Cita dzīvība - kāda tu esi?

Citplanētu radījumu izskats fantastu, zinātnieku un mākslinieku acīm.

Rakstnieka-fantasta Mihaila Puhova raksts no žurnāla „Tehnika - molodeži", 1982. gada 10. numura.

Daudzi fantastikas mīļotāji noteikti novērtēs volgogradieša G. Meļņikova iztēli, kurš radījis mikroskopisku zirneklīti frinu (stāsts "Vilka bedre" šajā pašā žurnāla numurā). Daba viņam ir devusi pārsteidzošu spēju: tas it kā "sapresē telpu", kas palīdz viņam medīt daudz lielākus dzīvniekus, kas daudzreiz lielāki par viņu pašu.

Atklāti sakot, pašmāju fantastika reti lutina mūs ar tādiem "izgudrojumiem". Viņi aprobežojas tikai ar pamatā labi aprobētu "mazo džentlmeņa komplektu": pirmatnējiem rāpuļiem, gigantiskiem kukaiņiem, lidojošām dēlēm un runājošiem suņiem. Jo vairāk žēl, ka "bioloģiskai fantastikai" ir senas un slavenas tradīcijas.

Neminēsim nezināmos kentauru, himēru, grifu, harpiju, ciklopu un daudzo, skaitā milzīgo pasaku briesmoņu radītājus. Pievērsīsimies tikai vienam no zinātniski-fantastiskā žanra radītājiem - Herbertam Velsam.

"Pirmkārt, mani pārsteidza dzīvnieka milzīgie izmēri: tā ķermeņa apkārtmērs bija ne mazāk kā astoņdesmit, bet garumā ne mazāk kā divsimt pēdas. Sāni tam smagi cēlās un saplaka, grūti elpojot. Es pamanīju, ka viņa milzīgais, irdenais ķermenis praktiski gulēja uz grunts un, ka āda viņam bija krokaina, rievota, balta, tumša - tikai uz muguras. Kājas es tam nemanīju.

Man liekas, ka mēs ieraudzījām tikai tā profilu ar gandrīz – bez smadzeņu galvu, ar tievu kaklu, slapju, visu rijošu muti, mazām nāsīm un aizvērtām acīm (Mēness govis vienmēr aizver acis saules gaismā). Mēs uz brīdi pamanījām arī sarkano rīkli, kad briesmonis atpleta muti, lai ierēktos un iemautos, sajutām pat tā elpu. Pēc tam briesmonis apvēlās uz sāniem, kā kuģis, ko velk pa sauszemi, savilka ādas krokas un aizlīda garām mums, izveidojot biezoknī stigu un pazūdot biezajā audzē".

Vai ne, visai iespaidīgs apraksts? Lūk, kā izcilais fantasts apraksta "Mēness govju" saimniekus:

"Likās, ka šajā nemierīgajā pūli nevar atrast divus savā starpā vienādus radījumus. Viņi atšķīrās pēc formas, pēc izmēra, viņi bija visdažādākās selenītu kopējā tipa variācijas. Daži bija ļoti augsti, citi ložņāja starp savu brāļu kājām. Visi viņi likās visai groteski, kaut kāda cilvēku kroplīga karikatūra. Katram no viņiem kaut kas bija hipertrofēts līdz kroplībai: vienam liela labā, priekšējā ekstremitāte, līdzīga milzīgai skudras ķepai; citam kājas kā garas koka kājas; trešajam deguns izstiepts kā snuķis, kas padara viņu – ne līdzīgu cilvēkam, ja vien ne atvērtā mute. Mēness ganāmpulku ganu galvas forma bija līdzīga kukaiņiem (kaut arī bez žokļiem un ūsiņām), arī bija ļoti dažāda: gan plata un zema, gan šaura un augsta, te uz ādainās pieres izcēlās ragi vai citi dīvaini veidojumi, te dalīta ar kaut kādiem bakenbardiem un cilvēka profilu. īpaši acīs iekrita kroplīgā galvaskausa uzbūve. Dažiem galvaskausi bija milzīgi, atgādinot tulznas ar mazu sejas masku. Pagadījās pārsteidzoši eksemplāri ar mikroskopiskām galviņām un burbuļainiem ķermeņiem; fantastiski, šķidri radījumi, kas kalpoja kā pamats lieliem cauruļveida sejas maskas apakšējās daļas paplašinājumam".

Velsam ne mazāk apbrīnojami ir arī citu debesu ķermeņu iemītnieki.

"Tie bija ar lielu, apaļu ķermeni, drīzāk - galvu, apmēram četras pēdas diametrā, ar kaut ko līdzīgu sejai. Uz šīm sejām nebija nāsis (liekas, ka marsieši nespēja neko saost), tikai divas, lielas, tumšas acis un kaut kas līdzīgs gaļīgam knābim zem tās. Šīs galvas vai ķermeņa aizmugurē (es tiešām nezinu, kā to nosaukt) atradās stingra plēve, kas bija analogs (kā vēlāk noskaidrojās) mūsu ausij, kaut arī tā visdrīzāk izrādījās nederīga mūsu daudz biezākā atmosfērā. Ap muti izvietojās sešpadsmit tievi taustekļi, līdzīgi pletnēm, sadalīti divos pušķos - pa astoņiem taustekļiem katrā. Šos pušķus slavenais anatoms Hovess veiksmīgi nosauca par rokām. Kad es pirmoreiz ieraudzīju marsiešus, man likās, ka viņi cenšas atbalstīties uz šīm rokām, taču to traucēja izdarīt Zemes apstākļos viņu ķermeņu palielinātais svars. Varēja spriest, ka uz Marsa viņi visai veikli pārvietojas ar šo roku palīdzību.

Marsiešu iekšējā, anatomiskā uzbūve, kā parādīja vēlākās sekcijas, izrādījās visai vienkārša. Lielāko ķermeņa daļu aizņēma smadzenes ar sazarotiem, resniem nerviem uz acīm, ausīm un taustekļiem, kas rūpējās par tausti. Beztam tika atrasti visai sarežģīti elpošanas orgāni - plaušas - un sirds ar asinsvadiem. Plaušas darbojās pastiprināti, tāpēc, ka Zemes atmosfēra ir blīvāka un spēcīgākā gravitācija bija jūtama, jo to ārējais apvalks veica konvulsīvas kustības".

Šie fragmenti parāda pietiekami, lai redzētu: Herberts Velss ļoti nopietni izturējās pret savu "fantastiski-bioloģisko" izpēti. Viņu nopietni interesēja, kāda varētu būt kukaiņu civilizācija vājas gravitācijas apstākļos ("Pirmie cilvēki uz Mēness"); kādi var būt saprātīgi radījumi, kam nav jāstrādā fizisks darbs ("Pasauļu karš"), kur cilvēku aizvedīs evolūcija pēc miljoniem gadu ("Laika mašīna"). Šis virziens - "domās veikts bioloģisks eksperiments" - nepalika bez sekotājiem. Te, piemēram, ir fragments no Artūra Klārka garstāsta "Tikšanās ar medūzu", tā varonis atklāj līdz šim nezināmu dzīvību Jupitera atmosfērā:

"Gluži kā senu reaktīvo iznīcinātāju eskadriļas, no miglas iznira piecas mantas. Tās gāja kā arkls tieši bālajā medūzu barā un Folkenam nebija šaubu, ka tās ir nolēmušas uzbrukt. Viņš bija stipri kļūdījies, kad bija nolēmis, ka mantas ir nekaitīgi zālēdāji.

Ap to laiku darbība norisinājās tik nesteidzīgi, it kā viņš skatītos palēninātu kino. Līgani izlokoties, mantas lidoja labi, ja ar ātrumu piecdesmit kilometri stundā. Likās, ka pagāja vesela mūžība, pirms tās sasniedza bez satraukuma peldošo medūzu. Lai gan tās bija milzīgas, pietuvojoties briesmonim, tās likās kā pundurīši. Kad mantas nolaidās uz medūzas muguras, tās varēja noturēt par putniem un valzivs muguras".

Šādus fragmentus no dažādiem dažādu autoru darbiem varētu citēt ļoti daudz: rakstnieki visai labprāt veic šādus "domu eksperimentus". Daži no viņiem, līdzīgi kā H. Velss un A. Klārks, savos mēģinājumos atveidot citplanētu bioloģiju, balstās uz kādu no zinātniskām koncepcijām, ko izvirzījis kāds cits vai arī paši. Pietiek atcerēties Ivanu Antonoviču Jefremovu, kurš pārliecinoši pamato ideju, ka ārpuszemes saprātīgās būtnes būs cilvēkveidīgas. Citi, piemēram, Staņislavs Lems "Solaris" vai Roberts Šeklijs savos daudzajos stāstos - konstruē svešu dzīvību, izejot no sižeta prasībām vai darba virsuzdevuma. Tādu pašu ceļu, starp citu, iet arī G. Meļņikovs savā īsajā novelē.

Lai kā tur arī nebūtu, pagaidām ar citplanētiešu dzīvības formu pētīšanu ir nodarbojušies galvenokārt tikai rakstnieki-fantasti. Spārnotais teiciena "zinātne apsteidz fantastiku" šajā nozarē nav izmantojams. Taču pavisam nesen amerikāņu biologs Dž. Bilinskis ar mākslinieka V. Makloflina palīdzību mēģināja parādīt, kur varētu aizvest Zemei līdzīgas planētas evolūcija, ja tur būtu nedaudz savādāki dabas apstākļi vai attīstība nedaudz savādāka no Zemes ceļa. Piemēram, ja gravitācija būtu stiprāka vai vājāka, ja būtu cits atmosfēras spiediens, cita sauszemes un ūdens attiecība, nekā uz Zemes...

Beidzot, kas notiktu, ja pērtiķi vispār nebūtu radušies vai to attīstība būtu lēnāka. Tad no tiem nemaz nerastos vēlāk būtne, ko mēs visai patmīlīgi saucam par "radības kroni"...

Kas no tā ir sanācis, jūs varat redzēt šeit ievietotajās reprodukcijās.

Image28129 Uz planētām ar mazu smaguma spēku, ir iespējams, ka eksistē tādas „hiperžirafes”.

Image28229 Ja nebūtu pērtiķu, saprātīgo būtņu nišu varētu ieņemt... sikspārņi.

Image28329 Vai pat putni, kuru priekšējās ekstremitātes ar laiku pārvērstos - kaut kādā cilvēka roku līdzībā.

Image28429Taču diez vai kaut kāds ārpus Zemes dzīvnieks būtu neparastāks par šo izzudušo reptili.

Image28529 Vēl viena evolūcijas dīvainība (nemaz ne fantastiska!): šī Surinamas krupja mazuļi ierauga dienas gaismu īpašās „somiņās” uz tās muguras (apaugļotās olas tur novieto tēviņš).

Image28629 Uz planētām, ko pilnīgi klāj ūdens, varētu dzīvot zivis ar „individuāliem, reaktīviem aparātiem”. Tādās pasaulēs evolūcijas virsotne varētu kļūt... astoņkājis ar attīstītām smadzenēm. Riņķveida redzi viņam nodrošinātu daudzas acis, kas apjoztu galvu.

Image28729 Blīva atmosfēra var novest pie dīvainu bioloģisku formu rašanos, kas atgādinātu piesietus aerostatus.

Image28829 Pasaulēs ar palielinātu gravitāciju dzīvās būtnes varētu būt plakanas, piespiestas pie augsnes. Pats vienkāršākais kritiens no neliela augstuma šeit draudētu ar bojā eju (rosinām izlasīt vēlreiz H. Klementa zinātniski-fantastisko romānu „Operācija ‘Smaguma spēks”).

Image28929 Delfīni var vēlreiz atgriezties uz sauszemes un ar laiku aizņemt mūsu vietu: ja mēs... nebūtu nokāpuši no kokiem.

Image281029 Kas zina, kādas virsotnes varētu sasniegt somaiņu evolūcija.

P.S. Mūsu dienās neparastus radījumus var radīt arī tā (bez zinātnes iegrožojumiem), ar tīru fantāziju, kā to paveica Maksims Kostenko, krievu datormākslinieks, kas savu prasmi apguva praktiski pašmācības ceļā un tā iepatikās pat Holivudā un viņš, piedalījies vairākos projektos, radīja arī vairākas būtnes filmai „Fantastiskās būtnes un kur tās meklēt”. http://www.max-kostenko.com/