Civilizāciju katastrofisms

Lekcija nolasīta LatCon 2013 Postapokalipse laikā 11.05.2013.

Taisni var pabrīnīties, kā cilvēkiem var patkt destrukcija un iznīcība. Nekā skaista tur nav. Bet pirms ķeramies klāt metodēm un paņēmieniem kā civilizācijas dabū sevi gar zemi un apbrīnosim izdomu, kā tas pareizi ir jāizdara, noskaidrosim kas tad patiesībā ir apokalipse un civilizācija. Un pēc tam arī noskaidrosim, kāpēc civilizācijas apokalipse ir normāls un absolūti nepieciešams civilizāciju attīstības posms.

Iepriekšējās lekcijās izskanēja viedoklis ka cilvēki tā īsti nezina kas ir apokalipse. Valda uzskats ka apokalipse ir pilnīga iznīcība un pasaules bojā eja. Bet tā tas gluži nav. Apokalipse ir jēdziens, kas radies no grieķu vārda APOKALYPSIS (αποκάλυψη) – un tā nozīme ir “apo” un “kalipto” - “at-klāšana”. Tātad zināšanas kas tiek iegūtas gandrīz vai atklāsmes veidā, kuras ir noslēpuši viltus valdnieki un viņiem līdzīgi razbainieki. Šeit ir runa par iegūto informāciju, kas apgāž pastāvošās civilizācijas fundamentālās vērtības un sabiedrības uzbūves pamatus un principus, pierādot to melīgumu. Un šādā izteiksmē tas tiešām ir pasaules gals, tikai nevis cilvēces, bet gan esošās civilizācijas gals. Tātad, apokalipse ir strauja informatīvās bāzes maiņa, kas izsauc kardinālas izmaiņas sabiedrības apziņā. Pēc būtības, tās ir nedienas ar INFORMĀCIJU.

Postapokalipse jau ir sekas. Tās gan var izvērsties visdažādāk, pat atsviest cilvēci līdz akmens laikmetam, postošiem kariem un tamlīdzīgi.

Tālāk, jēdziens CIVILIZĀCIJA nozīmē sabiedrības kopumu, kuru vieno kopīga kultūra, tehnoloģijas, zinātne utt. Šāda sabiedrība parasti ir urbanizēta un hierarhistiski strukturēta. Tātad ar saviem iekšējās kārtības noteikumiem un savu viedokli par pasauli. Vārdu CIVILIZĒTS parasti lieto, lai apzīmētu pretstatu barbariem, tātad - strukturēta kārtība vs. anarhija un bardaks.

Šādā strukturētā kārtībā ir iespējams sākt vākt un sistematizēt informāciju, lai pēc tam varētu to apstrādāt un uzkrāt zināšanas.

Lai saprastu nedienas ar informāciju, aplūkosim tuvāk informācijas būtību, tās vietu Visumā un saistību ar matēriju un dzīvību.

INFORMĀCIJA (lat. Informatio) – izskaidrojums, izklāsts, ziņas, dati. Tās ir zināšanas, ko cilvēki nodod cits citam. Informātikā – sistēma nodod cita citai. Tātad informācija ir dati par kādu priekšmetu, jēdzienu, notikumu un tas ir objekts operācijām, kurām ir saturiska interpretācija. Informācijai atšķirībā no datiem ir jēga. Informācija ir dati, bet ne visi dati ir informācija. Staņislavs Lems iesaka informāciju iedalīt divās grupās - “konstruktīvajā” un “selektīvajā”. Konstruktīvā informācija ir lietderīga, pamatota un ar skaidri saprotamu jēgu. Piemēram, “uguns ir karsta”. Turpretī selektīvajai informācijai nav nekādas jēgas un tā ir nederīga informācija. Piemēram, “vešči mošķojas terpentīnā”. Tātad informācija ir dati par matēriju un /jeb /vai enerģiju – par materiālo pasauli. Informācija pati nav matērija, to nevar nosvērt, vai izmērīt. Tai nav kilogramu, vai elektronvoltu, un tomēr informācija pastāv. Kāds teiks ka var gan nomērīt, piemēram baitos. Te ir jāatzīmē ka baiti ir informācijas aizņemtā vieta uz datu nesēja, nevis pati informācija. Informācijai drīzāk ir raksturīgi jēdzieni - “vērtīga”, “bezjēdzīga”, “interesanta”, “patīkama” utt. Šeit labākajā gadījumā informāciju var izmērīt naudā, ja kāds uzskatīs to par vērtīgu, bet tas jau ir offtopic. Te nu ir jāsecina ka informācija, pati nebūdama matērija, saistās ar matēriju izmantojot pašu matēriju. Vienkāršāk runājot – informācija izmanto datu nesēju lai pastāvētu. Datu nesēja jēga ir informācija. Bez informācijas datu nesējs nav vajadzīgs. Piemēram informācija par bebra aizsprostu ir iekodēta bebra DNS (dezoksiribonukleīnskābes) struktūrā.

Šeit mēs nonākam pie visinteresantākās vietas. Informācija par bebra aizsprostu gan eksistē, bet, kamēr bebrs šo aizsprostu nav uzbūvējis, informācija paliek neizmantota. Tātad ir jābūt pašam bebram, turklāt vēl dzīvam bebram. Beigts bebrs ar visu savu DNS, aminoskābēm un fermentiem aizsprostu neuzcels. No tā mēs varam secināt ka informācijas pilnai laimei ir nepieciešama dzīvība. Un dzīvība ir tieši tā, kas dinamizē informāciju matērijā. Tas nozīmē ka informācijai bez adresāta arī nav jēgas, tāpat kā informācijai bez matērijas. Informācijas adresāts ir tas, kas to ir spējīgs izlasīt un darboties saskaņā ar informācijas instrukcijām. Mūsu gadījumā – bebrs. Bet , ja informācijas nesējs ir tas kas saista informāciju ar matēriju, tad kas ir tas, kas saista dzīvību ar informāciju? Lai cik tas dīvaini arī neizklausītos, tā ir ticība. Ticība informācijai. Ticība ka informācija ir patiesa, jeb konstruktīva.

Mūsu bebrs taču nestāv apšu birzes malā un nesūkstās: “ Vai, cik daudz koku, un visi tik lieli, bet es viens pats, turklāt maziņš... un zobi arī jau padiluši... es tos visus nemūžam nenogāzīšu un aizsprostu neuzbūvēšu...” . Ja mūsu bebrs sāktu tā spriedelēt, dabīgā atlase viņu ņemtu un bez mazākās sirdsapziņas atlasītu. Mūsu bebrs daudz nedomājot saberzē ķetnas un sāk grauzt apšu birzīti.

Jebkuri mūsu pētijumi par kādām problēmām parasti sākas ar problēmas formulējumu, iespējamo virzienu un metožu apzināšanu, un, kad tas ir padarīts, tad mēs ķeramies pie lietas sākot ar visticamāko variantu. Ja tas izgāžas, tad turpinam ar mazāk ticamo, kamēr visi mums pieejamie varianti ir izsmelti. Tad mēs varam smagi nopūsties un secināt ka mūsu informatīvā bāze in nepietiekama, lai atrisinātu jautājumu.

Ja jau esam nonākuši pie ticības jautājumiem, tad apskatīsim kas tā ticība tāda ir. Sākumā šis pasākums izklausās ar diezgan lielu metafizisku piegaršu, bet tā tas šoreiz nebūs. Ticības var būt dažādas.

Staņislavs Lems par ticību raksta: “Jebkuras rīcības pamatā ir vairāk vai mazāk nepilnīgas zināšanas. Ņemot to vērā, varam vai nu atturēties no jebkuras rīcības, vai arī rīkoties riskējot. Atturēšanās no rīcības būtu līdzvērtīga dzīvības procesu izdzišanai. “Ticēt” nozīmē gaidīt, ka notiks tas, uz ko ceram, ka ir tā, kā mēs domājam, ka prātā radītais modelis atbilst ārējai situācijai.”

Latvijas Padomju Enciklopēdija “ticību” iedala divās pasugās: 1. zinātniski un praktiski pamatota pārliecība par uzskatu patiesumu. 2. akla, bezpierādijumu pārdabiskā atzīšana.

Tad nu esam noskaidrojuši ka civilicāciju attīstības pasākumā darbojas trīs personāži – Matērija, jeb enerģija, Informācija un saprātīga Dzīvība. Un tieši šī trijotnes cieša sadarbība runā pretim termodinamikas likumam – visas sarežģītās sistēmas mēģina iegūt līdzsvaru pārejot no augstāka enerģijas līmeņa uz zemāko, nevis otrādi. Civilizācijas turpretī atīstās sarežģītākajā virzienā. Un tieši šī virzība izraisa katastrofālas sekas, jo tiek uzsākta pastiprināta informācijas vākšana un sistematizēšana, kas noved pie jauniem atklājumiem. Tik tālu viss izskatās labi, bet šeit ir viena nianse – katrs atklājums noved pie jaunām pētijumu svērām un tās, savukārt – pie jaunām. Informācijas pieauguma temps palielinās tik strauji, ka civilizācijāi sāk pietrūkt intelektuālo resursu lai jaunu informācijas gūzmu spētu apstrādāt.

Te mēs esam pienākuši pie veidiem kā civilizācija var ņemt galu:

  1. Informācijas barjera.

Nu lūk, ja mums informācijas pieauguma dēļ ir jāatsakās, vai jaiesaldē kādas zinātnes virziena attīstība, var gadīties ka mēs atmetam tieši to pētijumu virzienu, kas var izrādīties fundamentāls civilizācijas eksistencei. Piemēram, ja mēs būtu atmetuši bioloģijas pētīšanu, šodien mēs nebūtu ieguvuši datu uzkrāšanas tehnoloģiju bioloģiskajos materiālos. Tātad bioloģija afektē it kā ar to nesaistītu sfēru – informātiku. Lai izvairītos no tamlīdzīgām nejaušībām, mums visiem spēkiem būtu jāturpina pētījumi pēc iespējas vairāk nozarēs. Bet tā kā intelektuālo resursu tādiem mērķiem mums nav, tad nākas ņemt palīgā mākslīgos zinātniekus, - mākslīgo intelektu. Pirmajā brīdī liekas ka jautājums ir atrisināts. Informācijas pastiprināta apstrāde rada jaunu informācijas lavīnu. Tādā veidā mēs esam informācijas barjeras latiņu paaugstinājuši, nevis novākuši. Rezultātā civilizācijas intelektuālajam potenciālam - zinātniekiem, vairs neatliek nekam citam laika, kā mēģināt izkontrolēt mašīnas, kamēr mašīnas sāk pārņemt visas civilizācijas stratēģiskās regulējošās funkcijas. Piemēram, sociālajā sfērā mašīnām ir uzdots regulēt sociālo taisnīgumu, lai visiem būtu darbs, lai neviens netiktu apiets un neviens neiedzīvotos uz citu rēķina. Pēc kāda laika, civilizācijas dabīgā pieauguma rezultātā, mašīnas sapratīs ka viņu uzdevums ir neatrisināms un ka tam par cēloni ir cilvēki. Mašīnas sāks ierobežot dabīgo pieaugumu, bet, cilvēki kas mašīnu uzmanīs, iedos tai pa nagiem ar norādi ka tā darīt nedrīkst. Mašīna jau nav nekāds “elektronisks sātans”, viņa jau negrib iekaitēt cilvēkam, viņa grib atrisināt savu uzdevumu. Viņa tik ilgi meklēs visādus variantus un radīs tik sarežģītus algoritmus, kamēr zinātnieki vairs nevarēs mašīnu izkontrolēt. Un tas savukārt nozīmē ka būs jārada “virsmašīna” kas kontrolēs pārejās mašīnas. Te nu mēs esam situāciju noreducējuši līdz absurdam, jo tad civilizācija nokļūst pilnīgā mašīnu varā un tās ir beigas.             Kāda tad ir alternatīva? Pirmais kas iešaujas prātā – ņemt cirvi un to “elektronisko sātanu” sadalīt gabaliņos. Nelaime ir tāda ka cilvēki jau kādu laiku nav varējuši izsekot mašīnas domu gaitai un algoritmiem. Bez mašīnas civilizācija nespēj regulēt tik sarežģītus procesus un ir spiesta atgriezties savā attīstības sākumā, vai vismaz, ja paveicas, atsākt no tās vietas kur vēl varēja kaut ko saprast. Sekas tādam pasākumam ir sabiedrības sociālā disfunkcija, kurai seko nekārtības, anarhija un visas sistēmas sabrukums.

Nākošā metode kādā civilizācijas ņem galu ir:

  1. Varas absolutizācija.

Šī metode ir raksturīga civilizācijām ar nedemokrātiskiem pārvaldes principiem. Te ņem dalību informācijas bads. Valdošā sistēma cenšas saglabāt status quo. Lai to izdarītu ir jālikvidē jebkura konkurence šajā virzienā. Parasti šādās sistēmās valdnieki nav pārāk augsti intelektuāli attīstīti un , apzinoties savu nevērtību, saskata briesmas varas saglabāšanai tieši izglītotos un gudros sabiedrības locekļos. Stulbu aitu baru taču ir vieglāk noganīt. Šādos apstākļos informācija tiek slēpta no sabiedrības un tiek mēģināts “iegūt” analfabētisku sabiedrību. Sekas tādam pasākumam ir zinātnes stagnācija vai pat recesija.

Tipisks piemērs ir viduslaiku katoļu baznīca. Līdz pat 16. gs sākumam visa izglītības sistēma tika veidota izmantojot jau esošās zināšanas. Nekādi jauni atklājumi nedrīkstēja notikt, jo “nav nekā jauna šajā pasaulē”. Visiem darbiem bija obligātas atsauksmes uz kādu citu, jau bijušu autoru darbiem. Pārējie darbi tika sijāti un vētīti, un atzīti par nederīgiem esam. Šados apstākļos zinātnes attīstība ir praktiski neiespējama. Izmaiņas sistēmā radās līdz ar reformāciju.

Šeit es mazliet gribēju paskaidrot kas ir reliģija. Pēc zinātniskā ateisma uzskatiem, reliģija ir sabiedrības apziņas forma. Katrai sabiedriskai iekārtai ir sava reliģija. Piemēram feodālajā iekārtā ir katolicisms, kapitālismā – protestantisms, reliģijas krīzes laikā – ekumēnisms. Es gan gribētu teikt ka zinātniskais ateisms arī ir sava veida reliģija, jo tā pēta tās pašas metafiziskās parādības, tikai ar negatīvu noslieci.

Protams, nav tā ka tad kad Mārtiņam Luteram iespēra zibens, sākās tehnoloģiskā revolūcija. Luters iedragāja katoļu baznīcas autoritāti, bet tā sekas bija informācijas brīva izmantošana un dažāda baznīckungu nesankcionetu pētijumu attīstība. Un tas gan noveda pie tehnoloģiskas revolūcijas.

Saglabājoties šādai civilizācijas pārvaldes formai, tiek slēpta informācija, kas ir vitāla civilizācijas pastāvēšanai. Viduslaikos bija novērojami visādu epidēmiju uzliesmojumi, kas gandrīz noslaucija visu Eiropu. Tāda veida kataklizmas var būt par iemeslu civilizācijas bojā ejai, nemaz nerunājot par agri, vai vēlu sagaidāmo asteorīdu, kas baznīcas iesāktos dižos darbus pabeigtu līdz galam.

  1. Enerģētiskā barjera.

Šajā gadījumā civilizācijas klupšanas akmens ir enerģijas resursu apgūšanas nepārtrauktības nodrošināšana.

Enerģētikas attīstība civilicācijai ir nepieciešams faktors lai izkļūtu kosmosā. Kosmosa apgūšana nebūt nav pašmērķis. Agri vai vēlu planētas trajektoriju šķērsos kāds asteroīds, vai komēta. Ja civilizācija nebūs spējīga korīģet šādu objektu trajektoriju, sekas būs graujošas. Tātad kosmosa apguve ir vitāli svarīgs civilizācijas attīstības faktors. Apskatīsim enerģētikas attīstības posmus. Vienkāršāk runājot, lai iegūtu jaudīgāku enerģijas avotu ir nepieciešams patērēt vairāk enerģijas. Piemēram, lai aizdedzinātu akmeņogles ir vajadzīga malka. Lai varētu bagātināt urānu un sākt apgūt atomenerģiju ir jāpatērē fosilais kurināmais. Lai radītu hēlija sintezes reaktorus ir nepieciešama atomenerģija. Tā mēs varam ķēdīti turpināt līdz anihilacijas procesu apgūšanai. Tad mēs būtu ieguvuši neierobežotu enerģijas avotu. Tagad paskatīsimies kas notiek, ja civilizācija sāk attīstīties, bet uzkavējas kādā no enerģijas apgūšanas fāzēm. Tas nozīmē ka var tikt iztērēti, piemēram, visi fosilā kurinamā krājumi. Tātad atomenerģētiku šī civilizācija vairs neapgūs. Tas nozīmē ka kosmosa apgūšana tiek atcelta un tā vietā iestājas liktenīgā asteorīda atnākšanas gaidīšana, jeb nenovēršama bojā eja.

Tātad civilizācijai nav cita ceļa kā strauji apgūt jaunus enerģijas avotus. Bet tas nozīmē ka agri vai vēlu   civilizācija būs sasniegusi nepieciešamo enerģētikas attīstības līmeni, lai mēs varētu apskatīt nākošo civilizācijas bojā ejas paņēmienu:

4. Pašnāvība.

Ņemot vērā pavisam neseno vēsturi, cilvēce bija pienākusi ļoti tuvu šim kārdinājumam – iznīcināt sevi. Kodolieroču attīstība bija saniegusi neiedomājamus apmērus, un kaimiņš kaimiņam bija tik ļoti “mīļi”, ka viņi bija gatavi ne tikai vienkārši viens otru iznīcināt, bet jau sāka skaitīt cik desmitu reižu viņu kodolarsenāls būs spējīgs dabūt gar zemi visu planētu. Cik var saprast, tad šo kārdinājumu cilvēce ar sakostiem zobiem būs pārvarējusi. Tātad, lai izietu kosmosā, civilizācijai ir jābūt pietiekoši enerģijas lai sevi iznīcinātu. Ja atceramies, raķešu tehnoloģijas tika radītas nevis kosmosa apgūšanai, bet gan militāriem mērķiem. Un te ir arī labā ziņa – nākošais civilizācijas bojā ejas līdzeklis ir praktiski neiespējams. Un tas ir:

5. Ārpuszemes civilizāciju invāzija.

Varētu rasties jautājums, ja “viņiem” ir pietiekoši enerģijas lai atkultos līdz Zemei, tad taču šis cēlais darbs – iznīcināt cilvēci noteikti būs “viņiem” pa zobam. Te nu es gribētu pievērst uzmanību ka tik agresīvi noskaņota civilizācija būs sevi paspējusi iznīcināt pirms vēl iziešanas kosmosā. Tas ir - skatīt punktu Nr. 4. Pašnāvība. Tāpēc šim jautājumam vairāk uzmanību nepievērsīsim.

  1. Infantilizācija, jeb atgriešanās smilškastē.

Šī sadaļa ir cilvēces dienas kārtībā. Mēs esam nonākuši līdz situācijai, kad kartupeļus lētāk ir nopirkt Maximā, nevis izaudzēt pašiem. Katram no mums kabatā žvadz tehnoloģiska iekārta, kas pēc savas jaudas un veiktspējas būtu spējīga novadīt kosmosa kuģi. Būtībā mēs esam nodrošināti, bads un kari mums vairs nedraud, dzīve liekas droša un, cik nu tas iespējams – bezrūpīga. Līdz ar to – laiks izklaidei! Mēs ņemam šīs jaudīgās tehnoloģiskās iekārtas un izmantojam tās, lai ceptu smilškastē kūciņas, braukātos ar mašīnītēm, vai ģērbtu lellītes. Man arī patīk paspēlēties, nekādu iebildumu. Bet, man nākas brīdināt, ka šāda spēlēšanās var pārvērsties par dzīvesveidu. Un tad var notikt nelaime – mēs visi zinām ka Zemes virzienā lido asteorīds, un pienāks diena, kad tas būs klāt. Un tad lai neviens nesaka - “kā tā... kāpēc neviens nav par to parūpējies?” Es teikšu – nebija laika, bija jāspēlējās, manam mūžam taču pietika...

Respektīvi, šāda veida attīstība var novest pie zinātnes un tehnoloģiju attīstības apstāšanās un sabiedrības intelektuālās degradācijas.Vispārejā sabiedrības izglītības līmeņa pazemināšanās indikācijas jau ir novērojamas. Un viens no tādiem indikātoriem ir pasaules gala nepamatota gaidīšana. Viduslaikos pasaules galu gaidīja katru dienu, mūsdienās šī nodarbe ir atkal atsākta. Pasaules galu esam paraduši gaidīt vidēji divas reizes gadā. No tā mēs varam secināt ka no sabiedrības vispārējā izglītotības līmeņa ir atkarīga pasaules gala gaidīšanas intensitāte.

Lūk šī infantilizācija ir pamatots drauds civilizācijai. Dzīvošana alternatīvā pasaulē var novest pie dzīvošanas viņpasaulē...

Nu tad šobrīd ir laiks izdarīt secinājumus par apokalipsi, civilizācijām un mūsu perspektīvām.

  1. Informācijas barjeras dēļ apokalipse ir nenovēršama, jautājums ir tikai par mīkstāku piezemēšanos.
  2. Apokalipse ir iespējama, ja mēs atklājam kādas zināšanas, kas ir tikušas nejauši aizmirstas, vai tīšām noklusētas. Tādā gadījumā mēs savu sabiedrības modeli esam būvējuši uz nepareiziem pamatiem un mums nāksies visu pārskatīt no jauna.
  3. Atgriešanās pie dabas ir neiespējama, jo mūsu civilizācija ir bāzēta uz enerģiju. Atgriešanās punkts ir pārsniegts. Atteikšanās no enerģijas ir mūsu civilizācijas bojā eja.
  4. Mūsdienu informatīvās vides piesārņojums ir katastrofāls un bīstams. Visi zin kas gadās, ja internetā jāatrod nenoformulēta informācija – vēlākais pēc piecām minūtēm no ekrāna izlien atkailināta, piedodiet, - pēcpuse. Internets ir ļoti jaudīgs informācijas nesējs, diemžēl piebāzsts ar praktiski nederīgu informāciju. Tas ir bīstams cilvēces deģenerācijas instruments.
  5. Kosmosa apguve ir nepieciešama ne tikai lai izvairītos no katastrofas, bet arī lai neizpostītu mūsu planētu, tērejot tās resursus.
  6. Vislielākais drauds civilizācijai ir tās locekļi. Civilizācija iznīcina pati sevi bez citu apstākļu palīdzības.

Ja nu vēl ko piemirsu, dodiet ziņu. Šo apcerējumu, laikam, nāksies paturpināt...

marowitch@viassh.com