze. Ir cits, jauns kultūrslānis apakšā uz kā stāvēt. Tā fantastikas kultūrvide, kas bija padomju laikā, tika noslaucīta gar zemi deviņdesmitajos gados un iestājās liels haotisks tukšums, kur tikai daži entuziasti vicināja fantastikas karodziņu. Tagad laiks ir ieviesis jaunas korekcijas, ir jauna literatūras bāze, jaunas, cita tipa grāmatas izdotas pa šiem gadiem, jaunas, savādākas filmas tapušas ar ko šī jaunā paaudze izaugusi un, ceru, beidzot arī kaut cik nobriedusi.

Šobrīd nerunājot par LFFB mājaslapas esošajām problēmām, pastāsti, ko pozitīvu tu sev tajā atrodi.

Biedrības mājaslapā ir labi autori. Ilmārs mums raksta lieliskus rakstus, arī šis, tevis inspirētais interviju cikls ir interesants. Te ir arī mūsu statūti, oficiālie paziņojumi, mājaslapa pilda oficiālā rupora funkciju, kam tomēr jābūt.