Čūsku valdnieks.

1. turpinājums no Kira Buličeva grāmatas.

Laikam Čūsku valdnieks ir pats senākais no briesmoņiem, ko ir izgudrojis cilvēks un kas ir aprakstīts prozā. Papiruss, kurā stāstīts par to nāk no Ēģiptes un ir tapis pirms apmēram 4000 gadiem. Ēģiptiešu Čūsku karalis ir visu senatnes čūsku un pūķu ciltstēvs un tajā pašā laikā nevar teikt, ka tas ir primitīvs vai slikti izdomāts.

Kāds Ēģiptes faraona “pavadonis” no Vidējo dinastiju laikiem atceras, kā ceļojis uz kuģa, kas bijis 120 delnu garš un 40 delnu plats. Tādu kuģi vadījuši 120 jūrnieki. Tie bijuši lieliski jūrnieki, tāpēc ka autors paziņo, ka “vai nu viņi skatījušies uz debesīm, vai arī uz zemi – viņu sirdis vienmēr ir bijušas drosmīgākas kā lauvām. Viņi paredzēja vētru, pirms tā sākās, bet negaisu, pirms pērkons sāka dārdēt.”

Tomēr šie lieliskie jūrnieki kļūdījās. Spriežot pēc visa, savu galveno un izšķirošo vētru viņi nepamanīja, kuģis nogrima un neviens no jūrniekiem nepalika dzīvs, ja neskaita atmiņu autoru, kuru zaļš vilnis izmeta tuksnešainas salas krastā.

Trīs dienas vientuļais jūrnieks pārtika no gurķiem, kas auga uz salas visai bagātīgi. Ceturtajā dienā viņš izdzirdēja šausmīgus pērkona dārdus. Koki locījās, zeme drebēja, bet jūrnieks nolēma, ka vainīgs paisums.

Nekas tamlīdzīgs – viņam tuvojās čūska.

Čūska bija mēreni liela un garumā sasniedza 30 delmus – tas ir nedaudz lielāka par lielu anakondu. Laikam uz ko lielāku senajiem ēģiptiešiem pietrūka fantāzijas. Taču ne tas atšķīra čūsku no anakondām un krokodiliem. Galvenais bija tas, ka čūska bija apzeltīta, augstās uzacis bija taisītas no lazurīta, turklāt, čūskas galvu rotāja galā izliekta bārda divu delmu garumā.

Jūrnieks nokrita uz vēdera un aizmiedza acis. Čūska pielīda tuvāk un ierunājās labā ēģiptiešu valodā.

–         Kas ir atvedis tevi uz šejieni, mazais? - čūska jautāja. - Atbildi nekavējoties, citādi pārvērtīsies pelnos.

Laikam čūska mācēja spļaut uguni, vai arī viņai bija līdzi krams un posa.

–         Piedod, ka neatbildēju uzreiz, - sāka lūgties ceļotājs. - Taču, redzot tik skaistu čūsku, es apjuku un ar pūlēm saprotu, ko tu saki.

Tad čūska atpleta savu gigantisko rīkli un sagrāba ceļinieku. Tā aiznesa viņu uz savu midzeni, taču, jāatzīstas, nenodarīja viņam nekādu ļaunumu.

Midzenī čūska turpināja pratināšanu. Nezin kāpēc čūsku uztrauca tas, kas bija atvedis uz salu nesaukto viesi.

Te nu jūrnieks atguva savaldību, apjukums bija zudis un viņš sīki izstāstīja čūskai par savu ceļojumu un par simt divdesmit jūrnieku drosmi, jo viņi spēja paredzēt vētras un negaisus, taču bija pazuduši dzelmē.

Čūska bija ļoti aizkustināta, izdzirdējusi šo šausmīgo stāstu. Kā spēja, tā nomierināja jūrnieku un izteica domu, ka laikam jau dievs ir gribējis, lai jūrnieks paliek dzīvs, ja viņš ir iznests šajā krastā. Bet, ja tā, tad čūska neies pret dievu gribu un parūpēsies par jūrnieku. Vēl vairāk, izrādījās, ka čūska mācēja ieskatīties nākotnē un lūkoties okeānā. Viņa pateica autoram, ka pēc četriem mēnešiem pie salas piestās kuģis no Ēģiptes un uz kuģa atradīsies daži jūrnieka draugi. Viņi paņems jūrnieku līdzi un tas laimīgs nomirs dzimtenē. Un viņa sliktais dzīves posms laimīgi beigsies.

Tad čūska rūgti nopūtās un sacīja, ka ne jau visiem piedzīvojumi beidzas tik laimīgi un labi, kā viņa viesim. Un jautāja, vai viesis ir gatavs noklausīties paša Čūsku valdnieka biogrāfiju.

Protams, jūrnieks bija tam gatavs. Un kraukšķinot gurķi, viņš noklausījās šausmīgu stāstu. Tālāk čūskas vārdi tiek citēti iespējami precīzi:

- Es gribu pastāstīt tev par līdzīgu gadījumu, kas notika uz šīs salas, kur es reiz atrados ar saviem radiem un biedriem, to vidū bija arī bērni. Kopā mēs bijām 75 čūskas. Neminēšu tev, ka te bija arī mana jaunākā meita, kuru es izlūdzos dieviem. Pēkšņi no debesīm nokrita zvaigzne un visus manus radus ieskāva liesmas. Un notika tā, ka manis nebija klāt un viņi sadega, kad manis nebija starp viņiem. Es gandrīz nomiru no bēdām, kad savu radinieku vietā atradu tikai apdegušu līķu kaudzi... Ja tu esi vīrišķīgs, tad nomierini savu sirdi, pacieties un tu drīz varēsi apkampt savus bērnus un noskūpstīsi savu sievu – tu atkal ieraudzīsi savu māju, bet tas ir pats dārgākais. Tu atgriezīsies pie saviem radiem, bet es savējos neredzēšu nekad. Tāpēc es esmu daudz nelaimīgāks, nekā tu, kaut arī varbūt tev liekas, ka tu esi nelaimē.

Ceļinieku aizkustināju čūskas stāsts. Viņš, protams, izjuta līdzjūtību pret nelaimīgo Čūsku valdnieku. Viņš zvērēja, ka pastāstīs par čūskas cēlumu pašam Ēģiptes faraonam un viņš noteikti aizsūtīs cēlajam un vientuļajam Čūsku karalim  kuģus, kas būs piekrauti ar ēteriskām eļļām, mirrēm, aromātiskām vielām un dārglietām. Viņš zvērēja, ka visi Ēģiptes augstmaņi sapulcēsies uz laukuma un notiks lūgšana par godu čūskai, kā arī viņam par godu tiks upurēti vērši un putni.

Čūska iesmējās un teica savam jaunajam draugam, ka visas aromātiskās vielas un dārgakmeņi lielos daudzumos jau ir uz salas un nav viņam vajadzīgi kuģi ar dāvanām, upurēšanas un godināšana. Čūska teica, ka viņš pats var dalīties savās bagātībās ar labu cilvēku.

Pēc tam čūska ar savu viesi nodzīvoja vienā mierā četrus mēnešus, kamēr kuģis no Ēģiptes nokļuva līdz salai un beidzot tā bura parādījās pie horizonta.

–         Paliec sveiks, mazais, - čūska sacīja un liela asara noritēja pār tā vaigu. - Steidzies pie saviem bērniem un atceries mani. Bet, ja tu savā pilsētā pastāstīsi par mani ko labu, tad es būšu tev pateicīgs.

Kad kuģis piestāja krastā, Čūsku karalis atnesa jūrniekam un uzdāvināja daudz aromātisku vielu, melno krāsu uzacīm un skropstām, daudz eļļas, ziloņu ilkņu kalnus, žirafu astu saišķi, lauvas ādas, kā arī veselu dzīvu zvēru zooparku, konkrēti: medību suņus, mērkaķus, paviānus un daudzas citas vērtības.

Labas dāvanas dabūja arī kuģa apkalpe, tā kā visi bija apmierināti un silti pateicās čūskai.  Interesanti, ka čūska nevienam neizsauca bailes vai pretīgumu – no pirmā acu uzmetiena visiem bija skaidrs, ka Čūsku karalis ir pats jaukākais radījums, nelaimīgs un vientuļš.

Beigās čūska nodeva mazas, bet vērtīgas dāvanas arī pašam faraonam, kā valdniekam no valdnieka. Bet, kad jūrnieks atgriezās Ēģiptē un tika audiencē pie faraona, tad tas tā priecājās par dāvanām, ka dāvāja viņam augsto faraona pavadoņa titulu un jūrnieks saņēma dāvanā arī daudz vergu.

Šo stāstu no jūrnieka – faraona pavadoņa - mutes pierakstīja kāds rakstvedis ar veikliem pirkstiem vārdā Ameno Ameni dēls.

 

Turpinājums sekos.