Cilvēks radītāja lomā

image002 Saskaņā ar Talmuda leģendu arī pirmais cilvēks Ādams pirmajās radīšanas divpadsmit stundās bijis golems – ķermenis bez dvēseles, līdz Dievs tajā iedvesis dzīvību.

Ebreju folklorā golems ir plaši pazīstama būtne, kas sākumā izveidota no nedzīvas vielas, bet vēlāk ar noteiktu maģisku formulu un rituālo starpniecību tiek atdzīvināta, lai kalpotu cilvēkam, kurš būtni radījis.

Dažādos laikmetos ebreju tauta piedzīvojusi ievērojama uzplaukuma periodus. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija 8. – 11.gadsimta Spānijā, kad musulmaņu valdnieku paspārnē zēla ebreju kultūra, tika cienītas reliģiskās tradīcijas, kā arī attīstījās ekonomika. Par daudz senākiem labklājības periodiem stāsta Bībele un ar to cieši saistītā bibliskā arheoloģija. Vēl 10.gadsimtā pirms mūsu ēras radās spēcīga ebreju valsts ar labi nocietināto Jeruzalemi tās centrā. Tas bija laiks, kad ķēniņa Zālamana vadībā uzbūvēja nozīmīgāko jūdaisma reliģisko centru – Pirmo templi, valstī ieviesa efektīvu pārvaldes sistēmu, ebreju karaspēks bija bruņojies ar tālaika modernākajiem ieročiem un kaujas ratiem.

 

 

Taču ebreju tautas vēsturē daudz biežāk bijuši tumšie periodi. Drīz pēc Zālamana nāves ebreju apvienotā valsts sadalījās. 722.gadā pirms mūsu ēras Babilonijas valdnieks Nebukadnecars pakļāva ebreju dienvidvalsti Jūdeju. Babilonijas valdnieks turklāt iznīcināja ķēniņa Zālamana Pirmo templi, un līdz ar to ebreji, vispirms saškķēlušies savā starpā, nonāca trimdā, kur viņiem nebija ne vienotas kultūras, ne reliģiskā centra. Atgriežoties no trimdas, ebreju skaits bija neliels, un kaut gan viņi 516.gadā pirms mūsu ēras uzbūvēja Otro templi, kultūra un tradīcijas joprojām tika pastāvīgi apdraudētas.

4.gadsimtā pirms mūsu ēras ebreju valsti pakļāva Maķedonijas Aleksandrs, bet pēc Aleksandra Lielā nāves ebreji nonāca Ēģiptes pakļautībā. 2.gadsimtā pirms mūsu ēras ebrejus ar varu centās hellenizēt Sīrija. Tās valdnieks Antiohs IV Epifāns pat aizliedza ebrejiem praktizēt jūdaismu un lika Templī novietot tālaika grieķu dievību veidolus. 1.gadsimtā ebreju valsts tika pilnībā iekļauta Romas impērijā. Mūsu ēras 66.gadā sākās ebreju sacelšanās, un Romas leģioni karavadoņa Tita vadībā iznīcināja lielu daļu Jeruzalemes, kā arī mūsu ēras 70.gadā nodedzināja Otro templi. Ebreju taura atkal izklīda pa pasauli.

Krusta karu periodā šīs tautas vajāšana Eiropā sasniedza augstāko punktu. Arī daudzviet arābu pasaulē ebrejus spieda pāriet islāma ticībā vai nogalināja.

Šādu vēstures notikumu kontekstā gadsimtiem ilgi ir veidojušies mīti par ebreju tautas aizstāvjiem un palīgiem – neticami spēcīgām būtnēm, kas tiek radītas ar pārdabisku rituālu starpniecību un ir gatavas ne tikai izpildīt katru saimnieka pavēli, bet arī darīt galu pārestībām un represijām, kurām ebreju tauta tikusi pakļauta kopš neatminamiem laikiem.

Golemu uznāciens

Jau mūsu ēras 5.gadsimtā apkopotajā Babilonas Talmudā, kas ir Bībeles likumu izvērsts skaidrojums, minēts nostāts par rabīnu Abu Ben Jozefu Bār Hamu, kurš no zemes un māliem radījis cilvēkveidīgu būtni un aizsūtījis to pie rabīna Zeiras. Tas mēģinājis uzsākt ar būtni sarunu, taču tas nav bijis iespējams, jo golems bijis mēms. Zeira tad golemam teicis: „Tu esi tik vien, cik vieda cilvēka roku darbs, bet nu topi atkal par pīšļiem!”

Šis nostāsts liecina – jau kopš mūsu ēras pirmās tūkstošgades ebreju kultūrā pastāvējis uzskats, ka ticīgie, kuri īpaši stingri un visos sīkumos ievēro neskaitāmos Torā un Talmudā noteiktos likumus jeb Halāhu, ir apveltīti ar pārdabiskām spējām, kas līdzīgas Dieva spējām arī radīt dzīvu būtni.

Tomēr svarīga ir vēl kāda nianse – Aba Ben Jozefs Bār Hama gan atdzīvināja no zemes un māliem veidoto golemu, tomēr tas nespēja runāt, jo bija mēms. Pieminot šādu nepilnību, saskaņā ar Talmuda tradīciju starp Dievu un cilvēku vienmēr pastāvēs atšķirība, un, lai cik reliģiozs un priekšrakstiem paklausīgs būtu ticīgais, viņš nekad nespēs pilnībā atdarināt Dievu. Kāda pamācoša satura 13.gadsimta leģenda vēsta par biblisko pravieti Jeremiju, kurš izveidojis golemu un uz tā pieres uzrakstījis atdzīvināšanas vārdu emet. Golems atdzīvojies, tomēr no uzraksta uz pieres tūdaļ dzēsis pirmo burtu. Jeremija neizpratnē jautājis šādas rīcības iemeslu, un golems atbildējis: tiklīdz cilvēks mēģina kļūt par radītāju, viņš nonākot lielās briesmās, jo varot kļūt augstprātīgs un aizmirst patieso radītāju – Dievu.

Polijas versija

Kāda leģenda vēsta par Polijas pilsētas Helmas golemu, ko radījis 16.gadsimta vidū dzīvojušais rabīns Ēlija Bāls Šem Tovs. Reiz Helmas ļaudis pamanījuši, ka pilsētā izslavētais rabīns arvien vairāk laika pavada, ieslēdzies bēniņos. Sinagogas pārvaldnieks drīz vien sācis baumot, ka vecais rabīns tur nodarbojoties ar kabalas (jūdaiskā misticisma tradīcija) rituāliem, tomēr skaidri zināms vienīgi tas, ka pirms ieslēgšanās rabīns licis kalpam uznest bēniņos vairākus spaiņus ar māliem un ūdeni. Kad rabīns palicis bēniņos jau vairākas dienas, ap viņa māju sākuši pulcēties ziņkārīgo pūļi, jo gaidījuši kaut ko neizskaidrojamu vai brīnumu. Kad Ēlija Bāls Šem Tovs beidzot parādījies, lejup pa bēniņu kāpnēm rabīnam sekojusi milzīga figūra, kas ārēji atgādinājusi cilvēku, tomēr noteikti nav bijusi būtne ar miesu un asinīm. Milzim, kurš spējis knapi izspraukties pa bēniņu durvīm, āda bijusi izkaltušu mālu krāsā un sejas vaibsti – rupji un stūraini, turklāt šķitis, ka milža galvā jau kopš paša sākuma nav bijis lemts dzimt nevienai domai. Ieraudzījis izbrīnīto ļaužu pūli, rabīns paskaidrojis, ka milzis esot golems, kurā dzīvības gars iedvests ar svētā vārda emet starpniecību. Šo būtni radījis cilvēks, nevis Dievs, tāpēc tā nespējot nedz runāt, nedz domāt, bet gan tikai izpildīt sava radītāja, proti, Ēlijas Bāla Šem Tova, pavēles. Pēc rabīna vārdiem, golems palīdzēšot pilsētniekiem viņu grūtajos ikdienas darbos. Tomēr pēc neilga laika golems nevienam nezināmu iemeslu dēļ sācis neticami ātri augt. Rabīns baidījies, ka kļūstot arvien milzīgākam un spēcīgāka, golems drīzumā iznīcinās pasauli un pat Visumu, tāpēc nolēmis viņu apturēt. Kādā anonīmā 1630.gada manuskriptā minēts: lai apstādinātu arvien augošo golemu, rabīnam nācies izdzēst uz golema pieres uzrakstītā vārda emet pirmo burtu.

 

Kā radīt golemu

12. – 13.gadsimta ebreju mistiķis Vormsas Eleazārs, komentējot senāko zināmo ebreju misticisma darbu Sefer Yetzirah, kura nosaukums tulkojams kā Radīšanas grāmata, minējis, ka golems tiek veidots no noteikta daudzuma cilvēka neskartas kalnu zemes, kas jāsajauc ar noteiktu daudzumu savvaļas avota ūdens. Kad ķermenis gatavs, jānosauc katrai tā daļai atbilstošs, Radīšanas grāmatā minēts burts savienojumā ar katru otro ebreju alfabēta burtu. Rituāla turpinājumā tiek izrunātas burtu kombinācijas pēc metodes, kuras nosaukums ir 221.vārti, šo golema veidošanas posmu beidzot ar katrai ķermeņa daļai atbilstošā burta izrunāšanu savienojumā ar visiem ebreju alfabētā esošajiem patskaņiem. Golema veidošanas otrajā posmā jāizrunā Radīšanas grāmatā minētie, ķermeņa daļām atbilstošie burti savienojumā ar četriem burtiem YHVU, kas Bībelē apzīmē Dieva vārdu. Šajā gadījumā tieši Dieva vārds YHVH kalpo par „atdzīvināšanas vārdu” un piešķir burtu kombinācijām spēju iedvest golema ķermenī dzīvību. Vormsas Eleazāra komentārā redzams, cik lielu nozīmi jūdaisma mistiskā tradīcija piešķir burtiem, tos cieši saistot ar golema tapšanas rituālu. Radīšanas grāmatā norādīts, ka arī pasauli Dievs radījis, izmantojot desmit skaitļus un divdesmit divus burtus, kas tiek apzīmēti kā Trīsdesmit divi brīnumainie gudrības veidi.

Dažādas leģendas vēsta arī par citiem golema atdzīvināšanas vārdiem, kurus parasti uzraksta uz golema pieres, apakšdelma vai uz pergamenta loksnītes un ievieto golema mutē. Vēl citos nostāstos golemam ap kaklu tiek aplikts īpašs medaljons ar tajā iestrādātu vārdu. Līdztekus Dieva vārdam YHVH atdzīvināšanas rituālā bieži tiek izmantots vārds adam, simbolizējot pirmo cilvēku Ādamu, kuru Dievs radījis no zemes, un vārds emet, kas tiešā tulkojumā no senebreju valodas nozīmē patiesība. Savukārt, ja golema izveidotājs nolēmis to padarīt nedzīvu, viņam jāidzēš pirmais no atdzīvināšanas vārdu burtiem, tādējādi vārds emet jeb patiesība pārvērtīsies par met – miris, bet vārds adam pārtaps par dam – asinis.

 

Prāgas ebreju palīgs

Viena no visu laiku slavenākajām ebreju tautas leģendām vēsta par 16.gadsimta toreizējās Bohēmijas galvaspilsētas Prāgas virsrabīnu Jūdu Levu Ben Bezalelu un viņa radīto golemu. Tas noticis 1580.gadā, ķeizara Rūdolfa II valdīšanas laikā, kad pret Prāgas ebrejiem vērsti apmelojumi, apsūdzot viņus kristiešu bērnu asiņu piejaukšanā miltiem un ūdenim, no kuriem ebreji gatavoja neraudzēto maizi macu, ievērojot Pesaha jeb ebreju Lieldienu svētku tradīcijas. Pēc vienas no versijām, ebrejus visvairāk apsūdzējis sliktu slavu iemantojušais katoļu priesteris Tadušs, kura apmelojumiem sekojuši nežēlīgi antisemītiski grautiņi. Jūda Levs Ben Bezalels izmisīgi vēlējies aizsargāt tautiešus, tomēr nav zinājis, kā to izdarīt. Zaudējis visas cerības, viņš lūdzis palīdzību Dievam. Drīz pēc tam kādā naktī rabīns sapnī saņēmis debesu sūtītu atbildi: „Tu iznīcināsi visus ļaundarus, kas aizskar tavus brāļus un māsas, ja radīsi no māliem golemu.” Sapnī bijušas ietvertas arī sīkas norādes par golema radīšanas rituālu.

Nākamajā dienā rabīns ataicinājis pie sevis meitas vīru Koenu, kurš cēlies no senas ebreju priesteru cilts, un savu mācekli, kas bijis no Levi – senas Tempļa kalpotāju cilts. Jūda Levs Ben Bezalels izskaidrojis palīgiem, ka rituāla pamatu veido četri elementi: uguns, ūdens, gaiss un zeme. Abi palīgi simbolizējot uguni un ūdeni, pats rabīns Jūda Levs – gaisu, bet golems – zemi. Tad rabīns un palīgi uzsākuši jūdu tradicionālos attīrīšanās rituālus, jo golema radīšanas procesā vajadzējis izmantot Dieva vārdu YHVH, kas varējis iznīcināt rituālu veicēju, ja viņš nav bijis pietiekami šķīsts. Kad šķīstīšanās diena pagājusi, rabīns un palīgi nolasījuši nodaļas no Sefer Yetzirab jeb Radīšanas grāmatas un no Vltavas upes krasta māliem izveidojuši lielu cilvēkveidīgu būtni. Jūdas Leva māceklis guļošajai figūrai apgājis septiņkārt apkārt pret pulksteņrādītāja virzienu, bet pēc tam – septiņkārt pulksteņrādītāja virzienā. Ejot viņš atkārtojis maģiskas formulas jeb zifurim. Rituāla nobeigumā Jūda Levs Ben Bezalels ievietojis golema mutē pergamenta loksnīti ar Dieva vārdu un visi trīs skaitījuši vārdus no pirmās Mozus grāmatas otrās nodaļas septītā panta: „Un Viņš radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” Pēc šiem vārdiem golems atdzīvojies. Tad pēc virsrabīna pavēles golems sakāvis visus ebreju vajātājus, un nežēlīgās represijas pret Prāgas ebreju kopienu beigušās.

Kad Jūdam Levam Ben Bezalelam vairs nav bijusi nepieciešama golema palīdzība, virsrabīns izņēmis no golema mutes pergamenta loksnīti ar atdzīvināšanas vārdu un nedzīvo ķermeni noslēpis Prāgas Staronovas sinagogas bēniņos. Saskaņā ar leģendu golems tur glabājas joprojām, lai nepieciešamības gadījumā atkal tiktu atdzīvināts.

Dažu konservatīvāko jūdaisma atzaru pārstāvji uzskata, ka Prāgas virsrabīns tik tiešām radīja golemu un tā atliekas joprojām glabājas Staronovas sinagogas bēniņos. Piemēram, ortodoksālā jūdaisma kustības Šabal-Ļubavič pēdējais, septītais, rabīns Menahems Mendels Šnērsons vēl 20.gadsimta vidū rakstīja: viņa priekštecis Jozefs Jičoks Šnērsons stāstījis, ka pats savām acīm redzējis Staronovas sinagogas bēniņos noglabātās golema atliekas. Savukārt kāda cita rabīna pierakstos minēts, ka 18.gadsimtā Ļvovas virsrabīns Jozefs Sauls Halevī vēlējies pārbaudīt, vai sinagogas bēniņos tik tiešām noglabāts golema ķermenis, tomēr Staronovas sinagogas pārvaldnieks atteicies viņu tur ielaist, minot, ka tālaika ietekmīgais Polijas rabīns Jezekels Landavs kategoriski aizliedzis apmeklēt bēniņus pēc tam, kad pats tajos uzkāpis.

Daudz nesenāka leģenda par Prāgas golemu parādījusies Otrā pasaules kara laikā. Tā vēsta par kādu nacistu karavīru, kurš uzkāpis Staronovas sinagogas bēniņos ar nodomu sadurt golema ķermeni ar nazi, taču, kad mēģinājis ieceri īstenot, uz vietas nokritis beigts.

Kad 1983.gadā notika Staronovas sinagogas bēniņu renovācija, nekas neliecināja, ka tur kādreiz būtu atradies golems.

Cik sens stāsts?

Vēsturnieki un kritiķi uzskata, ka Prāgas golema leģenda radusies agrīnajā 19.gadsimtā un ir vācu literārais jaunievedums. Pastāv viedoklis, ka šī leģenda dzimusi, ietekmējoties no leģendas par Helmas golemu, dažus tās elementus izmantojot jaunā kontekstā – stāstā par 16.gadsimta rabīnu Jūdu Levu Ben Bezalelu. Tomēr, lai kādas versijas tiktu ierosinātas, paša stāsta pirmavoti joprojām paliek neskaidri. 20.gadsimta sākumā dzīvojušais rabīns Jūdels Rozenbergs apgalvoja, ka Prāgas golema leģenda cēlusies 16.gadsimtā rabīna Jūdas Leva Ben Bezalela laikā, un 1909.gadā pat publicēja grāmatu ar nosaukumu Nitflaos Mabaral: Ha Golem Al Prague (Mabarāla brīnumi: Prāgas golems). Grāmata veidota kā aculiecinieka piezīmes – rabīna Bezalela znota atmiņas par piedalīšanos Prāgas golema radīšanā. Rozenbergs apgalvoja, ka grāmatas pamatā ir kāds rets manuskripts, ko viņš atradis ziemeļaustrumu Francijā, Mecas pilsētas galvenajā bibliotēkā, tomēr literatūras kritiķi atzīst, ka šī grāmata ir vienīgi rabīna Rozenberga iedomu un iztēles auglis.

Pilnā versijā mīts par Prāgas golemu drukātā veidā pirmoreiz parādījās 1834.gadā un vēlāk 1847.gadā, kad tas iekļauts plašākā ebreju noveļu, biogrāfiju un folkloras stāstu kolekcijā Galerie der Sippurim (Nostāstu izstāde), kuras apkopojis ebreju publicists Volfs Pašels.

1906.gadā izdotajā Ebreju enciklopēdijā teikts, ka Prāgas golema mītu aizsāka rabīna Jūdas Leva Ben Bezalela māceklis Dāvids Gans. Viņš darbā Tzemacb David ataino kādu privātu rabīna un ķeizara Rūdolfa II tikšanos. Ķeizars pret Bezalelu izturējies neierasti laipni un runājis ar viņu kā ar senu draugu. Šādas attieksmes pamatā bijušas Rūdolfa II bailes no rabīnam piederošā golema.

Tomēr, izvērtējot kritiski, nevienā 16., 17. vai 18.gadsimtā publicētajā ebreju, tostarp Prāgā dzīvojošo ebreju, darbā neparādās Jūdas Leva Ben Bezalela kā golema radītāja motīvs.

Neveiksmīgs mēģinājums Viļņā

19.gadsimtā Lietuvas rabīns Haims Voložins kabalas traktāta Sifra Dzeniouta ievadā min, ka viņš reiz savam skolotājam, augsti godātajam Viļņas rabīnam Ēlijam Bn Šlomo Zālamanam Krēmeram rādījis desmit dažādus viena un tā paša Radīšanas grāmatas fragmenta tulkojumu variantus un vēlējies, lai cienījamais skolotājs nosaka, kurš no tiem atbilst oriģinālajam izdevuma tekstam. Ēlija atzinis, ka viens no tulkojumiem patiešām esot ļoti akurāts un visās detaļās korekts. Māceklis bijis ārkārtīgi pārsteigts par rabīna plašajām zināšanām un teicis, ka ar tādu viedumu apveltīts cilvēks noteikti spētu radīt arī dzīvu būtni. Krēmers apstiprinājis mācekļa pieņēmumu un pastāstījis, ka 13 gadu vecumā centies izveidot cilvēkveidīgu būtni, tomēr tas nav izdevies, jo saņēmis zīmi no debesīm, kas aicinājusi pārtraukt šo darbu, jo rabīns bijis pārāk jauns un nenobriedis šādam rituālam.

Interesanti, ka šī leģenda būtībā nemaz nav leģenda – izsmeļošajā komentārā Kol Ha Tor, ko Viļņas Ēlija veltījis Radīšanas grāmatai, viņš piemin, ka patiešām mēģinājis radīt golemu, jo vēlējies to sūtīt palīgā ebrejiem uz Jeruzalemi. Tādējādi Ēlija Ben Šlomo Zālamans Krēmers ir vienīgais vēsturiski dokumentētais rabīns, kurš pats apstiprinājis šo faktu. Nostāsti par citiem rabīniem, golemu radītājiem, parasti izveidojušies pēc viņu nāves.

 

Grāmatas par golemiem

  1. 1914.gadā iznāca Gustava Meirinka romāns Golems, kura autors ietekmējies no leģendas par Prāgas golemu.
  2. 1921.gadā gaismu ieraudzīja Leivika Halpema jidišā sarakstītais, dramatiskais dzejolis Golems, kas veidots astoņos cēlienos.
  3. 1974.gadā izdevniecības Mārvela komiksi sērijā iznāca trīs komiksu numuri, kuros viens no varoņiem bija golems; vēlākajos komiksu numuros sāka parādīties dažādi no golema atvasinātu varoņu tēli.
  4. Pīta Hamila 1997.gada romānā Augusta sniegs iekļauts stāsts par Prāgas golemu un rabīnu Jūdu Levu Ben Bezalelu.
  5. Teda Čjanga 2000.gadā iznākušajā romānā Septiņdesmit divi burti izmantots mīts par golemu.
  6. 2004.gadā iznākusi Džonatana Strouda novele Golema acs.