Cilvēk@ draugi , fantastiskie suņi

No žurnāla "Mir fantastiki" 2008. gada aprīļa numura.

Es nicinu cilvēkus, kas tur suņus. Viņi ir gļēvuļi, kuriem nepietiek dūšas kost garāmgājējiem pašiem. (Augusts Strindbegs.)
Ja jūs paņemsiet pie sevis klaiņojošu suni un padarīsiet to laimīgu, tad viņš nekad jums neiekodīs. Tā ir principiāla atšķirība starp suņiem un cilvēkiem. (Marks Tvens.)


Pirms 150 tūkstošiem gadu viņu ceļš ar vilkiem šķīrās. Pirms 17 tūkstošiem gadu viņi noslēdza savienību ar cilvēkiem. Pēc dažām ziņām tas notika Āzijā, iespējams, ka Ķīnā. Tagad to ir pāri par 800 šķirnēm, dažas no tām, ja suņiem būtu cilvēku saprāts, viņi noturētu
par citplanētiešiem: vieni sasniedz garumā 30 cm un sver tikai pāris kilogramu, citi skaustā ir pat metru augsti un spēj nokost pieaugušu vilku. Viņi pavada cilvēku visās vietās - pat fantastikā un fantāzijā. Viņu lomas ir pieticīgas, viņu vārdi reti skan pa visu Galaktiku. Taču,
lai cik arī tālu cilvēks nedotos, viņš vienmēr var paļauties uz suņu palīdzību.


Visbiežāk suņus var sastapt bērniem domātos daiļdarbos vai arī komēdijās. Viņi skatās gudrām acīm, vicina astes un ienes sižetā nedaudz pozitīva. Bet dažreiz paskraida-paskraida pa vecu indiāņu kapsētu un pēkšņi - kā sakampj saimnieku aiz kakla! Nē, ar izdomātiem suņiem
viss nav tik vienkārši. Bet cik tieši nav vienkārši - mēs tūlīt uzzināsim.

Visi suņi nokļūst debesīs.

Suns ir ļoti pretrunīgs radījums. No seniem laikiem viņš ir simbolizējis, gan uzticību, gan netīrību un netiklību. Pirmais nozīmēja bez vārdiem pirms desmitiem tūkstošu gadu noslēgto līgumu ar pirmatnējiem cilvēkiem. šeit ir vairākas teorijas. Varbūt cilvēki izaudzināja bez mātes
palikušos vilcēnus, vai ilgu laiku piebaroja vilkus savu mitekļu tuvumā - tā abas sugas pierada viena pie otras; vai arī audzēja tos gaļai kā mājlopus. Tā vai citādi, šodien suņi un cilvēki ir piesaistīti viens pie otra gandrīz ģenētiskā līmenī.
Ungāru zinātnieki no Otvosas universitātes izaudzēja vienādos apstākļos suņu un vilku kucēnus. Kad viņi sasniedza četru mēnešu vecumu, tad notika eksperiments. Vienā no  daudziem konteineriem paslēpa gaļu. Cilvēki ar žestiem un acīm norādīja saviem audzināmiem,
kur tā atrodas. Suņi lieliski to saprata, bet vilcēni nespēja atšifrēt norādes.

Ar reliģijas attīstību akcenti cilvēka un suņa attiecībās kaut kur nobīdījās. Pirmajā plānā "iznāca" to "negatīvās" īpašības. Suņi kož, izplata blusas, vāļājās dubļos un sarīko nepieklājīgas "kāzas" - tātad viņi nav tīri un vispār varbūt pakļaujas tumšajiem spēkiem. Senajiem jūdiem cilvēka salīdzināšana ar suni, īpaši beigtu, bija ļoti pazemojoša (1. Samuēla grāmata, 24:15). Viss, kas bija saistīts ar suņiem, tika atzīts par pretīgu: naudu, kas tika iegūta, pārdodot suni, tikai pielīdzināta naudai, kas samaksāta perkamai sievietei un nevarēja tikt ziedota templī.
Līdzīga attieksme pret suņiem vērojama visā Bībelē. Apustulis Pāvils sauc viltuspraviešus par suņiem
(Vēstule filipiešiem 3:2). Valdnieks Zālamans un apustulis Pēteris tā dēvēja grēciniekus "muļķis atkārto savu muļķību, kā suns, kas atgriežas pie saviem vēmekļiem" (Zālamana pamācības, 26:11, kā arī apustuļa Pētera 2. vēstule, 2:22). Lamu vārds "suns" praktiski ir universāls - Bībeles patriarhi tā sauc, gan vajātājus, viltus skolotājus, gan grēciniekus un pagānus. Vienīgā pozitīvā replika par suni ir Zālamanam: "Dzīvs suns ir labāks par mirušu lauvu" (Eklesiasts, 9:4), sakot, ka pat visnožēlojamākā dzīve ir vērtīgāka par mirušu varenību.
Kristiešiem suņu aizbildnis ir Svētais Rohs (1295.-1327.). Reiz viņš saslimis ar mēri un devies mežā, lai mierīgi nomirtu. Taču viņa telts tuvumā pēkšņi sācis tecēt avots un vietējā feodāļa medību suņi sākuši nest viņam maizi un drīz svētais izveseļojies.
Islamā visi suņi ir netīri. Turklāt melnus suņus Muhameds esot nosaucis par šaitaniem. Vairums musulmaņu mājās suņus netur, jo dzīve vienā kompānijā ar suņiem anulē dažus no labiem darbiem, ko veicis īsteni ticīgais. Aizliegts arī tirgoties ar suņiem vai iemainīt tos pret kaut ko. Reliģiskie teksti liecina, ka Pravietis ir atļāvis nosist nešķīstos lopus tieši uz svētās (svētnīcu) zemes.


Zināms, ka senie ēģiptieši godāja kaķus. Taču, kad bija nepieciešams zvērēt ne pa jokam, tad viņi zvērēja pie suņa. Iespējams, ka tas bija saistīts ar dieva Anubisa kultu. Dievam bija šakāļa galva un viņš bija mirušo sargs (suņus, tāpat kā kaķus, mumificēja). Pētnieki uzskata, ka
suņveidīgo dzimtas pārstāvju "iecelšana" aizsaules sargu rindās saistījās ar to vienkāršo iemeslu, ka šakāļi bija kapsētu pastāvīgie apmeklētāji.
Vēl vairāk, pastāv uzskats, ka ēģiptieši sāka būvēt dziļas kapenes klintīs ne tikai tāpēc, ka gribēja izsargāties no zagļiem, bet arī tāpēc, ka šakāļi regulāri izpostīja parastās kapuvietas un aprija līķus. Grieķi un vēlāk arī romieši mirušo sargāšanu uzticēja Cerberam, Tifona un Ehidnas atvasei, kuram bija 3 galvas (pēc citām versijām - 50 vai pat 100) un čūskas aste. Cerbers darbojās pēc shēmas „visus ielaist, nevienu neizlaist", taču periodiski dažādi varoņi par viņu paņirgājās un tikai garām. Herakls piedauzīja to un izvilka dienas gaismā, lai parādītu valdniekam Eirisfejam (tur, kur nokrita suņa indīgās siekalas, tur izauga indīgais akonīts). Orfejs aizmidzināja nabaga dzīvnieku ar saldām dziesmām. Hermess izdarīja to pašu ar Letas upes miega ūdeņiem, bet Sibilla apdūmoja suni ar narkotiskiem augiem, sajauktiem ar medu.
Cerberam bija divgalvains brālis, kuru uzskatīja par Sfinksas tēvu.
Arī indusi tic, ka suns ir nāves dieva Jamas vēstnesis un sargā ieeju viņsaulē. Šī iemesla dēļ, Tihara svētku, kurus parasti svin novembrī, otrā diena ir veltīta suņiem. Nepālā šos svētkus svin tā - uz suņu pierēm zīmē tiku (jeb tikalu - sarkanu punktu no cinobra), izrotā viņus ar
samteņu vītnēm, kūpina vīrakus un dzied suņiem reliģiozas himnas.
Cik tas patīk dzīvniekiem, nav zināms, taču pozitīvs moments svētkos viņiem ir: Suņus baro, līdz vairs nelien iekšā, lai viņi atceras cienastu un viņsaulē ielaistu cilvēkus paradīzē. Šis apstāklis gan nedaudz zaudē savu vērtību ar to, ka pēc suņu dienas, Tihara svētku ceturtajā
dienā nepālieši pielūdz govs mēslus.
Ķīniešu mitoloģija ir novietojusi suni debesīs. Suns tur ir viena no 12 zodiaka zīmēm, kas asociējas ar metālu un zīmi „Jaņ".

Slāvu mitoloģija cieši saista suni ar vilku. Līdzīga pieeja raksturīga arī skandināviem (divi vilki pavada Odinu, esot par viņa suņiem).Mūsu senči uzskatīja vilkus par meža garu un citu augstāku radību „suņiem". Piemēram, Svētais Georgs Jura dienā savāca vilkus un brauca ar tiem, kā ar suņiem.
Krievijā ļoti pieprasīti bija jarčuki - suņi ar lieku pirkstu (vilka zobu, „čūskām" zem apakšlūpas), kuri esot spējuši sajust nelabo. Ar to palīdzību tika atpazīti burvji, tika izvēlētas vietas māju būvei vai dārza ierīkošanai. Suņu riešana palīdzēja ceļiniekam atrast ceļu līdz mājām. Ziemassvētkos meitenes zīlēja, uz kurieni ieprecēsies, - uz to pusi, uz kuru suns rēja.
Ja suns šūpojas no viena sāna uz otru, tad saimnieku drīz gaida ceļojums. Ja gaudo, purnu nolaidis uz zemi, vai arī rok zem loga, tad tajā mājā drīz būs bēres. Ja gaudo, galvu gaisā pacēlis, tad būs ugunsgrēks; ja ēd zāli, tad būs lietus. Ja spiežas pie saimnieka, tad gaidāma nelaime; ja daudz guļ, tad būs slikts laiks. Ja neēd neko pēc slima cilvēka, tā dienas - skaitītas.
Daži biļinu varoņi tika saukti par „suņa dēliem" - Sučiči vai Sukeviči. Suņa galva bija spēkavīram Polkanam, taču pats slavenākais kinocefalu (suņgalvju) pārstāvis bija Svētais Kristofors, kuru godināja, gan katoļu, gan pareizticīgo baznīca.
Pirms kristietības viņš bija milzis-berbers Reprevs (Atstumtais) un kā visi savas sugas pārstāvji, viņam bija suņa galva, taču sācis ticēt Kristum, viņš sāka veikt arī brīnumus: palielināja labības ražu, lika ziedēt izžuvušam spieķim, sāka runāt nepazīstamās valodās utt. Imperators Decijs nolīga divas paklīdušas sievietes, lai tās nosliec suņgalvaino sludinātāju atpakaļ pagānismā. Taču savas tiešās funkcijas viņas neizpildīja, bet tieši otrādi - pašas kļuva par kristietēm. Svēto, kā tas bija pieņemts trešajā gadsimtā pēc Kristus, nomocīja un nocirta galvu.
Kristofora dzīvei dokumentālu liecību nav, taču mežonis ar suņa galvu nav nekas dīvains. Jau senajā Grieķijā bija tradīcija tālu zemju iemītniekus aprakstīt visai neglītās formās. Par suņgalvju cilti rakstīja: Indijas, Persijas, Ēģiptes, Ķīnas, Romas vēsturnieki... Vēlāk
suņgalvainus cilvēkēdājus piemin Marko Polo un Svētais Augustīns. Parasti viņus izmitina Āfrikā, taču, piemēram, franču kartogrāfs Pjērs Desiljē (1550.) norādīja to dzīves vietu ziemeļaustrumos no Moskovijas.
Kinocefalus esot saticis pat Kristofors Kolumbs, taču pārbaudot, tie izrādījās tikai vienkārši indiāņi-karībi. Ir viedoklis, ka bez vispārējās nicinošās attieksmes pret mežoņiem, par iemeslu suņgalvaino izdomāšanai kļuva... paviāni (babuīni).
Armēņu mitoloģijā ir būtnes aralezi - suņu debesu gari, kas izlaiza nogalinātu karotāju brūces un atgriež tos dzīvē.

Interesanti fakti.

• No trīs vecākajām suņu fosilajām atliekām, divas tika atrastas Krievijā un tiek datētas ar 10-15 tūkstošgadi pirms mūsu ēras.
• Suņiem un kaķiem ir kopēji senči - miacidi (aizvēsturiski, caunām līdzīgi plēsoņas).

  • Krievzemē divi galvenie suņu nosaukumi (sobaka un pjos) nāk: pirmais nomongoļiem-tatāriem, otrais no rietumiem, vietējie nosaukumi bija dažādi: storožek, sevļaga, girčeja (vorčeja).
  • Visvecākās suņu šķirnes ir šarpejs, pekinietis un Sibīrijas laika.

• Vissmagākais suns ir bijis angļu mastifs Doba (1989.) - 155,6 kg. Visaugstākais suns - dāņu dogs Gibsons, kas stāvot uz divām kājām, vertikāli sasniegtu 210 cm.

  • Pompeju drupās tika atrasts suņa skelets, kas gulēja virs bērna atliekām.Uzskata, ka suns centies bērnu pasargāt.
  • Tā kā suņi neredz krāsas, suņi-pavadoņi neorientējas pēc luksoforu gaismām,bet pēc mašīnu straumes.
  • Suņi izšķir ap pusmiljonu smaržu. Cilvēks - dažus tūkstošus.
  • Pekīnā ir aizliegts turēt suņus, kas plecos sasniedz augstumu virs 35 cm.
  • Viens no katriem 12 dalmāciešiem piedzimst kurls - tāds ir šķirnes defekts.

• Amerikānis Gregs Millers ieguva Šnobela prēmiju par oliņu protēzes izgudrošanu kastrētiem suņiem. Bizness plaukst.
• Krievijā, Grieķijā un Izraēlā suņu riešanas skaņas tiek rakstītas ar burtiem „gav-gav". Angļu valodā - „vuf-vuf". Indusi saka „bhau-bhau". Indonēzieši - „gon-gon". Korejieši - „mun-mun". Bet Rumānijā suņi rej tā: „ham-ham". [Pie mums jau skaidra lieta: „vau-vau". - ila piez.]

Seni ķīniešu traktāti nosauc „trīs lopus", kas derīgi pārtikai: cūkas, kazas un suņus. Pēdējo gaļa it kā uzlabo ķermeņa enerģētiku un stimulē asinsriti (tāpēc daudzi ķīnieši suņus ēd ziemā, lai sasildītos) un maksā visai dārgi. Katru gadu Ķīnā nokauj ap 300 000 speciāli audzētu suņu. Pagatavot mājas mīluļus nav pieņemts, bet par klaiņojošu suņu ēšanu var nokļūt cietumā. Suņu gaļas enerģētiskā vērtība ir 100 g - 260 kilokalorijas. Suņus ēd ne tikai Āzijā. Daudzi nezina, bet suņu cīsiņus gatavo arī divos Šveices kantonos.

Suns rej, autors raksta.

Argoss (Ašais) bija populārs suņa vārds Senajā Grieķijā. Ar Homēra vieglu roku šis vārds kļūst par suņa uzticības simbolu. Odiseja vecais medību suns Argoss gaidīja pārnākam savu saimnieku pāri par 20 gadu - kaut arī visi domāja, ka varonis ir gājis bojā. Kad Odisejs atgriezās - inkognito, pārģērbies par nabagu - vecais Argoss, kas gulēja uz govs mēslu kaudzes, pirmais pazina viņu un no prieka nomira („Odiseja", 17. dziedājums).[Var jau būt, ka kāds senais grieķis savu suni sauca arī par Cerberu vai tā brāli Ortu? - ila piez.] Suņa uzticības paraugs bērniem ir Toto no „Oza zemes burvja" (Volkova pārstrādātajā pasakā - Totiņš), mazs, melns sunītis ar gudrām acīm un smieklīgu degunu, kas brīnumzemē iegūst spēju runāt. Spriežot pēc pirmo grāmatu ilustrācijām, var pieņemt, ka Totiņš ir terjers.
Īsts ilgdzīvotājs un Rietumu bērnu animācijas filmu superzvaigzne ir dāņu dogs Skubijs Du, kas piedzima 1969. gadā. Viņa dīvaino vārdu saista ar rindām no Sinatras dziesmas „Strangers in the Night " vārdiem „du-bi-du-bi-du". Eiropā Skubija popularitāte nav liela, bet jaunie amerikāņi joprojām jūk prātā par šo bailīgo spoku mednieku.
Supermenam ir bijis Supersuns Kripto. Izrādās, ka tāpat kā padomju zinātnieki, pirms sūtīt savu dēlu uz Zemi, Džor-Els veica eksperimentālu startu ar suni uz klāja. Raķete novirzījās no kursa un ieradās pie mums jau tad, kad Kal-Els bija jau nedaudz paaudzies
un kļuvis par Superpuiku. Savās spējās suns ļoti atpaliek no Supermena, ja neskaita tradicionālās spējas: superdzirsdi un superožu.
Arī Betmenam bija Bet-suns - vācu aitu suns vārdā Eiss. Nekādas superspējas viņam nepiemita un „DC Comics" to ieveda Betmena Visumā tikai tāpēc, lai līdzinātos Kripto (Supemena suns lasītājiem patika).
Einšteins no triloģijas „Atpakaļ nākotnē", kaut arī nebija apbalvots ar prievārdu „super-", tomēr kļuva par pirmo ceļotāju laikā - Doks iesēdināja suni „DeLorean"Autostāvvietā pie supermārketa un palaida viņu vienu minūti tālā nākotnē. Suņa aktiera īstais vārds ir Fredijs. Bet ieskaņoja viņu cilvēks - Denijs Manns.Ne mazāk slavens ir fantastiskais suns - citplanētietis - buldogs Frenks, kas strādā par
informatoru „cilvēkiem melnajā", bet pēc tam kļūst par Aģentu F. Aktiera īstais vārds ir Mušu. Gudrais dzīvnieks ieekonomēja studijai daudz naudas, jo lieliski tēloja pat uz zaļā ekrāna fona (neredzot reālas dekorācijas).
Lomu un datorspēļu fani labi zina - gnollus - humanoīdu rasi ar hiēnu galvām. Gnolli dzīvo pa pusei mežonīgi, praktizē kanibālismu un tiem nav īpašs intelekts. Pēdējā laikā tos ir sākuši nedaudz „uzlabot". Piemēram, „Dungeons & Dragons" Monstru ceturtajā redakcijā teikts, ka gnolli dzīvo teokrātiskā matriarhātā. Terija Pračeta „Plakanajā pasaulē" gnolli strādā par atkritumu savācējiem ielās.
Tolkina Viduszemes suņu „dimensija" pieder Huanam (tulkojumā no sindarina - „lielajam sunim") no Orome mednieksuņu bara, viņš izcēlās ar reti attīstītu prātu un cēlumu. Huans saprata jebkuru valodu, taču pašam runāt viņam bija ļauts tikai trīs reizes. Viņš piedalījās
Silmarilla iegūšanā, nogalināja visus Saurona vilkačus un pieveica pašu Sauronu, kurš bija pieņēmis vilka izskatu, un nomira, kā viņam arī tikai paredzēts, cīņā ar Karharotu - lielāko Ardas vilku.
„Plakanās pasaules" suns Nr.1 ir Gaspods - nosaukts par godu „slavenajam Gaspodam" - sunim, kas pēc saimnieka nāves pavadīja atlikušo dzīvi pie viņa kapa, mežonīgi gaudojot (iespējams tāpēc, ka kaprači, uzstādot kapakmeni, bija novietojuši viņam tieši uz astes).
Gaspods ir mazs, blusains lopiņš, kuram piemīt intelekts, runas spējas un bezgalīgs cinisms. Gaspods slimo ar visām suņu slimībām un pat vienu aitu kaiti, un ir vēl dzīvs tikai tāpēc, ka viņa kaites ir aizņemtas ar savstarpēju cīņu. Iemīļotais suņa triks - savu murmināšanu
pasniegt kā jūsu domas („Kāds jauks sunītis, vajadzētu viņu pabarot").
"Poteriāde" var palepoties ar diviem suņiem (ja Siriusu Bleku arī skaita par suni, tad ar tim), abi pieder Hagridam. Roulingas humors ir tāds, ka suņiem vārdi it kā ir sajaukti - Pirmais suns - milzīgs vilku medību suns (filmās - mastifs) Ilknis, kura labsirdība var mēroties tikai ar viņa gļēvumu. Otrais - Pūciņš. Kucēns, ko pabā Hagrids ir dabūjis no kāda grieķa izaug par trīsgalvainu cerberu. Kā pienākas, iemidzināt šādu nezvēru var tikai mūzika.
No suņiem bieži taisa robotus, Vai precīzāk, robotus taisa kā suņus. Doktoru Hū pavadīja K-9 - staigājošs superdators suņa izskatā. "Fallout 2" radītāji noteikti dievināja minēto britu seriālu, tāpēc Navarro var sastapt elektronisko suni K-9, bet Jaunajā Kalifornijas Republikā - Kibersuni. Beidzot, Suns (Dog), kuru Ilaja Venss izveido no atkritumiem, gandrīz ir pats
harizmātiskais tēls „Half-Life 2". Interesanti,ka visas kaujas ainas ar Suni ir realizētas skriptās. Ja iesauc Suni spēlē caur konsoli, viņš bēgs pat no galvkrabjiem, bet atrodoties drošībā, vāks tuvākos priekšmetus un sviedīs spēlētājā (lai tas ķertu tos ar gravitācijas lielgabalu).
Suņu-ļaundaru skaits ir mazāk iespaidīgs. 1981. gadā laipnais un cilvēkus mīlošais Stīvens Kings iepazīstināja savus lasītājus ar sanbernāru vārdā Kudžo - ļoti jauku dzīvnieku, kas pēkšņu kļūst traks un sāk medīt cilvēkus. Grāmatā trakuma iemesls netiek skaidrots (it kā suns varētu būt palicis traks no sikspārņa kodiena), taču ir norādes uz to, ka suņa trakumu var izskaidrot ar to, ka viņš iemiesojies kāds gars. Priekšvārdā „Gadsimta vētrai" Kings atzīstas, ka izdomājis Kudžo pēc tam, kad viņam uzbrucis īsts sanbernārs - šķirne, kas sākotnēji bijusi izveidota, lai glābtu cilvēkus Alpos. Svētā Bernarda klostera mūki saka, ka reizēm piesienot suņiem zem kakla siksnas mazas muciņas ar brendiju.

Režisors Braians Juzna („Mirušo grāmata", „Dzīvo miroņu atgriešanās 3") spēlē uz līdzīgām bailēm un sakrusto Kudžo ar Terminatoru. Rotveilers no tāda paša nosaukuma 2004. gada filmas, apbruņots ar dzelzs žokļiem, kļūst par „atriebības ieroci". Cietuma administrācija izlaiž viņu dzīties pakaļ izbēgušam noziedzniekam. Līdzīgs stāsts ir filmā „Sarkanā planēta" (2004.), kad suņveidīgs robots AMEE nedaudz sajūk un nolemj iznīcināt visus astronautus, kas nosēdušies uz Mēness.
Filmā „Zīme" („Omen") mazo Antikristu sargā elles rotveilers. Terijs Pračets un Nils Geimans parāda, ka varēja būt savādāk. Ja Sātana bērns iegūtu parastu izglītību, tad Bendes vai Terora vietā lopiņš varētu kļūt par Kranci, bet Armagedons nekad nesāktos („Labās zīmes").

Vai jūs kādreiz esiet ienācis istabā un aizmirsis, kāpēc esiet to darījis? Runā, ka tieši tā suņi pavada visu savu dzīvi. Viņi ir gudri visādās lietās, bet reizēm nespēj „cilvēciski" noorientēties. Un asā oža vairs nav galvenais. Dzīvojot blakus cilvēkam, svarīgākas kļūst citas lietas.
Bērnībā daudzi no mums vēlējās, lai viņiem būtu suns. Ar vecumu šī vēlēšanās izzūd, jo, lai izdzīvotu pilsētā, suni nevajag, bet kā istabas izdaiļojums, viņš prasa pārāk daudz pūļu. Tieši tāpēc suņu galvenais lauciņš ir - daiļdarbi bērniem. Šeit viņi var būt galvenie varoņi, kas palīdz cilvēkiem pārvarēt visas grūtības. Pieaugušo grāmatās, filmās un spēlēs suņi visbiežāk ir otrā plāna varoņi. Vairāk arī nevajag. Senā, ģenētiskā saite cilvēkam ar suni izdala un iezīmē pat vismazākās šo dzīvnieku lomas. Lai mīlētu suņus, nevajag mūžīgi palikt bērnam.